Kinokritiķa Dmitrija Ranceva rakstu apkopojums “Meditācijas un precizējumi” (2019) apliecina spēcīgu autorības klātbūtni un interesi par autora fenomenu arī kinomākslā. Turklāt kinoveidotājam tā ir mierinoša sajūta – ir tomēr kaut kur zinošs un ieinteresēts skatītājs, kurš būs spējīgs tavu darbu pamatīgi izanalizēt.
Rakstīt par grāmatām ir sarežģīti. Trūkst tūlītējās emocionālās reakcijas, ko rada vizuālā uztvere. Rakstot par kino, reizēm šķiet, ka ir pieņemami kavēties atmiņās par savām sajūtām, kādas radās, skatoties filmas – neatkarīgi no tā, vai tas skaitās piedienīgs “recenziju tonis” vai nē. Kino tomēr ir radīts tam, lai izraisītu skatītājos emocijas, līdzpārdzīvojumu un pārdomas. Dažiem pārdomas ir racionālākas un analītiskākas, citiem tās balstītas jūtās, ko izraisījis tikko redzētais. Arī daiļliteratūra, dzeja, dramaturģija un dokumentālā proza var raisīt emocijas – reizēm vēl spēcīgākas, nekā kino, jo ļauj brīvu vaļu iztēlei, kas var kavēties pie iespaidīgākajām epizodēm, var lasīt tās atkal un atkal, pieslīpējot ekranizāciju savā galvā. Taču kā ir ar akadēmisko literatūru vai šajā gadījumā kino recenziju krājumu? Tā galvenais uzdevums noteikti nav izraisīt emocijas vai līdzpārdzīvojumu “liriskajam es” – kritiķim. Ja man būtu jādefinē, kas varētu būt recenziju apkopojuma galvenais uzdevums, es teiktu – izraisīt interesi. Tā varbūt nav emocionāli aizkustinoša vai satricinoša sajūta, tā ir zinātkāre – noskatīties grāmatā minētās, bet neredzētās filmas vai arī vēlreiz noskatīties kādu aprakstītu filmu ar interesi, vai pēc izlasītā saredzēsi tajā kaut ko no tā, ko aprakstījis grāmatas autors.
Šajā ziņā savu galveno uzdevumu Dmitrija Ranceva grāmata Meditācijas un precizējumi veic godam. Tā ierosina zinātkāri un interesi, kā arī savā veidā apliecina tādu netveramu jēdzienu kā mīlestība pret kino.
Jo kā gan izmērīt mīlestību? Nevar. Noskatīto filmu skaits, tāpat kā partneru cipars, nenozīmē, ka esi pasaulē labākais mīlētājs. Taču Rancevs savās recenzijās (vai drīzāk skrupulozās filmu analīzēs) un arī pāris grāmatā ietvertajās intervijās ar jūtināšanos neaizraujas. Viņš uz filmām skatās ar augstām ekspektācijām un prasībām, ņemot vērā kontekstu un katra autora karjeras īpatnības un specifiku – emocijām te vietas maz. Un gribētos teikt, ka grāmatas atslēgas vārds ir tieši “autors” (vai “autorība”), jo pats Rancevs neslēpj, ka viņu interesē autorkino un tas, ko šādas filmas var piedāvāt skatītājam vai šajā gadījumā – smalkam kino zinātājam un kritiķim
2019. gadā iznākušās Dmitrija Ranceva grāmatas Meditācijas un precizējumi apakšvirsraksts ir “kinokritiķa versija”, kas arī pašai grāmatai uzstāda augstu latiņu. 2018. gadā portāla Kino Raksti organizētajā diskusijā Vai Latvijā iespējama objektīva kino kritika? režisore Liene Linde saka: “Man ir sajūta, ka Latvijā valda attieksme – jebkurš var izteikties par kino”. Ir vērts izlasīt šo sarunu, lai sev precīzāk definētu, ko nozīmē “kinokritiķis” un ko tieši liela daļa kino jomas profesionāļu sagaida no cilvēka ar šādu apzīmējumu. Kinokritiķis nav vienkāršs recenzents vai filmu apskatnieks, tas ir cilvēks, kura profesija un/vai kaislība ir pārzināt kino vēsturi, sekot līdzi aktualitātēm un – jā, iespējams, arī izkopt savu gaumi, izvēloties filmas, kuras analizēt un kritizēt. Sarunājoties ar grāmatas autoru Dmitriju Rancevu, kļūst skaidrs – viņam ir izteikta gaume un intereses tajā sfērā, kur dominē art-house filmas un autorkino.
Bet, ja saruna nonāk līdz Oskara balvai nominētajām lentēm, Rancevs atzīst, ka lielākā daļa no tām viņam nav saistošas.
Šo gaumi un specifisko interešu loku var saskatīt arī Meditācijās un precizējumos – pat ja visas aplūkotās filmas nebūtu viennozīmīgi pieskaitāmas pie art-house kino, tās vieno spēcīga autorības klātbūtne, kurai ar neatslābstošu interesi seko arī Rancevs. Tieši šī autorības attīstība ir tas, kas ļauj atbildēt uz jautājumu, kāpēc gan būtu jālasa grāmata, kurā it kā vienkārši apvienotas viena autora kinokritikas. Jo, piemēram, gan Ināras Kolmanes, gan Dāvja Sīmaņa un jo īpaši Aika Karapetjana gadījumā Dmitrija Ranceva recenzijas palīdz ieraudzīt režisora rokraksta iezīmes un arī māksliniecisko attīstību, ko būtu grūtāk secināt tikai pēc vienas atsevišķi eksistējošas kinokritikas izlasīšanas. Tādā ziņā veiksmīgākā pozīcijā grāmatas kontekstā ir režisori, kuriem Meditācijās un precizējumos aprakstītas vairākas filmas (neskaitot jau minētos, tie ir Paolo Sorentīno, Staņislavs Tokalovs un Andrejs Zvjagincevs), – lasītājam, pat neredzējušam visas analizētās filmas, ir iespēja uzburt sev aptverošāku režisora interešu loka un māksliniecisko izteiksmes līdzekļu tēlu.
Kino Rakstos publicētajā kinokritiķu dialogā starp Dmitriju Rancevu un Agri Redoviču brīžiem salasāma nostalģija pēc “vecajiem, labajiem laikiem”, kad kino kritika bija īstāka un mediji bija taustāmāki. Pats Rancevs gan, atceroties darbu avīzē Telegraf, norāda, ka tik analītiskus rakstus (kā Kino Rakstos) viņam nav ļāvuši publicēt: “[..] teica, ka uzrakstīt par filmu esot pavisam viegli – tu vienkārši pārstāsti saturu, un beigās pasaki, "labi" vai "slikti"... Tādai pieejai es, protams, galīgi nepiekrītu, jo kritika ir, pirmkārt, analītika, man liekas.”
Šeit arī parādās nošķīrums starp publicistiku, skatītāju informēšanu par kino jaunumiem un kinokritiku ar pievienotu vērtību.
Un šis ir galvenais iemesls, kāpēc tāda grāmata kā Meditācijas un precizējumi var un kāpēc tai vajag pastāvēt – tā ir kinokritiku antoloģija, kura var izglītot nākamos kino studentus, palīdzēt jaunajiem kinoveidotājiem palūkoties uz vairāku režisoru darbiem plašākā kontekstā, saskatīt likumsakarības. Turklāt, ņemot vērā Latvijas kino vēsturei veltītās literatūras trūkumu, tā arī dod savu artavu vietējā kino attīstības dokumentēšanai. Dmitrijs Rancevs aplūko filmas no 2011. gada un noslēdz grāmatu ar Ināras Kolmanes filmu Bille (2018), kas dažus mēnešus pirms grāmatas iznākšanas saņēma Nacionālo kino balvu Lielais Kristaps.
Kāpēc ir tik svarīgi nošķirt publicistiku no kritikas? Man personīgi gabals nenokritīs, ja šos abus terminus jauks, jo neesmu izglītota kinokritiķe, kura šim darbam veltītu lielāko daļu sava laika, – teiksim tā, piestrādāju par “kino publicisti” un nelecu augstāk par savu… spēju. Taču Dmitrija Ranceva gadījumā tekstus apzīmēt ar publicistiku būtu zaimošana; viņa kritiku statusa apliecinājums savā ziņā ir tieši to izdošana grāmatas formātā. Jo, par spīti visur skanošajām gaudām par to, kā internets iznīcinājis drukāto presi un grāmatas, tā gluži nav. Šo rakstot, sēžu Rīgas centrālajā bibliotēkā, kura darbdienas vidū ir pilna ar cilvēkiem, un viņi cilā grāmatas, nevis lasa rakstus internetā. Esmu pārliecināta – kādā no šiem plauktiem stāv arī Meditācijas un precizējumi, gaidot savu lasītāju.
Bet ja reiz rakstu par kritiķa grāmatu, ir nepieciešams arī mazliet kritikas, ne tā?
Tā kā dažādu apstākļu sakritības dēļ rakstu šobrīd, nevis 2019. gada vasarā, kad Dmitrija Ranceva grāmata bija tikko iznākusi, dzīve rit uz priekšu – oktobrī ir paspējusi iznākt vēl viena kinokritiķa grāmata, Viktora Freiberga Kinomāna slimības vēsture. Tāpēc nevaru izvairīties no īsa salīdzinājuma, ņemot vērā, ka ar lielu interesi izlasīju abas. Šīs grāmatas vieno autoru plašā erudīcija, mīlestība pret kino un arī specifiska gaume, kurai var nepiekrist, bet kurai var uzticēties. Freiberga dienasgrāmatas formāta darbs ir personīgs stāsts, kam kino ir caurviju motīvs, eskeipisma iespēja un brīnums, kam ļauties tad, kad dzīvē brīnumi nenotiek. Dmitrijs Rancevs ir analītisks un vērīgs – to, iespējams var saistīt arī ar matemātisko domāšanu (autors ir vairākus gadus studējis matemātiku), bet drīzāk ar domāšanas grodumu, kas neļauj vieglu spalvu pārskriet pāri filmai. Kā saka Rancevs: “Brīdī, kad es pabeidzu savu rakstu un jūtu, ka sanāk, filma manā apziņā paliek tāda kā nobeigtāka”.
Šis izteikums paredz dialogu ar skatītāju un filmas veidotājiem – tad, ja par filmu uzrakstīts, tā ir notikusi līdz galam. Taču Meditācijās un precizējumos, manuprāt, dialoga ir maz (atskaitot, protams, pāris intervijas, tās ir tikai iekšējas sarunas ar režisoriem, un recenzijas autors skaidri pauž lasītājam to, ko saskatījis, uzsverot tēmas, kas visvairāk interesē pašu – art-house kino iezīmes, autorkino, seksualitāti un eksperimentus ar formu un saturu.
Lai arī visas recenzijas un intervijas vieno skaidri saskatāma grāmatas autora interese (viņš konkrētos kinomākslas darbus ir uzskatījis par pietiekami svarīgiem, lai tos analizētu, jo šī nav tikai pasūtījuma rakstu kompilācija), mani mazliet mulsina grāmatas kopējā saturiskā viengabalainība vai drīzāk brīžiem tās trūkums. Protams, būtu naivi vēlēties, kaut Meditācijas un precizējumi apkopotu tikai kritikas par Latvijas kino (tad tā būtu visai plāna grāmata). Turklāt blakus noliktās ārzemju autoru darbu apceres ievieto vietējo kino plašākā kontekstā, tas ir pluss.
Taču no kopējās grāmatas noskaņas, manuprāt, visvairāk izkrīt tieši negaidītie dialogi – saruna ar kinokritiķi Vadimu Agapovu par seriālu Īstais detektīvs / True Detective (raksts Estētika, metafizika un īsti detektīvi cīņā pret haosu) un intervija ar jauno režisoru Daniilu Silovu par viņa filmu Vienreizējā. Varbūt tas ir maldīgs priekšstats, kas dzimis, lasot pārāk daudz scenāriju rakstīšanas rokasgrāmatu, bet pieturos pie domas, ka paņēmieni kārtīgi nolasās, ja tie figurē trīsreiz. Tāpēc šajā gadījumā būtu prasījies pēc vēl vienas, trešās sarunas, lai šis ne-kritikas formāts neizraisītu jautājumus. Nav jau tā, ka šīs sarunas nebūtu interesantas, bet mani kā lasītāju tās izrāva no “meditācijas” par filmām un no autora balss, kas šīs filmas analizē.
Līdzīgā veidā mazliet neiederīgs šķiet raksts par 2016. gada Lielā Kristapa balvu un tās nominantiem. Grāmatā ir izvērstas kritikas gan par Aika Karapetjana M.O.Ž, gan Dāvja Sīmaņa Pelnu sanatoriju, Renāra Vimbas Es esmu šeit, arī saruna ar Vienreizējās režisoru Daniilu Silovu. Salīdzinot ar šiem rakstiem, Dmitrija Ranceva kopvērtējums par konkrētā gada balvas nominantiem un tendencēm šķiet mazāk svarīgs, arī tāpēc, ka tam neseko pārdomas par 2017. vai 2018. gadu, kas dotu lasītājam plašāku kontekstu un ļautu pašam izsecināt tendences un Latvijas kino attīstības ceļu.
Tomēr – gluži kā autorkino, šī ir autorgrāmata, tāpēc tajā apkopoti raksti, kuri pašam Dmitrijam Rancevam ir šķituši grāmatai nepieciešami.
Tātad – kāda gan man kā lasītājam tur teikšana? Mana iespēja ir lasīt un baudīt vai nebaudīt. Kaut gan šīs grāmatas kontekstā “baudīt” nebūtu pareizs apzīmējums – drīzāk “domāt līdzi”. Kinoveidotājiem šī grāmata noteikti palīdz saskatīt savos un kolēģu darbos ko vairāk, piefiksēt to, ko darba procesā bieži neizdodas pamanīt. Turklāt tā noteikti ir mierinoša sajūta – ka ir kaut kur zinošs un ieinteresēts skatītājs, kurš būs spējīgs tavu darbu pamatīgi izanalizēt.
Dmitrijs Rancevs par kino veidotāju (šajā gadījumā – režisoru) sarunā ar Agri Redoviču saka: “Viņš filmē, es rakstu – un jūtu sevi kā daļu no šī kopīgā darba”. Kinokritiķis ir kaut kur pa vidu – starp skatītāju un kinoveidotāju, reizē tilts un atgriezeniskā saite. Tā ir kino pētniecības akadēmiskā puse un reizē arī saruna – ar autoru, skatītāju, šajā gadījumā arī ar lasītāju. Pat ja ne visi sarunājas vienā valodā, šķiet, ka Meditāciju un precizējumu gadījumā ir atrasts līdzsvars, lai radītu kopēju saprašanos. Jā, šādu grāmatu neiemetīsi somā, lai palasītu pa ceļam pa uz darbu, bet ielikt plauktā, lai ik pa laikam pie tās atgrieztos un ar to apspriestos – tieši tam ir radīta Dmitrija Ranceva grāmata. Un tas nozīmē, ka tai būs ilga dzīvošana.
Redakcijas piezīme: - Tomēr nedrīkst atstāt neievērotu faktu, ka grāmatas izdevēji nav veltījuši ne mazāko uzmanību attēlu autortiesību jautājumam - grāmatā izmantoti konkrētu fotogrāfu darbi, nenorādot autorus (Jānis Deinats, Kristaps Kalns, Agnese Zeltiņa), arī attēli un kadri no Latvijas filmām, kuru izmantošana bez saskaņojuma nav attaisnojama; vispārīga atsauce uz "atvērtajiem interneta resursiem" nav vispārpieņemts un korekts veids, kā risināt attēlu izmantošanas tiesību jautājumus.
