KINO Raksti

„Valkātājs”. Par Pepiņu un citiem

04.12.2019

Valkātāja tēls un stāsts ir arhetipisks – sākot jau ar Mozu un turpinot ar Ivanu Susaņinu –, bet Ivara Zviedra dokumentālā filma „Valkātājs” ir likumsakarīgs loks dialektiskas attīstības spirālē.

Režisors Ivars Zviedris filmas pirmizrādē kinoteātrī "Splendid Palace" 2019. gada 1. decembrī

Kinorežisora, operatora un producenta Ivara Zviedra (1967) attieksmē pret cilvēkiem ir kas īpašs. Un tas nav tikai viņa rokasspiediens vai allaž izteiktais uzmundrinājums un paša sevis stiprinājums “Esam!!” Nesen kādas sagadīšanās pēc noskatījos viņa diplomdarbu – pēc scenogrāfa, mākslinieka un scenāriju autora Arnolda Plauža (1927-2008) paša scenārija uzņemto Putniņš galvā (2001). Par pašu Plaudi, protams, lai gan Ivara Zviedra debija dokumentālajā žanrā realizējās jau 1999. gadā (Ceļojums ar Arvi).

Zviedris ir neatlaidīgs un čakls – kopš studiju laika Kultūras akadēmijā (1997-2001) tapušas 20 filmas;

jāpiebilst, ka šogad pirmizrādi piedzīvo pat trīs Zviedra filmas, un Valkātājs ir tikai viena no tām. Pārējās divas ir nepilnas 20 minūtes garā īsfilma par autobusa pieturā sastaptu puišeli un viņa māti Afigenna, par kuru runājot, jau tiek vilktas paralēles ar Herca Franka Vecāks par 10 minūtēm (1978), un 40 minūšu Meikots Īrijā par Īrijas latviešu bērniem – šī filma interesantā veidā saslēdzas ar Ivara Selecka Turpinājumu (2018).

"Meikots Īrijā"

Slavas zenītā un domstarpību krustpunktā Zviedris nonāca ar savu divpadsmito filmu – 2012. gadā tapušo Dokumentālistu (sadarbībā ar Inesi Kļavu). Stāsts par Ķemeru purva pievārtē mītošās Intas Ozoliņas un dokumentālista (paša Zviedra) attiecībām izpelnījās pretrunīgus vērtējumus, un vispirms jau Zviedrim tika pārmesta vientuļās sievietes ekspluatēšana. Manuprāt, šie pārmetumi bija netaisni, jo, atšķirībā no daža laba cita latviešu režisora, Zviedris filmā izmantošanai pakļauj ne tik daudz Ozoliņas kundzi, cik sevi pats (ne velti filmai tāds nosaukums).

Var sacīt, ka kopš Dokumentālista laikiem Zviedra karjera ir dialektiskas spirāles veidā kāpusi tikai augšup, un Valkātājs ir gan likumsakarīgs sasniegums, gan jauns loks šajā spirālē.

Bija tāds laiks, kad, šķiet, nepagāja ne nedēļa, kad medijos neparādītos kāda ziņa par Latvijas-Krievijas pierobežā Eiropas Savienības robežu nelegāli šķērsojušiem vjetnamiešu, indiešu un citu tautību pārstāvju pulciņiem. Reizēm viņi slēpās laukā vai ceļmalā, citkārt vienkārši brida purvus un mežus. (Nezinātājiem – viņi, protams, nāca no turienes uz šejieni, nevis gāja pretēja virzienā). Termins “valkātājs” (kā skaidro Zviedris, no latgaliešu vārda “volkāt” – būtībā vilkt kā ragutiņas) šajās ziņās neparādās. Valkātājs ir persona, kas nelaimīgos gājējus robežpārkāpšanas ceļā pavada un rāda viņiem ceļu. Tāds kā pārcēlājs.

Kadrs no filmas "Valkātājs"

Filmas sākumā mēs uzzinām, ka ik gadu Eiropas Savienības robežas nelegāli šķērso 500 000 nelegālo imigrantu. Tautu staigāšana ir tikpat sena kā civilizācijas vēsture – kopš mūsu pirmajiem senčiem Āfrikas vidienē mēs allaž esam meklējuši, kur siltāk, auglīgāk, bagātīgāk, lētāk, ērtāk, treknāk un vienkārši labāk. Domājams, arī senākos laikos bez tādiem valkātājiem bieži vien neiztika – sākot ar Mozu, kas Izraēla tautu izveda no Ēģiptes un izvadīja pāri Sarkanajai jūrai, un beidzot ar Ivanu Susaņinu, kas it kā esot purvā ievedis poļu un lietuviešu karaspēku, par to saņemdams nežēlīgu sodu. Līdz ar to var sacīt, ka valkātāja tēls un stāsts ir arhetipisks, lielā mērā jau iepriekš paredzams un zināms.

To neslēpj arī pats Zviedris: “Manas filmas galvenais varonis ir valkātājs, kuru ilgu laiku nevarēja notiesāt, jo nebija vajadzīgo pierādījumu. Tad viņu notiesāja un ielika cietumā. Pagaidīju, kamēr viņš pasēž kopā ar tiem pašiem vjetnamiešiem, pagaidīju, kamēr iznāk ārā, un tas būtībā ir stāsts par to, kā viņš viņus valkāja.”
Tiesa valkātājam jeb Pepiņam piespriež divus gadus ieslodzījumā, un, manuprāt, tas ir filmas lūzuma punkts (arī tiešā nozīmē – Pepiņš, uzzinājis tiesas spriedumu, burtiski salūst).

Kadrs no filmas "Valkātājs"

Taču stāsts nav gluži tikai par šobrīd (vai allaž) aktuālo bēgļu jautājumu, kas nodarbina bēgšanas mērķzemes (kā, piemēram, minēts preses ziņas virsrakstā: Ivars Zviedris uzņēmis filmu par nelegālo imigrāciju Latvijas pierobežā). Pieļauju, ka šis aspekts – politiski aktuālais konteksts – ir līdzējis veiksmīgāk piesaistīt filmai nepieciešamo finansējumu, taču uzskatu, ka šajā gadījumā tas ir tikai virsslānis.

Protams, tas ir būtisks, jo bija kļuvis par nozīmīgu apgrūtinājumu arī filmas veidošanas gaitā – Zviedrim bija jāprot atrast veidus, kā rast kopīgu valodu ar robežsargiem, nenodot Pepiņu, iemantot abu pušu uzticību un vienlaikus nepārkāpt likumu un pašam nekļūt par valkātāja līdzzinātāju. Arī te, manuprāt, izpaužas Zviedra īpašais talants – iemantot uzticību, emocionāli iesaistīties (tas spilgti redzams filmā Meikots Īrijā), bet tikai līdz zināmai robežai, allaž paturot prātā, kurš ir dokumentālists, bet kurš – viņa interesi un arī cieņu izpelnījies filmas varonis.

Režisors Ivars Zviedris un Ralfs, viens no filmas "Meikots Īrijā" varoņiem

Nelegālo imigrantu tēma Zviedrim ļauj bez šausmināšanās vai augstprātīgas tīksmināšanās par citu ļaužu trūkumu un postu atainot Latvijas perifērijā, pierobežās valdošo strupceļa sajūtu un bezcerību; attēlot dzīvi, kas bieži vien visai attāli līdzinās tai, ko mēs – Rīgas un citu pilsētu un piepilsētu burbuļteritorijās – sauktu par cilvēka cienīgu. Un runa nav tikai par Latvijas-Krievijas pierobežu. Ļoti līdzīgas aizmirstās vietas var sastapt arī Lietuvas robežas tuvumā – pats tādās esmu bijis, žurnālam IR veidodams publikāciju par ļaudīm, kas nekad mūžā nav Rīgu redzējuši.

Vienīgā atšķirība tāda, ka no Lietuvas Latvijā necenšas iekļūt vjetnamiešu un citu tautību imigranti.

Šāda skatījuma iespējamību Zviedrim dāvā 20 gadu pieredzes laikā uztrenēta empātijas spēja, kas spilgti izpaužas režisora sacītajā par īsfilmu Afigenna: “Protams, mēs negribējām panākt to, ka mamma strīdas un šķiet, ka viņi abi ir baigie briesmoņi. Tur sliktā nav tikai mamma – arī puika riebīgs paliek. Pats atceros no savas bērnības, jo ar vecmāmiņu man bijis līdzīgi: mēs viens otru ļoti mīlējām, bet, kad uznāca niķi, bija tā, kā bija... Tāpēc nekādā ziņā negribējām, lai šie varoņi paliktu uz tādas negatīvās nots. Gan sākumā, gan beigās jau var redzēt, ka viņi viens otru ļoti mīl un katram tā mīlestība ir tāda, kāda nu tā ir.”

Kadrs no filmas "Afigenna"

Filmai Valkātājs ir it kā laimīgas beigas – Pepiņa apelācija ir apmierināta, viņš ticis brīvībā un var atgriezties savās mājās, pierobežas viensētā, kur gan viņu sagaida pamatīga suta. Taču pēcgarša ir skarbi traģiska. Ne jau no labas dzīves vjetnamieši un visi pārējie meklē ceļus, kā šķērsot robežas. Un ne jau no labas dzīves tāds Pepiņš ir gatavs riskēt un viņiem palīdzēt.

Lai vai kā, šī vismaz pagaidām laikam gan ir mani emocionāli visvairāk aizkustinājusī šāgada latviešu filma (un varbūt – ne tikai latviešu).

Filmas Valkātājs seansi kinoteātrī Splendid Palace - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan