Iespēja pašiem savām acīm pārliecināties, kāds tad ir tas slavenais „rumāņu jaunais vilnis”, kas ir ļoti slavens pasaules kinofestivālos, bet līdz Latvijai parasti nenonāk. Rīgas starptautiskā kino festivāla programmā atlicis vēl viens seanss sestdien, 22. oktobrī, - „rumāņu viļņa” aizsācēja Kristi Puiu jaunākā filma „Sjerranevada / Sieranevada”. Kino Rakstiem par to raksta kinorežisors Jānis Putniņš, kurš pieticīgi atzīst, ka redzējis "labi ja padsmit" rumāņu filmu...
Pēdējā laikā filmas skatos visai reti. Daļēji tas saistīts ar pastāvīgajiem darbiem un mūžīgo aizņemtību, daļēji ar aizvien biežāku vilšanos redzētajā. Ja nu vienīgi kāds draugs iesaka kaut ko, vai arī, kā šajā gadījumā, kāds lūdz kaut ko uzrakstīt – par rumāņu jauno vilni un Kristi Puiu jaunāko filmu.
Uzreiz gan gribu pateikt, ka neesmu nekāds speciālists rumāņu jaunā viļņa filmās. Aplūkojot milzu sarakstā filmas, kas tiek klasificētas kā tam piederīgas, secināju, ka esmu redzējis labi ja kādas padsmit, un no tām pašām atmiņā palikušas vien dažas. Tāpēc šeitan rakstītais noteikti nav jāuztver kā nopietna analīze, bet gan drīzāk kā neregulāra skatītāja piezīmes.
Viens no daudziem
Tāpat kā laikrakstiem, arī festivāliem visu laiku vajadzīgs kas jauns, iepriekš neredzēts, un tāpēc ik pa laikam inteliģentam kinoskatītājam nākas dzirdēt par dažādiem viļņiem, kas ar zināmu regularitāti nomaina cits citu, vienlaikus nekad nezaudējot adjektīvu jaunais, pat ja tas nebūt vairs nav pirmā svaiguma vai pat jau gatavojas 60 gadu jubilejai.
Rumāņu jaunais vilnis ir viens no jaunākajiem atklājumiem, un nevarētu teikt, ka atzinība nebūtu pelnīta.
Pirms apmēram desmit gadiem kinofestivālu ievērību izpelnījās uzreiz vairāku rumāņu režisoru darbi, kurus vienoja gan minimālisms, gan garie kadri, gan smalku un neuzbāzīgu naratīvo konstrukciju izmantošana. Kristi Puiu, Kristians Mungiu, Radu Munteans, Kristians Nemesku un Kornēlijs Porumboju ātri vien kļuva par savējiem festivālu tīklā. Lai arī oficiāli par viļņa aizsācēju tiek uzskatīts Puiu atsaldētais trilleris Mantas un nauda / Stuff and Dough / Marfa si banii (2001), īstie panākumi sākās ar citu Puiu filmu – Lazaresku kunga nāve / The Death of Mr. Lazarescu / Moartea domnului Lãzãrescu (2005), kas ieguva galveno balvu Kannu festivāla otrajā nozīmīgākajā konkursa programmā Un certain regard.
Nu, un īstais viļņa triumfs nāca divus gadus vēlāk, kad Kannu festivāla galveno balvu ieguva 4 mēneši, 3 nedēļas un 2 dienas / 4 Months, 3 Weeks and 2 Days / 4 luni, 3 saptamani si 2 zile (2007) – filma, ko Eiropas producenti vēl joprojām piemin kā taustāmu apliecinājumu Eiropas art-house filmu komerciālajam potenciālam; proti, pēc panākumiem Kannās šī mazbudžeta filma tika izrādīta daudzu zemju kinoteātros un nopelnīja miljonus.
Noteikti jāpiemin, ka triumfs Kannās pats par sevi negarantē komerciālus panākumus un šī filma ir drīzāk izņēmums nekā likums. Nostrādāja veiksmīga apstākļu sakritība – izplatītāja ieguldītais darbs mārketingā, filmas mākslinieciskās kvalitātes un šokējošais stāsts rezultējās iepriekš neprognozējamā atbilstībā ne tikai festivālu, bet arī skatītāju pieprasījumam.
Kopš tā laika rumāņu filmas tiek plaši izrādītas festivālos, bieži arī iegūst nozīmīgas balvas – piemēram, šogad Mungiu par filmu Izlaidums / Graduation / Bacalaureat (2016) Kannās saņēma labākā režisora balvu, bet Puiu Sjerranevada izpelnījās kritiķu slavas dziesmas.
Apstākļu sakritība
Uz jautājumu, kā tad īsti radās rumāņu jaunais vilnis, vienkāršu atbildi dot ir grūti. Apstākļu sakritība droši vien. Tā nu sagadījās, ka vienā laikā un vietā īstajā brīdī kopā gadījās virkne samērā talantīgu, izglītotu un inteliģentu režisoru-pēctrīsdesmitgadnieku, kas bija gatavi finansējuma krīzes apstākļos strādāt ar ļoti maziem budžetiem un stilu pieskaņot iespējām. Kaut gan jautājums par to, vai šie režisori izvēlējās filmēšanas stilu ārējo apstākļu iespaidā, vai arī tā tomēr ir bijusi apzināta izvēle, arī nav tik skaidri atbildams.
Tāpat kā jautājums par to, vai gadījumā atsevišķi režisori neizvēlējās rumāņu jaunajam vilnim raksturīgo filmēšanas manieri tikai tāpēc, lai veidotu savu karjeru uz šī strāvojuma panākumu bāzes.
Lai kā tas arī būtu, šie režisori noteikti neauga mucā, bet gan skatījās filmas, domāja par tām, un kritiķiem noteikti nesagādā grūtības atrast stilistisko radniecību starp rumāņu jaunā viļņa režisoriem un brāļiem Dardēniem, Kasavītisu, Kenu Louču, Morisu Pialā, arī cinema verite dokumentālistiem. Tāpat skaidrs, ka nozīmīgu ietekmi atstājušas arī rumāņu klasiķa Lučiāna Pintilie filmas.
Runājot par rumāņu jaunā viļņa filmām, noteikti gan jāpiemin, ka paradoksālā kārtā pašā Rumānijā tās nekādu lielo skatītāju mīlestību nebauda, varētu pat teikt – ņemot vērā Rumānijas iedzīvotāju skaitu, interese par tām ir šokējoši zema, un
relatīvos skaitļos jebkura Latvijas spēlfilma nacionālā apmeklējuma ziņā sasistu lupatu lēveros lielāko daļu izslavēto rumāņu jaunā viļņa filmu.
Tas gan nenozīmē, ka ar filmu izplatīšanu un apmeklējumu Latvijā viss ir vislabākajā kārtībā. Tikai viela pārdomām attiecībā uz skatītāju interesi par nopietnu skatāmvielu. Rumānijā.
Vuārisms ģimenes saietā
Arī Sjerranevada ir filma, kas nenodarbojas ar kinoskatītāju izklaidēšanu ierastajā veidā – tajā nav nedz izteiktu konfliktu, nedz sirdi plosošu dramatisku situāciju, nedz pat izteiktu notikumu. Ja vēl ņem vērā, ka tās garums ir gandrīz trīs stundas, tad varētu domāt, ka tā ir kārtējā festivālu filma, kas pārbauda parastā skatītāja pacietību un ir saprotama tikai intelektuāļiem.
Tomēr, neskatoties uz visu augstākminēto, kaut kādā grūti izskaidrojamā veidā šis darbs nemitīgi spēj noturēt skatītāja uzmanību. Iespējams, tas saistīts ar filmas darbības neprognozējamību, kas zināmā mērā atgādina tās beznaratīva eksperimentālās filmas, kur skatītājam nav iespējams paredzēt vizuālās rindas tālāko virzību. Tomēr Sjerranevadā spēles noteikumi ir krietni citādāki un visai smalki izspēlēti. Neprognozējamība šeit nebūt nav absolūta. Ir vietas un laika kontinuitāte. Pat vairāk – filmas darbība gandrīz vai norisinās tā saucamajā reālajā laikā. “Gandrīz” tāpēc, ka filmas sākumā ir dažas pietiekami skaidri iezīmētas elipses, lai šādu iespēju pat neapskatītu.
Tomēr Puiu patīk mainīt spēles noteikumus, un lielu daļu filmas darbība tiešām norisinās reālajā laikā.
Kā tad režisoram izdodas panākt minēto neprognozējamības efektu? Puiu to panāk ar vairāku naratīvo stīgu palīdzību, tās pastāvīgi miksējot, pārlecot no vienas uz otru, papildinot un liekot skatītājam nemitīgi strādāt, lai šķietami haotisko dažādu mini-stāstu savirknējumu savienotu ar kādu racionālu pavedienu. Ja tas šajā gadījumā vispār iespējams. Tāpat kā tas nebūtu iespējams cilvēkam, kurš neredzams būtu ielavījies kādas viņam pilnīgi svešas ģimenes saietā un kļuvis par liecinieku strīdiem, sarunām un citām vārdu apmaiņām.
Tieši tādā situācijā arī ir nostādīts skatītājs kinozālē, kuram bez sekošanas naratīva drumstalām vēl arī jākoncentrējas, lai atcerētos, kāds kuram no personāžiem ir vārds un kādām radniecības saitēm tas saistīts ar citiem ekrāna tēliem. Šī filma uzbūvēta tā, ka neuzmanīgi to nav iespējams skatīties. Līdz ar to skatītājam vai nu jāpieņem Puiu piedāvātie spēles noteikumi, iesaistoties visai intensīvā vuārisma sesijā, vai arī, tā teikt, jāpaliek mājās.
Interesanti, ka režisors skatītāju filmas pasaulē ieved ar centrālā tēla Larija palīdzību. Sākumā filma tiek lasīta kā šī tēla subjektīva pieredze, bet ar laiku, pavisam nemanot, skatītājs paliek pavisam viens, iesprostots operatora Barbu Balasoiu atturīgi ziņkārīgajā kamerā. Pakāpeniski kļūst saprotama telpas ģeogrāfija, atklājas personāžu vārdi, iezīmējas visdažādākās tēmas – Rumānijas pagātnes mantojums, konspirācijas teorijas, politiskais stāvoklis pasaulē, vājais mūsdienu vīrietis, konformisms un daudz kas cits... Bet tas viss ir nieks, salīdzinājumā ar kaut ko netveramu, vārdos neizsakāmu un dziļi eksistenciālu, ko šai filmai izdodas izstarot. Kaut ko līdzīgu tukšumam.
Filmas seanss sestdien, 22. oktobrī, pl. 16:00 kinoteātra Splendid Palace Mazajā zālē
