800 cilvēku korī lielā cirka teltī dziedāt līdzi Beza Lurmena “Mulenrūžai”, katru kinoseansu iesākt ar skārdeņu atvēršanas maigajiem paukšķiem, četros naktī apsvilt saulē pie kinozāles ieejas, no melnās saunas mesties meža upē kopā ar slaveniem režisoriem, kas atbraukuši gandrīz tieši no Kannām, un ārkārtīgi atsaucīgai publikai rādīt Latvijas, Lietuvas un Igaunijas dīvainākās filmas – tas ir Pusnakts saules festivāls Somijā, aiz polārā loka.
Gan Pusnakts saules kinofestivāls Sodankulā (Sodankylä), Somijas ziemeļos, kur kino rāda visu diennakti, gan Trumses festivāls Ziemeļnorvēģijā, kur brīvdabas kinoseansos filmas tiek projicētas uz sniega ekrāna pilsētas galvenajā laukumā, gan Stockfish festivāls Islandē – tie ir unikāli kino notikumi, kurus dažādi prominenti starptautiski viesi un liels pulks uzticīgu skatītāju no tuvākā reģiona apmeklē eksotikas un īpašās gaisotnes dēļ. Šie tā sauktie “vietas svinēšanas” festivāli nespēj un nemaz netiecas konkurēt ar centrālās Eiropas festivāliem pirmizrāžu skaita ziņā, toties ir brīvi no ažiotāžas ap konkursiem un sarkanajiem paklājiem, ļaujoties daudz neatkarīgākai, drosmīgākai un reizēm arī visai ekscentriskai filmu atlasei.
1986. gadā grupa somu filmdaru, tai skaitā arī brāļi Aki un Mika Kaurismeki, nodibināja vienu no neparastākajiem kinofestivāliem pasaulē – Midnight Sun jeb Pusnakts saules festivālu Somijas galējos ziemeļos, 120 km aiz polārā loka. Pateicoties organizatoru spēcīgajam konceptuālajam redzējumam, jau vairākus gadu desmitus šeit var piedzīvot Sodankulas garu jeb spirit of Sodankylä, kur Lapzemes iedzīvotājs un Dienvidsomijas vai citvalstu viesis var
skatīties filmas piecas dienas bez apstājas, sēžot turpat blakus filmu zvaigznēm, svinot polāro dienu un svinot kino.
Tieši pateicoties savdabīgajam konceptam, Pusnakts saules festivāls ik gadu spējis kā viesus piesaistīt ievērojamus un atpazīstamus kino veidotājus – te viesojušies Milošs Formans, Abass Kiarostami, Terenss Deiviss, Atoms Egojans, Apičatpongs Vīrasetakuls, Filips Kaufmans, Olivjē Asajass, Maiks Lī, šāgada viesi – Arno Deplešēns, Mohsens Makmalbafs, Pernilla Auguste, Kents Džonss un citi.
Amerikāņu kinokritiķis Kenets Tjūrans raksta, ka somi ar lepnumu dēvē Pusnakts saules festivālu par anti-Kannām, un citē vēl vienu festivāla dibinātāju līdztekus Kaurismeki, somu kino vēsturnieku un režisoru Pēteru fon Bagu (Peter von Bagh, 1943-2014): ”Mūsu svēts princips ir – vienmēr iztikt bez formalitātēm.”
Sodankulā, miegainā un klusā Lapzemes pilsētiņā ar 5000 iedzīvotājiem (vidēji Sodankulas municipalitātes apdzīvotības rādītāji ir 0.72 iedzīvotājs uz vienu kvadrātkilometru) Pusnakts saules kino festivāls ar saviem gandrīz 30 tūkstošiem apmeklētāju ir viens no centrālajiem gada notikumiem. Ik gadu tieši nedēļā pirms vasaras saulgriežiem, kad četros naktī spīd tikpat spoža saule kā četros dienā
(šogad viens no festivāla tehniskajiem palīgiem tieši četros no rīta uz pusstundu aizmiga pie galvenās telts un pamodās jau ar saulē stipri apdegušu seju),
no trešdienas līdz svētdienai notiek nepārtraukti filmu seansi. Filmas rāda pilsētas vidusskolas zālē, septiņdesmit gadus vecajā kinoteātrī Lapinsuu, kā arī pirmajā festivāla gadā iegādātā, grandiozā krāsainā itāļu cirka teltī ar 800 skatītāju vietām un šogad pirmoreiz uzstādītajā Kitisen kino teltī, nodrošinot maksimāli intensīvāko kino pieredzes iespējamību. Par datumu maiņu Sodankulas festivālā nav iespējams spriest pēc saulrietiem vai saullēktiem, jaunas dienas iestāšanos apliecina vien paziņojumi pie festivāla kasēm...
Šogad Pusnakts saules festivāls nolēma sākt iepazīstināt somu skatītājus ar Baltijas kino – pagaidām tiem vēl pavisam svešu teritoriju, ja neskaita dažas pēdējos gados tapušas igauņu filmas. Mans uzdevums bija sastādīt Baltijas kulta filmu programmu – pietiekami eksotisku un spilgtu, mazliet erotisku un mazliet muzikālu, ar nelieliem šausmu elementiem. Uz Somiju aizceļoja lietuviešu režisora Arūna Žebrūna 1973. gada hipiju folkmūzikls Velna līgava, igauņu režisora Rainera Sārneta folk- noir drāma Novembris, kas 2017. gadā saņēma galveno balvu festivālā Riga IFF, kā arī Rolanda Kalniņa Četri balti krekli (1967), kas visur tika reklamēta kā Cannes Classics filma, un Vasilija Masa Zirneklis (1992).
Ierados festivālā otrajā dienā, un vēlā vakarā jau bija paredzēts Zirnekļa seanss. Diezgan nopietni satraucos, ieraugot programmiņā rakstīto – biju gatavojusies uz piecpadsmit minūtes garu ievadu pirms seansa, bet tā vietā man paredzēta meistarklase! Vienīgā meistarklase, kādu spēju iedomāties Vasilija Masa filmas sakarā, būtu iedvesmota no Kristīnes Matīsas grāmatas Vecās labās... nodaļas par Zirnekļa tapšanu, – mēs kopā ar skatītājiem mazu polāro eglīšu jaunaudzē ārdām baltas Auroras zeķubikses, veidojot milzu zirnekļtīklu...
Spilgti oranžā plēves teltī apēdu mazu fritētu kaķ-zivtiņu kārtojumu Rīgas labāko restorānu cenā un eju uz viesnīcu psiholoģiski nobriest meistarklasei, pa ceļam savlaicīgi atrodot seansam paredzēto telti Kitisen Kino. Tās izskats nomierina – man šķiet, vairāk par 100 skatītājiem tur nesapulcēt –, tomēr norādes, kas izkārtotas pa ceļam uz telti, ir rūpīgi krāsotas un izdaiļotas ar tumši zilām zvaigznītēm.
Gatavojoties meistarklasei, kurai diemžēl šoreiz nācās iztikt bez zeķubikšu atrakcijas, es gandrīz palaižu garām festivāla viesiem paredzēto dūmu pirti un peldi upē, ko noslēdz uz atklātas uguns gatavotas vakariņas. Tomēr Pusnakts saules festivāla komanda par viesiem rūpējas neatlaidīgi,
sazvana mani viesnīcas numurā, uzstāj uz manu dalību kūpināto zivju un melnās saunas pasākumā, un iesēdina vienā busiņā ar Miku Kaurismeki un viņa ģimeni.
Pirmā vakara sanākšana jau tradicionāli notiek mājās pie festivāla organizatoriem, blakus platai, rāmai upei, kurā peldas melnajā baļķu vigvamā izkarsējušies kino veidotāji. Godalgotais somu režisors Dome Karukoski sārtu seju staro laimē pēc saunas, un stāsta, ka jau trīs nedēļas nav bijis izkarsēties, jo nepārtraukti ceļo ar savu jaunāko spēlfilmu Tolkīns par triloģijas Gredzenu pavēlnieks autora jaunības gadiem.
Zivis ir neticami gardas, odi neganti, un laiks nepielūdzams – tuvojas pusnakts, un abi ar Pusnakts saules radošo direktoru Timo Malmi steidzamies ievadīt Zirnekļa seansu, pa ceļam vēl piestājot Lielajā teltī, kur astoņi simti skatītāju, aizturējuši elpu, nepacietīgi gaida sing-along seansa (jeb vienkārši kino karaokes) sākumu. Programmā – Beza Lurmena Mulenrūža, un pie nošu pultīm un mikrofoniem jau gatavībā sēž pieci vokālisti, no kuriem pāris ir pat Somijā visai populāri izpildītāji – viņu uzdevums ir uzkurināt publiku un piešķirt 800 balsu korim kaut cik pareizu skanējumu.
Kā pirms katra Pusnakts saules seansa, dziestot zāles gaismām, visa publika vienlaikus atver alus vai limonādes skārdenes, maigajiem paukšķiem seko sirsnīga ķiķināšana, un filma var sākties.
Izrādās, Kitisen Kino, kurš ieguvis savu vārdu par godu Kitisen skolai un Kitisen upei (neoficiāli dēvēts arī par Kitisen Kane), spēj ietilpināt divus simtus skatītāju. Acīmredzot programmas nosaukums Baltijas kulta kino vai arī Zirnekļa apraksts katalogā radījuši pietiekamu intrigu, un telts ir pārpildīta, ieskaitot skatītājus, kuri šķiet ievērojami par jauniem gaidāmajai filmai. Mans stāstījums par Vasilija Masa erotisko šausmu filmu kaut kā aizvirzās ļoti komiskā gultnē, bet Pusnakts saules auditoriju varētu vēlēties katrs lektors vai filmu veidotājs – tik atsaucīga, smejīga un komunikabla tā ir. Ievadlekcija sasniedz kulmināciju brīdī, kad stāstot sajaucu zirnekļa taustekļus ar sēkliniekiem, atstājot neizdzēšamu iespaidu uz festivāla brīvprātīgajiem palīgiem, kas pie manis vēl pienāk pateikties par filmu un stāstījumu.
Nākamā rīta pasākumu programma aizsākas ar aizraujošu festivāla radošā direktora Timo Malmi sarunu skolas zālē ar Mohsenu Makmalbafu (1957), vienu no izcilākajiem Irānas režisoriem (līdzās Džafaram Panahi un Abasam Kiarostami). Makmalbafa filmas droši vien labā atmiņā Arsenāla skatītājiem – Rīgā izrādītas gan viņa Salaam Cinema (1995), gan Gabe / Gabbeh (1996). Makmalbafs ir lielisks stāstnieks, un viņa stāsti nebeidzas – gan par vecāku laulību, kas ilgusi vien pavisam īsu brīdi, gan
par bērnību un pirmo ieslodzījumu jau pusaudža vecumā, kas deva iespēju ik dienu izlasīt pa grāmatai;
par politisko vajāšanu, kuras dēļ viņš ar sievu, arī kinorežisori Marsiju Meškini jau astoto gadu mīt Londonā; par kurioziem filmu tapšanas laikā un sirreālisma mākslinieku ietekmi uz saviem kinoveidošanas principiem, par mūsdienu Irānu un mākslinieku ierobežotajām iespējām tur, par kino izglītību. Viņš uzsver to, ka filma ir dvēseles spogulis, minot šādu piemēru – Bergmana un Tarkovska filmas ir iespējams tehniski izstudēt un pat atkārtot, tomēr tās nebūs identiskas izstudētajam paraugam, jo dvēseles klātbūtni filmā nav iespējams atdarināt. Tādēļ Makmalbafam ir iebildumi pret jauniem kinoveidotājiem, kuri ir piedzīvojuši tikai savu bērnību un pusaudža gadus, tomēr vēlas sākt režijas karjeru ar filmu par mūžīgiem jautājumiem.
Makmalbafs sarunā pukojas, ka festivālu radošie direktori attiecībā pret režisoriem un to režijas stilu esot kā skolotāji, kas bērniem norāda – jums jābūt tieši tādiem, un ne citādiem. Makmalbafs uzstāj uz režisora brīvību eksperimentēt, iegūt jaunu pieredzi un mainīties, nevis kļūt par sava kino rokraksta ķīlniekiem. Vairākkārt sarunā viņš sevi pretnostata kolēģiem Panahi un Kiarostami, un arī šajā tēmā – atšķirībā no viņiem, kas katrā filmā sevi atkārtojot, Makmalbafs izbaudot absolūtu radošo brīvību.
Pusnakts saules programma hronoloģiski aptver visai plašu periodu, ieskaitot nesen restaurētas mēmā kino lentes
(kino demonstrēšana no filmu lentes ir īpašs festivāla lepnums – pieejams atsevišķs saraksts ar seansiem, kurā kino netiek izrādīts no digitālajiem nesējiem).
Divus vakarus Lielajā teltī notiek mēmā kino seansi ar dzīvās mūzikas apskaņojumu – Entonija Askita 1932. gada romantiskā krimināldrāma skaistumkopšanas salonā A Cottage on Dartmoor, kura izsauc gan smieklus, gan grūtsirdīgas nopūtas zālē, un 2018. gadā restaurētā Fridriha Ermlera filma Impērijas paliekas / Обломок империи (1929) pianistu Stīvena Horna un Mārtina Paina apskaņojumā, kur rādīto darbaļaužu uzvaru pār imperiālistiski buržuāzistiskajiem sārņiem un sociālistiskās sacensības skaidrojumu pavada vētraini zāles aplausi. Kad skatītāji sāk somiski dziedāt līdzi filmas skaņu celiņā izmantotajai Internacionālei, es jau sāku klusām ienīst filmas apskaņotājus, kuri nodevušies šim pienākumam ar tik aizrautīgu centību, nekādi nenošķirot farsu vai glorifikāciju.
Pusnakts saules šaurais starptautisko viesu loks un nelielās Sodankulas ierobežotā kustības trajektorija rezultējas brīnišķīgās sarunās. Mūsu brauciens uz ziemeļbriežu fermu, kur Makmalbafs cītīgi staigā aiz visai garlaikota ziemeļbrieža, cenšoties to iekārdināt ar bērza zariņu un vienlaikus nofilmēt, beidzas ar pusdienām, kurās mani galda biedri ir Ņujorkas režisors Kents Džonss (viņš Pusnakts saules programmā aicināts gan ar savu dokumentālo filmu Hičkoks/Trifo / Hitchcock/Truffaut (2015), gan debijas spēlfilmu Diāna / Diane (2018), kas saņēma visas galvenās Traibekas festivāla balvas), un franču režisors Arno Deplešēns (viņa pēdējos gados tapušās filmas jau tradicionāli startē Kannu konkursā).
Sarunā par Godāra neciešamo raksturu un manierēm filmēšanas laukumā man izdodas ievīt arī latviešu kino.
Tikmēr Baltijas kulta filmu piedzīvojumi Kitisen Kino teltī turpinās, un pirmo reizi mūžā ievadu seansu vienos naktī – par to gan liecina tikai pulkstenis, ne dienas gaisma aiz telts sienām. Somiem patīk viss, un ļoti – gan lietuviešu mūzikls Velna līgava (tāda kā kempa versija rokoperai Jesus Christ Superstar), gan igauņu Novembris, gan Četri balti krekli, kuri tiek izrādīti pēdējā festivāla dienā, kad daļa starptautisko viesu jau devušies prom, toties festivāla brīvprātīgie palīgi un organizatori, radošo direktoru ieskaitot, beidzot priecīgi paši nāk skatīties kino. Rolanda Kalniņa filmai ir tapis unikāls, ar roku zīmēts plakāts, kurā mans vārds ir Sonia Broka, – to, atlipinātu no festivāla kluba sienas, man uzdāvina programmas koordinatore Milja, visu viesu labais gariņš.
Baltijas kulta filmu programmai paredzams arī turpinājums – nākamgad to veidos Tallinas Melno nakšu kinofestivāla direktore Tīna Loka, savukārt kāda somu žurnāliste nolēmusi iekļaut šogad noskatītās filmas sava doktora darba pētījumā.
Festivāla pēdējais seanss desmitos svētdienas vakarā – Kannu Un certain regard konkursā dāsni apbalvotā brazīļu filma, tropiskā melodrāma Eiridīkes Gusmao neredzamā dzīve / The Invisible Life of Eurídice Gusmão (2019), ir kā maģiska robežšķirtne – pirms ieeju kinozālē, apkārt vēl paveras īsts ceļojošā cirka skats ar krāsainām āra ēstuvju nojumēm, pļavas puķu vāzēm pie telšu ieejām, ielu mūziķiem un saules apmīļotiem festivāla pieredzes nogurdinātajiem ar mugursomām un telšu paklājiņiem plecos, bet jau pāris stundas vēlāk no teltīm atlikuši tikai jumti, un Sodankulas ikdiena panākusies šaipus skolas žogam.
