“Mēs nekad nesapratīsim, kā tas bija,” ieskanas starp jauniešu diskusijas rindām. Vai kino ļauj izprast vēsturi? Arī jauniem cilvēkiem, kas neko tādu nav piedzīvojuši? Vai varbūt jāvērtē tikai filma, abstrahējoties no tēmas? Gada izskaņā Latvijas Kultūras akadēmijas pirmā un ceturtā kursa kinopētnieki nolēma satikties, lai runātu par Viestura Kairiša filmu "Melānijas hronika" (2016).
Jaunie kino domātāji centās paraudzīties uz vēsturisko kino no šodienas perspektīvas, meklējot gribas triumfu un jaunu valodu, kā runāt par vēstures traģiskajām lappusēm. Un arī paši meklējot vārdus.
Diskusijā piedalās - audiovizuālās mākslas kursa studenti Ieva Monika Augstkalna, Agnese Lipska, Paula Lozda, Kristians Poikāns, Antra Salmgrieze, Miks Želvis (1. kurss) un audiovizuālās un skatuves mākslas teorijas kursa studenti Dārta Ceriņa, Ildze Terēze Felsberga, Laima Graždanoviča, Nora Grēniņa, Gvido Grūbe un Zane Timoņina (4. kurss).
Dārta Ceriņa: - Bez garām uvertīrām varam uzreiz ķerties klāt pirmajam jautājumam Melānijas hronikas kontekstā, kas ir būtisks ne tikai no skatītāja, bet arī no pētnieka perspektīvas. Vai, jūsuprāt, būtu svarīgi nošķirt vēsturiskos un mākslinieciskos kritērijus? Vai mēs spējam izolēt vēsturiskos slāņojumus, kuri mūs skar, vai arī tas nav iespējams? Vai varbūt tie ir nenodalāmi, un mēs spējam domāt tikai par filmu?
Laima Graždanoviča: - Šobrīd kritikā varam novērot to, ka tiek aktualizēts jautājums –
vai mēs vispār drīkstam kritizēt šo darbu, ja tam ir tik emocionāli smaga tēma?
Dārta: - Arī nesenajās sarunās par citām filmām priekšplānā izvirzās tēma – piemēram, Pelnu sanatorijā Pirmais pasaules karš, šeit – deportācijas. Par filmu kā autonomu veselumu nerunā.
Ieva Monika Augstkalna: - Manuprāt, vajadzētu nošķirt māksliniecisko aspektu no vēsturiskā, jo filma ir veidota uz romāna pamata. To var nosaukt par romānu? Nu labi, atmiņu stāstījums, bet Melānija Vanaga ir tur bijusi, to pieredzējusi, un režisoram ar to ir jārēķinās. To nevar nobīdīt malā un pateikt – filma ir filma, un vēsture paliek vēsture.
Zane Timoņina: - Vai esat saskārušies ar uzskatu, ka pret deportācijas tēmu tās smaguma dēļ jāizturas iecietīgāk?
Kristians Poikāns: - Jā, bet vai tiešām mēs varam par to runāt? Vai tad mums kādam šī tēma ir tik sāpīga, ja mēs to neesam piedzīvojuši?
Nu labi, man tur [izsūtījumā] arī bija vectēvs, bet man nav nekāda priekšstata vai pārdzīvojuma par to.
Laima: - Tajā pašā laikā pastāv arī uzskats par emocionālo un kolektīvo atmiņu – ja mūsu vecvecāki to ir piedzīvojuši, kaut kādā mērā šīs atmiņas pārmiesojas mūsos.
Kristians: - Es neredzēju, ka režisors būtu tos kontekstus ievirzījis tā, ka vajadzētu šo vēsturi izprast. Manuprāt, filma bija veidota pēc principa, lai būtu vieglāk izprast to, ko šiem cilvēkiem nozīmēja izsūtīšana. Piemēram, kā filma strukturēta un kāda virzība ieturēta – līdzcilvēki pārvēršas par tādiem kā zombijiem. Viņiem ir atņemta cilvēcība, un man kā cilvēkam, kurš nekādā veidā emocionāli nav saskāries ar deportācijām, bija viegli ar to identificēties.
Ieva Monika: - Es tev oponēšu. Pirms kāda laika biju rakstījusi darbu Sibīrijas bērni un pētījusi, kā šis vēsturiskais aspekts skāris manu ģimeni. Tādēļ mani ļoti interesēja, kas būs Melānijas atmiņu stāstījumā. Viedoklim, ka šo filmu varētu attiecināt uz pilnīgi visiem izsūtītajiem Sibīrijā, es nepiekrītu. Man arī ir reāls stāsts par to, kā daļa no manas ģimenes tika izsūtīta uz desmit gadiem un divi no šiem cilvēkiem divus gadus pavadīja meža vidū bedrē, ko ziemā pārklāja ar egļu zariem, lai neiekļūtu sniegs un lietus, un pārtika no tā, ko varēja atrast. Mums ir grūti šeit, 21.gadsimtā, iedomāties, kā tas ir, un šī filma tā īsti neradīja to atsvešināto Sibīrijas skatījumu. Tā nebija tik necilvēcīga un sveša.
Laima: - Vai jums netraucēja filmas estetizācijas pakāpe? Proti, tas, ka sāpes un pārdzīvojumi parādīti estētiski pievilcīgā veidā...
Ieva Monika: - Nē, es tikai uzskatu, ka to nevar attiecināt uz visiem.
Piemēram, atsauksmēs bieži tiek rakstīts, ka šis darbs ir kā piemiņa visiem izsūtītajiem.
Agnese Lipska: - Vai tu gribēji, lai vide ir skarbāk attēlota?
Ieva Monika: - Ja par filmas pamatu nebūtu izmantots atmiņu stāsts un tā būtu vienkārši režisora filma no arhīvu materiāliem, tad tai noteikti būtu jābūt aukstai un skatītāju satricinošai.
Agnese: - Ja filma būtu šādā veidā veidota, kāda tai būtu jēga mūsdienu kontekstā? Vienkārši uzplēst to rētu, atgriezties upura lomā? Tu domā, tas palīdzētu?
Ieva Monika: - Es domāju, ka nē. Bet ņemot vērā, ka mēs ar deportāciju tēmu saskaramies tikai vēstures grāmatās, atmiņu stāstījumos un vecvecāku stāstos, mums ir grūti to iedomāties – kā tas ir, dzīvot šādos apstākļos. Tāpēc tāda vizualizācija kā filma būtu ļoti labs materiāls, lai spētu tam noticēt un izdzīvot ar tēlu kopā.
Dārta: - Tavuprāt, ja tā ir iecerēta kā ideja par vēsturisko kino, tad vēsturiskais attēls būtu bijis jārekonstruē? Iznāk, ka mēs nevaram Melānijas hroniku skatīt kā vēsturisku kinodarbu. Bet es domāju, cik daudz te ir konkrēts vēsturiskums, bet cik – vispārinājums un ideja par vēsturi no autora pozīcijas?
Antra Salmgrieze: - Filmā ir vēsturisks notikums, kurš ir paņemts fonam. Mēs vakar kopā vēlreiz skatījāmies filmu; ir pāris ainas, piemēram, Ziemassvētki vai kartupeļu rakšanas aina, kur sievietes cenšas atņemt kartupeļus cūkām, – mēs nezinām, vai jau ir pagājis gads, vai tas varbūt ir Melānijas sapnis. Izsūtīšanas tēma ir tikai kā motīvs tam, kas izspēlēts caur Melānijas Vanagas tēlu un sajūtu līmeni.
Vakar skatīdamās, es pati sev pajautāju, ar ko atšķiras Sibīrijas grāvis no grāvja pie Latvijas robežas, kur iemeta mirušos pa ceļam uz Sibīriju? Un sapratu, ka ne ar ko daudz. Nevarēja atšķirt Sibīrijas dabu no dabas filmas sākumā. Tur arī parādās laika jautājums – ja Melānija tur tiešām ir pavadījusi 16 gadus, to nav iespējams izjust.
Ildze Terēze Felsberga: - Jā, nav tā orientiera.
Antra: - Un tāpat es redzu, kā Melānija noveco, bet viņas dēls nemainās.
Ildze Terēze: - Viņš attīstību, šķiet, vispār nepiedzīvo. (Visi smejas.)
Antra: - Jā, tikai filmas izskaņā, kad mātei parāda dēla fotogrāfiju.
Dārta: - Turpinot par disorientāciju, mēs varam pievērsties filmas valodai. Ko jūs par to varat teikt?
Laima: - Viena no lietām, par ko mēs kursā bieži diskutējam filmas Melānijas hronika sakarā, ir tā, ka nav ieturēta vienota konsekvence stilistikā. Varbūt jūs varat komentēt, kā jutāt pārmaiņas un kā viens stāsts tiek stāstīts filmas ietvaros? Vismaz man šķiet, ka filmas ritms un stils mainās.
Kristians: - Es to tā nemanīju.
Zane: - Ja nerunājam par konkrētām detaļām, tad svarīgi tomēr ir apzināties, ka filma pretendē uz vēstures avota statusu. Es domāju -
jau izskanējuši viedokļi, ka filma ir jārāda skolēniem izglītojošos nolūkos. Filma kā dokuments, tas tomēr paredz zināmus nosacījumus.
Laima: - Vai tā ir hronika, ko mēs skatāmies?
Dārta: - Varbūt sākumā jāmeklē precīza definīcija, kas ir hronika… Visiem sarunā iesaistītajiem jāsaprot, vai mēs runājam par vienu un to pašu.
Nora Grēniņa (meklē tīmeklī precīzu skaidrojumu): - Vārds hronika ir tas, kas mūs varētu interesēt – tas ir „literārs darbs, kurā dokumentāli attēloti vēsturiski notikumi, dokumentālu materiālu kopa par aktuāliem notikumiem (presē, radio, televīzijā, kino)”, un tad pie reizes arī skaidrojums viduslaiku kontekstā – „vēstures apcerējumu veids, kur vēsturiskie notikumi aprakstīti hronoloģiskā secībā; šāds vēstures apcerējums”. Tas ir tas, ko mums piedāvā tezaurs.lv.
Dārta: - Bet es savukārt domāju par grāmatu, kurā ir tādi kā atpeldējumi laikā. Arī sava laika struktūra.
Ildze Terēze: - Bet grāmatas nosaukumā nav vārda hronika.
Nora: - Tādā ziņā man ļoti patīk nosaukums Veļupes krastā – atmiņu viļņveidīgie atplūdi un aizplūdi. Atmiņu atblāzmas.
Dārta: - Vēlreiz par poetizāciju un vispārinājumu – jūsuprāt, kā šī režisora metode, radot vēsturisko attēlu, ievirza notikumus un kolektīvo pārdzīvojumu? Vai mēs spējam šajos režisora dotajos apstākļos izprast vēsturi?
Gvido Grūbe: - Šādā gadījumā nav nepieciešams precīzs autentiskums – ar universālijām un ar iztēles palīdzību līdz detaļām nonākšu pats. Priekšstats par deportēšanu kā morālo, kulturālo, ekonomisko izvarošanu tiek iegūts – kā mums, tā nākamajām paaudzēm, kurām ir svarīgi šo informāciju zināt. Ar to, cik filmā tās ir, būs pietiekami, lai saprastu.
Laima: - Ko metode dod un ko atņem? Mēs jau par to runājām iepriekš. Metodi tomēr var saprast, skatoties filmu. Proti, kā stāsts tiek risināts...
Zane: - Tad varam atgriezties pie paša kino valodas jēdziena. Nav daudz režisoru, kas radījuši valodu, ko saukt par unikālu. Tas jau vispār ir sarežģīts jautājums... Bet kā tad būtu jāizskatās filmai, kas runā par šāda līmeņa traģēdijām? Negribētos teikt, ka Melānijas hronikas kino valoda ir tipiska, tomēr dažbrīd tā šķiet.
Garie kadri, skaistās ainavas, brīnišķīgais operatora darbs, teorētiski viss ir vietā, tikai šīs formas brīžiem kļūst ārkārtīgi atpazīstamas.
Filma ir izteikts Eiropas kino paraugs – tā nemēģina lauzt tradīciju. Un es nezinu, vai šādā kontekstā eiropeiskajam ir pozitīva konotācija. Drīzāk te parādās šabloniskums.
Antra: - Es tev piekrītu, jo, ja atņemtu vizuālo pusi, darbs neradītu tādu priekšstatu, ka būtu bijis tik grūti. Jā, tur nogalināja bērnus un bija auksti, bet tas ir fragmentāri. Es pirms diviem gadiem lasīju lietuviešu rakstnieces Rūtas Šepetis grāmatu Starp pelēkiem toņiem, kas stāsta par izsūtījuma tēmu – viņai bija pilnīgi citādāks risinājums. Piemēram, iespēja dzīvot mājā bija absolūti neiedomājama. Līdz ar to filma dod vispārinājumus. Mūsdienu paaudzei šis darbs neparāda, tieši kā bija Sibīrijā, drīzāk – nemaz nezinu, vai tāds bija Kairiša mērķis, bet – sajūtu līmenī noķert to, kā Melānija tika galā ar šo situāciju.
Kristians: - Runājot par deportāciju, tur ir divas lietas. Mēs runājam, ka tur bija smagi, – bet arī šobrīd Latvijā kādā konkrētā sociālā slānī cilvēkiem ir smagi, tāpēc jautājums ir – kā izpaužas tieši šis deportācijas faktors?
Es nezinu, vai tas, ka ir auksti un ka nav ko ēst, ir galvenais, kas jāpaņem no šī darba.
Antra: - Tad es uzreiz arī jautāšu – kāds ir filmas mērķis?
Kristians: - Kā jau sākumā teicu, mani uzrunāja tas, ka filma parādīja, kā cilvēki tur jutās. Statisko kadru izmantojums. Zaudēts cilvēciskums. Cilvēks ir vienkārši iemests dabā.
Zane: - Respektīvi, cilvēcīguma nav. Nebija. Tā ir estētika, kas pati par sevi pauž bezjūtību. Vai tas ir tas, kas, izejot no kinoteātra, nosēdās apziņā?
Miks Želvis: - Man jau šķiet, ka filma ir apzināta atsvešināšanās no paša notikuma – būtībā mums nevajag vairs tik ļoti asi izjust šo samērā sen notikušo pagātni, vajag skatīties uz to kā uz faktu un turpināt dzīvot.
Dārta: - Bet vai jūs, kā mēdz teikt, „identificējāties” ar kādu no varoņiem vai situācijām?
Laima: - Vai jūs raudājāt?
Ildze Terēze: - Tie jau ir daudz un dažādi jautājumi. (Smejas.)
Laima: - Bet jā, vai filma jūs emocionāli aizskāra?
Ieva Monika: - Filma lika domāt citā virzienā – nevarētu teikt, ka tieši par pašu Sibīrijas stāstu, bet gan par to, ka cilvēkus iepazīstam tikai ekstrēmās situācijās. Dzīvojot katru dienu plecu pie pleca, mēs tā īsti nevaram pateikt, kas tas cilvēks īsti ir. Un tikai šādā situācijā, no kuras nevar izbēgt, mēs sākam saprast… Pēc filmas es kādu stundu gāju nenoteiktā virzienā un skatījos uz cilvēkiem, domājot par to, cik maz es par viņiem zinu un cik daudz stereotipu mēs ap viņiem būvējam. Tādā līmenī filma aizrāva, bet tas stāsts – kaut kā īsti ne.
Agnese: - Man liekas, ir divi veidi, kā šo filmu skatīties. Viens ir pilnā kinoteātrī, kopā ar sirmgalvjiem, vienkārši ļaujoties filmai, bet otro reizi – skatoties analītiski un kritiski. Es sevi pieķēru pie domas, ka man to iekšējo kritiķi gribas slēgt ārā, jo filma jau sasniedz savu skatītāju. Pēc filmas noskatīšanās mums visiem bija tāds kolektīvs rāmums iekšā. Lai gan arī pretrunīgas lietas var atrast. Bet man liekas, mērķis tomēr tiek sasniegts.
Dārta: - Tu minēji, ka filma sasniedz savu skatītāju – vai tu vari to komentēt?
Agnese: - Es ar to domāju skatītāju atsaucību un skaitu.
Ieva Monika: - Es piekritīšu Agnesei – ja skatītājs identificējas un līdzpārdzīvo, tad, jā, filma savu skatītāju sasniedz.
Laima: - Bet vai jums šķiet, ka tas ir filmas galvenais mērķis?
Ildze Terēze: - Es nezinu, vai tam ir kāda nozīme, bet esmu dzirdējusi, ka visi tie, kuriem filma nepatīk, ir paši saistīti ar kino... Nezinu, vai šis ir tas darbs, kurš ir tā jāpreparē.
Nora: - Bet, Ildze, vai nav tā… kā lai to pasaka? Man ir vēl vecvecāki, kuriem ir 92 gadi, un viņi negaudo par šo pieredzi – viņi vienkārši pastāsta. Un vai nav tā, ka, skatoties šo filmu, mēs gribam paši sevi apraudāt, ieliekot sevi šajā pieredzē. Mēs cilvēciski nevaram atrauties no vēstures. Es atceros to laiku, kad Valters Sīlis taisīja izrādi Veļupes krastā, lai gan no sākuma gribēja veidot darbu par izsūtīšanas gadījumu Čīlē. Tad Ieva Struka, literārās daļas vadītāja Nacionālajā teātrī, teica: “Bet Valter, tev taču ir acu priekšā šī pati situācija!” Reizēm vajag paskatīties citādāk. Bet par spēju iejusties – mēs nekad nesapratīsim, kā tas bija.
Ildze Terēze: - Man bija sajūta, ka šī filma nemaz nepiedāvā apstākļus, lai spētu identificēties. Piemēram, man liekas, Melānijas dēls Andrejs ir ļoti neizdevies. Manuprāt, grāmata šos varoņus vairāk atklāj kā cilvēkus, bet filma viņus ir padarījusi simboliskus.
Laima: - Es labprāt komentētu, ko Ildze teica par varoņiem kā idejām. Ja salīdzina ar fragmentiem no grāmatas, tas ir ļoti labi redzams, īpaši sākumā, kad dāmas kāpj vagonā, kur katra no sievietēm nes milzīgu stāstu bagāžu. Filmā mēs redzam, kā viņas sēž klusumā, tad nodzied valsts himnu un seko bērnu slepkavības – tas tiek ļoti vienkāršots. Par to es arī zināmā mērā pārdzīvoju, jo cilvēks ir daudzslāņaina būtne, īpaši, kad mēs saskaramies ar ciešanām. Notikuma, atmiņu un grāmatas materiāls jau nes šo interesanto un cilvēcisko sarežģītību.
Dārta: - Man liekas, šajā situācijā, ja mēs runājam par atsvešināšanos, jāpatur prātā, ka identifikācija var notikt ne ar varoņiem, bet gan ar situācijām, tēliem un idejām. Filmā zināmā mērā varoņi ir depsiholoģizēti, un, ja katra aina un varonis ir metafora vai ideja, tad pāris situācijās, šīm iecerēm krustojoties, idejas kļūst grafiskas. Ainā ar padomju auto, kurā kara beigu svinētāji ielūst ledū, – šo tēlu un situācijas parādīšanās jau ir skaidra, atrisinājums ir vizuāli izlasāms jau no paša sākuma, lai gan brauciens tiek ilgstoši rādīts. Ainas ir pārlasāmas. Es saprotu šo ideju, bet tagad es to ideju arī redzu.
Paula Lozda: - Man liekas, tas arī sasaucas ar to, ko tu jautāji jau iepriekš, proti, vai mēs spējām identificēties ar tēliem? Es nespēju, jo man kaut kādā mērā šie tēli likās nepabeigti, un filma ir vairāk vizuāls mākslas darbs. Nebija sajūtas, ka ir mēģināts piesaistīt šos tēlus – vienkārši parāda smukas, romantizētas bildītes.
Zane: - Bet vai tad tāda nebija režisora iecere? Es domāju, tie atsvešinātie tēli. Attālināts skatījums, simboliski tēli un distance, ko vēl jo vairāk izjūtam, pateicoties melnbaltajai estētikai. Ja skatāmies uz to kā uz apzinātu režisora paņēmienu, vai tas nestrādā?
Paula: - Principā tas strādā, jā. Man šķiet skumji, ka darbs ir balstīts atmiņu romānā, kur ir Melānijas balss, bet šeit viņas balss ir kaut kādā mērā apklusināta.
Dārta: - Es zināmā mērā piekrītu par grāmatas daudzbalsību, tiešām simfonisko un visaptverošo vērienu, bet filmā... balsis kaut kur it kā ir. Paliek viena cilvēka skatījums, kurš nav konsekventi īstenots.
Kristians: - Es gan grāmatu neesmu lasījis, bet kā tad būtu jāizskatās filmai?
Zane: - Kairišs intervijās ir uzsvēris, ka tiecies filmu padarīt universālu – lai tā uzrunātu ne vien pie mums, bet arī ārpus Latvijas robežām. Ne tikai šeit un tagad. Stāsts par cilvēku, par mūsu pastāvēšanu - tas taču vienmēr saglabā aktualitāti.
Ieva Monika: - Es mazliet aizdomājos par to, ko Antra teica – atņemot filmai vizualitāti, kas gan paliek pāri?
Ar katru nākamo paaudzi kolektīvā atmiņa kļūst ar vien bālāka un bālāka…Cilvēki pēc 100 gadiem šo filmu ieraudzīs kā pavisam ko citu.
Ildze Terēze: - Es domāju, būtisks ir jautājums par to, vai tas ir izdevies. Man liekas, ka ne gluži. Ideja, šķiet, izšķīdusi trīs dažādos virzienos – tā cenšas parādīt gan sadzīvisko, gan simbolisko un episko. Piemēram, tā aina, kad viņi visi sēž un runājas Sibīrijas būdiņā, skatoties kamerā.
Gvido: - Jā, un diezgan likumsakarīgi, ka visi trīs virzieni tādā gadījumā var nesasniegt savu maksimālo potenci. Ja filmu vēro kā estētiskos meklējumus iekš tēmas Eiropas mākslas kino, tad, protams, tā var atklāties kā disharmoniska. Ir daži reālpsiholoģiskie momenti, kuri pietuvinās dubļu un asiņu kvalitātei, bet tad atkal diezgan progresīvi tur ienāk kaut kāds art house sensibility, kas kulminē ar Andreja atvadīšanos, un tas liek domāt par iepriekš teikto, proti, par dažādām estētikām, kas katra neattīstās līdz optimālajam variantam.
Taisnības labad gan jāsaka – šādi par filmu varu spriest, ja mēģinu tai pieiet analītiski, kas no manis pieprasa meklēt kaut kādu problemātiku. Bet, ja es skatos intuitīvi, Melānija varētu būt māte, kura nekad nav bijusi mana, taču ir atrodama 20. gadsimta sākumā tapušā fotoattēlā vecvecāku dzīvoklī. Ja cilvēkam piemīt kaut mazliet kādas asociācijas, iztēles spējas, tad filma sniedz pietiekami uzskatāmu priekšstatu par notikuma un seku smeldzi.
Dārta: - Filmas beigās Melānijai, ierodoties Operas namā, jādabū atļauja ar vaļenkiem kājās baudīt Madame Butterfly, un gluži burtiski tai pašai varai, kas viņu izsūtījusi, viņa lūdz atļauju apmeklēt iestudējumu. Akceptu pavada visiem zināmā frāze no filmas.
Mani saista jautājums par to, kas filmā definējams kā Melānijas triumfs? Vai tur triumfē griba samierināties?
Agnese: - Viņa, protams, necīnās ar pūķi, varonība nav ārēja, bet gan iekšēja. Un, piemēram, es šobrīd šeit atrodos arī tikai tādēļ, ka mani vecvecāki bija pietiekami stipri, lai izturētu Sibīrijas laiku un atgrieztos atpakaļ. Tā vēsture bija tāda, kāda tā bija; to mēs nevaram izmainīt, bet attieksmi pret to gan.
Paula: - Es personīgi nevienā brīdī īsti neredzēju finālu kā triumfu, jau tikai tāpēc, ka ir pagājuši šie 16 gadi, viņa atgriežas ar sabojātu veselību, grib tikt operā un viņai vēl ir jāprasa atļauja. Es nezinu, man to ir ļoti, ļoti grūti redzēt kā triumfu. Ja mēs redzētu tikai šo vienu epizodi, tad jā, sarunā Melānija ir pārāka, bet, ja es zinu visu stāstu un esmu redzējusi filmu, tad es to nespēju saskatīt kā uzvaru.
Miks: - Tā nav tāda globāla uzvara, bet liekas, ka tas ir iekšējs kristietiskais triumfs.
Dārta: - Un tu atkal uzgriez to otru vaigu – vai tā ir ētiski askētiskā samierināšanās?
Laima: - Vai tas ir veids, kā uzvarēt?
Dārta: - Noskatoties filmu otro reizi, daudzas ainas no vizuālā aspekta spēcīgi uzrunāja ar ideju, kas ir ainas centrs. Piemēram, pirmajās ainās brauc lopu vagonu virkne pa sliedēm, bet radinieki un palikušie statiski noraugās uz notiekošo. Vai, kad Baibas Brokas varone pārgriež rīkles saviem bērniem, arī pārējo sieviešu reakcija ir rēna, pat statiska. Tāds vērošanas sadisms strādā estētiski, vizuāli, un to nevar noliegt, bet mēs kā tauta tiekam asociēti kā statisks kopums; tas arī tiešā veidā sasaucas ar šo tulznu ceļu un samierināšanos visas filmas garumā. Īpatnējs triumfs.
Antra: - Man liekas, tas taču ir skumji, ka Melānija filmas sākumā ir ar vīru un ģimeni, bet finālā viena pati. Vai tā ir uzvara? Beigās vēl jāatskaitās tai pašai varai. Katrā ziņā man neradās nekāds atvieglojums, ka viņa beidzot ir mājās.
Laima: - Vai jūs spējat iztēloties, kāda varētu būt šī iespējamā uzvara? Vai vispār tāda ir iespējama?
(Klusums)
Antra: - Varbūt – tu spēj samierināties… tu tagad vari aiziet uz operu. Tu esi uzvarējis.
Ieva Monika: - Karš ir beidzies, bet cīņa turpinās. Kā šis cilvēks, kurš ir atgriezies… kā viņš var klusēt. Kā viņš ar to tiek galā iekšēji, visus šos gadus turēt to tik tuvu un nezināt, kam uzticēties...
Tas ir tas triumfs, ka tu to vari izturēt. Cilvēks kļūst iekšēji vēl stiprāks, tā, šķiet, ir tā uzvara.
Arī beigās, sarunā ar operas direktoru, viņa nevis atcērt vai atbild tajā pašā līmenī, bet vienkārši pasaka – „Visu laiku snieg...”. Un tur parādās cilvēka spēks.
Paula: - Bet vai tā vispār ir uzvara? Tas ir mierinājums.
