Lielākā daļa Izraēlas filmu, kas ieguvušas starptautiskas kinobalvas, ir par kara traumām un vainas apziņu, par nespēju ar tām sadzīvot. Pat ne aizbēgot uz Parīzi un sākot dzīvi no nulles, kā to dara Berlinālē apbalvotās filmas “Sinonīmi” galvenais varonis.
Berlīnes kinofestivāla galveno balvu Zelta lācis šogad ieguva izraēļu režisora Nadava Lapida filma Sinonīmi. Galvenajā lomā debitē jauns izraēļu aktieris Toms Mersjē, kura muskuļoto kailo dejotāja stāvu skatītājs var netraucēti aplūkot pirmās desmit filmas minūtēs.
Pēc Berlināles satriecošā triumfa Toms Mersjē laikrakstam Haaretz stāsta, ka iegājis Telavivas bārā, tur viņu sagaidījis nikns līdzpilsonis, kurš sācis Tomu lādēt – “tu, kreisais kuces dēls!” Toms apjautājies, vai vīrietis ir redzējis filmu. Filmu redzējis nebija, bet lika jaunajam talantam “p**ties d***t”.
Tas līdzsvaro kinokritiķu sajūsmu par Mersjē aktiera darbu, par kustību plūdumu un valdzinoši primitīvo franču valodu.
Filmas režisors Nadavs Lapids pats saka – Izraēla pieprasot totālu un bezgalīgu mīlestību, pakļaušanos un pilnīgu uzticību. Ja ne, tu esi nīstams. “Tā ir ļoti personiska filma, jo tas viss ir noticis ar mani – jau ar pieaugušu cilvēku.” [1]
Filmā Sinonīmi izraēļu jauneklis Joavs pēc armijas dienesta dodas uz Parīzi, lai izglābtu sevi no apsēstības, no “Izraēlas slimības”, lai pārtaptu par francūzi. Viņš visai vardarbīgi atrauj sevi no ģimenes, no dzimtās valodas, no pagātnes, un ar franču valodas vārdnīcu rokās ir gatavs pārdzimšanai. No pagātnes viņš neņem līdzi neko, tikai savu kailo ķermeni, kur zem ādas pulsē valoda – un tā filmā izrausies tikai sakāpinātu kaislību brīžos.
“Šis stāsts ir tik personīgs, ka bija vajadzīgs kāds, kas to spētu pabīdīt sāņus un paskatīties no malas. Scenāriju rakstīju kopā ar tēvu Haimu, filmas montāžas režisore Era ir mana māte. Nebija skaidrs, kam pirmajam pienāks gals – manai filmai vai manai mātei. Filmas vispār jātaisa ar cilvēkiem, ar kuriem var strīdēties. Un viņi vienalga tevi mīlēs.”
Nadava māte pirmizrādi nesagaidīja, bet filmu, par spīti smagajai slimībai, pabeidza.
Tagad Lapids dzīvo Telavivā, Sirkina ielā, pašā pilsētas snobu un Bauhausa sirdī, kamēr Parīzē mitinājies mazās, lētās netīrās peļu alās. Tur, atšķirībā no filmām par Parīzi, pa visiem četriem logiem nevarēja redzēt Eifeļa torni.
Filmā pat tiek aprēķināts ikdienas iztikas minimums – puspaka makaronu, konservēti tomāti un divas ēdamkarotes crème fraîche.
Lai paēstu, Joavam nāksies ielavīties ballītē, uz kuru nav lūgts, un zagt maizi kā sliktā holokausta filmā. Piepildās lielākās bērna bailes, kuras saklausītas no karu pārdzīvojušajiem vecvecākiem – svešumā nebūs maizes, būs bads.
Lapids stāsta, ka pats pēc armijas aizbēdzis uz Parīzi, izvairījies no vecākiem, uzskatījis – tas ir pārpratums, ka viņš piedzimis Tuvajos Austrumos, ne Eiropā. Rakstot scenāriju, tēvs nekad neesot viņu iztaujājis, cik precīzi scenārijs seko Nadava paša piedzīvotajam. “Es pārstāju runāt ivritā, grūtākais, kas bija jāupurē, bija valoda. Kad tu pieņem visas derdzīgās lietas, kuras tava valsts dara, tu pa īstam kļūsti par tās daļu. Es neesmu labāks par to, es esmu daļa no šīs valsts,” atzīstas Lapids.
Pilnīgs pretstats Tuvajiem Austrumiem ir Parīzes valdzinošie dzīvokļu interjeri, balkoni un logi, kafejnīcas, kurās neviens nekliedz. Joavs bija domājis atmest tikai dzimto valodu, bet viņam nozog pat baltās apakšbikses, kurās ik pa laikam tērpti šķiet visi vīrieši Lapida filmās. Nosalušu un pamestu kā noklīdušu slapju suni, Joavu atrod smalks un pārticis franču pāris, Emils un Karolīna, buržuāzijas diskrētā šarma iemiesojums.
Emils ir rakstnieks, kurš vāc no Joava viņa armijas stāstus, bērnības stāstus, it kā Emila pārtikušajā dzīvē nekas aprakstīšanas cienīgs nebūtu noticis. Viņa mātei neienāktu prātā skaļi smieties militārā ceremonijā, Emilam neviens priekšā nelasītu stāstus par grieķu varoni Hektoru, kurš vairās no nāves kaujas laukā.
Emilam nekad nebūs vectēva no Viļņas, kurš jaunajā zemē ar varu aizmirsīs dzimto jidišu, par kuru reiz tika izsmiets un pazemots. Pat paredzamais mīlas trijstūris veidojas it kā nepareizi – abus vīriešus vieno dziļa draudzība un kaislīga vilkme, bet fiziski Joavs saskaras tikai pats ar sevi vai Karolīnu.
Emils ir rakstnieks, bet Joavs visus sinonīmus pieraksta kokainā un bērnišķīgā rokrakstā, tie izskatās neveikli, it kā tīšām atveidoti ar nomācošu akcentu. Franču vārdus ar pildspalvu jāvelk ivritam pretējā virzienā, roka nav radusi. Aprakstot pamesto dzimteni, Joava mēle murmina skarbus īpašības vārdus, nikni tos izspļauj Parīzes ielās, kuras kamera izgaismo ūdens atspīdumu skaistumā.
Pilnīgs pretstats franču pārim ir Izraēlas vēstniecības drošības dienests, tā komanda atgādina citu Lapida filmu Policists – īsti vīrieši ar ieročiem, vīrieši, kuru muskuļu atmiņa zina, kā nogalināt un kā to izdarīt zibenīgi, bez liekām emocijām. Viņi nav atbēguši uz Parīzi, lai neatgrieztos, viņiem ir misija, viņi ir ienaidnieka ielenkumā, viņiem par to maksā. Viņi nav kā Trojas karavadonis Hektors, kurš kaujas laukā bēg no neuzvaramā Ahileja, jo negrib mirt.
Hektors uzvedas gļēvi – bēg trīsreiz apkārt pilsētas mūriem, līdz stājas Ahilejam pretim. Tālāk tēvs Joavam Iliādu nav lasījis, bet mazais puika zinājis, ka Hektors ir beigts. Viņa mīļākais varonis nav tikai nogalināts kaujā, Ahilejs nocērt viņa pēdas, 12 dienas vazā pa zemi un apgāna. Atriebības pārņemts, tas neatdod Hektora ķermeni ne trojieša tēvam, ne sievai. Filmā ir aina, kur pa ielu tiek vilkts pie automašīnas piesiets vīrietis. Iespējams, šī nesamērīgā atriebība filmā atgādina par karu un vardarbību, no kuras glorifikācijas Joavs mēģina aizbēgt. Armijas formastērpu ir nomainījis dārgs un smalks franču mētelis, bet Parīzē kautiņa vidū Joavs vienalga kliedz dzimtajā valodā: “Sadod tu viņam!”
Filmā ir vairākas ainas, kurās pēkšņi izraujas dzimtā valoda, ķermenis to nespēj apslāpēt, un viena no tām ir pornogrāfiska fotosesija, kurā Joavam jāizvaro pašam sevi. Viņš kliedz, lamājas un negaidīti iesaucas “Vācies prom, vācies!” Ķermenis, kurš padevies vai atdevies, pavēl pamest Franciju, kamēr nav par vēlu. Pārējā laikā šī balss ir nedzirdama, to apslāpē bezgalīgā murmulēšana franciski.
Berlināles preses konferencē Lapidam kāds žurnālists jautāja: “Kad jūs dzīvojāt Francijā sūdīgos dzīvokļos, vai cerējāt reiz saņemt Zelta lāci no pašas Žiljetas Binošas rokām?”
Skatītājam būtu jāzina, ka šo filmu ir atbalstījusi Izraēlas kultūras ministrija. Iepriekšējo Venēcijas Sudraba lauvas ieguvēju Šmuēlu Maozu bēdīgi slavenā kultūras ministre Miri Regeva lamāja, viņa filmu Fokstrots (2017) atzina par nepatriotisku, pat draudēja nedot naudu projektiem, kuros nolasāma kritiska attieksme pret “vismorālāko armiju pasaulē”.
Šoreiz Regeva bija uzmanīgāka, nekā iepriekšminētais kritiķis bārā, viņa paziņoja, ka filmu neviens no kultūras ministrijas nav redzējis, bet priecājas par Lapida uzvaru.
Lielākā daļa Izraēlas filmu, kuras ieguvušas starptautiskas kinobalvas, ir par kara traumām un vainas apziņu, par nespēju ar tām sadzīvot – gan Valsis ar Baširu, gan Beaufort ir par Libānas karu, melnā humora cauraustais Fokstrots izgaismo sirdssāpes, vecākiem apraudot kritušo dēlu divreiz. Filmā precīzi parādīta saskanīgā armijas sēru komandas ierašanās, atstrādāts trio – sēru ziņas vēstītājs, nervu un miega zāļu medbrālis un ceremoniju meistars. Mēs, karu neredzējušie, to vērojam no malas, bet Izraēlas skatītāji apzinās, ka nāves eņģeļu trijotne var uzrasties arī viņu durvju priekšā.
Absolūts vairākums Izraēlas filmu režisoru ir ilgstoši atradušies armijā, Nadavs Lapids pat saņēmis atzinību par izcilu dienestu.
Viņa māte svinīgajā ceremonijā sākusi skaļi smieties, lai dēls saprot, ka šī nejēdzīgā izrādīšanās ar sliktu mūziku nav jāuztver nopietni. Dēls divdesmit gadus vēlāk to izmanto filmā, jo esot beidzot sapratis, kāpēc māte smējās.
Sinonīmi - svētdien, 20.oktobrī 21:30 un piektdien, 25. oktobrī 21:30 Splendid Palace Lielajā zālē
