KINO Raksti

„Netflix” un “Champs-Élysées”

29.01.2016

Kompānijas „Netflix” ienākšana Latvijā piedāvā ne tikai jaunas filmas, bet arī iemeslu painteresēties, kā un kur šīs filmas tiek meklētas un atlasītas. Piemēram, dažādos neatkarīgā kino festivālos, kādā pabijusi „Kino Rakstu” autore – ikgadējā „Elizejas lauku / Champs-Élysées” festivālā Parīzē.

Kadrs no režisores Grenas Velsas kinodebijas "The Road Within", kas saņēma Skatītāju balvu festivālā "Champs-Elysees" un iekļauta kompānijas "Netflix" piedāvājumā

Lai radītu lielisku filmu, nav nepieciešams 100 miljonu liels budžets. Patiesu emociju nokrāsas neatkarīgo režisoru kino darbos var kļūt par alternatīvu specefektiem. Novatorisms un mākslinieciskās izpausmes brīvība aizvien biežāk uzrunā mūsdienu skatītāju, atklāj slavenās ASV video straumēšanas kompānijas Netflix pārstāvji. Līdzās tradicionālajam arvien plašākais izmeklēta neatkarīgā kino filmu piedāvājums tikai vairojis kompānijas reputāciju pasaulē, tādēļ iepriecinošs notikums visdažādākā rakstura filmu mīļotājiem ir Netflix kompānijas paziņojums - tā savu klientu loku paplašinājusi no 60 valstīm līdz 190, video straumēšanas pakalpojumu ieviešot arī Latvijā.

Izaicinājums TV operatoriem un kino cienītājiem

Netflix savus pakalpojumus piedāvā kopš 2007. gada, pakāpeniski kļūstot par vadošo interneta televīzijas tīklu ar vairāk nekā 70 miljoniem lietotāju visā pasaulē. Netflix ienākšana ilgtermiņā varētu kļūt par izaicinājumu Latvijas TV operatoriem, kā arī kino cienītāju paradumiem – varbūt tie kinoteātra vietā biežāk izvēlēsies seansu baudīt citā ekrānā: datorā, planšetē, viedtālrunī vai televizorā ar interneta pieslēgumu.

Tomēr, neskatoties uz digitālo tehnologiju privilēģijām, kinoteātra apmeklējums vairāk atgādina neatkarīgā kino brīvā gara lidojumu.

Netflix savā repertuārā piedāvā visā pasaulē skatītāju iemīļotus seriālus - Orange is The New Black, Fuller House, Friday Night Lights, Sherlock, Breaking Bad u.c. Kompānijas arsenālā līdzās citu satura radītāju filmām un seriāliem Netflix īsteno arī savus satura produktus, piemēram, seriālus - kriminālo drāmu Narcos, politisko drāmu House of Cards u.c., šogad plānojot izlaist arī desmit jaunas televīzijas filmas. Straumēšanas serviss nesen laidis klajā savu pirmo oriģinālo filmu Beasts of No Nation, ko režisējis Kerijs Fukunaga (Cary Joji Fukunaga).

Indie - Netflix jaunā tēla sastāvdaļa

Jo īpašu uzmanību kompānija pēdējos gados tiecas veltīt neatkarīgajam kino, vienlaikus ņemot atsevišķu iegādāto filmu virzības stratēģiju savās rokās. Piemēram, pagājušā gada nogalē Netflix iegādājās divas indie filmas: Krisa Spārlinga (Chris Sparling) uzrakstīto un režisēto Mercy un Maikla Stīvensona (Michael Stephenson) veidoto komēdiju Girlfriend’s Day ar Bobu Odenkirku galvenajā lomā. Kompānija filmām šogad veidos plašu publicitātes kampaņu ar noslēdzošu demonstrāciju kinoteātros, tikai pēc tam plānojot kino darbu pievienot Netflix katalogam.

Jaunā, pārdomātā video straumēšanas servisa stratēģija ir iedvesmojošs atbalsts neatkarīgajam kino, kura veidotājiem parasti ir grūtības realizēt neliela mēroga projektus.

Darījumu vide – festivāli

Tomēr lielākā daļa Netflix darījumu aizvien notiek tradicionālā veidā - filmas režisors vai producents meklē izplatītāju. Šodien ievietot filmu Netflix kļuvis ievērojami sarežģītāk, nekā tas bija pirms pieciem gadiem, jo straumēšanas platforma satura izvēlē kļuvusi sevišķi prasīga. Netflix galvenais satura produktu izvēles kritērijs ir tā abonentu vēlmes – jo sevišķi atpazīstams „saturs”.

Tomēr iekļūšana Netflix vien negarantē panākumus pat neatkarīgi no filmas režisora talanta.

Iesniegtajām filmām nepieciešamas vairākas īpašības – spēja uzrunāt auditoriju, kritiska pieeja, labi pārdomāts mārketinga plāns filmas popularizēšanai, plašs atspoguļojums presē, par sliktu nenāktu arī ievērojams sekotāju pulks sociālajos medijos. Svarīgs kritērijs, lai kino darbs noturētos straumēšanas platformā pēc iespējas ilgāk, ir Netflix lietotāju ilgtermiņa pieprasījums pēc tā.

Izšķirošu lomu, protams, var nospēlēt pazīstamu zvaigžņu dalība filmā, tāpat kinodarbu iekļaušana respektablos filmu festivālos. Netflix iecienītākais indie filmu izlases avots ir slavenais Sandensas festivāls, kompānijas uzmanības centrā ik gadu ir arī SXSW (South by Southwest) komplekss, Toronto festivāls, American Film Market (AFM) un citi filmu nozares pasākumi.
Taču lielisks veids, kā popularizēt filmu un izveidot preses publikāciju portfolio, var būt arī dalība ne tikai plaši pazīstamos, bet arī vietējos festivālos un konkursos, tā vairojot iespējas piesaistīt vadošo filmu izplatītāju (piemēram, Netflix) uzmanību.

Champs-Élysées spilgtākie priekšnesumi

Pērn Parīzē notika ikgadējais kinofestivāls Champs-Élysées, kurā pabija arī šo rindu autore, šoreiz festivāls bija veltīts amerikāņu un franču neatkarīgajam kino visdažādākajos žanros un garumos. Festivāla auditorijas konkursam izvēlētās ASV neatkarīgo režisoru filmas iepriekš demonstrētas gan plaši pazīstamos, gan vietējos kinofestivālos ASV, taču

Champs-Élysées vairojis to atpazīstamību Eiropā un spilgtākos darbus ļāvis pienācīgi novērtēt arī kompānijai Netflix;

rezultātā filmas šobrīd skatāmas Netflix videostraumēšanas serverī, iemantojot plašu tā lietotāju atzinību.
Visaugstāko Parīzes publikas vērtējumu ieguvusī filma The Road Within skatītāju iedvesmo labāk izprast tos, kas atšķiras no vairākuma. Ar oriģinālu raksturu izcēlās arī Hannas Fidelas 6 Years, rosinot novērtēt attiecību trauslumu ikdienas izaicinājumu priekšā. Endrjū Renzī filigrānais stāsts Franny ļauj ieskatīties cilvēka iekšējās pasaules jūtu sarežģītajos labirintos, bet dokumentālā filma Welcome to Leith skatītājam tiecas atklāt demokrātiskas sabiedrības ēnas puses. Šo rindu autore aicināja visu šo filmu režisorus vai producentus uz īsām intervijām.

Džeremijs Aironss: „Galvenais ir stāsts”

2015. gada Champs-Élysées festivāla žūrijas prezidents bija britu aktieris Džeremijs Aironss (jaunākā filma ar Aironsa dalību, kas nākusi klajā 2016. gada janvārī, ir itāļu režisora Džuzepes Tornatores režisētā La corrispondenza, savukārt marta beigās Forum Cinemas kinoteātrī Citadele būs skatāma filma Batman v Superman: Dawn of Justice, kurā aktieris atveido Alfrēda tēlu). Aironsa uzmanību īpaši esot piesaistījis provocējošais darbs Welcome to Leith, bet žūrijas priekšsēdētājs sniedza arī festivāla filmu izlases kopvērtējumu: “Labu kino, manuprāt, raksturo vairāki kritēriji, kas piemita arī lielākajai daļai festivālā Champs-Élysées demonstrēto darbu.

Filmas veidotāju tautība spēj ietekmēt darba raksturu, taču ne kvalitāti. Galvenais neapšaubāmi ir stāsts un vēlreiz stāsts, kas spēj aizvietot pat ievērojama budžeta iespējas.

Tāpat liela nozīme ir izcilai aktierspēlei un būtisks ir pats filmas veidošanas process – sadarbība starp filmēšanas komandu un aktieriem.”

Welcome to Leith drosmīgais triumfs

Welcome to Leith ir godalgoto amerikāņu dokumentālistu Maikla B. Nikolsa (Michael B. Nichols) un Kristofera K. Volkera (Christopher K. Walker) pirmais kopīgi režisētais projekts. Filma piedalījusies daudzos pasaules kinofestivālos, arī Sandensā un Cīrihē.
Mākslinieki savu radošo duetu izveidoja pirms diviem gadiem, strādājot pie Maika debijas filmas Flex is Kings, kam Kristofers bija producents; abi dzīvo un strādā Ņujorkā, Bruklinā, kur vada kopīgu filmu producēšanas kompāniju.

Welcome to Leith ir stāsts par rasistiski noskaņota baltādainā amerikāņa Kreiga Koba centieniem ieņemt nelielu pilsētu Ziemeļu Dakotā. Kareivīgā vīra uzvedībai kļūstot bīstami izaicinošai, spriedze pieaug, arī pilsētas iedzīvotāji aktīvi tiecas viņu izraidīt no savas pilsētas. Filmas galvenais jautājums – kā protam aizstāvēt savus demokrātijas principus, kad tie tiek izaicināti.

Uz jautājumiem atbild filmas producents Dženners Fursts (Jenner Furst).

Filmas "Welcome to Leith" producents Dženers Fursts. Foto: Sarah Couturier

Kā radās Welcome to Leith ideja?
Režisori Maikls un Kristofers laikrakstā New York Times izlasīja rakstu par baltā neonacista darbībām Dakotā, un viņus iedvesmoja doma par viena vīra centieniem ieņemt veselu pilsētu nekurienes vidū – šī situācija šķita sirreāla. Viņi bija pārliecināti, ka notiekošo atspoguļos neskaitāmi pasaules mediji, taču, māksliniekiem par pārsteigumu, tā nenotika. Tālāk par vietējiem laikrakstiem un ziņām vēstījums netika. Tā režisori saskatīja iespēju veidot paši savu stāstu un uzrunāja pilsētas iedzīvotājus, kuri bija atsaucīgi, jo vēlējās, lai pasaulē uzzina par viņu pilsētā notiekošo.

Veidojot filmu, autori nolēma saglabāt objektivitāti – viņu mērķis bija atspoguļot situāciju no abām pusēm.

Režisorus īpaši intriģēja fakts, cik tālu ASV var sniegties vārda brīvība un pilsoniskā brīvība, ko tiecas izmantot vīrs, kas savus uzskatus stāda augstāk par citu cilvēku demokrātiskajām tiesībām.

Manuprāt, pilsētas iedzīvotāju cīņa par savām tiesībām un pilsētas mēra attieksme pret radušos situāciju ir interesants uzstādījums, kas jautā, ko cilvēkiem kā sabiedrības daļai vajadzētu pieļaut un ko nē. Filma mudina aizdomāties - ko darītu tu, ja tā notiktu ar tevi un tavu pilsētu? -, vienlaikus liekot apzināties balansu starp vērtībām un riskiem sistēmā, kurā dzīvojam.

Labas dokumentālās filmas atslēga noteikti ir disciplinēts un rūpīgs darbs. Welcome to Leith režisori, veidojot filmu, saskārās ar daudziem izaicinājumiem, taču spēja saglabāt vēsu prātu, nevis ļāvās bailēm no draudiem. Viņi smēlās iedvesmu pašā filmas tapšanas procesā, nekad nepadevās grūtību priekšā un bija pārliecināti pat to, ko dara. Rezultāts - pārsteidzoši iedvesmojoša filma.

Dokumentālā kino veidotājiem, strādājot ar filmas tapšanā iesaistītajām personām, ir svarīgi saprast citu emocijas. Ja cilvēkiem liksi justies komfortabli, viņi spēs paust patiesas emocijas, un tas, kā zināms, ir būtisks laba kino nosacījums. Ja režisors nepratīs rast kontaktu ar cilvēkiem, visticamāk, viņu paustās jūtas šķitīs samākslotas. Manuprāt, viens no Welcome to Leith panākumu iemesliem ir abu režisoru unikālā prasme rast kontaktu ar filmā iesaistītajiem cilvēkiem. Kristofera un Maikla darbošanās manieri es salīdzinātu ar Maysles Brothers intīmo un spēcīgo dokumentālā kino veidošanas raksturu.

Filmas "Welcome to Leith" režisori Maikls B. Nikolss un Kristofers K. Volkers

Ričarda Gīra un Endrjū Renzī neparastais duets

Neatkarīgā amerikāņu kinorežisora un rakstnieka Endrjū Renzī (Andrew Renzi) debijas filma Franny pasaules pirmizrādi piedzīvoja Tribekas festivālā, bet mazliet vēlāk ar sajūsmu tika uzņemta Champs-Élysées festivālā Parīzē, filmas Eiropas pirmizrādē. Renzī dzimis Filadelfijā, patlaban dzīvo un strādā Ņujorkā.

Drāma Franny ar Ričardu Gīru galvenajā lomā ir stāsts par filantropu-brīvdomātāju, kura jūtu pasaulei nav robežu. Tomēr emocijas vienlaikus ir arī Frenija lielākais ienaidnieks, un to patiesais spēks izpaužas, zaudējot tuvus cilvēkus. Frenija turpmākā dzīve pārvēršas par cīņu ar vainas apziņu, ko viņš cenšas izpirkt, cenšoties izdabāt jaunam pārim, ko atveido Dakota Faninga un Teo Džeimss.

Režisors Endrjū Renzī. Foto: Bestimage

Vai filmā Franny saskati paralēles ar paša dzīvi?
Es gribēju radīt filmu, kuras centrā ir neordinārs un dramatisks tēls - persona, kas tiecas pārvarēt identitātes krīzi. Frenijs piedzīvo psiholoģisku stāvokli, ar kādu savā dzīvē esmu saskāries pats, kad pirms vairākiem gadiem zaudēju tēvu. Manī radās izmisīga vēlme pēc cilvēciskas saiknes, ko tā arī nespēju rast. Visi centieni cieta neveiksmi; lai ko uzsāku, pieļāvu vienu kļūdu pēc otras. Tieši tāpat notiek arī ar Freniju, kurš pēc traģiskās pieredzes izjūt nepārvaramu vēlmi atrast to, kas piederētu vienīgi viņam. Viņš allaž domā, kā labāk, taču vienmēr viss noiet greizi, tā iepinoties vēl dziļākās psiholoģiskās problēmās.
Kā izdevās sastrādāties ar tik augsta līmeņa aktieri kā Ričards Gīrs? Vai viņš klausījās tavās norādēs, vai varbūt tu klausīji viņam?
Ričards Gīrs bija pirmais, kuram piedāvāju lomu. Viņš izlasīja scenāriju, pāris reizes satikāmies, lai to pārrunātu, un aktieris piekrita filmēties. Gīra ekstravagantais uznāciens un emocionāli piesātinātais tēlojums kļuva par Frenija tēla sirdi un dvēseli. Gīram aiz muguras bija ievērojama pieredze, es - pašā ceļa sākumā, un mēs abi veidojām tandēmu, kurā katru no mums iedvesmoja pieredze, ar kādu agrāk nebijām saskārušies.
Es skaidri zināju, ko vēlos panākt, veidojot filmu, taču arī Gīram uz to bija savs skatījums, ko man nācās pieņemt. Sākotnējā iecere bija radīt ekranizējumu, kurā ir daudz drūmu nokrāsu, bet aktieris stāstam ieteica piešķirt mazliet uzmundrinoša viegluma. Viņš vēlējās padarīt filmu saprotamāku vairākumam. Tā arī nolēmām - veidosim filmu, kas ikvienam ļaus iejusties galvenā varoņa ādā. Mana sadarbība ar slaveno aktieri izvērtās par vienreizēju pieredzi, mācoties no filmas tapšanas procesa.

Ričards Gīrs filmā "Franny"
Vai kinorežisora izglītības nepietrūka?
Esmu pārliecināts - ja vēlies apgūt kinorežisora iemaņas, skaties, kā filmas veido citi. Nekad neesmu gājis filmu skolā, universitātē apguvu rakstīšanas mākslu. Kino uzņemšanas pamatiemaņas iemantoju, strādājot pie Pola Tomasa Andersona kā palīgs. Man pietika vienkārši būt līdzās filmu veidotājiem, lai zinātu, kas jādara. Pēc sešu gadu praktiskās pieredzes biju gatavs veidot pats savas filmas. Tāpat daudz esmu apguvis arī, skatoties filmas.
Un kas, tavuprāt, ir profesionāls kino režisors?
Man patīk teikt, ka kinorežisors ir kā mūziķu grupas vadošais solists, kuram jāprot spēlēt arī visi instrumenti. Tāpat ir arī režisoram - lai rezultāts izdotos nevainojami, jāpārzina katra filmas komandā iesaistītā cilvēka darba specifika un pienākumi.

Es nekad nevarēšu pretendēt uz tāda paša līmeņa profesionalitāti kā, piemēram, manas filmas mākslinieks, taču, saprotot, kā viņš panāk rezultātu, es zināšu, kurā brīdī mans viedoklis iederas vislabāk.

Manuprāt, kinorežisori ir īpaši privileģētas personas, jo, uzņemot filmas, var uzrunāt ievērojamu skaitu cilvēku. Es uzskatu – lai šajā profesijā gūtu panākumus, ne vienmēr sākumā jāzina, kādēļ esi izvēlējies doties šajā ceļojumā. Iespējams, tas kļūs skaidrs tikai simt gadus pēc tavas nāves. Taču režisoram ir iedvesmojoši apzināties, ka vari sniegt iespēju cilvēkiem uz mirkli aizmirst par laika plūsmu un ikdienas rutīnu.

6 Years - jaunības attiecību trauslais spēks

Vašingtonā, Merilendā dzimusī režisore un rakstniece Hanna Fidela (Hannah Fidell) ir brīvdomātāja un jūtu pasaules pārzinātāja. Hannai nepatīk lasīt laikrakstus, viņa izzina citādi - lasot starp dzīves likumsakarību rindām. Tāpēc kino viņas dzīvē nav nejaušs. Hannas veiksmīgā debija, pilnmetrāžas filma A Teacher pirmizrādi piedzīvoja 2013. gada Sandensas festivālā. Romantiskā drāma 6 Years ir režisores jaunākā pilnmetrāžas filma, tā šogad bija skatāma festivālā SXSW, kam sekoja Champs-Élysées Eiropas pirmizrāde.

Režisore Hanna Fidela

Filmas nosaukums Seši gadi ir stāsta galveno varoņu Melānijas (Taisa Fārmiga) un Dana (Bens Rozenfīlds) attiecību kopsaucējs – jauniešu pāri vieno romantiska mīlestība sešu gadu garumā, taču, kad skolas gadi beidzas, viņu idealizētā attiecību nākotne sabrūk lielās dzīves neskaitāmo izaicinājumu priekšā. Filmas galvenais vadmotīvs ir jaunības attiecību gaistošais skaistums.

Hanna Fidela:

- Es gribēju radīt filmu par jauniešiem, kuru attiecības aizsākušās skolā, jo arī pati koledžas gados esmu piedzīvojusi pirmo mīlestību, kas, tāpat kā filmā, beidzās ar vilšanos. Tomēr vēstījums nav par bēdīgu attiecību iznākumu, bet gan par bailēm no tā, kas sekos, kad skolas gadi beigsies. Lielā dzīve ir kā pilnīgi jauna teritorija, kur valda pavisam atšķirīgi noteikumi.

Kad izvēlos aktierus, man ir svarīgs ne tikai viņu talants, bet arī cilvēciskās īpašības. Es gribu, lai cilvēki, ar kuriem sadarbojos, ir arī mani draugi, kam varu uzticēties. Un man paveicās - es tādus aktierus atradu!
Aktieri ir tie, kas filmai piešķir raksturu. Mūsu radošā komanda ieguldīja filmā visu savu potenciālu, un darbs ar viņiem šķita kā aizraujošs piedzīvojums. Tā kā abi galveno lomu tēlotāji bija jau filmējušies lielbudžeta filmās un ieguvuši darba pieredzi daudz lielākās filmēšanas komandās, es no viņiem iemācījos ārkārtīgi daudz. Viņi abi ir jauni, taču talantīgi aktieri, kas dienās noteikti spēs pārsteigt pasauli. Tas bija patiesi saviļņojoši – vērot, kā manis rakstītais stāsts iemiesojas tik nevainojamā aktieru izpildījumā.

Taisa Fārmiga un Bens Rozenfīlds filmā "6 Years"

Mans ceļš uz kinorežiju sākās, rakstot scenārijus. Nekad neesmu režiju studējusi, universitātē apguvu kino teoriju. Es mācos, skatoties citu radītās filmas, mācos arī no filmas veidošanas procesa. Bet, manuprāt, labs kino režisors vienmēr ir arī dzīves likumsakarību un cilvēka psiholoģijas zinātājs. Es mīlu dzīvi, jo pasaulē ir tik daudz unikālu stāstu. Es ticu, ka spēju veidot stāstus, kas atspoguļo patiesas jūtas. Manā skatījumā filmas ir kā kultūras psiholoģijas liecība, kas ietekmē un attīsta cilvēces apziņu.

Bet pasaule šobrīd ir sliktā formā, un šī apziņa mani ļoti nomāc. Esmu analītiķe - katru reizi, atverot laikrakstu, apzinos, ka no šīs informācijas izlasīšanas nabadzība un slimības nemazinās. Tādos brīžos nospriežu – tā vietā, lai tērētu laiku, to visu lasot, es varētu kādam palīdzēt. Iespējams, arī tādēļ izvēlējos veidot kino - tā tomēr ir vienreizēja iespēja likt cilvēkiem domāt.

The Road Within – dziedinoša pieredze

Rakstniece un režisore Grena Velsa (Gren Wells) filmu pasauli sāka iepazīt, filmējoties indie filmās. Pēc pārcelšanās uz Losandželosu māksliniece uzrakstīja savu pirmo scenāriju pilnmetrāžas filmai A Little Bit of Heaven, un, tam pārtopot filmā, galvenās lomas ieguva Keita Hadsone un Gaels Garsija Bernāls.

Velsas komēdijdrāma The Road Within veidota, iedvesmojoties no vācu režisora Ralfa Hetnera filmas Vinsents grib uz jūru / Vincent will Meer (2010), filma The Road Within ir iedvesmojošs stāsts par cilvēkiem ar mentālās veselības traucējumiem. Filmas galvenie varoņi Vincents, Alekss un Marija, ko atveido Roberts Šīhans, Devs Patels un Zoja Kravica, dodas neparastā ceļojumā, kas pārtop emocionāli piesātinātā un dvēseli dziedinošā pieredzē.
Filmas The Road Within pirmizrāde notika Losandželosas kinofestivālā, bet Parīzē filma ieguva Champs-Élysées Skatītāju balvu.

Grena Velsa un "Champs-Elysees" žūrijas priekšsēdētājs Džeremijs Aironss. Foto: Bestimage

Grena Velsa:

Filma The Road Within ir mana debija kinorežijā, es jau piecpadsmit gadus esmu profesionāla rakstniece. Tagad to šķiet uzjautrinoši atcerēties, taču desmit gadu vecumā savas mājas pagrabā režisēju ne vienu vien filmu.

Man patīk filmas par autsaideriem - personībām, kas atrodoties ārpusē, meklē lietu būtību. Manuprāt, katrs tā vismaz reizi dzīvē ir juties. The Road Within trīs galvenie tēli ir atšķirīgi - tā viņus mentālās veselības traucējumu dēļ uztver apkārtējie cilvēki. Taču patiesībā šie cilvēki ne ar ko neatšķiras no pārējiem, tāpēc es gribu sabiedrībā veicināt līdzjūtību un izpratni; iedrošināt tos, kas cieš no garīgas nelīdzsvarotības, nebaidīties vērsties pēc palīdzības.

Aktieru atlase aizņēma ilgu laiku, jo man bija svarīgi katram tēlam piemeklēt ļoti specifisku enerģiju. Es uz šo procesu raudzījos kā uz mūziku.

Kad nošu ir pārāk daudz, tu dzirdi vairs tikai troksni, un man bija jābūt drošai, ka aktieri netraucē cits cita notīm. Kad satiku Robertu Šīhanu, sajutu viņā virmojam drudžainu enerģiju, ko jo īpaši izteiksmīgu darīja aktierim piemītošā emocionalitāte. Sapratu, ka viņš ir piemērots Vincenta lomai. Tad ieraudzīju Devu Patelu un uzreiz zināju, ka šī cilvēka raksturā jaušamais nemiers ir īsti vietā, lai pielāgotos Aleksa tēlam. Un Zojas Kravicas opozicionāres gars, kas bija Marijai kā radīts, trijotnei piešķīra nepieciešamo līdzsvaru.

Kadrs no filmas "The Road Within"

Filmas budžets nebija liels, bet nauda nodrošina laiku, kas savukārt sniedz iespējas. Mums bija jābūt radošiem savās iespējās. Piemēram, aktieriem iecerētās epizodes nācās apgūt vairākus mēnešus pirms filmēšanas sākuma. Kad pienāca laiks filmēties, aktieri savas lomas jau bija apguvuši gandrīz kā teātra izrādē - pārzināja savus tēlus gan iekšēji, gan ārēji, un bija gatavi darbam.

Darbs filmēšanas laukumā ir organizēts haoss, taču man patika katra sekunde. Par laimi, es protu vienlaikus tikt galā ar vairākiem uzdevumiem, un tā nu tas sanāca pavisam dabiski – žonglēt ar desmit šķīvjiem vienlaikus. Turklāt mana komanda bija lieliska, un tas ievērojami atviegloja darbu.

Parīzes kino paradīze

Champs-Élysées festivāla dibinātāja un priekšsēdētāja Sofija Djulaka (Sophie Dulac) filmu industrijā kā producente un izplatītāja darbojas kopš 1998. gada, kad viņai bija trīsdesmit. Sofijai pieder pieci kinoteātri Parīzē, Elizejas lauku apkārtnē, un filmu pasaulē viņa jūtas kā zivs ūdenī. Djulakas galvenā iecere, rīkojot festivālu, ir sniegt iespēju parīziešiem iepazīt amerikāņu neatkarīgo kino.

Festivāla "Champs-Elysees" vadītāja Sofija Djulaka un leģendārais ungāru kinooperators Vilmošs Zigmonds (Vilmos Szigmond, 1930-2016). Foto: Bestimage

Pirms pieciem gadiem sāku domāt, kāpēc pasaules skaistākajā pilsētā Parīzē, tās prestižajā Elizejas lauku avēnijā nav ievērojama kino festivāla. Mani iedvesmoja apziņa, ka būtu lieliski franču auditorijai parādīt amerikāņu neatkarīgās filmas, kuras Parīzē parādās ļoti reti, jo es uzskatu, ka ir būtiski īpaši jaunajai paaudzei atklāt filmas ar neordināru raksturu. Tāpēc nolēmu radīt kinofestivālu kā tiltu starp Franciju un ASV.
Kas festivālu vieno ar Elizejas laukiem? Kāpēc nolēmāt to dēvēt Champs-Élysées vārdā?
Sākotnēji festivālu biju iecerējusi dēvēt par Paris Film Festival, taču šī ideja nebija pa prātam Parīzes mēram. Parīze ir vārds ar zīmola vērtību, to nevar izmantot bez speciālas atļaujas. Tad arī radās ideja festivālu nosaukt par Champs-Élysées, jo tā norise bija paredzēta slavenajā Parīzes avēnijā. Par šo risinājumu biju gandarīta, jo Elizejas lauki ir kā Parīzes simbols, ko pasaulē pazīst, turklāt Elizejas lauki festivāla nosaukumā ir rādītājs, ka, tāpat kā prestižajā Kannu kino festivālā, visi pasākumi notiek vienuviet.
Festivālam izvēlos filmas, kuras man patīk personiski – pat tad, ja tās neatbilst laba kino augstākajiem kritērijiem, taču spēj emocionāli iedvesmot. Reizēm būtiskākais šķiet filmas stāsts un aktieru sastāvs. Mana iecere, rīkojot festivālu, ir sniegt cilvēkiem prieku, baudot unikālu kino.
Festivāla norise Elizejas laukos ir mazliet arī glamūrs – sarkanā paklāja uznācieni, filmu pirmizrādes, tāpēc mums uz pasākumu jāaicina arī pasaulē plaši pazīstami talanti. Šā gada festivālā tādi bija, piemēram, amerikāņu režisori brāļi Safdiji, kurus mums patīk dēvēt arī par indie brāļiem, jo viņu radītais kino ir absolūti neatkarīgs. Man šķiet iedvesmojoši francūžiem parādīt, ka neatkārtojamu filmu ir iespējams izveidot gandrīz no nekā.
Festivālā šoreiz bija programmas Pilsētas atmosfēras un Amerikāņu gars...
Gribu franču publiku tuvināt Amerikai. Tādēļ festivālam arī turpmāk plānojam piesaistīt kādu lielu ASV pilsētu, sniedzot iespēju cilvēkiem to izzināt tuvāk. Šogad tā bija Detroita, nākamgad, iespējams - Čikāga, jo īpaši tādēļ, ka šajā pilsētā ik gadu norit plaši pazīstams kinofestivāls. Turpmākajos gados tās varētu būt arī Losandželosa, Ostina vai Soltleiksitija, kur notiek slavenais Sandensas kino festivāls. Tā kā esam jauns festivāls, pagaidām skatāmies tikai ASV virzienā, taču nav izslēgts, ka pēc vairākiem gadiem sadarbosimies arī ar citām valstīm.

Mākslas uzdevums ir atmodināt prātu. Tādēļ mans darbs caur kino ir iedvest sabiedrībā enerģiju, kas spēj pasargāt no manipulācijas.

Tā ir nopietna problēma, jo uzskatu, ka cilvēks, kurš nav izglītots kultūrā, kļūst viegli manipulējams. Dzīve kopumā nav grūta, taču, lai tā kļūtu vadāma, cilvēkam jābūt izglītotam.

Neatkarīgo talantu meklējumos

Konkursantu darbus festivālam kopā ar tā dibinātāju Sofiju Djulaku izvēlējās kino eksperte Šantala Liāna (Chantal Lian), kuras skatījumā ir svarīgi cilvēkus caur kino pārsteigt, atklājot lietas, par kurām viņi citādi neuzzinātu.

Šantala Liāna:

Festivāla neatkarīgo režisoru konkursam potenciālos dalībniekus meklēju visos iespējamos veidos: vispirms interesējos par tiem, kuru veidotās filmas nesen demonstrētas redzamos filmu festivālos, lasīju atsauksmes. Filmu režisoriem visbiežāk sūtīju vēstules Facebook tīklā, jo lielākoties saziņa caur aģentu nesniedz rezultātu – aģenti ir ļoti aizņemti un visbiežāk nepievērš uzmanību kontaktiem, par kuriem nav dzirdējuši iepriekš. Filmu industrijā personiskie kontakti ir izšķiroši, mērķi sasniegt palīdzēja arī tie. Rezultātā saņēmām vairāk nekā simts filmu pieteikumu, liela daļa autoru bija neatkarīgie režisori, kuru filmas nesen demonstrētas Sandensā, Tribekā un citos pazīstamos kinofestivālos.
Šobrīd pasaules kino iecienīta tendence ir filmas, kas izklaidē - piemēram, komēdijas vai animācija. Taču mēs gribējām atrast darbus ar komplicētu un neparastu raksturu, kā piemēram, brāļu Safdiju Heaven Knows What.

Brāļu Džoša un Benija Safdiju meistarklase festivālā "Champs-Elysees" - ŠEIT

Mēs ar Sofiju esam duets, kam piemīt divi atšķirīgi skatījumi par to, kādas filmas auditorijai demonstrēt. Sofija kā festivāla galvenā rīkotāja zina, kas vislabāk patīk vairākumam publikas - piemēram, Franny ar Ričardu Gīru vai The Road Within.

Turpretim mana pārliecība ir - skatītāju vajag pārsteigt un samulsināt ar ko negaidītu.

Tas vienlaikus ir gan kā eksperiments, gan daļa no festivāla eklektiskās filmu izvēles – piemēram, Nātana Silvera Stinking Heaven, kur apvienots dokumentālais un inscenējuma žanrs. Šis oriģinālais darbs skatītāju priekšā nostāda cilvēkus, ar kādiem ikdienā vairāmies saskarties, un tā ir iespēja caur kino iepazīt atšķirīgas kopienas dzīves realitātes skatījumu.

Mūsu festivāla konkursa mērķis ir atklāt arvien jaunus neatkarīgā kino talantus un piesaistīt viņiem Francijas filmu izplatītājus, kurus aicinām apmeklēt festivālu. Eiropa jaunajiem Amerikas māksliniekiem ir ļoti nozīmīgs tirgus – ja filma gūst realizācijas iespējas vienā Eiropas valstī, paveras iespējas arī citās. ASV neatkarīgā kino tirgus ir ierobežots, tas pieļauj niecīgu skaitu filmu kopiju un visbiežāk ir pieprasīts tikai Ņujorkā vai Vallejo.

Raksturīgi, ka neatkarīgie režisori arvien biežāk spēj ieinteresēt arī pasaules mēroga kinozvaigznes – aktieri ar lielu kino pieredzi grib piedzīvot jaunus izaicinājumus, un tas iespējams, sadarbojoties ar jaunpienācējiem, kuru patiesais talanta potenciāls vēl nav pilnībā apzināts. Šāda sadarbība reizēm ir pilna pārsteigumu un rezultāts izdodas negaidīti labs – lielisks piemērs ir Roberta Redforda loma jaunā režisora Čandora (J.C. Chandor) otrajā filmā All is Lost (2013), tāpat kā Kevina Speisija un Džeremija Aironsa dalība šī paša režisora debijas filmā Margin Call (2011).

Raksta foto: kadrs no filmas "The Road Within", kas festivālā "Champs-Elysees" ieguva Skatītāju balvu

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan