KINO Raksti

Vajadzēja nogalināt visus

03.11.2015

ARTŪRS PUNTE. Laikos, kad mūsu valsts nonākusi daudz sarežģītāku draudu priekšā un taktiski pieklust pat visstūrgalvīgākie etnisko jautājumu kūdītāji, uz ekrāniem iznāk filma "Romeo n' Джульетта", kuras autori latviešu-krievu pretnostatījumu pēkšņi izjūt tik pārsteidzoši asi, kā neviens visā Latvijā, pat Drošības policija ne.

0.

No vienas puses, jānožēlo, ka sadarbība ar jauno Kino Rakstu portālu jāsāk ar piezīmēm tieši par šo filmu, jo negribētos atstāt pirmo iespaidu, ka “man nekas nepatīk”. No otras puses, cerams, ka uzaicinājums recenzēt filmu Romeo n' Джульетта nebija saistīts ar manu ampluā “cilvēks, kas latviešu medijos izsakās par etniskiem jautājumiem”, un turpmāk varēšu apskatīt arī pateicīgākus gabalus. Bet apsolīts ir – kas jādara, tas jādara, varbūt nākamreiz paveiksies vairāk.

1.

Laikos, kad mūsu valsts nonākusi daudz sarežģītāku draudu priekšā un taktiski pieklust pat tādi stūrgalvīgi etnisko jautājumu kūdītāji kā, teiksim, Dzintars un nevienam neinteresantais Osipovs, uz ekrāniem iznāk filma, kuras autori latviešu-krievu pretnostatījumu pēkšņi izjūt tik pārsteidzoši asi kā neviens visā Latvijā, pat Drošības policija ne. Acīmredzamu kavējumu “laika nerva” uztaustīšanā daļēji var attaisnot ar kinoindustrijai piemītošo zināmo lēnīgumu – no pirmās sinopses līdz montāžas pēcapstrādei paiet vairāki gadi. Un tomēr...

Režisors Māris Martinsons, runājot filmas pārspīlēti tiešajā valodā, mūsu acu priekšā “režet pravdu-matku”.

Ļoti ātri, jau pirmajās minūtēs, ekrāna telpā tiek uzbūvēta pasaule, kurā atdzīvojas mediju radītie stereotipi savā visparedzamākajā iemiesojumā. Varoņu raksturojumus var ņemt pa tiešo no ziņu portālu iemīļotā rakstu žanra “vidējā ātro kredītu ņēmēja portrets” un tamlīdzīgiem žurnālistu mēģinājumiem piešķirt statistikai personificētākas formas.

Tikpat tieši iebāzts filmā tiek arī Šekspīra materiāls. Ja, piemēram, Kirila Serebreņņikova pat ne tajā labākajā filmā Tēlojot upuri skatītājs (vismaz tik nepiedzīvojis kā jūsu autors) tikai pašā pēdējā ainā saprot, ka tikko noskatījies Hamletu ar visu-visu, kas Hamletā ir (nerunāsim nemaz par Stoparda augstākās meistarības paraugiem, kur literatūras vēsture tiek filigrāni pārstrādāta jaunā drāmā), tad Nila Saksa sacerētie personāži vienkārši ieiet kadrā un pasaka kaut ko aptuveni tikpat nepiespiestu kā “Čau, es esmu Džuljeta!” un “Vsem privet, meņa zovut Romeo”.

Okei, filmas tematiskajam un eksistenciālajam seklumam ir arī savs labums, jo to var skatīties, nepārlasot R&J oriģinālu un pat nenojaušot “par ko tur īsti bija”; arī liela daļa filmas varoņu – slikti audzinātu un nepieskatītu bērnu – ar Šekspīru nav pazīstami.

2.

Par filmas pamatu ņemtais nodrāztais paņēmiens – klasikas pārnešana uz mūsdienām – ir skaidrs vēl pirms filmas noskatīšanās, tas tiek izpildīts burtiski un nekādus pārsteigumus neatnes arī līdz seansa beigām.

Ne jau brita atlasīti itāļu personvārdi, kas eksotikas labad piešķirti Jūrmalas iedzīvotājiem, rada interesantu efektu, bet gan tā atsvešinātā maniere, kādā kameras priekšā tiek izrunātas replikas (pieņemsim, ka tas ir režisora apzināti veidots stils, nevis neprofesionālo aktieru iesaistīšanas izraisīta blakne). Vēsturnieki uzskata, ka tieši tā tika deklamēti lugu teksti leģendārajā Globusā pirms 400 gadiem – bez ticamas dramatiskās izteiksmes un psiholoģiskās iejušanās tēlā.

Kā jau teicu, filmā tiek operēts ar kristalizētiem stereotipiem, un stereotipiskie priekšstati par Latvijas sabiedrību palīdz filmas autoriem izveidot ticamu konfliktu un iezīmēt tā pretpolus (varētu sanākt didaktisks teleraidījums jauniešu auditorijai).

Visas tās banalitātes, nu, jūs zināt – latviešu meitene vainadziņā un tautastērpā dzied... jā, jā, Pūt, vējiņi! pie ugunskura!

Krievu pusmūža vīrietis nepieņem jauno kārtību un principiāli negrib likt valodas eksāmenu, tāpēc dzer; latviešu jaunietis nevar iekārtoties darbā, jo nerunā krieviski (kaut izmanto tik daudz krievu lamuvārdu, ka Krivadei nebūtu ko teikt pretī, bet Putins viņu saprastu bez tulkojuma), kvēlākie patrioti nāvīgi mīl Latviju, bet pie pirmās izdevības metas pelnīt ārzemēs, u.tml. Un, lai gan visu šo cilvēku galvenie ienaidnieki drīzāk ir nabadzība, bezdarbs, sociālā nevienlīdzība, atkarība no reibinošām vielām, izglītības trūkums un nespēja redzēt tālāk par vienu soli, tomēr viņi kaislīgi lamā viens otru par vēsturiskām netaisnībām – latvieši krievus, krievi latviešus. Delfos par to ir katru dienu (tagad mazliet mazāk, pēdējā laikā citas aktualitātes un citi izaicinājumi sabiedrībai).

3.

Neapšaubu autoru labos nodomus un nesaku, ka filmās nedrīkst pārspīlēt un fantazēt. Bet lēmums un tālākā mākslinieciskā nepieciešamība sekot Šekspīra sižetam padara filmu par pavisam cita – kaut kādas nezinātniskās fantastikas žanra darinājumu, kas manī kā skatītājā rada disonansi un neļauj noticēt šīs uzburtās pasaules dzīvotspējai. Ja jau balstāmies stereotipos, tad ejam līdz galam – atbilstoši vispārzināmam priekšstatam Latvija (un Baltijas valstis kopumā), būtiskā atšķirībā no citām ekspadomju republikām, ir labi pazīstama tieši ar to, ka etniskie konflikti te pastāv tikai politiskās diskusijas telpā un publiskos izteikumos, t.i., civilizētās formās, un ārkārtīgi reti risinās vardarbīgi. Bet filma, kas it kā pretendē attēlot tipisko situāciju, pēkšņi parāda mums jauniešu bandu (kas, piezīmēsim, darbojas kā viens vesels varonis, jo to dalībnieku individuālās pazīmes ir stipri reducētas), kuru allažība praktiski pilnībā sastāv no vardarbības un nekontrolējamas agresijas izpausmēm. Padsmitgadnieki visas filmas garumā kā maniaki apsēsti ar nevaldāmu un nemotivētu vēlmi “sadot pa purnu” cita etnosa pārstāvjiem (a labāk – vispār “nah.. nomušīt”). Nepilnas pusotras stundas laikā bērni nogalina vai noved līdz pašnāvībai trīs savus vienaudžus un vēl neskaitāmu daudzumu stipri piekauj... Jūs ar kaut ko tādu esat saskārušies? Kaut vai ziņās?

Tas tāpēc, ka ne jau Latvijā mums te tā notiek, lūk, un tagad visiem būtu jāaizdomājas, bet gan tā rakstīts Šekspīram – tie līķi –, un Latvijai ar to visu nav nekāda sakara. Šo asinskāri varu izskaidrot vienīgi ar scenārija autora personības īpatnību projekciju, kas nekādi neatspoguļo filmas pētīto reālās pasaules fenomenu.

4.

Kaut kas pēdējā brīdī gan ir apturējis filmas autorus līdz galam nogalināt saindējušos Džuljetu... Varbūt personīgas simpātijas pret skaistu aktrisi. Bet skatītājam, kas nežēlīgi un bez bremzēm palaists pa viduslaiku asiņainā sižeta nogāzi, atliek vien nopūsties: “Žēl, ka Džuljeta palika dzīva!”, jo tam taču nav nekāda pamatojuma – jāmirst visiem.

Kādā intervijā, vēl pirms filma bija pabeigta, pats režisors atzina: “Ja netiek saglabātas Šekspīra lugas beigas, tad stāstam nav jēgas.” Un tomēr nesaglabāja.

Ja darbība būtu konsekventi un ar iztēli pārnesta no senās Veronas uz mūsdienu Jūrmalu, tad konflikts visdrīzāk risinātos citā, ne jau brutālās vardarbības plāksnē. Kā versija – kaut vai starp krievu un latviešu skolu sporta komandām basketbola laukumā; vismaz ticamības moments nebūtu laupīts. Rokas pacelšana un iekaustīšana ir maksimālā dramatizēšanas pakāpe (te atcerēsimies Modri), kuru atļauties, nedeformējot filmas radīto pasauli.

5.

Runājot par vēstījumu – šāds Romeo n' Джульетта varētu iepatikties un labi noderētu kādai Krievijas televīzijai propagandas nolūkos: aptuveni tā tur arī vēlētos parādīt Latvijā klātesošo etnisko spriedzi – ar ielu bandām, nabadzību, līķiem un izmisumu. Vēl citā intervijā (Radio Baltcom, ja pareizi atceros) režisors, starp citu, cerīgi skatījās Krievijas kinotirgus virzienā. Zinot netīros paņēmienus, ko mūsu austrumu kaimiņi nekaunas izmantot masu viedokļa manipulēšanai, Martinsona filmu tur varētu arī sagriezt īsiem karsto ziņu sižetiem un vēl vairākus gadus rādīt “dokumentālus” kadrus, kā te “fašisti sit krievus”. Joks.

Noskatīties šo uzsvērti shematiski salikto filmu līdz galam un tomēr uztvert to kā vienu veselu organismu, kurā cirkulē dzīvības sulas, palīdz ne tikai labi sakārtota notikumu dinamika, bet arī jutīga un precīza Alises Zariņas un Jāņa Eglīša kamera.

Tomēr nevarētu gluži teikt, ka filmas pētītā tēma ir pavisam neaktuāla vai arī ka to nav iespējams izmantot mākslinieciski. Pavisam nesen tas izdevās igauņiem Mandarīnos (un arī poļiem Idā). It kā viss tas pats – krievi, igauņi, karš -, bet realizēta atkāpšanās no publicistiskā tiešuma, iedziļināšanās dvēseliskajā, personīgajā. Eksotiskas vides (pamests Kaukāza kalnu ciemats) iesaistīšana un izvēle par labu retumam, izņēmumam, nevis tipiskumam un paredzamībai, Mandarīnu autoriem ļāva pacelt sadzīviskās neiecietības materiālu simbolisko mērvienību augstumos – patiesi runāt par sāpīgo mūžības un vieduma valodā.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan