KINO Raksti

„Neredzamā”. Debesu hematoma

19.05.2021

Lietuviešu režisora Igna Jonīna / Ignas Jonynas filma "Neredzamā / Nematoma", kas starptautisko pirmizrādi piedzīvoja Sansebastjanas kinofestivālā, bet Latvijas kinoteātros nonāca 2020. gada Rīgas starptautiskā kinofestivāla (RigaIFF) ietvaros, no maija pieejama Latvijas skatītājiem vairākās straumēšanas platformās. Filma sākas un beidzas ar platu skatu uz debesīm.

Sākumā šīs debesis ir spalvu mākoņu sarētotas un viegli iesārtas; zem tām skatītājs ierauga būtiskāko norādi uz turpmāko divu ekrāna stundu notikumiem – pa ceļu klīst vīrietis ar asiņainu kreklu, viņam garām patraucas pikaps, kura aizmugurē pie aukstu līdaku sāniem guļ kails, harpūnas caurdurts sievietes ķermenis. Platā attēla malu attiecība un kompozicionālā tīrība rada skatuves sajūtu. Uz tās ir izsaukti Eros un Thanatos; tiesa, no sengrieķu traģēdijas šo stāstu atšķir tas, ka neviens no varoņiem nav raksturojams kā cildens.

Notikumi, kas risinās desmit gadus pēc ievada epizodes, seko līdzi diviem varoņiem – nomalē dzīvojošajam Jonam, kurš ikdienu vada, palīdzot aklajam tēvocim veidot izbāzeņus un pārdot tos dažādos tirdziņos, un Vītam, kurš tikko iznācis no cietuma un saskaras ar vispārēju izstumšanu, patvērumu rodot kādā zvejniecības uzņēmumā, kas gatavs viņu par grašiem nodarbināt kā nirēju, nodrošinot naktsmītni. Abus vīriešus, kā nojaušams, vieno filmas prologā eksponētais, taču priekšplānā izceļas abu frustrācija un neapmierinātība ar savu dzīvi. Jons cenšas to sublimēt ekspresīvi, caur deju, savukārt Vīta naids izpaužas ķermeņa valodā un skatienā, kas uzskatāmi pauž sprādzienbīstamību. Jāpiebilst, ka nopelniem bagātā Lietuvas mārketinga eksperta un uzņēmēja Darjusa Bagdžiūna kā tipāža izvēle vienai no galvenajām lomām ir ļoti drosmīgs un, jāsaka, veiksmīgs režisora lēmums.

Jons un Vīts kustas pa "skatuvi" kā lelles, kurām zem ādas pulsē tikai daļēji nojaušami motīvi un spēki –

viena no Neredzamās spēcīgajām pusēm ir atsvešinājuma pakāpe, ar kuru būvēti stāsta varoņi.

Pateicoties arī šim risinājumam, filma tuvojas efektīvai vispārinājuma pakāpei, bez kuras stāsts, visticamāk, izčākstētu. Šeit, manuprāt, jānorāda uz vietējā kino piemēru, kur mākslinieciskā risinājuma potenciāla neizmantošana varētu būt mazinājusi filmas radīto iespaidu – Andra Gaujas 2019. gada drāmu Nekas mūs neapturēs, kuru tās veidotāji bija pieteikuši kā "stāstu par lepniem cilvēkiem", taču sižetiski realizēja caur daudziem sadzīviskiem konfliktiem, papildus iemaisot dažādu žanru paņēmienus. Vispārinājums mākslā parasti nāk ar potenciālu iekrist didaktikas bedrē, taču Ignam Jonīnam ir izdevies no tā izvairīties – filmai, ja vien mēs neejam tīra nihilisma virzienā, nav skaidras "morāles", un labi, ka tā.

Filmas otro cēlienu iesāk neparasts sižeta pavērsiens – Jons izlemj vietējā deju sarīkojumā izlikties par aklu, tā piesaistot kāda televīzijas producenta uzmanību, un tas viņam piedāvā uzstāties deju šovā ar savu mīļāko. Šī sižeta līnija, manuprāt, ir filmas vājais punkts – lai arī personīga atpestīšanās valsts priekšā un uz skatuves (šeit vārds lietots plašākajā nozīmē), tāpat kā publiski redzamā tēla maldinošā daba, iederas vispārējā mākslinieciskajā uzstādījumā un vēl viens mīlas trīsstūris akcentē neizbēgamību atkārtot pagātnes kļūdas, šajā vēstījuma pavedienā ir daudz traucējošu sīkumu, kas spēj novērst skatītāja uzmanību. Vai tiešām redzes trūkumu ir iespējams simulēt ar tumšu kontaktlēcu un balta spieķīša palīdzību? (Lēcas gan padara skarbo Jona seju līdzīgāku paļāvīgam jēram, taču vai tas ir tā vērts?) Kādēļ Jons izvēlas uzņemties risku tikt diskreditētam nacionālā mērogā? Kāda ir pārējo divu iesaistīto mīlnieku motivācija un kādas ir likmes? Rūgtuma podā iemetīšu arī filmas pēdējā cēlienā deklarētās atziņas par plēsēju dabu – es ticu, ka uz papīra tas izskatījās jaudīgi, taču mēs visi zinām, kur var novest pārlieka centība un labāko nodomu vadīti mēģinājumi paskaidrot skatītājam, kas viņam te jāsaprot.

Filmā Neredzamā ironiskā kārtā spēcīgākais sievietes tēls ir… nu, neredzams (precizējot – redzams varbūt minūti izteiksmīgā portretā), taču nedomāju, ka filmai var pārmest kino industrijai tik raksturīgo koncentrēšanos uz vīrišķo. Lai arī katram no mums ir savi priekšstati par sievišķību un vīrišķību, man šķiet, ka filmas sižets būtu tikpat iedarbīgs arī ar citām dzimumu konfigurācijām – tātad, vismaz manās acīs, tās vēstījums tuvojas vispārcilvēciskajam.

Atgriežoties pie labā – īpašas uzmanības cienīgs šķiet arī veids, kādā filmā ir izmantota baznīca kā telpa. Mazā, attālā dievnama draudze iezīmē notikušās traģēdijas mazo un līdz ar to īpaši satricinošo mērogu, savukārt filmas finālā tieši šeit notiek neizbēgamais atmaskošanas akts komūnas un galvenokārt Dieva priekšā. Likteņa neizbēgamības efektu pastiprina arī draudzes gana tēls, kura neveiksmīgie centieni nomierināt un samierināt ir pilnīgi velti – šķiet, ka filmas veidotāji šādā veidā grib pateikt, ka ir nodarījumi un naids, kurus nevar nomazgāt līdzcilvēku mīlestība un rūpes, vien asinis.

Filmas estētiskajam baudījumam ļoti pateicīgs ir ne tikai veiksmīgais kadrējums un meistarīgi izpildītais operatora darbs (ko padara iespaidīgāku fakts, ka tā ir Denisa Luščika pirmā pilnmetrāžas filma), bet arī filmēšanas vietas – Karpatu apvidus Ukrainā, Lietuvas augstienes un Baltijas jūras krasts. Krāsu gammas ziņā filma īpaši neatšķiras no režisora iepriekšējās filmas Spēlmanis – tiek izmantoti piesātināti toņi, kuros dominē pelēkā, brūnā un zilā krāsa. Kolorista veikums Neredzamajai rada arī filmas publicitātes materiālos pieminētā neo-noir elementu, kas visspēcīgāk jūtams interjeros.

Priecē, ka komponists Toms Auniņš „has done it again viņa mūzika filmu ieskauj tādā kā nepārejošā skaņas progresijā, pārkāpjot ilustratīvai funkcijai un radot papildu spiedzes slāni redzamajam.

Gribu izcelt arī Auniņa un Vladislava Nastavševa izrādei Asins kāzas komponētās Šūpuļdziesmas iekļaušanu šajā filmā – tā ne tikai lieliski papildina kopējo skaņas partitūru, bet arī izskan kā reveranss Federiko Garsijam Lorkam, kura daiļradē nozīmīgs motīvs ir nāves un mīlestības attiecības.

Manuprāt, šo filmu varētu likt pārī ar Džona Kasavītisa Sejām / Faces (1968). Ne tādēļ, ka Neredzamās fināls, kurā filmas nosaukums parādās uz mākoņa, raisot asociāciju ar debesu hematomu, šādi būtu saldināms, nē. Drīzāk atgrieztos pie ikdienišķā un atcerētos, ka ikdienā mēs tomēr spēlējamies mazākās arēnās. Šai filmai ir potenciāls skatītāju tuvināt katarsei, ja vien tas spēj distancēties no dažādām sīkām nekonsekvencēm. Lai arī sen zināms, ka lielākā daļa filmu ir paredzēta kinozāles pieredzei, es šo filmu jo īpaši rosinātu skatīties lielākajā jums pieejamajā ekrāna izmērā, kaut arī Neredzamajai, tāpat kā citām šī un pagājušā gada filmām, šobrīd atņemta iespēja sastapt savu skatītāju uz lielā ekrāna.

Filma skatāma tiešsaistē:

latvijasfilma.lv
tet+
LMT Viedtelevīzija
neredzama.lv

Foto - no publicitātes materiāliem

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija