KINO Raksti

Vesa Andersona “Suņu Sala” – gaidām Latvijā

07.04.2018

Amerikāņu režisora Vesa Andersona jaunākā filma „Isle of Dogs / Suņu Sala” 15. februārī atklāja 68. starptautisko Berlīnes kinofestivālu, aptuveni desmit dienas vēlāk, festivāla noslēgumā, Berlināles starptautiskā žūrija Andersonam piešķīra Sudraba lāci par labāko režiju. 3. maijā paredzēts filmas speciālseanss Latvijā.

Šī bija pirmā reize Berlīnes kinofestivāla vēsturē, kad to atklāja animācijas filma, un var pilnīgi droši teikt, ka Suņu sala ir viens no labākajiem Andersona veikumiem – filma ir patiess dārgakmens, kurā ir gan asprātīgi dialogi, gan detalizēti mākslinieciskas ainas apvienojumā ar perfekti izstrādātu stāstu par suņiem, Japānu un mums pašiem.

Sākotnēji skatītājam tiek piedāvāts dramatizēts vēstures atstāstījums, kurā kaķi un suņi sacenšas par savu vietu senajā Japānas sabiedrībā, par cilvēku un viņu valdnieku favorītismu un simpātijām, tomēr,

par spīti visu kaķumīļu vēlmēm, uzreiz jāsaka – turpmākā filma patiešām ir galvenokārt par suņiem un cilvēkiem.

Stāsts aizved mūs aptuveni divdesmit gadus uz priekšu laikā, distopiskā nākotnē uz Japānas pilsētu Megasaki, kurā pie varas ir korumpētais un neiecietīgais mērs Kobajaši. Viņa risinājums pilsētu piemeklējušajai suņu gripai ir visu suņu izsūtīšana uz netālo, pamesto atkritumu salu, un kā pirmo viņš uz turieni nosūta sava adoptētā brāļadēla Atari uzticīgo suņuku Spotu. Tāda suņu izsūtīšana ir ne tikai diezgan cietsirdīga gan pret suņiem, gan viņu saimniekiem, bet arī mazliet neracionāla, jo pilsētā runā, ka zinātnieki bijuši tuvu suņu gripas zāļu atklāšanai.

Kad Kobajaši adoptētais brāļadēls Atari dodas uz salu meklēt savu uzticīgo draugu, suni Spotu, viņa lidmašīna piedzīvo nelielas tehniskas grūtības un Atari ir spiests turpat uz salas arī palikt. Tas noved pie viņa sadraudzēšanās ar piecu suņu kompāniju un visu kopīgiem piedzīvojumiem, meklējot Spotu un dodoties cauri plašajai, cilvēku pamestajai salai, kas ir pārpildīta ar dažnedažādām cilvēku atstātām iekārtām un tehniku.

Tikmēr Megasaki studenti un zinātnieki, par spīti pārējās pilsētas sabiedrības daļas apātijai, ir ne tikai radījuši zāles pret suņu gripu, bet arī sākuši atklāt pilsētas mēra noziegumus. Tas viss noved pie vēl sarežģītākiem piedzīvojumiem gan suņiem, gan arī cilvēkiem un vismaz vienai pūcei. No suņiem īpaši jāizceļ drošsirdīgais un vienmēr kauties gatavais klaidonis Šefs (ierunājis Džefs Goldblūms) un joprojām starojošā un apķērīgā Nutmega (Skārleta Johansone), lai gan viņa dzīvo pat divreiz grūtākos apstākļos kā latviešu dziesmās apdziedātais māla klons, – abu izteiksmīgā savstarpējā saspēle piešķir šim piedzīvojumu stāstam tik ļoti nepieciešamo papildu dimensiju.

Arī amerikāņu studente Treisija (Grēta Gērviga) ir iedvesmojoša, īpaši bāra ainā ar suņu gripas pētnieci Joko Ono (kuru ierunājusi neviena cita, kā pati Joko Ono).

Kopumā filmas scenārijs, lai gan relatīvi piesātināts ar dažādiem notikumiem, ko īpaši izceļ izmantotā stop-motion animācijas tehnika, atstāj labi izstrādāta naratīva pēcgaršu, pateicoties autoriem Romānam Kopolam, Džeisonam Švarcmanam, Koniči Nomuram un Vesam Andersonam.

Intelektuāli augstvērtīga ir Andersona spēja izveidot izcilu stop-motion animācijas filmu (Vesam tā ir jau otrā, pēc Fantastiskā Lapsas kunga / Fantastic Mr. Fox) par Japānas kultūru, sekmīgi izvairoties no kawaii jeb mīlīguma estētikas, vienlaikus iekļaujot bagātīgas atsauces gan uz Akiru Kurosavu un Hajao Mijadzaki (režisors plašai publikai zināms ar filmu Princese Mononoke un kā Otaku kultūras kritiķis), gan arī atsauces uz Japānas klasisko mākslu un popkultūru. Pats Andersons izteicies, ka radīt tieši šāda veida stop-motion animācijas filmu viņu līdztekus Japānas kultūrai iedvesmojis Rejs Harijhauzens un viņa radīto animācijas filmiņu tēli paša Harijhauzena attīstītajā tā sauktajā Dynamation tehnikā, ko režisors aizrautīgi skatījies bērnībā. Vess līdz ar to pievienojas daudzu režisoru plejādei (sākot ar Spīlbergu un beidzot ar Giljermo del Toro), kas iedvesmojušies no Harijhauzena veidotās animācijas un tēliem – Kino Rakstu lasītāji var arī mēģināt iedvesmoties līdzi, ielūkojoties šajā video: 

 

Filmas skaņu celiņš ir tipisks Andersona filmām – to organiski caurstrāvo filmas ievadā iekļautie enerģiski ritmiskie Taiko bundzinieki apvienojumā ar lakoniskām džeza notīm un eksistenciālām indie melodijām. Līdzīgi kā sešdesmito gadu vidū dziedāja Rietumkrasta popārta eksperimentālā grupa savā dziesmā I Won’t Hurt You, kas iekļauta šajā filmā, arī Suņu salas galvenajam varonim Atari, kurš ir bijis paradīzē un izgājis tai cauri, nonākot otrā pusē (tikai otrā puse šajā gadījumā izrādās nevis elle, bet atkritumu sala), nākas ceļot vienam, lai atrastu savu lepnumu, kas filmas gadījumā nozīmē – atrastu mīļo draugu, suņuku Spotu. Tieši jau minētie Taiko bundzinieki, kuru ritmi caurvij visu filmu, ir tas, kas Isle of Dogs muzikālo noformējumu padara kaut mazliet atšķirīgu no pārējām Andersona filmām. Un, lai gan filmas ievads, kur viņi izpaužas visekspresīvāk, nav šobrīd publiski pieejams, toties ieskatu tajā dod šis video, kurā

pirms filmas pirmizrādes uz Berlināles sarkanā paklāja Bils Murejs drošsirdīgi un Vess Andersons kautrīgi sabungoja ar pašiem Taiko bundziniekiem.

Filmas veidotāju un aktieru pjedestāls ir ievērojams – kopā ar Vesu Andersonu (The New York Times saka, ka šeit var likt arī punktu) un citiem jau minētajiem, filmu veidoja un lomas ierunāja arī Koju Rankins kā Atari, Eduards Nortons, Bils Murejs, Bobs Balabans, Frensisa Makdormanda, Akira Takajama, Kens Vatanabe, Līva Šraibere, Tilda Svintone... patiesību sakot, aktieru saraksts ir tik iespaidīgs, ka Tildai Svintonei filmas pirmizrādes preses konferences panelī pat nepietika vietas, viņa sēdēja zālē pie žurnālistiem un kopā ar mums priecīgi dziedāja līdzi Bilam Murejam un Braienam Krenstonam, izpildot Boba Balabana vārda iedvesmotu variāciju par Beach Boys dziesmu Barbara Ann. Šī, šķiet, bija pati pozitīvākā preses konference šogad Berlinālē un noteikti vienīgā, kurā kāds dziedāja (skatieties ŠEIT).

Un tomēr, kaut gan Suņu sala ir animācijas filma un perfekti piemērota bērniem un jaunākai auditorijai, tā ir līdz šim vispolitiskākais Vesa Andersona veikums. To, ka tas tā būs, varēja jau nojaust 2016. gada 21. decembrī, kad burtiski mēnesi pēc Donalda Trampa ievēlēšanas par ASV prezidentu Andersons nāca klajā ar publisku video par savu jaunāko filmu pūļa finansēšanas platformā Crowdrise.

Neskatoties uz to, ka režisors to darīja, lai vāktu līdzekļus nevis savai filmai, bet Latvijā mazāk zināmajam pasaules filmu saglabāšanas fondam (The Film Foundation), ko 1990. gadā dibināja Martins Skorsēze un Andersona draugs Frensiss Fords Kopola, viņam izdevās savākt vairāk kā ceturtdaļmiljonu dolāru. Šo video Vess Andersons ļoti veiksmīgi izmantoja, lai atgādinātu par sevi un saviem plāniem, un, visticamāk, arī vienmēr politiski aktīvā Edvarda Nortona parādīšanās kadrā nebija nejaušība.

Politiskais naratīvs sākotnēji nebija Andersona plānā un 2015.gadā Andersons primāri vēlējās izveidot animācijas filmu par suņiem un Japānu. Laika gaitā scenārija autori nolēma filmā iekļaut pilsētas politisko stāstu – „tādu, kurš varētu notikt jebkurā vietā un jebkurā laikā,” teica Andersons), tomēr filmēšanas laikā ASV un pasaules politiskā situācija diezgan strauji mainījās un, kā Berlināles preses konferencē atzina režisors, „pēkšņi mēs sapratām, ka stāsts, ko veidojam, būs par to, kas notiek tagad – tas būs īstais stāsts tieši šobrīd”.

Lai gan var teikt, ka jau filmā Rašmora / Rushmore (1998) atklājās režisora sabiedrības vērošanas spējas, piemēram, Andersona izteikti kritiskais skatījums pret bagātiem cilvēkiem (to vairāk nekā skaidri pasaka Bila Mureja frāze „Take dead aim at the rich boys / mērķējiet pa bagātajiem zēniem!”), tomēr Isle of Dogs vēstījums, kas caurvij visu filmu, ir daudz tiešāks un ir nepārprotams. Filmas beigās galvenais varonis Atari uzdod divus simboliskus jautājumus: „Kas mēs esam? Un kas mēs vēlamies būt?” Šo jautājumu uzdošanai būtu grūti atrast vēl piemērotāku laiku kā šodiena un piemērotāku vietu kā Berlīne. Tieši no šejienes Vācijas valdība sūta Irākas un Afganistānas bēgļus atpakaļ ar lidmašīnām, tieši šobrīd Eiropas sabiedrībā norit atklāta diskusija par imigrāciju un tās ierobežošanu, un tieši šeit, Eiropā, cilvēki joprojām cīnās par savām tiesībām būt citādākiem un netikt par to sodītiem vai diskriminētiem.

Vai mēs esam sabiedrība, kas pārslimos suņu gripu un, pirms ķersies pie barbariskām metodēm, sagaidīs vakcīnu pret to – tas joprojām ir neatbildēts jautājums gan Vācijā, Berlinālē, gan arī Latvijā.

Pozitīvi ir, ka filma nesniedz uz to gatavas atbildes, bet liek par tām aizdomāties paralēli filmas pamata naratīvam par suņiem un to piedzīvojumiem. Arī filmas antivaronis mērs Kobajaši ir pietiekami niansēts, lai šis nebūtu vienkārši stāsts par labā cīņu ar ļauno vai tikai stāsts par pareiziem un nepareiziem politiskiem lēmumiem.

Nobeigumā jāatzīst, ka filma nav viennozīmīgi uztverama un interpretējama, un tas, kas pēc tās noskatīšanās nosēdīsies apziņā, visticamāk būs atkarīgs no katra paša. Daži, romantiskāk noskaņotie, noskatoties Suņu salu, no šīs filmas paņems atziņu, ka „sometimes you’re in love. Sometimes you’re on trash island”. Daži citi, dzejiskāk noskaņotie, paņems kādu haiku, piemēram:
I turn my back
(On man-kind)
Frost on windowpane

Tas, ko paņemšu es, ir apziņa, ka suņi ir forši. Īpaši, ja viņi ir no Japānas, dzīvo uz salas un ir gatavi piedzīvojumiem. Suņi ir uzticīgi, gudri un gluži vienkārši cilvēku labākie draugi. Tagad, kad man saka Isle of Dogs, tas, ko es sadzirdu, ir – I love dogs. Es mīlu suņus, un jums arī vajadzētu pamēģināt. Vismaz tos, kas dzīvo Japānā, uz atkritumu salas, Vesa Andersona filmā, noteikti.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan