Filmu skatos kopā ar sievu, kurai klēpī mūsu zīdainis, mēnesi vecs. Četru sieviešu stāsts par grūtniecības laiku pārvēršas piedzīvojumā. Manai sievai ir daudz, ko teikt, un daudz, ko komentēt; es klusēju un cenšos saprast, par ko ir runa. Mazais guļ, viņš redz, bet nesaredz, dzird, bet nesadzird. Viņš guļ. Tāpat kā pavisam nesen gulēja mammas klēpī – visur būdams klāt, bet it kā paslēpts un pasargāts no ārējās pasaules. Tas, kas notiek ekrānā un starp mani un sievu, paliks mazuļa sirdī tikai kā neskaidrs emocionāls nospiedums.
Skatoties filmu, mēģinu domāt par savu mammu un par to, ko es tikai nojaušu, – kas notika ar mani, pirms es piedzimu. Vai mana mamma bija laimīga, kad es nācu pasaulē? To es nezinu, negribu viņai zvanīt un jautāt. Sieva saka, filma esot tendencioza un neatspoguļojot pozitīvās puses tam, ka esi grūtniece. Filmas montāža, skaņu celiņš apzināti veidots auksts un bezkaislīgs, lai atklātu to, kādu slogu šīs sievietes uzņemas.
Es tikmēr domāju par filmas režisores un publicistes Lienes Lindes rakstu Septiņi gadi, pelēkas acis portālā Satori, kur Liene dalījās ar ļoti personisku stāstu par abortu. Vai tiešām man šajos stāstos būtu jāsaredz un jāsadzird tradicionālo dzimumu lomu kritika? Lienes tēze rakstā bija tomēr mazāk publicistiska, vairāk reālpsiholoģiska – viņai blakus bija vīrietis, kurš nevarēja/nespēja/negribēja kļūt par tēvu, tāpēc viņas izvēle nelaist pasaulē bērnu bija loģiska. Ja atmetam to, ka tēvs ir nosacītais spermas donors, kurš atbildīgs par grūtniecības sākšanos, kāda ir viņa tālākā loma deviņus mēnešus ilgajā transformācijā no viena par diviem?
Lienes nelaiku laikā dzimstošie pieredzes stāsti regulāri satricina manu domu telpu. Toreiz, kad izlasīju Lienes stāstu, es pirmo reizi aizdomājos, kā būtu bijis, ja mana sieva nebūtu piekritusi dzemdēt mūsu pirmo dēlu?
Kā būtu, ja mēs abi būtu nobijušies?
Mans jautājums bija retorisks, Lienes – faktisks, bet filmas Klātbūtne četrām varonēm – lieks. Klātbūtnes sievietes ir pieņēmušas lēmumu, katra savu. Vienai ir svarīgi turpināt par sevi domāt kā par „daļēji mammu”. Horeogrāfe Rūta saka radiointervijā – viņas izrāde ir stāsts par to, ka māte vēlas būt arī vēl kādā citā lomā. Mans bērnu emocionālās audzināšanas kursus beigušais prāts saka – būt mātei jau ir būt vismaz četrās lomās, ļoti strauji un pamīšus tās mainot.
Cita varone atklāj, ka beidzot viņa ir kopā ar vīrieti, kurš, tāpat kā viņa, vēlas ģimeni ar bērniem. Beāte pielāgojas vīra vēlmēm – viņš grib dzīvot laukos, grib lielas kāzas, kurās lieto alkoholu, par spīti tam, ka Beātei alkohola lietošana atgādina viņas ģimenē radītās traumas. Un tad ir Vija, kura vispār, šķiet, nemēģina ar kartēzisko šaubu metodi apskatīt bērnu radīšanu – vienkārši ļaujas pieredzei, un viņas smaids patiesi ir smaids, un viņas skumjas par pagātni, kuru nevar mainīt, ir īstas skumjas. Un viņas prieks, kuru uz īsu mirkli pārtrauc zīdainis, kurš iekožas viņas krūtsgalā, ir tāds prieks, ka acis mirdz, un man gribas iedomāties, ka varbūt arī mana mamma varēja būt tik laimīga.
Tomēr domāju es par vienu no režisoriem – Lieni Lindi, kura radījusi filmu. Varu tikai nojaust, kā tas bijis viņai, ar viņas pieredzi, – skatīties montāžas materiālu, kurā vairākas sievietes izdzīvo grūtniecību. Un vēl spilgtāk sāku apzināties Lienes klātbūtni, kad aptveru, ka filma kādā savā virstoņu līmenī nav par sievietēm.
Galu galā mēs ar sievu nenonācām līdz vienotam viedoklim par filmu, un atzīstos, ka nekādu pārdzīvojumu no saviem embrija brīžiem es neatklāju līdz pat filmas beigām. Toties Vija mani pārsteidz, sakot – pēc pirmās meitas piedzimšanas viņai nākusi atklāsme par to, ka viņas mamma grūtniecības laikā piedzīvojusi vardarbību no Vijas tēva. To viņa atkal atceras tagad, kad gaida otro bērnu. Mans minējums par ķermeņa atmiņu ir bijis pareizs. Un liekas – jautājums par manām potenciālajām neapzinātajām atmiņām bijis ne tikai manā prātā, filmas veidotāji to uzdod apzināti.
Ja es nespēju uztaustīt personisko un emocionālo telpu, kurā varētu lidināties, skatoties filmu, rodas doma – iespējams, filmas veidotāji tādu nemaz nav vēlējušies radīt.
Filmas operators ir Reinis Aristovs, viņam Klātbūtne ir pirmā filma galvenā operatora pozīcijā. Reiņa acis ir kameras acs, kas seko sievietēm–grūtniecēm. Filmas reklāmas rullīšos ir epizode, kurā Reinis palīdz Vijas un Valērijas partneriem ieslēgt kameru un stāsta, kā ar to jāapietas, lai nofiksētu dzemdības. Vīrieša skatījums uz visu sieviešu pieredzēto ir šīs filmas centrālais notikums. Arī Jāņa Ruņģa mūzika ilustrē atsvešinātību, vērojumu un klātbūtni.
Filmas titros ļoti apzināti kā pirmais no režisoriem un scenārija autoriem minēts Armands Začs (abiem līdzautoriem filma ir debija pilnmetrāžas režisora statusā). Par viņu darba sadalījumu un noteikumiem neko nezinu, bet kā konceptuāls mājiens tas nostrādā. Vīriešu kolektīvs papildināts ar Lieni Lindi, kura veiksmīgi novērš jebkurus iespējamos pārmetumus, ka filma varētu aiziet galējā "male gaze", tomēr man – kā vīrietim un tēvam – vīrieša skatiens uz sievietēm šajā īpašajā brīdī ir tas, kas liek aptvert filmas stāsta ietvaru daudz vienkāršāk nekā, iespējams, kādam citam. Vīrietis sievietes grūtniecības laikā ir pamests emocionālā tukšumā, kurā viņš bez īpašas sagatavošanas nespēj uztvert un saprast tos signālus, kurus sieviete sevī slāpē vai mēģina novadīt citur. Vīrietis, šķiet, ir putnubiedēklis, kurš funkcionāli apkalpo saimnieciskās darīšanas – nu, kamēr tas mazais piedzims. Beātes vīrs Raitis ceļ ģimenei māju Baldonē. Vijas dzīvesbiedrs sapņo par dēlu, bet uzņemas rūpes par vecāko bērnu – meitu. Valērijas vīrs pēc dzemdībām pārlabo, ka tā bijusi ceturtā, ne trešā kontrakcija, ar kuru bērniņš ticis izgrūsts vecmātes rokās.
Grūtniecība filmā tiek raksturota kā “full human experience” un es sajūtos tā, ka neesmu daļa no šī vēstījuma. Pēdējoreiz, kad prasīju savai sievai, kādas ir dzemdību sāpes (ak, šis banālais jautājums!), viņa citēja kādu manu radinieci: “Sajūta ir tāda, ka centies izkakāt ziloni un vienlaikus tavu vāveri svilina liesmu metējs”.
Ar manu ķermeni dzīves laikā visticamāk nenotiek tik daudz fizioloģisku pārmaiņu, kā ar sievietes ķermeni grūtniecības periodā. Man vienīgais resurss, lai atklātu, kas te tiek vēstīts, ir mans prāts un sirds. Un tie abi saka – režisori ir nolikuši personīgo skatījumu malā (atkal tāds naivs priekšstats), lai koncentrētos uz mirkli.
Ar pētnieka pacietību bruņojušies, viņi tikai vēro, viņi nereaģē un neprovocē – vismaz tā, šķiet, viņi grib, lai skatītājs to nolasa.
Atbruņojoša ir varone Vija, kura atzīstas atceramies tēva vardarbību, būdama mātes klēpī. Toties savai meitai Vija atļauj teikt „nē”. Mazā meitene aiztaisa durvis, lai varētu ar mammu pabūt divatā, bez operatora. Meitene prot pateikt, ka viņai ir bail no tā, ka ģimenē ienāks vēl viens bērniņš un mamma būs jādala. Arī pie pusdienu galda meitenes personība netiek slāpēta – tieši otrādi, tētis vēl taisa svārkus kastaņu vīriņiem un pēc tam mammai jāiet ar viņu lēkāt pa lauku. Vijas vīrs stāsta par bailēm no pārmaiņām – tik daudz šajā stāstā ir liecību, ka ģimene ir laimīga; es nespēju iedomāties, kāpēc lai kāds to lasītu kā kritiku?
Pirmsdzemdību apmācībās Rīgas Dzemdību namā mums stāstīja par to, ka grūtniecei vēlams doties uz dzemdībām pēc iespējas vēlāk. Cik vien iespējams ilgi viņai jāuzturas mājās, drošībā, pazīstamā un patīkamā vidē, lai izveidotos "oksitocīna burbulis", kurš ieslēdz apziņu laukā, aiz kura jau ir vienalga, kāda ir vecmāte, kāda ir dzemdību palāta un „kā es citiem no malas izskatos”. Oksitocīns palīdz pārvarēt sāpes un rada sajūtu, ka tu esi pieņemts, mīlēts un pasargāts. Iespējams, oksitocīna pieplūdums rada to neaptveramo laimes sajūtu, kuru sievietes piedzīvo tieši pēc sāpīgajām dzemdībām. Iespējams, laimes uzplaiksnījums ir tas, kas dzīvei pēc dzemdībām liek izskatīties daudz grūtākai un pelēkākai, nekā brīnišķīgajam gaidīšanas laikam. Bet ko gan es, vīrietis, varētu par to zināt.
Manā ģimenē filma Klātbūtne bija sen gaidīts notikums. Filmas tematika – sievietes, kuras izvēlas kļūt par mātēm un iziet cauri visām ar to saistītām peripetijām, – uzrunāja vēl pirms skatīšanās, jo arī mēs ar sievu esam nu jau divreiz gājuši cauri bērna nākšanai pasaulē, un tīri cilvēcīgi grūtniecība, dzemdības un pēcdzemdību laiks ir tik psiholoģiski piepildīts, ka vēlētos to redzēt no malas – „kā citiem ir”.
Rakstot šīs rindas, aptveru – iespējams, grūtniecība ir pats sarežģītākais notikums, kuru fiksēt kinovalodā,
jo tas šķiet kaut kas tik pašsaprotams un instinktīvi automātisks, ka diez vai par to var kaut ko oriģinālu pateikt. Ģimenes attiecības Latvijas kinematogrāfijā pēdējos gadus vairāk cenšas iet uz sensacionalitātes pusi (ja minam kaut vai Andra Gaujas Ģimenes lietas (2010) vai šāgada Lielā Kristapa nominanti, Ivara Zviedra īsfilmu Afigenna). Klātbūtne ir oriģināla caur lietišķības, inteliģences un poētisma mijiedarbību. Tā noteikti nav sociālpolitiska kritika par sievietes lomu sabiedrībā, bet vērojums – ko nozīmē būt klāt kādam, kurš piedzīvo tik straujas pārmaiņas ar savu ķermeni, psihi un dzīvi.
Es atgriežos pie savas sievas, lai pajautātu, kāpēc viņa jūt pret filmu tādas negācijas, un laikam jau nojaušu atbildi. Izjūtas, kuras šobrīd pasaule rada, ir pretējas tam, ko gribētu piedzīvot māmiņa ar mēnesi vecu mazuli. Manos spēkos nav apturēt pandēmiju, es varu tikai būt klāt savai sievai un parunāt par to, kā mēs jūtamies. Covid pandēmijas laikā pavisam svešu cilvēku laimes uzplaiksnījumu klātbūtne ir svarīgākais, kā mums visiem pietrūkst. Un filma Klātbūtne to piedāvā.
