Kinokritiķe Daira Āboliņa Rīgas starptautiskā filmu festivāla programmā izceļ četras īpašas filmas, ļoti atšķirīgas, bet vienlīdz spēcīgas.
Baisās pasakas / Il racconto dei racconti
Seansi 18.10. pl. 21:30 un 24.10. pl. 18:30
Galveno šausmu žanru jau briesmīgi sen radījusi folklora un literatūra. Visu tautu pasakas ir biedējošas, asiņainas, bet tās nezin kāpēc tradicionāli lasa priekšā pat ļoti maziem bērniem. Itāļu režisors Mateo Garone (Matteo Garrone) vienmēr veidojis filmas, kas kinozālē liek aizmiegt acis (Gomora / Gomorrah (2008), Realitāte / Reality (2012)), tikai līdz šim viņš biedējis ar realitāti mums līdzās. Ar savu jauno filmu Baisās pasakas (angliski daudz maigāk un noslēpumaināk – Tale of Tales) viņš pasakas baisulībā paslēpj 21. gadsimta realitātes atspulgus. Izmantojot mazāk zināmu 17. gadsimta itāļu klasiku, neapolitāniešu autora Džambatistas Bazila (Giambattista Basile) pasakas, kas esot uzskatāmas pat par brāļu Grimmu iedvesmotājām, itāļu režisors Mateo Garone izvērš pasaku mistēriju. Viņš izmanto trīs pasaku sižetus par trim karaļnamiem, tomēr ar visai neordināriem sižeta pavērsieniem (karaliene, kura nevar ieņemt bērnu un ir gatava iet līdz galam; karalis, kurš kukaini mīl vairāk par savu meitu, un princis, kurš iemīlas nezināmas meitenes balsī).
Vizuāli filma ir nevainojama, atbilst mūsu priekšstatiem par jebkuras vidējas pasakas veidolu, manas bērnības čehu pasaku butaforismu ieskaitot, bet tikai daudz skaistāk, savā ziņā dekadentiskāk un līdz ar to daudz briesmīgāk. Jo nekur dziļi režisors nav slēpies, arī atsaucoties uz Holivudas pasaku kultūru, sākot no jaukā cilvēkēdāja Šreka līdz mūsu gadsimta Pelnrušķītes laimīgajai drāmai. Tomēr daudz vairāk, manuprāt, spīd cauri reālās dzīves glamūrās tieksmes, kas tuvina pasauli ellei gan filozofiskā, gan psiholoģiskā un pat sociālā nozīmē.
Saula dēls / Sol fia
Seansi 19.10. pl. 18:30 un 22.10. pl. 19:19
Tā ir filma, kurai gribas pateikt “nē” ar visu savu būtību. Ar katru šūnu un nervu galu. Bet Laslo Nemeša filma garantē hipnotiski šokējošu jaunu pieredzi. Tā ir izcilākā kino debija vismaz pēdējos desmit gados. Ar tādu māksliniecisko un emocionālo jaudu savulaik kino telpā iebrāzās Kventins Tarantino, Larss fon Trīrs un varbūt rumānis Kristians Mundžiu.
Darbības vieta: Aušvicas koncentrācijas nometne. Darbības laiks: 1944. gada rudens. Par šo tēmu un laiku ir desmitiem baisu un nozīmīgu filmu...
38 gadus vecais režisors Laslo Nemešs, ungāru kino vecmeistara dēls, stāstu par masu noziegumu padara par viena cilvēka, Saula drāmu – viņš spaidu kārtā, kā ieslodzītais, ir norīkots strādāt par apkopēju gāzes kamerās. Visticamāk, Sauls sen vairs nespēj kādu apraudāt, taču savas eksistences jēgu pēkšņi atrod, nolemjot pēc ebreju tradīcijām kristīgi apglabāt vismaz vienu mirušu bērnu, kuru uzdod par savu dēlu.
Filmas unikalitāte ir rakursa izvēlē. Filmas unikalitāte ir skaņas un attēla filigrānā minimālismā. Filmas unikalitāte ir stāstījuma personiskumā un filozofiskumā vienlaicīgi. Režisors Laslo Nemešs ir bijis klasiķa Belas Tāra asistents, tāpēc nepārsteidz viņa kaislīgā, kinematogrāfiskā pieķeršanās askētiskām detaļām un estētiskā koncepcija. Filmā jūsu acis būs Saula acis. Jūs piedzīvosiet emocionāli satricinošus notikumus, kuru jēgu nāksies samontēt savā apziņā, iespējams, jau pēc filmas beigām.
Eimija / Amy
Seansi 22.10. pl. 21:30 un 24.10. pl. 21:30
Filma Eimija ir un nav klasisks stāsts par slavas valdzinājumu un postu. Filmas kontekstā nav jēgas vēlreiz sakāpinātiem vārdiem mēģināt apliecināt dziedātājas īpašo talantu, apbrīnot balss tembru un traģisko likteni. Tie ir Eimijas dzīves vektori, nogriežņi un daudzpunkti.
Kopš dziedātājas nāves 2011. gada 23. jūlijā par viņas dzīvi un nāvi jau ir izveidotas vairākas filmas, ap kurām mudžējusi dzeltenās preses kņada un izskanējuši Eimijas ģimenes paziņojumi. Šajā aspektā režisora Asifa Kapadijas filma nav izņēmums ne labā, ne sliktā nozīmē.
Tomēr dokumentālā filma Eimija ir notikums arī kino aspektā, un ne tikai tāpēc, ka sacēla ažiotāžu Kannu kinofestivālā. Biogrāfiskai filmai ir savs, grūti laužams formāts – notikumus izstāstīt lineāri, hronoloģiski, skandalozi izvēršot faktus vai arī komplimentāri glaimojot. Asifa Kapadijas filma šajos videotehnoloģiju ziedu laikos izstāsta Eimijas dzīvi videoattēlos kopš agras bērnības līdz nāves dienai, tostarp unikālos privātā arhīva materiālos, ko filmējis Eimijas vīrs vai draudzenes, piešķirot stāstam cilvēcisku aizkustinājumu, atbrīvojot to no leģendas patosa un didaktikas. Filma ir nesaudzīga, bet tajā pašā laikā maiga, tā stāsta Eimijas slavas biogrāfiju ar iekšēju smeldzi, nemoralizējot par narkotiku un alkohola degradējošo ietekmi uz jaunas meitenes organismu, par nepareizajiem draugiem un vīriešiem viņas dzīvē, par paparaci un slavas radīto spiedienu uz Eimijas psihi. Tas tāpat viss redzams…
Filmā izmantots strikts princips – nav nevienas “runājošās galvas”, kaut gan izmantotas vairāk nekā 100 dažādas intervijas ar tuviniekiem un draugiem; visi stāsti saglabāti kā aizkadra balsis, kā instrumenti Eimijas dzīves orķestrī. Vienīgi Eimija Vainhausa ar savu dedzinošo skatienu un sirdi plosošo balsi, viņa skatās tieši no ekrāna, tieši uz mums…
Filma. Un ļoti skaistā Eimijas balss un mūzika pāri nāvei.
Es esmu Ingrīda / Jag är Ingrid
Seanss 25.10. pl. 17:00
Iespējams, ka šī dokumentālā filma ir pārāk privāta un tāpēc nederēs visiem, nederēs miljoniem, kuri dievina gadsimta aktrisi Ingrīdu Bergmani. Bet tieši privātums šo filmu atšķir no desmitiem citu filmu par slavenību dzīvi. Tieši privātais aspekts to padara par unikālu jaunatklājumu kino vēsturei un var padarīt par īstu pārdzīvojumu kādam no mums personīgi.
Lai filma iedarbotos, jums jāzina, kas ir Ingrīda Bergmane, viņas lielums un aktrises veikums, jo nekādas radošā darba analīzes vai labāko filmu fragmentu kolāžas nebūs. Tas atstāts filmu enciklopēdijām. Ideju par citādāku filmu Ingrīdas Bergmanes simtgadē režisoram Stīgam Bjerkmanam piedāvājusi viena no aktrises meitām, Izabella Rosellīni, atklājot vienu no savas mātes aizkadra kaislībām – filmēt savu dzīvi pašai. Vienīgie, kam pa īstam filmā ir dots vārds, ir Ingrīdas Bergmanes četri bērni no dažādām laulībām, šobrīd visi jau krietni pāri pusmūžam... Dažādu laiku interviju druskas un Ingrīdas Bergmanes dienasgrāmatas, ko zviedru valodā intīmi un personiski lasa šobrīd starptautiski konvertējamākā zviedru cilmes aktrise Alīsija Vīkandere (zemtekstā, iespējams, Bergmanes pasaules slavas potenciālā mantiniece).
Ko mēs iegūstam uz ekrāna? Manuprāt, kaut ko neticami aizkustinošu, ko, iespējams, sākotnēji neapzinājās pat filmas veidotāji. Kaut gan Bergmanes peripetiju pilnā dzīve ar slavu un personiskās dzīves skandāliem planetārā līmenī tiek stāstīta akurāti un neko neizlaižot, filmas vizuālais materiāls sastāv tikai no klasiskā arhīva (ko mēs visi esam kaut kur redzējuši) un Bergmanes pašas filmējumiem ar 8mm un 16mm personīgo kameriņu (ko mēs neesam redzējuši nekad). Un ko Bergmane pati ir uzfilmējusi?... Laimi! Sadzīves situācijas ar vienu vai otru vīru, ar bērniem – maziem un jau paaugušamies, kādas dzimšanas dienas svinības, laiskas saulainas brīvdienas, skaistas ainavas nogurdinošu filmu uzņemšanas starplaikos. Tā ir laimīgas sievietes dzīve, kam nav nekāda sakara ar Oskariem un Kannām, skandāliem un vēzi. Drāmas ir, un ir nolasāmas aizkadrā, bet ne attēlā. Filmas uzbūvei var pārmest zināmu televizioniskumu un vēl šo to. Bet es piedodu. Jo – satikt sievieti Ingrīdu Bergmani ar 100 gadu distanci ir labākais, kas varētu notikt kinozālē.
Visu festivāla programmu skaties šeit!
