KINO Raksti

Riga IFF. Kantemira Balagova „Maikste” – sarkans un zaļš

24.10.2019

Filmas „Maikste” sižeta pamatu veido izmisīga vēlme atdzimt un sākt jaunu dzīvi, aizmirstot postu un iznīcību, ko nesis karš. Un papildu slāni filmai piešķir krāsu kods – krāsa te ir pilnasinīgs stāstniecības rīks, bez kura šī būtu cita, jēdzieniski daudz nepilnīgāka filma.

Nekad neesmu pieredzējusi karu un, neskatoties uz straujajām sociopolitiskajām pārmaiņām pasaulē, ceru, ka to nemūžam arī nenāksies pieredzēt. Taču jau diezgan agrā pusaudzībā sapratu to, cik radikāli atšķīrās manas 1920. gadā dzimušās vecvecmāmiņas stāsti par Otrajā pasaules karā un pēckara gados pieredzēto, no tā, kā militāros konfliktus lielākoties atainoja atsevišķos Holivudas populārajos kinodarbos – tur patētiskās batāliju ainās dubļiem un asinīm triepti vīri bārstīja frāžainus tekstus. Vecvecmāmiņas stāsti bija krietni klusāki, tajos galvenais bija izdzīvošana. Izdzīvot pašai, nosargāt un vienatnē uzaudzināt dēlu – ar sakostiem zobiem, galējā trūkumā un bezpalīdzīgi vērojot, kā Latvijai pāri virpuļojošās lielvaras iznīcināja gan apkārtējo vidi, gan tuvākos.

Kinematogrāfijā kara drāmas jēdziens, protams, nebūt neaprobežojas ar intīmi individuāliem autorstāstiem un nereti iesniedzas arī izklaides kino atzarā.

Tomēr subjektīvi daudz lielāku vērti piešķiru darbiem, kas kara tēmu izmanto kā premisu refleksijai par vispārcilvēciskām tēmām un īpašībām, nevis tukšu izklaidi.

Ideja par karu – kolektīvu traģēdiju – kā pamatu izklaides filmai šķiet pat amorāla.

Kara rētas

Nepilnus trīsdesmit gadus vecā, Ziemeļkaukāza pilsētā Naļčikā dzimušā krievu režisora Kantemira Balagova filma Maikste / Дылда ir pavisam pieklusināta kara drāma – bez nevienas kaujas un ideoloģiskajiem uzslāņojumiem. Balagova filmas stāsts noris 1945. gadā Ļeņingradā (šodien – Sanktpēterburgā) – laikā, kad pilsētas iedzīvotāji vēl tikai atgūstas no traumām, kas gūtas karadienestā vai pilsētas gandrīz divus ar pusi gadus garajā blokādē.

Filmas galvenā varone Ija ir medmāsa kara hospitālī, garā auguma dēļ apkārtējie Iju zobgalīgi dēvē par Maiksti. Pārapdzīvotā, noskretušā komunālajā dzīvoklī Ija rūpējas par draudzenes Mašas dēlēnu, kamēr viņa dienē. Maša ir introvertās un mazliet lēnīgās Ijas radikāls pretmets – viņa savas daudzās rētas, kā fiziskās, tā psiholoģiskās, slēpj aiz šķietamas neievainojamības maskas.

Tomēr maska filmas gaitā lēnītēm, pa daļiņai drūp, atklājot to, cik īpaši nesaudzīgs karš ir bijis pret sievietēm.

Uzsvaru uz sievietes perspektīvu Kantemira Balagova filmā iedvesmojusi baltkrievu vēsturnieces un rakstnieces Svetlanas Aleksejevičas pirmā, 1985. gadā izdotā grāmata Karam nav sievietes seja / У войны не женское лицо – atsevišķu sieviešu stāsti par karā piedzīvoto. Balagova sākotnējā iecere ir bijusi veidot filmu par sievieti, kurai karadienestā gūtās traumas dēļ vairs nevar būt bērni. Taču abi ar Maikstes scenārija līdzautoru Aleksandru Terehovu ātri vien sapratuši, ka šai stāsta līnijai nav, kur attīstīties tālāk, tāpēc nonākuši līdz idejai, ka filmā mijiedarbojas divu sieviešu stāsti – šķietami pašpietiekamā, kautrā Ija un stūrgalvīgā, sīkstā Maša, kura ir apsēsta ar domu par vēl viena bērna radīšanu.

Atdzimt par katru cenu

Tieši stāsta līnija par bērna radīšanu arvien ciešākā pīnē savij abu varoņu dzīves. Tā gan filmas stāstā ienes atsevišķas ainas, kuru dramatiskais pārsātinājums šķiet pārmērīgs – piemēram, tuvības aina starp Iju un kara hospitāļa ārstu, Mašai klātesot. Šī aina ir kā savāda, sāpīga kulminācija Mašas dedzīgajai vēlmei pēc turpināšanās un lūzuma punkts abu draudzeņu attiecībās – klaustrofobiski un stindzinoši, jo būtībā mēs redzam seksuālas vardarbības aktu, kas noris pret visu iesaistīto gribu. Lai arī filmas stāsts, tāpat kā varoņu dedzīgās ilgas pēc normālas dzīves ļauj iztēloties to izmisuma līmeni, līdz kuram jānolaižas, lai šādā aktā iesaistītos, šis tomēr ir pārlieku intensīvs kreščendo, kas disonē ar filmas kopējo kamertoni. Ietverot šo ainu, Balagovs pasaka par daudz.

Bērns – jauna dzīvība – arī ir viens no filmas galvenajiem simboliem. Būtībā Maikstes sižeta pamatu veido izmisīga vēlme atdzimt, sākt jaunu dzīvi, tādējādi aizmirstot postu un iznīcību, ko nesis karš. Tas iezīmējas arī filmas krāsās. Pilsēta, varoņu mitekļi, hospitālis ir lielākoties pelēcīgi un sarkanbrūni – aprūsējusi, smagā laikā iestrēgusi un nogurusi vide, kurai nav spēka atjaunoties.

Turpretim abas varones – Ija un Maša – filmā pārstāv katra savu krāsu: zaļu un sarkanu. Zaļš ir dzīvības krāsa, dažādās kultūrās arī dabas, atdzimšanas un auglības simbols. Savukārt Mašas pasaule ir sarkana – pilna (ie)kāres, dusmu un briesmu.

Balagovs šo krāsu kodu konsekventi izmanto visu filmas laiku, tādā veidā arī iezīmējot robežas, ko abas varones novelk savās attiecībās un starp savām darbības telpām. Sakāpinoties nesamierinātībai abu starpā, Balagovs liek lietā krāsas, lai kāpinātu konfliktsituācijas intensitāti. Šī arī ir viena no filmas spēcīgākajām ainām – šķietama rotaļāšanās ar mitekļa sienām paredzēto krāsu pārtop klusi agresīvā spēka izrādīšanas spēlē, kurā abas varones burtiski pārkāpj robežas, apsmērējot viena otru ar krāsu. Šajā kadrā krāsas no simbola kļūst par fizisku objektu un kalpo kā filmas vēstījuma pastiprinātājs, jo, atskatoties uz Otrā pasaules kara (un pēckara perioda) atainojumu kino, daudzviet dominē melnbaltais. Tā, protams, allaž ir estētiski nevainojama izvēle, taču meistarība, kādā Balagovs strādā ar krāsām, filmai piešķir vēl papildu slāni – krāsas ir ne tikai varoņu iekšējās pasaules ekspresija un vides noskaņas pastiprinātājs, bet arīdzan pilnasinīgs stāstniecības rīks; bez tām Maikste būtu cita – jēdzieniski daudz nepilnīgāka filma.

Mantinieks

Balagova un Terehova scenāriju raksturo rūpīgi konstruēti tēli un iejūtīga iedziļināšanās to psiholoģijā. Ijas un Mašas izmisīgā vēlme no jauna būt laimīgām šķietami neiespējamos apstākļos un mazcerīgā vidē savā ziņā ir kā reminiscence par krievu literatūrklasikas zelta laikmeta – 19. gadsimta – darbiem. Tāpat Balagovs turpina arī to Krievijas kino veidotāju pieeju, kas, portretējot sarežģītu laiku un politisko telpu, primāri izvēlas fokusēties tieši uz indivīdu savstarpējām attiecībām un katra iekšējo pasauli. Kā režisors pats atzinis, viņu iedvesmojuši Aleksejs Germans (vecākais) un Elems Kļimovs – piemēram, Alekseja Germana lente Hrustaļov, mašīnu! / Хрусталёв, машину! (1998) tikpat labi būtu varējusi kalpot par klaustrofobiskās vides iedvesmas avotu Balagovam. Savukārt neprāts, kādā spēj iedzīt brutāla vide un tajā piedzīvotie necilvēcības brīži, liek atcerēties par Elema Kļimova šausmu simfoniju Ej un skaties! / Иди и смотри (1985).

Lai arī Balagova rokraksta aprises nenoliedzami ir ietekmējuši viņa dzimtās Krievijas kino meistari (jaunais režisors savulaik mācījies pie Aleksandra Sokurova), tomēr jaunā autora režiju raksturo liela emocionālā intensitāte un ne-pamācoša, tomēr skaidri nolasāma vēlme savās filmās pavēstīt, cik zvērīgi lielu nodevu no cilvēku dzīvēm paņem konflikti.

Ļoti iespējams, ka tas ir viņa dzimtās vides – konfliktu plosītā Ziemeļkaukāza atstātais nospiedums. Par divu cilvēku attiecībām etnisko saspīlējumu gaisotnē vēstīja arī režisora debijas pilnmetrāžas drāma Šaurība / Теснота (2017), kuras stāsts noris Balagova dzimtajā Naļčikā. Tajā ebreju meitene Ilana piedzīvo ultimātu – pārtraukt attiecības ar savu kabardiešu draugu, lai izglābtu nolaupīto brāli un brāļa sievu. Tik intensīva, ka gluži vai pulsējoša, Šaurība, līdzīgi Maikstei, ir skats uz pāragri zaudētu jeb, precīzāk, laupītu jaunību. Arī tās vizuālajā veidolā liela nozīme tika veltīta krāsām – stāstā par aizliegtajām attiecībām kadros konsekventi mijiedarbojās sarkanā ar zilo krāsu. Maikste, salīdzinot ar Šaurību, savā ziņā ir daudz rāmāka – to lieliski ilustrē galveno varoņu dramatiski atšķirīgās ekspresijas. Šaurības galvenā varone Ilana jeb Ila reti kad spēj ciest klusu, turpretim maikste Ija pēc kara traumas mēdz sasalt pilnīgā nekustīgumā.

Nezināmās

Vēl viens aspekts, kas fascinē Balagova darbos, ir viņa spēja tik veiksmīgi sastrādāties ar aktieriem, kam nav nekādas pieredzes kino. Gan Šaurības, gan Maikstes galveno lomu atveidotājas – Darja Žovnara (Ilana), Viktorija Mirošņičenko (Ija) un Vasilisa Pereļigina (Maša) – Balagova filmās debitē uz ekrāna. Aktrises gluži vai saaug ar saviem tēliem filmās, taču darbs ar kino vidē nezināmām aktrisēm noteikti ir režisora apzināts solis – lai skatītājam nav nekādu asociāciju, kā tas būtu ar pazīstam(āk)u aktieri.

Lai vai kā – Šaurība pievērsa uzmanību jauneklim no Naļčikas, Kantemiram Balagovam, un Maikste šo uzmanību pārliecinoši notur. Balagovs ir viens no tiem režisoriem, kuru karjeras attistībai noteikti ir vērts sekot līdzi. Nākamajos darbos režisors apsver gan iespēju strādāt animācijā, gan vēlēšanos ar kādu no turpmākajiem savu filmu stāstiem atgriezties Ziemeļkaukāzā. Jau tagad zinu, ka pavisam noteikti tos gribēšu redzēt.

 Maikste - 25. oktobrī plkst. 19.00 un 27. oktobrī plkst. 21.00. Splendid Palace Lielajā zālē 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan