KINO Raksti

"Homo sovieticus". Slidināšanās pa komunisma ledu

30.04.2021

Dokumentālajā filmā "Homo sovieticus" režisors Ivo Briedis un scenāriste Rita Ruduša mēģina noskaidrot jēdziena „padomju cilvēks” noturību apziņā, tā pazīmju neizbēgamību sociālās infekcijas skartajiem. Otrkārt, autori pieskaras diezgan draudīgai mūsdienu parādībai, proti, galēji kreiso ideju atdzimšanai Rietumu pasaulē, kas nekad nav saskārusies ar dzīvi padomju īstenībā.

Režisors Ivo Briedis filmas kadrā

Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs.
/Komunistiskās partijas manifests, 1848./

1980. gadā padomju cilvēks dzīvos komunismā.
/PSKP programma, 1961./

Arvien mazāk paliek to, kuri atceras, ka aiz Brīvības pieminekļa virs nama Ļeņina (Brīvības) ielas un Raiņa bulvāra stūrī 20 gadus stāvēja liels uzraksts: „Mūsu paaudze dzīvos komunismā”. Arvien mazāk paliek to, kuru mūža lielākā daļa aizritējusi zem sarkanā, sirpjāmurotā PSRS karoga. Atjaunotajā latvju valstī aug jaunas paaudzes, skolā iet mūsu mazbērni un mazmazbērni. Vairumam no viņiem jēdzieni „komunisms” un „padomju cilvēks” ir abstrakcijas, tālas no ikdienas dzīves. Pagājis jau trīsdesmit gadu. Par daudz ko sākam aizmirst. Senās nelaimes tagad aizēnotas ar jaunām, agrāk nezināmām. Tā notiek. Dzīvi tagadējās sērgas apstākļos diez vai kāds agrāk varēja iztēloties. Tāpat kā padomijas statiskajā realitātē grūti bija iedomāties, kā dzīvosim XXI gadsimtā. Vēstures spararats reizēm sagriež tādas piruetes, ka nenobrīnīties…

Pusgadsimtu ilgusī dzīve Padomju Latvijā laiku pa laikam pievelk kinodokumentālistus. Spēles kino veidotājus retāk, jo tagad, kopš esam brīvajā Jaunlatvijā, padomju reālijas prasa diezgan ietilpīgu darbu pie kostīmu, rekvizītu un visas lietišķās pasaules atveidojuma; dokumentālisti izlīdzas ar arhīvu kadriem, fotogrāfijām un aculiecinieku atmiņām. Arī stāstos par mūsdienām, pieskaroties iepriekšējo paaudžu dzīvei, autori gribot negribot nonāk padomju laika atblāzmā, gan pavīpsnājot, gan pakritizējot aizgājušo, bet dažkārt arī bezkaislīgi rādot savus varoņus, kas nostalģiski atceras jaunību, pionieru vai komjauniešu aizrautību, atceras bezmaksas medicīnu un izglītību, brīnišķīgo visu padomju tautu draudzību un tik sirsnīgo kopības sajūtu, stāvot rindās pēc dienišķi vajadzīgā. Dažiem vilšanās komunisma ideālos izvērtās rūgtin rūgta. „Ja neticam komunismam, kam tad ir ticēt vērts? Uzspert, nahren, visu gaisā, un sākt no jauna…” – pie tik sāpīgas atziņas Andreja Končalovska filmā Dārgie biedri! / Дорогие товарищи! (2020), kas tika godalgota Venēcijas festivālā, nonāk Ludmila Sjomina, Novočerkaskas pilsētas partijas komitejas nodaļas vadītāja, pārliecināta partijniece un staļiniste (lomā Jūlija Visocka), redzot padomju armijas cinisko izrēķināšanos ar darbaļaudīm 1962. gadā. 

Pietiek paraudzīties pēdējo 10 gadu Latvijas dokumentālajā filmogrāfijā, lai pārliecinātos, ka radīta vesela rinda darbu, kuros, stāstot par filmas varoni, neizbēgami nākas tā vai citādi interpretēt padomju laika iespaidu uz konkrētās personības raksturu un dzīvi kopumā.

Tie ir gan portreti – Knuts Skujenieks Ivara Tontegodes filmā Knutifikācija (2017), Uldis Bērziņš Ilonas Brūveres filmā Konstrukcijas (2019), Lidija Doroņina-Lasmane Andreja Verhoustinska portretā Lidija (2017), Elija Ripss Jāņa Putniņa filmā Degošais (2016) un vēl, un vēl; kultūras un sociālās parādības aptveroši darbi – Kaza kāpa debesīs (Laima Žurgina, 2019), Dziesmuvara (Askolds Saulītis, 2015), Lustrum (Gints Grūbe, 2018), Laika tilti (Kristīne Briede un Audris Stonis, 2018), Sekss un PSRS (Ināra Kolmane, 2018).

Starptautisku ievērību pavisam nesen izpelnījās Ilzes Burkovskas-Jakobsenas dokumentālā animācijas filma Mans mīļākais karš (2020), sociālais jūtīgums un personiskais pārdzīvojums dominēja arī režisores agrākajās filmās Bekons, sviests un mana mamma (2008), Kleitas, mātes un meitas (2010). Un padomju realitātes atspulgs tur ir dabiski iederīgs. Ilzes Burkovskas-Jakobsenas filmām piemīt emocionāla pirmreizība, tā ir reta un saudzējama parādība. Bet arī citu autoru šeit minētās un vēl daudzas šobrīd neminētās filmas vieno tajās ietverto dzīvju un izpausmju neatraujamība no padomju režīma mestās ēnas un viltus lozungu plandoņas, taču vienlaikus arī apliecina indivīdu domāšanas suverenitāti, kas spējusi atgaiņāt melīgos vārnu ķērcienus, ļaujot sadzirdēt dvēseles balsi. Lai kā padomju režīms centās gandēt brīvu cilvēku latvisko garu, tauta palika nesalauzta.   

Filmētās laika liecības apstiprina, ka īstus dokumentālistus vienmēr interesējusi unikālā vēsturiskā iespēja – būt klāt sabiedrisko iekārtu mijā, pašam pieredzēt un fiksēt pāreju no trūdoša sociālisma uz pusmežonīgu kapitālismu, kas neizbēgami skārusi plašus sabiedrības slāņus. Gandrīz vai ikviena indivīda mūžā var rast laikmeta drāmu, komēdiju, izmantotās vai garām palaistās iespējas. Un no pārmaiņu vēja brāzmām paglābties spējis tikai retais.

Padomju cilvēka fenomenoloģija kā rezultāts noteiktās teorētiskās struktūrās balstītam sociālajam eksperimentam (gadu desmitiem, sākot jau no bērndārznieka vecuma, ideoloģiski mērķtiecīgi tika apstrādāti miljoniem cilvēku) jau ilgstoši ir sabiedrisko zinātņu uzmanības laukā. Īpaši jaunākajos laikos, kad eksperiments, var teikt, ir noslēdzies, PSRS impērija sabrukusi, un var jau pievērsties padomiskās domāšanas iedarbības ilgstamības problēmām apziņā. Tas ieinteresējis arī režisoru Ivo Briedi (1968), kā scenāristi piesaistot pazīstamo žurnālisti un LTV darbinieci Ritu Rudušu (1966).

Rita Ruduša un Ivo Briedis

Ivo Briedis – viens no latviešu dramaturģiski aktīvākajiem prātiem, ar netriviālu izdomas spēju apveltīts autors – šajā tandēmā nepārprotami uzņēmies, tā teikt, vadošo lomu. Spriežot par viņa radošo mērogu, ir vērts atcerēties visai skaļo plunkšķi mūsu rāmajā kultūrainā, ko radīja Ivo Brieža un Jurģa Krāsona animācijas filma Norīt krupi (2010). Bet pirms pāris gadiem LTV skatītāji bija priecīgi, ka pēc ilgāka laika varēja atkal skatīt savu, nacionālajā vēsturē balstītu seriālu Sarkanais mežs (2019), kur viens no scenārija autoru trijotnes bija tas pats Ivo Briedis. Spožs spektrs, kādam tam arī jābūt, sasniedzot spēka un radošās enerģijas pilnbrieda gadus (un mēs pat vēl neminam darbus teātrī, radio un lekcijas Kultūras akadēmijā).

Kādā intervijā Ivo Briedis stāsta: „Filmas  Homo sovieticus pirmsākumi meklējami vēl pirms manas piesaistīšanas – uz studiju Mistrus Media atnāca portāla Delfi galvenais redaktors Ingus Bērziņš ar stāstu. Kad viņam bija 15 gadu, viņš līdz ar jauniešiem no citām PSRS republikām bija uzaicināts uz Vladimira Poznera raidījumu Vakars ar Pozneru.” Maskavas Centrālās televīzijas raidījumā bija plānots runāt par PSRS saglabāšanas iespējamību un nepieciešamību, un jauniešu viedokļi bija atšķirīgi. Raidījums ir saglabājies, tā fragmenti izmantoti filmā. 25 gadus vēlāk  raidījuma dalībnieki satiekas Viļņā, arī šī tikšanās ir fiksēta, no šīs sabiedrības izvēlēti vairāki intervējamie.

Tomēr uzņemšanas grupas radošais atvēziens ir plašāks. Pirmkārt, scenāriste Rita Ruduša un režisors Ivo Briedis mēģina noskaidrot jēdziena „padomju cilvēks” noturību apziņā, tā pazīmju neizbēgamību sociālās infekcijas skartajiem. Otrkārt, autori pieskaras diezgan draudīgai mūsdienu parādībai, proti, galēji kreiso ideju atdzimšanai Rietumu pasaulē, kas nekad nav saskārusies ar dzīvi padomju īstenībā, nekad uz savas ādas nav izjutusi sociālistiskā režīma divkosību. Apstākļi, kad dažiem ir viss. bet daudziem nav nekā, vienmēr ir sprādzienbīstami – vilina taču iespēja atņemt „netaisni sagrābto” un sadalīt vienlīdzīgi. Maldīgais vienlīdzības valdzinājums, no kā arī mēs tepat Latvijā neesam pasargāti.

Nav šaubu, ka labi nodomi vadījuši režisoru Ivo Briedi un scenāristi Ritu Rudušu, darinot 70 minūšu garo dokumentālo vēstījumu par padomju cilvēka fenomenu, tā epidemioloģisko fatālismu un globālo izplatību. Kā paši atzīstas, sēžot uz kādas terases Varšavā, viņi gribējuši atgādināt, cik svarīgi ikvienam nebūt sociāli bezatbildīgam, cik svarīgi pašam analizēt un vērtēt notiekošo. Autori prasmīgi manipulē ar trāpīgi atlasītiem arhīva kadriem, dažviet arī paši būdami klāt ar kinokameru (operators Mārtiņš Jurevics).

Filmā intervēti augstas kompetences eksperti. Ļevs Gudkovs (1946) ir starptautiski respektētā Levadas socioloģisko pētījumu centra direktors, un tieši padomju cilvēka fenomens regulāri ir viņa uzmanības lokā. Diemžēl filmā iekļautais intervijas fragments neko vairāk neatklāj, tikai apliecina jēdziena dinamiku un noturību apziņā. Amerikāņu žurnāliste un rakstniece Anne Aplbauma (1964) ir Pulicera prēmijas laureāte par vairākās valodās, arī krievu, tulkoto  grāmatu Gulaga vēsture / GULAG: A History (2003). Ir vērts ieklausīties viņas bažās par komunisma ideju reanimācijas bīstamību. Īsi uz jautājumu, vai viņš joprojām jūt sevī padomju cilvēku, atbild joprojām aktīvais un populārais Krievijas TV žurnālists Vladimirs Pozners (1934): „Nu, kur tu liksies. Kādreizējie padomju cilvēki tagad vada valsti. Ja gribam pārmaiņas, jāgaida jauna paaudze.”

Loģiski izkārtots materiāla izklāsts. Vispirms abi autori, it kā nodrošinot sev alibi, mēģina atklāt padomju cilvēka pazīmes sevī, to ģenealoģiju, parādot, ka abu ģimenēs ir bijuši dedzīgi padomju režīma atbalstītāji, tātad autoru teiktais ir ticams un filma būtībā ir autoru cīņa ar homo sovieticus sevī, apliecinot spēju to pārvarēt. Tālāk autori pievēršas padomju cilvēkam visā plašajā postsovetiskajā teritorijā, līdz beigās nonāk pie šīs sērgas globālā aspekta, galvenokārt Vācijā, kur 9. maija svinībās ieradusies Putina atbalstīto baikeru grupa Nakts vilki un tiek svinēta krievu-vācu ieroču brālība, „draudzība uz mūžu”, stipri vien atgādinot 1939. gada PSRS un Vācijas kopīgās solidaritātes akcijas.

Filmas beigās operators parāda abus autorus kādā Vācijas slidotavā. Scenāriste Rita Ruduša, kas ar pūlēm noturējusies kājās uz slidām, nespēkā atspiežas pret apmali, režisors Ivo Briedis, kurš it veikli jau metis dažu slaidu loku, nenoguris dodas vēl vienā aplī. Var pieņemt, ka beigu kadros ieslēpta filmas autoriem zināma slepena jēga, kuru var tikai mēģināt uzminēt. Skaidrs, ka atšķirīgās slidošanas prasmes nebija galvenais, ko publikai gribēja parādīt padomju cilvēka fenomenu apcerēt gatavais tandēms. Tomēr nekas vairāk par tematisku paslidināšanos filmā demonstrēts netika. Tā jau arī saka – ceļš uz elli bruģēts ar labiem nodomiem. Diemžēl filma sagādā vilšanos un paliek it kā ārpus tā, kas tika apsolīts. Homo sovieticus netiek atšifrēts.

Kāpēc vilšanās? Lai cik augsts ir tematiskais uzstādījums, tas neiedarbosies, paliekot vispārzināmu patiesību līmenī. Man personīgi šķiet – pārmēru paplašināts ir pieņēmums, ka faktiski ikviens, kurš lielu savas dzīves daļu aizvadījis padomju režīma apstākļos, ir neglābjami inficēts ar tā laika ideoloģiju. Šaubos, vai tā jūtas arī abi filmas autori, kuri acīmredzot uzskata, ka spēj vērtēt un spriest par padomju dzīvi.

Par sevi varu teikt – līdz pat 7. klases beigšanai 1956. gadā biju īsts padomju pilsonis. Lasīju avīzes un ticēju rakstītajam. Tad nāca Ungārijas revolūcija un pirmās šaubas. Ticība tam, ka „mūsu paaudze dzīvos komunismā”,  pamazām dzisa. Bija sešdesmito gadu optimisma un cerību vilnis, ko noplacināja 1968. gada notikumi. Studēju LVU filozofos, bija draugi un sarunas plenērā, aktivizējot domāšanu ar skābulīšiem vai aliņiem, un pakāpeniski nobrieda dziļa pārliecība par pastāvošā režīma liekulību un meliem. Informācija tika meklēta legāli un nelegāli, bet ilūziju nebija vairs nekādu.

Esmu pārliecināts, ka padomju cilvēka sindroms no manas apziņas, tāpat kā no manu draugu apziņas, bija izskausts uz neatgriešanos.

Bet strādāt vajadzēja, radās ģimene, iztika bija jānodrošina. Esmu divas trešdaļas no savas dzīves, labākos mūža gadus, dzīvojis un strādājis Padomju Latvijā, turklāt lielu daļu no šī laika – „ideoloģiskajā frontē”, kino jomā. Protams, man var pārmest sadarbošanos ar režīmu, kā visiem, kas darbojās publiskajā telpā. Tāpat kā viduslaikos neviens nevarētu darboties publiski, ja sludinātu ateismu, tāpat padomju laika kultūrā nevarēja atklāti sludināt antikomunistisku nostāju. Bet nacionālā kultūra Latvijā attīstījās un turpināja dzīvot, tikai pateicoties kompromisiem ar varu. Atvilktnēm rakstītajam, „uz plaukta” noliktajām filmām, aizliegtajām izrādēm un skaņdarbiem savs protests bija jāpatur sevī. Kultūras dzīvi šie darbi neveicināja, tikai indivīdu pašapziņu. Disidenti, izsūtītie, ieslodzītie, sirdsapziņas cietumnieki – viņu izvēlētais, pašaizliedzīgais, apgarotais likteņa ceļš radīja protesta dunu, darīja nemierīgus varas kalpus. Bet zināja par to tikai neliela tautas daļa. Ikvienam godīgam māksliniekam tā vai citādi vajadzēja paust savu attieksmi pret varu. Jā, neizbēgami tie bija kompromisi, bet šajos kompromisos tik svarīgi bija iemānīt, kaut čukstus, savas brīvības ilgas. Un tauta to saprata. Jā, mēs it kā bijām padomju cilvēki, bet ne homo sovieticus bezpersoniskā masa.

Nepieskaroties konkrētu cilvēku likteņu dramatismam, neuzplēšot sociālās brūces, nav iespējams skatītāju „paņemt pie rīkles”. Nenoliegšu, filmā ir daži interesanti fiksējumi – piemēram, ģimene Daugavpilī, kur meitene naivi pauž no vecmāmiņas mantoto pārliecību par padomju dzīves jaukumiem un to, cik ļoti labprāt viņa dotos uz kolhozu palīdzēt novākt kartupeļus. Vai atkal latvju zēns – cīnītājs Donbasa armijā, „kur cilvēki ciena cits citu”, liekot saprast, ka Latvijā nu gan nekā tāda nav. Vai čekista dēls Armēnijā, kurš arī tagad ir pie teikšanas, jo laikus ir sapratis, kas un kā jādara.

Nevar nenovērtēt sirsnīgo, bet baisu atklāsmju pilno sarunu Vāczemē pie alus kausiem, kad vācietis ar rūgtumu atzīst, ka padomju monstrs diemžēl nav uzvarēts, Berlīnē pie varas ir tie, kas cēla Berlīnes mūri. Ar šīm veiksmīgajām epizodēm kontrastē sešdesmito gadu naivā socioloģisma manierē veidotās Ivo Brieža ekspresintervijas uz ielas: „Vai tu jūti sevī padomju cilvēku?” Pie velna! Ko tu ampelējies, Briedi! Mēs taču vairs neesam bērni!

Savādi, ka Ivo Briedis pārmēru uzkrītoši nēsājas ar Aleksandra Zinovjeva (1902-2006) grāmatu Homo sovieticus (1982) un atsaucas uz to kā uz visai autoritatīvu, padomju cilvēka fenomenu raksturojošu sacerējumu. Autors, jau dzīvodams emigrācijā Minhenē, grāmatas priekšvārdā raksta: „Šī grāmata ir par padomju cilvēku kā par jaunu cilvēka tipu, par homosovetikusu, vai īsāk sakot, par homososu. Man ir divējāda attieksme pret to – mīlu un vienlaikus neieredzu, cienu un vienlaikus nicinu, sajūsminos un vienlaikus šausminos. Es pats esmu homososs. Tāpēc cietsirdīgs un nežēlīgs, to aprakstot.” Darbs neapšaubāmi ir interesants, asprātīgs dzēlīgi satīrisku etīžu virknējums, kas diezgan skaudri atklāj padomju cilvēka sociālās īpatnības un dīvaino sajūtu, dzīvojot emigrācijā. Taču īpašā uzmanība filmā vedina domāt, ka ievērojamā krievu filozofa, sociologa, rakstnieka darbu skaitā šis ir pats svarīgākais, un tas tomēr nav pareizi.

Pavasaros ledus parasti nokūst, slidināties vairs nevar. Izšķiļas sniegpulkstenīši, sazaļo zāle, sulo kļavas un bērzi. Iesaldētā patiesība izstaipās un atgādina par sevi. Domājiet, mīļie cilvēki, domājiet! Un lūkojieties ap sevi un sevī. Uz to arī vedina Ivo Briedis ar savu pavadoni Ritu Rudušu socioloģiskajā pievērsumā Homo sovieticus. Atgādinājums īstajā reizē var glābt no iekrišanas grāvjos, kas vairs nav aizsaluši.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija