Letiņiem iznācis jauns trilleris, saucas "Maiņa" (režisors Reinis Kalviņš). Es saku – sen bija laiks! Trilleris ir otrs populārākais un komerciāli veiksmīgākais žanrs pasaulē (tūlīt aiz stāstiem, kas domāti romantiskām dāmām), un reti kas tik labi izklaidē un pielīmē pie ekrāna, kā spraigs sižets, aktīvi varoņi un "bietē došana" ar cēlu attaisnojumu.
Ja vēl trāpās labi aktieri, kas spēj radīt pareizo atmosfēru ar savu spēli un ārējo izskatu, tad jau vispār neko vairāk nevar vēlēties; tāpēc jau Holivuda tos trillerus grūž ārā kā varde ikrus pavasarī, un ir slaveni aktieri un režisori, kas specializējas tieši uz šo žanru.
Konkurence, ar kuru grūti sacensties. Vai un kā tas izdevies Maiņai?
Filmas sākumpunkts ir vienkāršs, taču daudzsološs, un perfekti iederas žanra konvencijās – jaunam šķirtajam tēvam Marekam (Edgars Ozoliņš), kas strādā par taksistu, vienas darba maiņas laikā jāsagādā un bosam jāatdod divi tūkstoši eiro, citādi būs slikti.
Tātad varam sagaidīt, ka būs spriedze, augstas likmes, adrenalīns un testosterons. Vai ne?
Nu, ja būtu runa par amerikāņu vai krievu kino, vai pat par veco labo latviešu padomju trilleru lielmeistaru Aloizu Brenču, tad varbūt varētu gan sagaidīt. Ne šeit. Lai arī filma ir par tik dinamisko un bīstamiem džungļiem pielīdzināmo takšu biznesu, tās varoņi ir tikpat pelēki un pelēkas dzīves nomuļļāti, kā tā pelēkā dzīve viņiem apkārt, un pat mordobojs šeit tāds patizls un ātri beidzas.
Piemēram, naudas summa. Vai es teicu “divi tūkstoši”? Redziet, tur bija tā, ka no sākuma Marekam vajadzēja sagādāt četrus tūkstošus, tikai tos viņam nozaga, pirms viņš paspēja atdot. Klasiskajā trillerī scenārists šādā situācijā izmanto iespēju sakāpināt likmes, par sodu kreditori ieslēdz ščotčiku – klāt nāk soda procenti, plus vēl par katru neatdoto eiro nocirtīsim tev vienu pirksta falangu… nu, vai tādā garā. Lai ir sajūta, ka varonim jāpārvar pieaugošas grūtības, lai filmas gaitā kļūst interesantāk. Lai ātrāk un vairāk, nevis lēnāk un mazāk. Šeit? Šeit Mareks dabū atlaidi – boss izrādās diezgan liegs savās izpausmēs, un izskatās, ka arī ar divām štukām pagaidām pietiks.
Vispār jau režisors ir izvēlējies taisīt filmu izteikti lēnā stilā, gandrīz bez fona mūzikas (saundtreks tur ir, tikai drīzāk tie ir industriāli trokšņi atmosfēras radīšanai, nevis dziesmas vai melodijas). Noteikti ir skatītāji, kas pieraduši pie daudz ašāka un pieblīvētāka kadra, tādus tas besīs ārā un līdz galam izturēt būs pagrūti, tomēr noteikti būs arī tādi, kas pratīs novērtēt. Maiņā atmosfēriskums un depresīvs bezspēcīgums dominē pār purnā došanu, kas, lai arī pāris reizes notiek, tomēr visnotaļ mēreni (pēc šī žanra kritērijiem). Atšķirībā no tās pašas Holivudas, kur kaudzēm notiek action jeb darbība, Maiņā kaudzēm notiek ikdienišķais.
Un tas lielā mērā ir filmas pluss, ja gribas izjust Mazā Cilvēka Rīgu, nevis tos krutos klubus, uz kurieni taksists Mareks ved savus klientus pēc maukām un kokaīna.
Uzreiz gribu darīt zināmu, ka man ar šo nekādu problēmu nav. Faktiski man tīri labi patīk tāda estētika un kā dzimušam rīdziniekam pat šķiet, ka režisora un operatora piegājiens ļoti labi rada priekšstatu par to Mazā Cilvēka Rīgu, kas ir arī manējā. Neaizmirsīsim – estētika, prezentācija un atmosfēra ir ne mazāk būtiski kino ingredienti kā skriešana, šaušana vai tamlīdzīgas fiziskas aktivitātes. Labs trilleris ir iespējams arī uzvalkā ar šlipsi un nesteidzīgās sarunās pie tējas tases, kā Agatai Kristi ir to izdevies pierādīt jau daudzreiz.
Esmu ar mieru skatīties visu to, ko Holivuda būtu izgriezusi – gan kā taksists klusumā stūrē braucamo, gan kā klusējot paspārda riteni, un pat tās klusējošās ceļazīmes. Ņemot vērā, ka krietnu daļa laika vēl arī smidzina vai ir vienkārši tumšs, tas viss kopā veidojas pat diezgan stilīgi. Nē, problēmas man ir nevis ar lēno prezentācijas stilu, bet ar ko citu.
Manuprāt, kārtīgai spriedzes filmai vajag, lai tās gaitā varonim paliek aizvien grūtāk, un vēl – lai varonis būtu aktīvs savos centienos. Maiņa vairāk atgādina brišanu uz riņķi pa purvu. Kaut kas tajā visā ir no film noir – tā sajūta, ka ir bijis slikti, ir slikti un būs slikti jeb, latviešu tautas sakāmvārdos runājot, “ko tu, cilvēks, Dievam ar brauniņu padarīsi?” Taču arī līdz nuāram Maiņa nepavelk. Gan nuārā, gan Maiņā pasaule ir cietsirdīga un samaļ tos, kas nespēj izpildīt tās prasības. Taču tas, kas atšķir Maiņu, ir galvenā varoņa nostāja dzīves sakarā. Ņemiet jebkuru nuāra klasiku no Out of the Past līdz In a Lonely Place, tur negodīgā dzīve galveno varoni samaļ miltos, ieliek cietumā vai arī nogalina ar bijušās mīļākās maigo rociņu, turklāt tas viss ir vai, cik nepelnīti, BET! – visās šajās filmās galvenais varonis aktīvi cīnās gan pret to bijušo mīļāko, gan pret dzīves negodīgumu kā tādu. Parasti viņš arī mirst vai nonāk cietumā kā cīnītājs.
Mareks tāds nav. Šis galvenais varonis ir no tiem, kas dzīvi nevis dzīvo, bet ļauj tai notikt ar sevi.
Apklaušinājies savā nelielajā radu un draugu lokā par to, vai kādam nav uz sitiena haltūra, kas varētu ātri ienest dažus tūkstošus eiro (kāds pārsteigums, nevienam tādas nav!), viņš iesēžas atpakaļ tačkā, vadā apkārt klientus un turpina gaidīt, jo radi un draugi viņam taču apsolīja, ka piezvanīs, ja uzradīsies kādi varianti.
Filmas samērā daudzsološo pirmo cēlienu nomaina diezgan pasīvs otrais, kura pirmo daļu Mareks pavada ar savu dēlu, otro – cīnīdamies ar pasaules netaisnību citu takšu kompāniju iemiesojumā. Un jau atkal visi sūdi, kas nāk pār puiša galvu, diez kā nenotiek pēc cēloņu un seku principa, kurā varoņa vajadzība ir cēlonis, kas rada sekas. Drīzāk ir tā, ka notikumi viņam krīt virsū, un viņš ķepurojas, kā ūdenī iekritis kucēns, kurš paša panikas dēļ nespēj saskatīt, uz kuru pusi krasts. Var jau būt, ka dzīvē tā arī parasti notiek, jo lielākā daļa no mums stresainās situācijās izrādās diezgan patizli. Var jau būt, ka es pats Mareka vietā būtu vēl tizlāks. Tikai filma nav dzīve, un uz tizlumu skatīties nav sevišķi interesanti, it sevišķi, ja par biļeti jāmaksā.
Kā tas dzīvē bieži notiek, Mareka dzīvē problēmas nāk uzreiz divās dimensijās – dēls un šķirtā sieva ir viena, nepatikšanas darbā ir otra. Tas padara filmu bagātāku un interesantāku, taču arī ne īsti līdz galam. Sajūta tāda, ka divas dimensijas vien tur ir. Ir vēl šādi tādi aizmetņi, tēli, kas parādās vai tiek pieminēti un varētu galvenajam varonim samaitāt dzīvi vēl vairāk (vai arī viņam palīdzēt!), taču šie asni izčākst, pirms paspējuši uzdīgt. Aiz ko tas gabals reizēm šķiet ne līdz galam ticams.
Filmā ir pāris brīži, kad Mareks tomēr tā kā saņemas un izrāda iniciatīvu. Vienam konkurentam viņš noceļ klientu, otram sadod ribās. Varētu padomāt – re, nu beidzot čalim pietiek, nu viņš tagad visiem parādīs, kā var ātri un kvalitatīvi dabūt četras štukas eiro! Bet nē, tie vienkārši bija tādi izmisušā proletārieša gājieni. Abi šie notikumi, kā vēlāk izrādās, noved tikai pie lielākām problēmām, un dzīve Mareku turpina sist un dauzīt, bet viņam īsti nav, ne ar ko aizstāvēties, ne sadot pretī. Varbūt tādēļ viņš arī ir tik neuzņēmīgs un pasīvs, pat kad uguns pie pakaļas, –
izskatās, ka šim čalim dzīve ir iemācījusi, ka var būt tikai slikti un vēl sliktāk.
Bet varbūt arī ne tikai. Mareka pasaulē enerģijas līmeņi izrādās tik zemi, ka pat līnija labas kvalitātes kokaīna, ko viņam uzdāvina dāsns naktskluba īpašnieks, neatstāj nekādu iespaidu ne vizuāli, ne arī stāsta ziņā. Iešņauc veči pa devai, un pēc tam viss turpinās tāpat, kā līdz tam. Vecais jūrnieks Popaijs pēc spinātu šņaukšanas stiepj pa trepēm klavieres, Artūrs Šelbijs no Peaky Blinders paņem līniju un iet kādu sist, bet Mareks… iet turpināt vadāt klientus tāpat kā līdz šim. It kā jau ir defoltā skaidrs, ka vienas maiņas ietvaros viņam tāpat neizdosies nekādus tūkstošus iesist, tad kāda velna pēc viņš nedara kaut ko kinematogrāfiskāku? Piemēram, neaplaupa banku?
Scenārija vājumu nespēj izvilkt pat tik labs un lomai izcili piemērots talants, kāds izrādās līdz šim maz dzirdētais Liepājas teātra aktieris Edgars Ozoliņš, kurš ar labāk uzrakstītu izejmateriālu šeit varētu spoži uzmirdzēt un varbūt pat kļūt par savas paaudzes ikonu, kā tas izdevās Sergejam Bodrovam ar krievu grāvēju Brālis / Брат (1997). Lielisks aktiera darbs, nekādas uzspēlētības, kas tik bieži gandē pašmāju aktieru sniegumu. Šai lomai Ozoliņam pat ir ļoti piemērota physique, kā teiktu francūži; lielāko filmas daļu Ozoliņš izskatās kā stipri noraizējies Belmondo, un tas te lieliski iederas vizuāli, tam var noticēt.
Ne tikai Ozoliņš šeit ir lielisks. Jau agrāk minēto atmosfērisko efektu rada operatora Džordža Čipera-Lillemarka kameras darbs, un ir visnotaļ labi izdevies vizualizēt Rīgu tās drūmākajā, nospiedošākajā aspektā. Ja tikai vēl dialogi un situācijas spētu pavilkt līdzi!
Diemžēl bieži vien nevelk vis – pat manai prastā celtnieka sirdij tik tuvās lamas un slengs ne vienmēr izskan pārliecinoši. Maiņā dialogi pamatā iedalāmi divos lingvistiskos blāķos – pseidofilosofija un slengs. Prastības un rupeklības filmā var dzirdēt apmēram tikpat bieži, kā dzīvē, slenga daļas pārsvarā rit raiti, vietām pat pārliecinoši, kamēr pseidofilosofija buksē un rada to sajūtu, ka “dzīvē neviens tā nerunā”. Kāpēc ar slengu nav tādu pašu problēmu? Varbūt tāpēc, ka filmā slengs tiek piedāvāts nevis kā oriģināli konstruēti teikumi žargonā, bet drīzāk sadzīvē noklausītas veselas frāzes, ko bieži esam šādā vai līdzīgā formā dzirdējuši no dažādu runātāju mutes.
Turklāt, ja nemaldos, Maiņa seko Kriminālās ekselences fonda komerciāli veiksmīgajam piegājienam ar mazākām lomām pieaicinātiem neprofesionāļiem. KEFā tas nostrādāja, neprofesionāļi lieliski nospēlēja paši sevi. Diemžēl izskatās, ka Oskaram Rupenheitam izdevies nosmelt valsts neprofesionālo aktieru putas un krējumu, un Maiņai vairs pāri nepalika – te pat sadzīves lamas neprofesionāļu izpildījumā reizēm izklausās samāksloti un galīgi nesadzīviski, drīzāk kā nolasītas no lapiņas.
Vārdnīca angļu vārdam thrill piedāvā sekojošus tulkojumus – trīsas, satraukums un drebuļi.
Pēc tā vadoties, būtu nepareizi saukt Maiņu par trilleri, jo, ja tā godīgi, nav tur nekā daudz ne par ko satraukties, ne trīsēt, kur nu vēl drebināties. Drīzāk ir bēdīgi par Latviju, kura arī Eiropas Savienībā paturējusi daļu no pelēkās postpadomju nejēdzības, kas nomāc dzīvi. Klasiskajos trilleros mēdz būt divu veidu galvenie varoņi – vai nu Pārcilvēks (bijušais snaiperis, Afganistānas veterāns, kuram viegli un ar grāciju sanāk sist sliktos), vai Mazais Cilvēks, kurš it kā neko tādu lāgā neprot, taču, nolikts viens pret visu pasauli, beidzot saņemas un tomēr sāk tos sliktos slānīt, pat ja ne ar to pašu vieglumu un grāciju, kā Pārcilvēks. Mareks pilnīgi noteikti ir Mazais Cilvēks, taču, atšķirībā no klasiskā trillera varoņa, viņš par Pārcilvēku tā arī neiemācās un pat necenšas kļūt. Spoiler alert! – filmas pēdējo kadru gribētos pat saukt “Mareks pie sasistās siles”, taču tas būtu ļauni, jo dēlu taču viņš acīmredzami mīl un cenšas aprūpēt, kā nu prot.
Protams, spriedzes filmas varonim nav nekāda pienākuma uzvarēt. Arī stāsts par zaudējumu var būt spriedzīgs, interesants un pilnvērtīgs. Tikai tad vajadzētu, lai tas čalis tiešām iegulda visu sevi notiekošajā, lai riskē, lai dara trakas lietas… Ē-eh.
Nu, nekas. Cerēsim uz Maiņu-2, kas cits atliek.
