„Beidz (filmēt)! Tā nav māksla, tā ir dzīve!” Tā izsaucas pasaules dokumentālā kino klasiķa Rosa Makelvija (Ross McElwie) bijusī skolotāja Šārlīna, kad filmas “Šērmana maršs” (1985) ietvaros cenšas savest viņu kopā ar kārtējo piemēroto meiteni. Ross Makelvijs ar meistarklasi un četru filmu retrospektīvu būs skaļākais vārds kinoteātra „Kino Bize” organizētajā Rīgas Pasaules filmu festivālā (25.-28.04.), bet kopumā festivāla programma sola īstu dokumentālā kino koncentrātu – 23 filmas (15 pilnmetrāžas un 8 īsfilmas) un desmit režisori klātienē.
Pasaule, ko zīmē Kino Bizes organizētā Rīgas Pasaules filmu festivāla programmētāju grupa, ir relatīvi mierīga un apcerīga – tādā nozīmē, ka tās programmā konceptuāli nav iekļauta neviena filma par karu Ukrainā (atšķirībā no, piemēram, marta sākumā notikušā festivāla ArtDocFest / Riga, kurš noblieza ar smago politisko artilēriju asi un nospriegoti kā uzvilkta stīga).
Kino Bizes piedāvātajā pasaules šķērsgriezumā politika, protams, parādās, taču vairāk asociatīvi vērojošā veidā, labprāt gremdējoties ikdienas ritumā un tādās kā priekšnojautās (ar dažiem izņēmumiem – piemēram, korejiešu filmā Dezertieri / Defectors (2023, Hyum Kyung Kim, 84’). Festivāla filmas iezīmē tiešas un netiešas robežas, mēs sastopamies ar pārvietotiem, pārvietojušamies, zudušiem un atkal atradušamies cilvēkiem, bet viņiem fonā – varena, rīcībspējīga un mūsu sugas konstanti čakarēta daba, kura tomēr ik pa laikam ņem virsroku un pasaka savu biezo vārdu, kā tas labi redzams filmā no Kanāriju salām Apdzīvotais vulkāns / An Inhabited Volcano (2023, David Pantaleon, Jose Victor Fuentes, 66’).
Lai gan programmas enkurs un smaguma centrs, visticamāk, būs amerikāņu autorkino zvaigznes Rosa Makelvija / Ross McElwee retrospektīva, kas sastāv no četrām filmām un ko vainagos paša autora vadīta meistarklase klātienē, šo festivāla programmas apskatu es gribu iesākt ar kādu īpaši aizkustinošu un ārkārtīgi valdzinošu filmu, kas jaudas ziņā no Makelvija neatpaliek. Tā ir pavisam citā stilā, Baltijas poētiskā dokumentālā kino labākajās tradīcijās veidotā atklāšanas filma Saules pulkstenis / Sundial (2023, Liis Nimik, 65’) – burvīgs, kinematogrāfiski spēcīgs vērojums, kas uzņemts Igaunijas un Krievijas pierobežas apgabalos uz 16mm kinolentes, kas skaisti un pat svētsvinīgi vēl pieejama 21. gadsimta kino gardēžiem.
Apzinātība un cilšu mentalitāte
Filmā Saules pulkstenis septiņu gadu laika periodā fiksēta nomaļo pierobežas igauņu dzīve – ģimenes, dzīvnieki, neparastais klusums un nesteidzīgais dabas ciklu ritējums. Attēlotie cilvēki valdzina ar apzinātību – vērošana, kā viņi spēlē mūzikas instrumentus, mācās, kopj savus dārzus un lopus, dodas ekspotīcijās (ak, laimīgākā no bērnībām!) un kopīgi spriež par savai kopienai būtiskiem lēmumiem, rezultējas patīkamā autonomā sensorā meridiāna reakcijā, tautā sauktā par skudriņām muguras rajonā.
Režisores Līsas Nimikas vārds mums Latvijā jau vairākus gadus kā pazīstams – viņa ir producējusi, rakstījusi scenārijus un kā montāžas režisore strādājusi pie vairākām lieliskām filmām. Piemēram, viņa ir līdzautore un producente brīnišķīgajam kinodarbam Bijušo sajūtu zaudējums / A loss of something ever felt (2020) – kolumbiešu izcelsmes igauņu režisora Karlosa Lesmes lielās sirds trillerim par igauņu māsu, kas Kolumbijas zaņķos meklē savu narkotikās nogrimušo brāli. (Filmu pirms pāris gadiem, pandēmijas dēļ gan ierobežotā pieejamībā, varēja skatīt ArtDocFest / Riga programmā.)
Bet Saules pulkstenis ir priekšnojauta. Miers un idille, kas uzjundī nemieru par to, ka tas viss tā varētu arī neturpināties. Pasaule, kuras vairs tikpat kā nav, bet kurā gribētos būt un pieredzēt to rīta miglu augstajos elektrības stabu galos. Veiksmīga festivāla programmas ievilcēja – filma, kas uzdod kamertoni turpmākajam.
Atšķirībā no Saules pulksteņa varoņiem, Brazīlijas Amazones džungļu zelta skalotāju tēlos filmā Zelta nomalē / On the Edge of Gold (2022, Sandro Kakabadze, 95’) īpaša apzinātības klātbūtne nav novērojama. Tā ir pavisam citāda pasaule, kurā tiekam ielaisti, lai vērotu šo – arī taču dabisko vidi, kas balstīta uz izdzīvošanu un vairošanos, – vairāk pakļautu instinktiem, mazāk zināšanām un apjēgai, ka dzīvi varētu būt iespējams vadīt arī ar gribas un jēgpilnas izvēles palīdzību, ne tikai ļauties tās plūdumam.
Diemžēl ne gribai, ne izvēlei te nav no kurienes rasties, viss iet pa riņķi un itin dabiski – puiši un meitenes te uzaug bez tēviem un bieži vien arī bez mātēm. Kamēr vīri nelegālos karteļos skalo zeltu un vakarā to pārdod par grašiem, ar ko knapi pietiek ēdienam un cigaretēm, tikmēr meitenes uzkrāso lūpas, iekāpj gultā, un atkal top viens bērns, kurš vēlāk turpat džungļos uzaug jau kā mimētiska būtne, kas dzīvo, atdarinot to vienīgo pieejamo realitāti, ko te iespējams pieredzēt.
Šķiet, ka te nevienam nav iespēju pateikt – nē, es tā nedzīvošu! –, jo nav nojausmas par to, ka varētu būt arī citādāk. Ar katru ekskavatora grābienu, kas paplašina skalojamo gultni un posta lietusmežu – pasaules lielākās plaušas –, un ar sapni, ka varbūt kādreiz izdosies sakrāt zelta (!) gredzentiņam, ar ko iepriecināt iemīļoto, vienkāršais un dabiskais džungļu skalotājs aiziet gulēt, lai no rīta atkal celtos un, pirms došanās uz zelta klaušām, kārtības labad izsviestu pa logu tukšo alus skārdeni.
Pārvietotie un meklējošie
Ar nākamajām filmām pārceļamies uz citiem pasaules nostūriem, kur sastopam tos gribas vadītos cilvēkus, kuri kā sprīdīši cenšas izrauties no savām neveiksmēm nolemtajām mājvietām, lai dotos pēc laimes, kas atrodama visur citur, ar zaļo zāli tapsētajā labklājības pasaulē. Proti, tajā, kurā mūsu nav. Filmā Vietas, kurās neesam / The places from which we are absent (2022, 67’) to dara gan režisore Marta Kurca no Polijas (viņas mērķis ir atrast veidu, kā tikt uz Rietumeiropu), gan viņas filmas varonis un draugs Kante – afrikānis, kurš dzīvo te Polijā, te Lielbritānijā, dara vienkāršus, nepaplašinātus darbus un dzīvo mazās saspiestās istabiņās.
Kantem ir nepārtraukta telekomunikatīva saikne ar dzimto Gvineju, no kurienes visu laiku plūst prasījumi pēc naudas. Jo viņš taču ir Eiropā – pasaules lielākajā laimes raktuvē –, un viņa pienākums ir būvēt savu un savas kopienas dzīvi uz šīs veiksmes dzīslas. Tas ir kā atrast lielu, lielu gabalu zelta, kas vismaz uz laiku izdodas filmas Stiprais vīrs no Burengas / The Strong Man of Bureng (2023, Mauro Bucci, 75’) galvenajam varonim Esam – izbijušam ANO karavīram un bēglim, kurš iekārtojis dzīvi starp veselām trim valstīm – dzimto Gambiju, kur viņam oficiālā sieva, bērni un visa ciema labklājība uz pleciem, un Itāliju un Somiju, no kurienes viņš prasmīgi organizē savu lietoto mantu savākšanas un tālākpārdošanas biznesu Gambijā.
Konceptuālais vidusplāns
Ir viena filma, kas tieši reportē no Rietumeiropas – no Šveices, un tā savā ziņā kontrastē ar iepriekšminētajiem stāstiem. Degošā uguns / Burning Fire (2023, Michael Karren, 74’) uzņemta kā konceptuāls mākslas darbs, un man nez kāpēc šķiet, ka tas tagad ir viens no modes kliedzieniem – tāda hipsterīga nefilma / nebilde, kas veidota pretēji tradicionāliem dramaturģijas likumiem. Proti, tā nekur neved, filmas centrā nav ne īstu varoņu, ne notikumu, ne sākuma, ne beigu. Kameras vērojuma skatpunkts ir konstanti atsvešināts, tik ļoti no malas, ka var pat teikt – no muguras. Mēs visu laiku ieturam vienmērīgu, nepietuvinātu distanci, kas liedz mums ieskatīties filmā darbojošos personāžu sejās, piedalīties viņu sarunās, un viņi tā arī paliek nosacīti nesasniedzamā attālumā. Līdz ar to mēs varoņus neiemīlam, neidentificējamies ar viņiem, mums nav pie kā pieķerties.
Līdz šim esmu redzējusi tikai vienu šādā stilā uzņemtu darbu – mūsu pašu mākslinieces Ievas Epneres filmu Laidi, kas tādā pašā vizuāli distancētā veidā vēstīja par kādu lauku skolu īsi pirms tās slēgšanas. Tomēr Laidu vēstījums bija skaidrs un nepārprotams, bet par Degošās uguns režisora darbu neesmu pārliecināta, vai spēju to atšifrēt citādi kā vienas vasaras ikdienas norišu dokumentējumu bez jebkāda kāpinājuma vai atrisinājuma. Meditatīvi jaunieši ar aliņiem tērzē pie ugunskura, bērni brauc ar riteņiem, peldas. Labklājības valsts ikdiena notiek rimti un bez pārsteigumiem, un nevienam nav jāstreso par dienišķo iztiku.
Lai arī parasti neesmu šādas vizuālās valodas mīļotāja, jāsaka tomēr – kaut kas šajā viscaur izturētajā piegājienā izraisīja sajūtu par neparasta mākslas darba klātbūtni un cieņu pret konceptuālo stilu. Esmu diezgan droša par to, ka neviens no mūsu valstī pieejamiem fondiem šādas filmas tapšanu neatbalstītu. Nu, bet mēs jau arī nedzīvojam Šveicē.
Tiltiņš uz tālāko
Tuvojoties programmas smagajam galam – Rosa Makelvija retrospekcijai –, mums ir izmests tiltiņš – filma Spēlējot mirušo / Play Dead! (2023, Matthew Lancit, 80’), kuras autors darbu veidojis ar savu personu, savu sāpi un savu ģimeni centrā. Proti, viņš filmē sevi – cukura diabēta slimnieku ar iedzimtu kaiti, kurš katru dienu ir spiests pakārtot tam, lai slimība nekļūtu nekontrolējama – špricēt zāles, pārbaudīties pie ārstiem, ieviest jaunas ārstniecības metodes un instrumentus. Visā šajā procesā pamatīgi iesaistīta viņa ģimene – sieva un divi mazi bērni, kuriem pastāvīgi tiek atrasta vieta tēta aizvien jocīgākajās un izteikti makabrajās izdarībās un stāstos, jo tētis nav tikai slimnieks, viņš ir mākslinieks.
Mākslinieks ieiet garšā un apspēlē savu slimību, iztēlojoties, piemēram, iespējamos nāves veidus, spēlējot ar bērniem zombijus, izkrāsojoties no tās pašas slimības miruša onkuļa tēlā un ļaujot skatītājiem pievērt acis, lai nesamestos slikta dūša, vērojot filmas galvenā varoņa iekšējo orgānu makro-filmējumus. Filmai ritot uz priekšu, aktivitātes aiziet jau līdz tādam apsēstības līmenim, ka autora mazā meitiņa reiz pirms iemigšanas pasaka skaidri un gaiši: “Pietiek, tēti! Es vairs negribu spēlēt nāvītēs...”
Makelvija kino
Rosa Makelvija filmās formas ziņā var atrast ko līdzīgu – viņš iesaista sevi (gan pārsvarā būdams aiz kameras) un savu ģimeni, un visas četras retrospekcijas filmas, ko piedāvā festivāls, no sirds iesaku noskatīties hronoloģiskā secībā. Esmu pārliecināta, ka pēc iepazīšanās ar tām vērīgi skatītāji izjutīs režisoru kā tuvinieku, kā brāli, uzrunās viņu vārdā un gribēs zināt, kā tad viņam turpmāk dzīvē gājis.
Viss sākas ar Šērmana maršu / Sherman’s March (1985, 157’), kas ir burvīgs, ļoti aizraujošs un personīgs dokumentālista ceļojums, aizsākts ar spožu un visādām atbalsta komisijām patīkamu ideju populārzinātniski izsekot Amerikas vēsturē tik nozīmīgā ziemeļu– dienvidu pilsoņu kara varoņa, ziemeļu ģenerāļa Šērmana triumfālajam karagājienam cauri Džordžijas pavalstij uz jūru. Tomēr, kad izrādās, ka filmas uzņemšanai saņemts grants un jāsāk filmēt, režisors (pats Ross) sākumā negaidīti, bet vēlāk jau gandrīz paredzami sāk iekrist visādos blakusstāstos – pārsvarā neveiksmīgās mīlas dēkās, un Šērmana marša vietā nākas filmēt tās. Neraugoties uz svarīgajiem faktoriem, kas novērš uzmanību, ceļojums tiek veikts un autors pamanās noskenēt sava dzimtās Amerikas dienvidu daļas status quo, izmērīt, tā sakot, tābrīža dzīves temperatūru, brīžiem darbojoties indikatīvi kā Borats[1], tikai bez Borata provokācijas un cinisma devas.
Šķiet, ka šī filma ir noteicošā Makelvija nu jau leģendārā rokraksta izveidē. Agrīna pašvideo (atvainojiet, paškino) stilā varonis-autors pamanās radīt iespaidu, ka teju visur staigā ar ieslēgtu kameru un filmē visu, kas ar viņu notiek. Kas, protams, tā nav, un die’s vien zina, kas un cik daudz ir izmontēts ārā. Taču iemontētais ir ārkārtīgi komisks, jautrs un atklāts, it sevišķi tāpēc, ka Rosa alter ego zināmā atgādina Vudija Alena tipa intelektuālu lūzeri, kurš regulāri visu salaiž grīstē, bet īpaši par to nepārdzīvo un ļauj mums, skatītājiem, izbaudīt savas kameras tvertos brīnumus. Rosam piemīt unikāla spēja izraisīt cilvēkos uzticību, tāpēc viņš tiek ielaists visneiedomājamākajās situācijās. Šajā ziņā, visticamāk, veiksmes faktors ir viņa neviltotā interese par lietām un spēja ieraudzīt, kā tās papildina iecerētās filmas naratīvu.
Savādi, bet šai 1985. gadā uzņemtajai filmai izrādās mūsdienās ārkārtīgi aktuāla tematika. Es te atkal par priekšnojautām. Laukos, kur odi kož un kārtējā meitene atkal pametusi, Ross naktīs nevar gulēt un murgo par atomkaru. Tāds acīmredzot aktuāls temats arī Amerikas astoņdesmitajos. Viena no Rosa bijušajām, ko viņš filmas ceļojuma laikā izvēlas apciemot, iesaistījusies protestā pret atomieroču rūpnīcas celšanu. Protesta mītiņā kāds senators, uzrunājot sapulcējušos, saka: “Es esmu vienkāršs vīrs, un mans risinājums ir vienkāršs: Krievija, pārstāj ražot bumbas!” Protesta mītiņā uzstājas jaunas, sirdsskaidras meitenes Grētas Tūnbergas vecumā ar aicinājumu par mieru un mākslu, un, lūdzu, mēs visi kopā, pieliksim savu silto plaukstu… Pāris jūdzes tālāk kāds uzslējis Zemei pieminekli, kas 12 valodās izklāsta, kā pēc atomkara rekonstruēt civilizāciju. Filmā nav nekādu acīmredzamu dramaturģisku specefektu, bet skatītāja uzmanība neatslābst līdz pat pēdējai minūtei. Un filma ir 2 stundas un 37 minūtes gara!
Nākamā filma ir Kaut kāda saistība ar mūri / Something to Do with the Wall (1991, režisori – Ross Makelvijs kopā ar Merilinu Levinu, 90’), un tās fokusā ir Berlīnes mūris, atainojot notikumus no Rietumberlīnes puses mūra pēdējos mūža gados. Kameras acī veras visi tie amerikāņu tūristi, sargi, varasvīri, brīvības cīnītāji un dīvaiņi, kas ņemas ap mūri no tās otras puses, tādēļ mēs viņus nekad neredzējām.
Filma pieskaras arī radošam cilvēkam būtiskiem eksistenciāliem jautājumiem – piemēram, kāds pārbēdzēju mūziķu pāris no Austrumberlīnes stāsta, cik ļoti mūris viņus radoši uzlādējot, kā viņos dzimst radošā enerģija, pārlecot no nebrīves brīvē un atpakaļ… Kāds rietumvācu fotogrāfs pelna maizīti, bildējot mūri japāņu žurnāliem… Vienvārdsakot, ārkārtīgi aizraujošs gabals!
Tad nāk filma Nenoteiktais laiks / Time Indefinite (1993, 114’), kurā Ross atkal pievēršas savas ģimenes pētniecībai. Pats viņš beidzot 39 gadu vecumā atradis līgavu – kolēģi režisori Merilinu (ar kuru kopā jau taisīja Berlīnes mūra filmu), nosvin kāzas, viņa ģimene līksmo, ka nu beidzot Ross nācis pie prāta, un viņa atklātības līmenis atkal ir bezizmēra. Viņš pat pamanās ielīst līdzi savas nākamās sievas vizītē pie ginekologa, kurš no kameras nekautrējas un bez īpašām emocijām darbojas zem paladziņa – tur, kur ginekologi parasti darbojas. Filma turpinās, mums kopā piedzīvojot gan Rosa ģimenes priekus, gan bēdas, reflektējot par aktuālo, par eksistenciālo un par to, cik mīļa izskatās tā Jehovas liecinieka meitiņa, kad viņa tur tā stāv, kautrīgi nolaidusi acis, kamēr viņas tētis stāsta režisoram par nenoteikto laiku…
Makelvijs ir stāstnieks ar kameru. Viņa filmas rada iespaidu, ka sižeti un cilvēki nāk viņam pretī kā uzmedotam,
taču tas ir viņš pats, kurš jebkurā it kā visnenozīmīgākajā lietā spēj atrast pielietojumu stāsta papildināšanai. Viņš nevairās ne no ēnas, ne kadrā nejauši palikušas piedurknes, ne no tā, ka piepeši beidzas kameras baterija vai filma. Viss tiek komentēts, nepārtraucot stāsta plūdumu, un tas viss atbruņo autora vienkāršības un atklātuma dēļ. Cik daudz materiāla īsti paliek ārpusē, ir cits jautājums, un to mēs noteikti noskaidrosim, kad 28. aprīlī notiks viņa meistarklase.
Spožās lapas / Bright Leaves (2003, 107’) ir vēl viena šīs retrospekcijas filma, kurā atkal cieši iesaistīta režisora ģimene. Rosam, dzimušam dienvidniekam, sapņos rādās tabakas lapas no dzimtenes laukiem, un izrādās, ka Holivudas grāvējs ar Gariju Kūperu galvenajā tabakas rūpnieka lomā ir uzņemts pēc… Rosa vectēva biogrāfijas motīviem. Ross atkal ņem kameru plecos un brauc noskaidrot, bet, nonācis tabakas audzētāju biznesa aprindās, izmeklē arī industrijas ēnas puses – sabeigtās veselības un nāves, un to, kā tabakas lielrūpnieki izlietojuši lielo naudu.
Šķiet, Rosa ģimene ir tik liela, plaša un unikāla, ka viņam nekad nav bijis tālu jāmeklē pēc filmu sižetiem. Pietiek reizi gadā aizbraukt uz lielo ģimenes saietu, un visi Amerikas dienvidu daļas stāsti, cilvēki un likteņi savijas izteiksmīgā ainavā.
No Rosa Makelvija filmām nav iespējams atrauties, un es varu tikai izteikt sirsnīgu pateicību Rīgas Pasaules filmu festivāla rīkotājiem par iespēju tās redzēt un satikt šo unikālo režisoru meistarklases ietvaros.
Viss par Pasaules filmu festivālu 2024 – kinoteātra Kino Bize mājaslapā ŠEIT.
