KINO Raksti

“Kvadrāta” provokācija

12.11.2017

Ar Kannu kinofestivāla Zelta palmas zaru titulētā zviedru režisora Rūbena Ēstlunda absurdā komēdija "Kvadrāts / The Square" (2017), līdzīgi kā mūsdienu māksla, izsauc kardināli pretējas reakcijas. Es visu filmas laiku skaļi smējos, man blakus sēdošais vīrietis ik pa laikam sašutis ieelsās un vairākas reizes iesaucās "What a f**k?", bet turpat netālu divas dāmas čukstus strīdējās par postmodernās mākslas robežām.

Interesanti, ka gan filmā Kvadrāts, gan režisora iepriekšējā darbā Force Majeure centrā ir vīrieši, kuru vājības spilgti atklāj mobilais telefons. Force Majeure galvenā varoņa likstas sākas pēc tam, kad viņš, bēgot no sniega lavīnas, aizmirst par savu sievu un bērniem, bet paķer līdzi telefonu.

Arī Kvadrātā mobilais jau sākotnēji iezīmē nepatikšanas.

Nozīmīga modernās mākslas muzeja galvenais kurators Kristiāns (dāņu aktieris Klāss Bangs), dodoties uz darbu, negribot kļūst par dalībnieku zagļu inscenētā performancē, no kuras izkļūst bez maka un mūsdienu ikonas – mobilā telefona. Kristiāna kolēģis telefonu notreko un secina, ka tas atrodas kāda nabadzīga rajona daudzstāvu mājā. Mēģinot atgūt nozagtās mantas, pašapmierinātais un atraktīvais Kristiāns strauji izkrīt no komfortablās ikdienas un spiests sastapties ar vairākām ētikas dilemmām. Filma ir kā sociāls eksperiments, kurš, preparējot varoņu rīcību, ironiski apspēlē morālās vērtības, politkorektumu, vidusšķiras vainu, mākslas institūcijas un reklāmas pasauli.

Dejas ar atsaucēm

Režisors Ēstlunds vairākus gadus ir radījis mūsdienu mākslu, šis laiks kalpojis par iedvesmu filmai, kuras galvenā skatuve ir Stokholmas mākslas muzejs X-Royal. Filma pieblīvēta ar mākslas darbu un kultūras teorijas citātiem. Jau nosaukums Kvadrāts  atsauc atmiņā ikonisko krievu avangarda mākslinieka Kazimira Maļeviča darbu Melnais kvadrāts (1915), kurš vizuāli nav nekas vairāk, kā ar eļļas krāsu uz balta linaudekla uzgleznots melns kvadrāts. Arī filmā attēlotās konceptuālās instalācijas būtību var saprast, tikai izprotot kontekstu, kurā mākslas darbs radīts.

Pirmā aina sākas ar citu atsauci. Elizabetes Mosas attēlotā jaunā amerikāņu žurnāliste Anne lūdz X-Royal muzeja kuratoram Kristiānam iztulkot sarežģīti uzrakstītu izstādes Izstāde / Ne-izstāde aprakstu. Pēc nelielas minstināšanās Kristiāns paskaidro – viņš kopā ar kolēģiem spriedis, vai izstādes konteksts padara objektu par mākslu. Piemēram, ja žurnālistes rokassoma tiktu novietota muzejā, vai tā būtu mākslas darbs?

Šis jautājums savulaik bijis viens no centrālajiem postmodernās mākslas teorijā. Amerikāņu kritiķis un filozofs Arturs Danto uzskata, ka mākslā modernismam raksturīgie meklējumi beidzās līdz ar Endija Vorhola popārtu, konkrētāk ar Brillo Box skulptūru izrādīšanu 1964. gada aprīlī. Brillo Box skulptūras principā ne ar ko neatšķīrās no produktiem, kurus var nopirkt lielveikalos.

Uz jautājumu „kas atšķir mākslas darbu no parasta priekšmeta?” var atbildēt – vienīgā atšķirība ir tā, ka par mākslas darbu ir pateikts, ka tas ir mākslas darbs.

Arī citi ironiski komentāri un atsauces seko viens pēc otra, bet nenoliedzami provokatīvākā filmas aina ir savdabīga performance smalkās vakariņās, kuru viesi tiek konfrontēti ar mežonīgu dzīvnieku Oļegu (amerikāņu aktieris Terijs Notarijs). Sākumā vakariņu viesi par mežoni paķiķina, līdz tas kļūst pilnīgi nevaldāms un, pārkāpjot visas robežas, sāk fiziski iespaidot un pazemot smalkā pasākuma dalībniekus.

Šī aina ir liels izaicinājums ne tikai mākslas vakariņu dalībniekiem, bet arī skatītājiem kinozālē. Režisors Ēstlunds stāsta, ka ainu veidojis kā  blakusstāvētāja efekta / bystander effect ekspozīciju. Šis efekts ir sociālpsiholoģiska parādība, kurā indivīdi visdrīzāk nepiedāvās palīdzību upurim, ja blakus ir arī citi cilvēki. Arī filmā vakariņu dalībnieki sākotnēji nevis steidzas palīgā pazemotajiem, bet nolaiž acis, cerot, ka paši nekļūs par zvēra upuriem. Ēstlunds gribējis provocēt pasaules nozīmīgākā kinofestivāla izsmalcināti ģērbto auditoriju, konfrontējot to ar citu labi ģērbtu ļaužu grupu, kura nostādīta šokējošā situācijā.

Reklāma un atbildība

Arī dažādi mārketinga triki filmā apspēlēti uz nebēdu. Par to, ka ideja "vienalga, ko runā, ka tikai runā" dažkārt patiešām nostrādā, mēs pārliecinājāmies līdz ar Trampa uzvaru ASV prezidenta vēlēšanās, un jaunā gaismā tā izspēlēta filmā Kvadrāts.

Muzeja X-Rojal kurators Kristiāns, pārāk aizņemts ar sava telefona likstām, nepievērš uzmanību izstādes reklāmai, un tikmēr viņa PR komanda izgudrojusi, ka tieši provokācija palīdzēs izstādei Kvadrāts iegūt lielāku atpazīstamību, tāpēc izveido bezgaumīgu reklāmas klipu, kurā tiek uzspridzināta, maza, netīra meitenīte. Video iniciatori jūsmo – YouTube kanāls ir pārkarsis, jau pirmajās stundās video noskatījušies tūkstošiem cilvēku. Kristiāna telefons sāk zvanīt, un viņš ir spiests atbildēt uz jautājumiem. Reklāmas rullīša beigu jautājums "Cik daudz necilvēcības mums jāpiedzīvo, lai nonāktu pie cilvēcības?” nepasargā muzeju no sašutušo uzbrukumiem.

Preses konferencē atklājas, ka atnākušie žurnālisti un sociālie aktīvisti pat nav sapratuši, ka video reklamē izstādi. Visi ir uztvēruši tikai to, ka reklāmā izmanto  nabadzīgos un publiski pazemo vājos,

savukārt sabiedrisko attiecību kampaņas vadītāji ignorējuši faktu, ka viņiem ne tikai jāpiesaista auditorijas uzmanība, bet arī jāuzņemas atbildība par saturu, kuri tie rada.

Reālās pasaules izaicinājumi

"Kvadrāts ir  uzticības un rūpju patversme. Tajā mēs visi dalām vienādas tiesības un pienākumus," skaidro filmas galvenais spēlētājs Kristiāns, tomēr viņa paša darbības kontrastē ar mākslas instalācijā paustajiem ideāliem.  Kurators ir sociāls hameleons, kurš pašapmierināti slīd cauri pasaulei, ignorējot ubagus un demonstrējot empātijas trūkumu. Līdzīgi rīkojas arī apkārtējie – brīdī, kad  Kristiāns pats spiest lūgt svešinieku palīdzību, viņš to nesaņem un tiek vienkārši ignorēts.

Vēl viens neglaimojošs fakts par mākslas kuratoru – viņš atsakās uzņemties atbildību un atvainoties nabadzīga zēna vecākiem, kurš Kristiāna vainas dēļ iekūlies nepatikšanās. Tomēr pēc šī incidenta mēs pārliecināmies, ka Kristiānam tomēr ir sirdsapziņa un viņu aizvien uzstājīgāk sāk pārņemt vainas sajūta.  

Otrs izaicinājums mākslas kuratora dzīvē notiek pēc vienas nakts sakara ar jau minēto amerikāņu žurnālisti.

Nekas šajās attiecībās nav romantizēts. Veiksmīgais vīrietis ballītē iereibis un skaidri redzams, ka grib kādu dabūt gultā, Anne vienkārši gadās pa ceļam. Sekss sākas mūsdienīgi praktiski - prezervatīvs ir uzvilkts, aiziet! Mīlas aina attēlota kā sviedriem aplietu ķermeņu akrobātisks vingrinājums, un nobeidzas ar komisku cīņu par to, kurš izmetīs miskastē prezervatīvu, jo mākslas kurators baidās, ka žurnāliste mēģinās no viņa ieņemt bērnu. Seksam seko neveikla pēcspēle galerijā, provocējot galveno varoni sniegt paskaidrojumus par viņa attieksmi pret sievietēm.

Māksla par mākslu

Vienmēr interesanti izpētīt, kādi naratīvie un estētiskie izteiksmes līdzekļi izmantoti filmā, kura attēlo mākslas pasauli. Jāsaka – lai arī filmā Kvadrāts ir vairākas stāsta līnijas un skicēm līdzīgas epizodes, kopumā filmas naratīvu var klasificēt kā klasisku. Galvenā stāsta līnija centrējas ap Kristiāna tēlu, kurš filmas laikā pieredz dažādas likstas un beigās, šķiet, vismaz kaut ko ir iemācījies.
Arī vizuāli filma  uzņemta samērā tradicionāli, tomēr daži kadri acis priecē gluži kā modernie mākslas darbi. Visvairāk atmiņā palikusi bilde, kurā galvenais varonis lietū starp simtiem atkritumu maisu meklē paša izsviesto zīmīti. Rakāšanās atkritumos kino attēlota bieži, bet šis kadrs ir pietiekami izteiksmīgs, lai to ievietotu kādā mūsdienu mākslas galerijā. 

Tomēr, lai arī virspusēji klasiska, Kvadrāts nav tradicionāla filma – tā pieblīvēta ar vizuālām un tekstuālām atsaucēm, kā arī satīriskiem paņēmieniem, kuri padara kino darbu daudzslāņainu un neviennozīmīgi kodējamu – gluži kā postmoderno mākslu.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan