KINO Raksti

Rolanda Kalniņa telpa. Dažāda rakstura piezīmes

15.06.2018

Ilgi gaidīta un simboliskā laikā atvērta grāmata „Rolanda Kalniņa telpa” – kolektīvs kopdarbs, astoņu autoru rakstu krājums ar svaigām atklāsmēm, unikāliem materiāliem un zināmu nevērību pret akadēmisko tradīciju.

Rolanda Kalniņa telpa.
Deviņas šķautnes viena izcila kinorežisora radošajā darbībā
Rīga: Neputns, 2018,
sastādītājas Kristīne Matīsa, Agnese Zeltiņa,
māksliniece Inta Sarkane,
autori: Daira Āboliņa, Zane Balčus, Jūlija Dibovska, Kristīne Matīsa,
Ieva Pitruka, Dita Rietuma, Aija Rozenšteine, Toms Zariņš

Ilgi tapusi un vēl ilgāk gaidīta, autoru grupas veidotā grāmata par Latvijas kinorežisoru Rolandu Kalniņu publikai tika prezentēta gluži simboliskā brīdī – 2018. gada maijā, kad Kalniņa filmas Elpojiet dziļi… (1967) digitāli restaurētā versija ar autoru sākotnēji iecerēto nosaukumu Četri balti krekli tika rādīta Kannu Starptautiskā kinofestivāla programmā Kannu klasika / Cannes Classics, tā apliecinot filmas režisora Rolanda Kalniņa un radošās grupas atbilstību pasaules kino augstākajam līmenim, kā arī kļūstot par pārliecinošu pierādījumu Nacionālā kino centra veiksmīgajai darbībai Latvijas filmu kultūras nozīmības izpratnes veicināšanā ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē.

Rolands Kalniņš Kannu kinofestivālā 2018. gada maijā. Foto: Agnese Zeltiņa

Žanrs un mērķauditorija

Paņemot rokās jauniznākušo “izdevumu” (tā tas definēts apgāda Neputns mājaslapā), pirmā, gluži fiziskā sajūta saistīta ar pamatīgumu – grāmata ir liela un smaga, atverot – koša. Ārējais veidols un cena (apgāda cena šobrīd ir 29 eiro, bet Jāņa Rozes grāmatnīcā maija beigās grāmatu tirgoja par gandrīz 45 eiro) liecina, ka

šim vajadzētu būt izdevumam ar fundamenta nozīmi.

Veidotāji vairās nosaukt grāmatas žanru un mērķauditoriju. Droši vien piemērotākais ir mazliet piesardzīgais apzīmējums “rakstu krājums”, jo grāmatas teksti ir saturiski un stilistiski atšķirīgi, tajos izmantotais argumentācijas līmenis – nevienmērīgs. Savstarpējas saskaņotības pietrūkst tekstu noformējumam – daži ir ar apakšnodaļām, citi nē, dažviet ar trekninājumu iezīmēti paragrāfu sākumi, citur atsevišķi vārdi vai frāzes izcelti ar sarkanu. Līdz ar vizuālā materiāla kvantitāti un krāsainību, kā arī manifestējoši dārgajiem violeto kartonu atvērumiem starp rakstiem, grāmata kopumā tomēr šķiet pārlieku raiba.

Izdevumam piemīt  kolektīvai zinātniskai monogrāfijai raksturīgi elementi – tekstu kopsavilkums angļu valodā, filmu un personu rādītāji, komentāri Rolanda Kalniņa dienasgrāmatu publikācijai, tomēr nav redkolēģijas vai zinātniskā redaktora un recenzentu, kas ļautu to uzskatīt par oficiāli zinātnisku izdevumu. Pietrūkst bibliogrāfiskā rādītāja, autori lielākoties neievēro akadēmisko tradīciju raksturot līdzšinējo situāciju savas tēmas izpētē.

Daļa rakstu (piemēram, Ditas Rietumas, Zanes Balčus, Jūlijas Dibovskas nodaļas) kopumā ir zinātniskiem kritērijiem atbilstoši –

tiem ir skaidri formulēts teorētisks mērķis un koncepcija, izmantota nozīmīga literatūra un analizēti avoti, veikti interesanti vērojumi un oriģināli secinājumi. Šo rakstu mērķauditorija ir labi izglītoti lasītāji, piemēram, akadēmiskais personāls, humanitāro zinātņu studenti, daļa kultūras jomā un kino strādājošo.

Citi raksti tomēr liek domāt par atšķirīgu mērķauditoriju, piemēram, vidusskolēniem. Pie Toma Zariņa raksta atrodams pat no Latviešu literārās valodas vārdnīcas (gads un izdevniecība nav norādīti) citēts skaidrojums jēdzienam “nosacītība” (216. lpp.) – zinātniskā izdevumā tas būtu skatāms kā kuriozs. Savukārt, interpretējot Rolanda Kalniņa filmas vienlaikus modernisma un postmodernisma kontekstā, abu konceptu skaidrojumu Toms Zariņš balsta tikai vienā teorētiskā darbā – Elgas Freibergas grāmatā, kas veidota kā lekciju kurss augstskolām [[1]]. Zariņa rakstā nav ņemts vērā ne plašais literatūras apjoms, kas pasaulē saistīts ar modernisma un postmodernisma problemātiku kino, ne tas, ko raksta Dita Rietuma par Kalniņa filmām modernisma kontekstā.

Kadrs no filmas "Četri balti krekli". Rīgas Kino muzeja krājums

Daira Āboliņa tēmas Rolands Kalniņš un viņa aktieri pamatojumam atsaucas tikai uz divām pašas līdzveidotām filmām (88. lpp.), no teorētiskās literatūras atsakoties vispār. Vērā netiek ņemts pat tas vērtīgais materiāls, kas publicēts šajā pašā grāmatā – Rolanda Kalniņa 1959. gada raksts Aktieris un kino, viens no pirmajiem Latvijas kino teorijā, kurā mēģināts izvērsti raksturot filmu aktiermākslas intelektuālos un organizatoriskos aspektus.

Nopietnam izdevumam – vienalga, vai tā būtu monogrāfija vai rakstu krājums –, neiedomājams ir literatūras un dažādu avotu izmantojums bez atsaucēm. Grāmatā Rolanda Kalniņa telpa diemžēl šādu ne-atsauču ir daudz, pat Aijas Rozenšteines galvenokārt arhīvu dokumentos bazētajā rakstā Rolands Kalniņš un cenzūra. Arhīvu publikāciju vērtība būtiski samazinās, ja tā notiek bez atribūcijas – raksta beigās gan ir nosaukti izmantoto arhīvu fondu un lietu numuri, taču tekstā precīzu norāžu nav. Savukārt tekstā (115. lpp.) ir citēti Ulda Neiburga izteikumi un pieminēta grāmata Divas puses. Latviešu kara stāsti, taču literatūras sarakstā tādas grāmatas nav. Nav skaidrojuma Viktora Lorenca “intervijām”, kas pieminētas  96. lpp., u.tml.

Problemātisks ir vērtīga dokumenta publicējums krievu valodā bez tulkojuma – 99. lpp., starp 1964. gada norišu aprakstiem, atrodama fotokopija no PSRS Kinematogrāfijas komitejas 1966. gada 6. augusta pavēles par filmu Es visu atceros, Ričard! – šī pavēle kā svarīga filmas liktenim īsi tiek pieminēta 132. lpp., uz iepriekš pieejamo publikāciju nenorādot. 

Ilustrācijas nodaļai "Rolands Kalniņš un cenzūra"

Iespējamā motivācija tekstu attīrīšanai no norādēm atrodama Toma Zariņa raksta Rolands Kalniņš un baltā siena beigās. Te ievietota autora piezīme, ka “lasītāju ērtībai” [Izcēlums – I.P.] uz rakstā izmantotajām intervijām netiks sniegtas atsevišķas norādes (216. lpp., 2. piezīme).

Ļoti šaubos, vai grāmatu Rolanda Kalniņa telpa lasīs šādu ērtību meklētāji, taču Tomam Zariņam pašam gan metode izrādījusies noderīga. Autors sāk savu rakstu ar neidentificētu Gvido Skultes izteikumu – operators esot “raksturojis Rolandu Kalniņu kā vienu no retajiem kinorežisoriem, kuram kino ir mākslas veids, kas sākas ar attēlu”. (153. lpp.) Toms Zariņš autoritātes atzinumu apstiprina: “Tā ir taisnība. Pat vairāk. Viņš ir vienīgais režisors Latvijas aktierkino, kurš mērķtiecīgi izmantojis filmas darbības vidi un vizualitāti kā būtiskus instrumentus tās vēstījuma un estētiskā koptēla radīšanā”. [153. lpp., izcēlums –  I.P.]
Ardievu, imaginārā Latvijas filmu māksla! Tiešām žēl, ka Aleksandram Rusteiķim, Leonīdam Leimanim, Aloizam Brenčam, Jānim Streičam, Aivaram Freimanim, Pēterim Krilovam, Arvīdam Krievam, Lailai Pakalniņai, Dāvim Sīmanim… nav ienācis prātā mērķtiecīgi padomāt par attēla nozīmi filmas koptēlā!
Filmas Četri balti krekli satura un likteņa kontekstā īpaši ironiska ir Toma Zariņa argumentācija. Tā ir nesagraujama, jo “tā ir taisnība”[153. lpp., izcēlums – I.P.].

Atklāsmes

Ditas Rietumas raksts Rolands Kalniņš un pasaules konteksti, kas krājumā ir pirmais, faktiski kļūst par atskaites punktu un mēru visai grāmatai – katru no pieteiktajām ar Kalniņu saistītajām “šķautnēm” varēja skatīt “pasaules kontekstos” – tad mūsu rokās būtu patiešām zinātniska monogrāfija.
Rietuma Kalniņa filmas analizē uz plaša Rietumu un Austrumeiropas modernisma tendenču un autoru daiļrades fona – no itāļu neoreālisma līdz franču jaunajam vilnim,  no Andžeja Vajdas un Miloša Formana līdz Žanam Likam Godāram.

Līga Liepiņa un Uldis Pūcītis filmā "Četri balti krekli" (1967), restaurētā versija (2018)

Gan Rietumas, gan Toma Zariņa rakstā, skatot Kalniņa 60. gadu filmas, parādās to ciešā saikne ar poļu kino, un, kā uzrāda Zariņš, īpaši ar filmas kostīmu piemēru (174. – 175. lpp.), arī ar poļu kultūru plašākā nozīmē. (Starp citu, attiecībā uz Toma Zariņa skaidrojumu 174. lpp., ka ar poļu mākslas filmu Pelni literārajā scenārijā Četri balti krekli, iespējams, domāta Andžeja Vajdas filma Pelni un dimants (1958), jāatgādina, ka Vajdam ir arī filma Pelni (1965), kas Latvijā tika rādīta tieši 1967. gadā.)

Interesanti, ka gandrīz vienlaikus ar Rolanda Kalniņa telpu izdota Jāņa Lejnieka grāmata [[2]] par arhitektu Juri Monvīdu Skalbergu (starp citu, Skalbergs ir Alberta Bela romāna Būris galvenā varoņa prototips). Lejnieks raksta: “Bija pavērušās robežas uz sociālistiskās sadraudzības valstīm Poliju un Čehoslovākiju. Žurnāli Māksla un Zvaigzne, laikraksts Literatūra un Māksla publicēja Rietumu jaunāko kultūras parādību aprakstus, bet redaktori cenzūru apgāja, attēlu parakstos vārdu “moderns” liekot pēdiņās. Pasaules mākslas vēsmas Latviju sasniedza ar abonējamiem žurnāliem: poļu Projekt un čehu Umeni a remesla, bet kapitālistisko valstu izdevumus drīkstēja lasīt bibliotēkās” [[3]]. Pastarpināti un reducētā formā,  tomēr caur Austrumeiropas, īpaši poļu žurnāliem un filmām, pie padomju cilvēkiem nonāca Rietumu modernisma estētika.

Kadrs no nepabeigtās filmas "Piejūras klimats" (1974)

Skalbergu Lejnieks pieskaita spilgto atkušņa bērnu paaudzei: “Viņus vadīja azarts – ja Rietumi modernizējas, mēs arī varam atļauties būt moderni!” [[4]] Kaut arī gados vecāks nekā Skalbergs, Rolands Kalniņš pēc būtības ir piederīgs šai atkušņa paaudzei, kas centās iedzīvināt modernisma estētiku katrs savā mākslas jomā.

Grāmata Rolanda Kalniņa telpa skopi, tomēr iezīmē vēl vienu būtisku kultūras kontekstualizācijas aspektu – esam sākuši novērtēt pasaules ietekmes Latvijas kinematogrāfijā, bet par pretējo procesu nezinām gandrīz neko. Ditas  Rietumas rakstā citētais (35. lpp.) poļu kritiķa viedoklis saistībā ar filmas Četri balti krekli izrādīšanu Polijā 1968. gadā atgādina, ka

padomju laika latviešu filmu ceļi un recepcija ārzemēs – tas ir viens no vismazāk zināmajiem mūsu kino vēstures aspektiem.

Līdzās Austrumeiropas kontekstam, Dita Rietuma Kalniņa 60. gadu filmu estētiku saista arī ar Rietumeiropas dižajiem kino modernistiem, īpaši fascinējoša šķiet uzrādītā Rolanda Kalniņa un Mikelandželo Antonioni filmu kompozīciju un pat satura tuvība. Abu režisoru rokrakstu radniecību un to, ka Krekli nav tikai atsevišķs gadījums, apstiprina arī unikālās, šķiet, pirmo reizi publicētās fotogrāfijas no Kalniņa tā arī neuzņemtās filmas Jahtu sauca “Žanna” (142. – 147. lpp.), kas papildina Ievas Pitrukas rakstu Rolanda Kalniņa nenotikušās filmas; tāpat par Antonioni metodēm netieši atgādina Toma Zariņa izvērstā filmas Ceplis mākslinieciskās telpas analīze (187. – 195. lpp.).

Fotomēģinājumi Rolanda Kalniņa nerealizētajai filmai "Jahtu sauca "Žanna""

Aizraujošs un oriģināls ir Jūlijas Dibovskas raksts Rolands Kalniņš un satraucošais ķermenis – faktiski tas ir pētījums par seksualitāti un tās atveidojuma mehānismiem Rolanda Kalniņa filmās. Jāatzīst, ka, izņemot Cepli, Kalniņa filmas līdz šim nekad nebiju asociējusi ar mērķtiecīgi veidotu jutekliskumu, taču Dibovskas skrupulozā analīze par to, ko viņa definē kā kaislību ķermeni – „fiziski izaicinoša un morāli pretrunīga ķermeņa loma, ko režisors piešķīris kādam no filmas varoņiem noteiktās situācijās” (233. lpp.) –, pierāda, ka Rolanda Kalniņa filmās ķermeniskums ir ļoti svarīgs.

Analizējot atsevišķus elementus, piemēram, deju, kas, izrādās, kā viens no kulminācijas momentiem fiksējams visās Kalniņa filmās,

Dibovska arī atklāj Kalniņa režijas rokraksta konsekvenci, šķietami atšķirīgo filmu stilistisko vienotību. Kaislību ķermeņa atveidam režisors savulaik lietojis arī klasiskajam kino raksturīgo paņēmienu – skatīties uz sievieti kā uz objektu, fragmentēt viņas ķermeni. Papildinot precīzo paņēmienu fiksāciju, autorei varbūt būtu bijis vērts paraudzīties uz šo praksi arī kritiski.

Foto: Agnese Zeltiņa

Zanes Balčus raksts Rolands Kalniņš un karaliene ir vienas filmas stāsts – par dokumentālo filmu Saruna ar karalieni (1980), Kalniņa veidoto aktrises Vijas Artmanes portretu. Šķietami vienkāršā filma, kurā saruna ar Viju Artmani kombinēta ar tradicionāliem papildinājumiem (arhīva materiāli, teātra izrāžu fragmenti, dažas ikdienišķas aktrises dzīves norises), Balčus rakstā atklājas kā scenārista, režisora un operatoru iepriekš rūpīgi izdomāta un mērķtiecīgi būvēta sarežģīta struktūra, kuras galvenais uzdevums – piekļūt portretējamai personībai maksimāli tuvu, turklāt tiek dots gan filmas veidotāju, gan viņu subjekta (Sic! – veidotāji neskatās uz Artmani kā uz objektu!) skatpunkts uz filmas tapšanu. Patīkami, ka rakstā iezīmēts plašāks dokumentālā kino konteksts, taču to varbūt varēja pat izvērst, komentējot Vijas Artmanes teikto: “Es pati ļoti maz zinu tādas filmas kā Saruna ar karalieni, kas tik ļoti cilvēciski var runāt par cilvēku, aktieri”. (228. lpp.)

Atceroties filmu Saruna ar karalieni, jāsecina, ka arī tajā Rolands Kalniņš kulminācijas brīdī lietojis kaislību ķermeni. Filmā tas ir viens no šokējošākajiem momentiem – skats no izrādes (šķiet, Rožu dārzs), kurā Artmanes veidotais skatuves tēls pidžamā improvizēti dejo, atsedzot kailas krūtis.

Ilustrācijas nodaļai "Rolands Kalniņš un karaliene"

Mūsdienu lasītājam / skatītājam pat grūti iztēloties, cik neraksturīga padomju skatuves mākslai bija šāda vadošas aktrises un arī deputātes atļaušanās! Šo ainu Kalniņš samontējis ar aktrises atklāsmi, ka pusmūžs viņai dod iespēju aiziet no smukajiem, laķētajiem tēliem.

Cilvēcisks portrets

Grāmatu noslēdz divas publikācijas, kas tiecas veidot Rolanda Kalniņa cilvēcisko portretu. Te ir Kristīnes Matīsas atlasīti un komentēti Rolanda Kalniņa dažādu  gadu raksti periodikā, intervijas un pāris jau vēsturisku publikāciju, tai skaitā Dinas Kuples raksts Vērmeļu pēcgarša (280. lpp.), kur viņa 1987. gadā atceras plauktā noliktos Četrus baltus kreklus.

Te vietā pieminēt, ka 2016. gadā izdots Ievas Strukas sastādīto Gunāra Priedes rakstu 5. sējums, kur atrodama liecība par Priedes attieksmes maiņu pret savas lugas ekranizējumu, kad tas beidzot, pēc divdesmit gadiem, tika izlaists uz ekrāniem. 1986. gada 18. decembrī dramaturgs raksta: “Bet filmu tad nu pirmo reizi noskatījos mierīgi, ar zināmu distanci, analītiski. Ak dievs, Dina. Tad epizode Pīgožņa darbnīcā. Nu, daudz kas. Toreiz [1967. gadā, I.P.] es nespēju novērtēt neko, kas gāja pret manu izveidoto modeli, es novērsos no visa, arī labā. Tagad, 18 lugas pa vidu uzrakstījis un nezin kādas tikai t.s. interpretācijas piedzīvojis, esmu jau spējīgs uz citu attieksmi un pieeju. Nav tas, labi, bet ir cits.” [5] Un vēl dramaturgs piemetina: “Jā, vakar nu redzēju skaidri, ka visu, ko noņēma un ko nosvītroja Anitai Sondorei, tomēr nospēlējusi Dina, tomēr, visu un vēl vairāk!” [6].

Dina Kuple (Anita Sondore) filmā "Četri balti krekli" (1967). Foto: Juris Dzenis, Rīgas Kino muzeja krājums

Ievas Pitrukas veidotajā Rolanda Kalniņa biogrāfijas aprakstā ietverts viņa dzīves faktu uzskaitījums, gan atturīgi ieskicēta personīgā dzīve, gan attiecības ar kolēģiem, ilustrācijai – daudz aizkustinošu fotoattēlu. Unikāls materiāls ir režisora rakstītās piezīmes, faktiski dienasgrāmata, ko pēc Pitrukas lūguma viņš sācis rakstīt 2010. gada pavasarī. 

Fragmenti no grāmatā publicētās Rolanda Kalniņa dienasgrāmatas

Fakts, kas tomēr prasītu precīzu atsauci uz dokumentiem, ja tādi pieejami, vai vismaz plašāku izvērsumu, ir Rolanda Kalniņa dzimšanas datums. Grāmatas veidotāji jau uz vāka kā Kalniņa dzimšanas datumu norāda 7. maiju, taču līdz šim visos rādītājos figurējis 9. maijs, arī portāla filmas.lv personu rādītājā joprojām minēts šis datums [[5]].

Ieva Pitruka raksta: “Noslēpums, kas apvij par sevi allaž klusējošo režisoru, saistīts arī ar viņa dzimšanas dienas datumu –

oficiāli pieejamā informācijā par to tiek uzskatīts 9. maijs, kaut patiesībā ieraksts pasē ir kļūdains”. (298. lpp.) Te tomēr būtu jāprecizē, vai runa ir par pasi vai dzimšanas apliecību, vai vēl kādiem citiem reģistriem, lai tad, ja datumu maina, tas būtu tiešām droši. Lai būtu, kā patiesībā.

Raksta foto: aktrise Anda Zaice fotomēģinājumos Rolanda Kalniņa neuzņemtajai filmai "Jahtu sauca "Žanna""

Atsauces:

1. Freiberga, Elga. Estētika. Mūsdienu estētikas skices: lekciju kurss, Rīga, Zvaigzne ABC, 2000 
2. Lejnieks, Jānis. Juris Monvīds Skalbergs. Divkāršais kūlenis. Modernisms – postmodernisms, Rīga: Pētergailis, 2018 
3. Turpat, 37. lpp. 
4. Turpat 
5. https://www.filmas.lv/person/1812/, skatīts 09.06.2018. 

Komentāri

Silvija
18.06.201800:05

Kādēļ Pērkone uzbrūk ar personiskiem apvainojumiem, ņemot vērā, ka viens no autoriem ir gados ļoti jauns? Un kurš teica, ka šī enciklopēdija ir akadēmiska?

LEONTĪNE
18.06.201819:20

Kādēļ šis gados jaunais autor ir tik stulbs, Silvij?

Silvija
18.06.201821:01

Leontīn, varat atrast tam argumentu? Šķiet, ka izņemot šo neganto "recenziju", nekādas citas informācijas nav, Stulba ir tikai šī negantā attieksme no Pērkones puses. Izskatās, ka viņai skauž jaunieša darbs, jo pati nav piedalījusies grāmatas tapšanā (pēc šīs "recenzijas" - paldies Dievam, ka tā). Kopumā grāmata ir viduvējas kvalitātes (teksti ir tik dažādi un drīzāk šo varētu dēvēt par rakstu krājumu, vienīgais kam varu piekrist Pērkonei), bet tā jau nav autora, bet sastādītāja vaina. Ceru, ka kāds uzrakstīs sakarīgi par šo grāmatu, teksts ir brīnišķīgs šai grāmatā, bet diemžēl tas arī viss.

Vallija
18.06.201821:10

Skauģe!!

LEONTĪNE
19.06.201811:54

Silvij, Pērkone taču skaidri norāda Zariņa raksta trūkumus. Kas tā par "ērtību" nenorādīt interviju avotus? Ja jau sācis citēt, tad kur problēma apskatīties lpp? Tas ir mazākā mērā dīvaini, izklausās, ka bija truls slinkums aiziet uz LNB un apskatīt periodika.lv. Zinātniskums tas nav, bet visvairāk tā nav cieņa pret tiem, kam varētu šīs intervijas noderēt. Un kas tas par pašpārliecināto toni "tā ir taisnība". Nu izklausās stulbi! Tam nav nekāda sakara ar gadiem vai pieredzi, tas ir dumjums, sava analītiskā viedokļa trūkums. Protams, to varēja pieskatīt, bet, ja jau nepieskatīja, laikam Zariņš ir dikti mīļš visiem. Manuprāt, stulbi. Nav ne jausmas, kas viņiem tur par strīdiem savā starpā, Pērkone vienmēr ir bijusi šerpa. Bet skaust viņai noteikti nav iemesla - ja gribētu, pati saražotu līdzīgus tekstus, cik tik lien. To arī dara, regulāri.

Toms Zariņš
19.06.201812:53

Paldies Ingai Pērkonei par vērtējumu. Manā skatījumā gan tikai viena norāde no visa bija patiesi vērtīga un profesionāla: atgādinājums par Vajdas kinofilmu "Pelni" (1967). Leontīnei: redzu, ka Jums patīk spriest, neesot grāmatu pat rokā turējušai. Runa ir par manis īstenotām, nekur nepublicētām daudzskaitlīgām intervijām, uz kurām bija liels skaits atsauču jau tā manuskripta milzīgajā zinātniskajā aparātā. Ņemot vērā sākotnējo ieceri grāmatu veidot drīzāk populārzinātnisku, redaktores lūgums bija daudzas lietas integrēt jau tekstā, tāpat saprast, uz ko būtu iespējams dot apvienotas atsauces. Un tāpat man joprojām ir lielākais zinātniskais aparāts, tāpēc Pērkones un citu uzbrukumi "starp rindām" man ir nesaprotami. Turklāt domāju, ka esmu vienīgais, kurš visus tik uztraucošo interviju ierakstus jau ir iesniedzis Rīgas Kino muzeja krājumam. Par raksta analītiskumu savukārt aicinu spriest, kad raksts un grāmata būs izlasīta, citādi tas ir absolūti nenopietni.

Toms Zariņš
19.06.201813:36

Labojums: Vajdas filmu "Pelni" (1965)

Silvija
19.06.201817:05

Leontīn, vienkārši izlasiet grāmatu (kaut pa diagonāli) pirms komentējat, Nenoliedzu, ka Zariņš varētu būt kādam mīļš, iespējams, tādēļ tika pievērtas acis uz šo "tā ir taisnība" tēzi, kas bija jāizravē redaktoram, ja vien redaktors nav ar nolūku grasījies Zariņu pamest zem tanka, kas tomēr tā izskatās, Kā arī - jebkuram var gadīties uzrakstīt kādu muļķību, tādēļ jau ir redaktors. ;) Tom, paldies par skaidrojumu. Manas bažas par paviršo redaktora darbu tas tikai paspilgtināja. Prieks bija lasīt jūsu rakstu, kaut gan varu ieteikt nākotnē neko nepieņemt par pārpasaulīgu patiesību kā Pērkones norādītajā gadījumā, tas tikai norāda uz zināmu augstprātību, kuru jūs nevarat atļauties (iespējams, ka tieši ar šo jūs esat "iedzēlis" ar šim Pērkones kundzes recenzijai - negaidītam un postošam zibens spērienam), Jaunās paaudzes intelektuālā izaugsme tomēr šķiet cerīga. :)) + uzbrauciens par grāmatas "raibumu" ir pilnīgi nevietā. Tā ir izteikti postmoderna.

Zane Siliņa
20.06.201809:26

Paldies par recenziju, es tikai tagad nesaprotu... Tad jau nesen iznākusi žurnālistes Inetas Meimanes grāmata par Noru Bumbieri arī skaitās akadēmiska rakstura literatūra? Kino pazinēja Inga Pērkone, laikam, ka dzīvo savas akadēmiskās vides burbulī un neko citu nelasa kā akadēmiskus darbus un neatšķir zinātnisko un populārzinātnisko valodu? Un ko jūs brūkat virsū tam jaunietiem? Kādēļ ir jānoknābā puiša plaukstošā inteliģence? Ja tā var uzrakstīt kāds, kuram knapi mātes piens uz lūpām ir noslaucīts, tad padomājiet kāds talants mums būs pēc, kaut vai 2 - 3 gadiem. Es drīzāk domāju, ka autoru kolektīvam, lasītājām un, kā te pieteikts – negantajai Pērkonei, būtu jāizsaka nožēla par grāmatas redaktores darbu, kas ir visīstākā necieņa pret autoriem. Manuprāt, ka tas ir nodevīgi pret mazpazīstamo Zariņu un Dibovsku, kuri šeit tiek “iegāzti”.

LEONTĪNE
20.06.201809:45

Protams, jāskatās katrs raksts individuāli. Piekrītu, ja vnk jāizlasa, lai gan no šeit redzamajiem komentāriem nekļuva SKAIDRS, ka visi ir sapratuši, piemēram, Zariņa devumu rakstā, nianses. Visi nav rokās grāmatu turējuši? Vai katrs tur kaut kā citādi? Miers ar Zariņu. Bet ar Pērkoni viss ir vienkārši - brīnos, ka neviens to neredz! - viņa skata to kā potenciāli ZINĀTNISKU rakstu krājumu, kas tomēr tāds nav. "Zinātnisks" jau nenozīmē sauss un garlaicīgs, tā vnk ir sava veida "latiņa", kura nozīmētu, ka grāmata ir vērtīga akadēmiķiem. Un tikai tad visiem pārējiem interesentiem. Jo sasniegt akadēmiķu intereses līmeni nozīmētu arī to, ka grāmata nemitīgi tiks citēta, lasīta, pieprasīta. Nu loģika tak!

Guntis R.
20.06.201809:47

Raiba diskusija! Interesanti lasīt. Autoriem pašiem tomēr ir jābūt galvām uz pleciem un ir jāsaprot, kas tiks darīts ar viņu manuskriptiem. Ļoti atvainojos, bet dziļā cieņā, man jāsaka, ka Tomam Zariņam tomēr būtu bijis jāpaseko līdzi vairāk sava tekstam, jo atsauču trūkums ir kauna lieta, tādēļ jau jums mazgā galvu par to. Ingas Pērkones kundzei novēlu iecietību un kādu prestige couve glāzi kad raksta recenzijas, Jūlijai Dibovskai turpināt pievērsties kam tik orģinālam un Tomam Zariņam nedaudz mērenības savā egocentriskumā un rakstiet, rakstiet, rakstiet... Varbūt ne šāda veida tekstus, bet vispār rakstiet. (P.S. Palasiet viņa recenziju par filmu “Nora”, var redzēt, ka tur ir kino kritikas lietaskoks).

Toms Zariņš
20.06.201813:53

Mani nebūt neiepriecina Pērkones radītais iespaids, ka grāmatā autoru muļķības vai kādu īpaši nelietīgu apsvērumu dēļ it visur ir slēptas atsauces. Autori visi ir akadēmiski skoloti cilvēki. Strīdus ābols šeit ir nevis par to, ka trūktu kādu atsauču (šīs grāmatas kontekstā tas ir nonsenss), bet tikai par to, kā tās strukturētas pie rakstiem grāmatā. Piemēram: vai pietiek ar atsaukšanos uz 2013. un 2017. gadā īstenotām intervijām (ja to ir ārkārtīgi daudz), vai jāizdala ikkatra no tām ar īstenošanas datumu. Recenzentei varētu piekrist, ka vajadzēja vismaz vienotu atsauču izkārtošanas sistēmu, arī es to patiesībā no grāmatas biju sagaidījis. Bet no otras puses negribētu ļaut "spārdīt" redaktori, kura tiešām ieguldīja gana lielu darbu, lai informācija un vērtējumi nedublētos. Otrs — es aicinātu neaizmirst par autora autonomiju pašam izlemt, uz ko ir un uz ko nav nepieciešams dot atsauci. Autoram nav pienākums dot atsauci uz jebkuru šļupstu un šņukstu, īpaši populārzinātniskā darbā.

Silvija
21.06.201811:00

Tom, ir gan pienākums, to netieši norāda arī Pērkone. Nelieciet sevī vilties un neaizstāviet pats sevi. Cieniet sevi un savu darbu – nenolaižaties tik zemu. Jūsu satraukums komentāros liek raisīt šaubas par jūsu šķietami nešaubīgo profesionāļa kompetenci. :) Lai veiksmes radošajās gaitās! Un jā – rakstiet vēl.

Undīne
22.06.201814:16

Jūs visi esat saspiedušies? Šī grāmata ir POPULĀRZINĀTNISKA? Atsauces šāda stila izdevumā nav jānorāda kā sunim, kurš apčurā katru mietu!!! Bet Tomam Zariņam jāraksta vēl, vairāk šādus populārzinātniskus tekstus, tikai ne šajā komentāru sadaļā. Prieks par jūsu ieguldīto darbu, tiešām iespaidīgi. Talantīgs un ambiciozs esat.

Daina Deina
22.06.201817:34

Lieliska grāmata, tikko izlasīju. Netraucēja atsaukšanas trūkums ko te tik naski apspriež. Tomēr jauki, ka jaunais autors sakūlis te tādu vētru. :D Nesaprotu tik kādēļ te viņu ķidā.

Ksenija
23.06.201800:36

Paldies par recenziju. Tikko nopirku grāmatu, pārlapoju un jau sajūsminos par Dibovsku un Zariņu. Kaut kas svaigs pretstatā mūsu kino zinātnes dinozauriem (Pērkone gan ir kā Kurzemes pļavu ērce, cenšoties izsūkt jaunas asinis). Vai labāks? Nē! Skatoties pēc komentāriem,man gan šķiet, ka patiesībā dāmas klusībā valdzina nezināmais Toms Zariņš (ja vien tas nav pseidonīms un patiesībā ir kādas pašas dinozaurīgas autores roku darbs rakstīts ļoti svaigā manierē). :))

Ksenija
23.06.201800:45

Ja nu kāds ir stulbs tad tikai Leontīnes komentāri un Toma Zariņa egoisms (var just te komentāros), bet jaunajiem karstgalvjiem jau vajag aukstu dušu. Viss kārtībā, paspītēties vajag, jo sava vieta dubultegocentriskajā kino vidē ir naski jāizkaro.. :) Grāmata šķiet jauks, nedaudz pārlieku komplimentārs apliecinājums Rolandam Kalniņam. Ak jā.. Ceru, ka pēdējā tēze par nabaga Zariņu... Viņam ir burvīga recenzija par “Noru”, godīga un bez Noras (Dārtas Danevičas) personiskas aizskaršanas (var just, ka nav viņam mīļākā aktrise). Inga, izlasiet un iedvesmojaties. :))))

Kristīne D.
07.07.201810:23

Pērkonei čuras galvā.

LEONTĪNE
15.07.201821:40

Ai, Silvij R. Ja vien tā esat jūs, tad baigi interesanti, ka pieminat pētījumu viduvējību :)


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan