Rīgas starptautiskais kinofestivāls 2020. gadā piedāvā 129 filmas 10 tematiskās programmās 11 dienu garumā – nu skaidrs, ka šajā kosmosā vajadzīgs kāds uzticams ceļvedis. Kino Raksti nu jau tradicionāli lūdz saviem autoriem ieteikt kādu lielāka vai mazāka apjoma filmu izlasi, un kinozinātniece Dita Rietuma savu komplektu veido no četrām festivāla programmām.
Neprognozējamība, nedrošība – šis kinoindustrijai un arī Eiropas festivālu tīklojumam ir bijis traks gads, destruktīvākais ļoti garā laika posmā, ko var sākt skaitīt no laika pēc Otrā pasaules kara, kad daudzās pasaules valstīs aizsākās tā dēvētie A klases festivāli (Kannās, Lokarno. Berlīnē, Sansebastjanā u.c.). Pēdējos gadu desmitos festivālu skaits ir audzis griezdamies, tie izveidojuši smalku tīklojumu, kas ir būtisks gan Eiropas, gan arī pasaules nekomerciālā kino izplatībai. 2020. gads ienesis pamatīgas korekcijas gan kinoizrādīšanas un izplatīšanas rezultatīvajos rādītājos (jo klasiskās kino izrādīšanas vietas – kinoteātri – ilgi bijuši slēgti), gan arī kinofestivālu norisē. Vien gada sākuma flagmanim – Berlīnes starptautiskajam kinofestivālam izdevās notikt atbilstoši plānam un vēl nosvinēt jaunās radošās komandas koncepcijas iedzīvinājumu. Viss, kas sākās pēc tam, jau bija nervoza neprognozējamība – festivālu atcelšana vai pandēmijas diktēta izmisīga pārlēkšana digitālajā formātā.
Gads zaudēja arī savu centrālo asi – Kannu festivālu, kura balvas pamatoti tiek uzskatītas par nozīmīgākajām kinofestivālu pasaulē.
Turklāt šis festivāls ir vienīgais, kura spēkos vienmēr bijis ietekmēt kinoveidotāju likteņus un pat veicināt atsevišķu kino strāvojumu atpazīstamību. Šogad Kannu festivāls, kā zināms, nenotika, Kannu laureātu nebija. Nenotikušā festivāla direkcija gan izplatīja filmu sarakstu, kas būtu veidojušas šā gada festivāla programmu, bet arī šāds saraksts ir tikai pandēmijas laika kompromiss. Vienīgi Venēcijas festivālam septembrī izdevās iespītēt pandēmijai un pierādīt, ka starptautiskie festivāli var turpināties ar filmu skatēm fiziskā, nevis virtuālā formātā, ar zvaigznēm, viesiem, balvām un rituāliem kā sendienās jeb pirmspandēmijas ērā.
Lūk, šis ir fons, ar kuru nākas rēķināties ikvienam festivālam, kas plānots rudens mēnešos, – arī Rīgas Starptautiskajam festivālam.
Ticu, ka šis festivāla organizētājiem ir bijis īpaši grūts gads. Arī lielo kinoprocesa stūrmaņu, lielo festivālu atcelšana ir faktors, kas apgrūtina kvalitatīvu, spēcīgu filmu atrašanu. Un kaut arī katra festivāla – liela vai maziņa – veidotāji meklē savas filmas, sastāda savas unikālās programmas, tomēr tieši tās filmas, kas izpelnījušās atzinību Berlīnē, Kannās, Venēcijā, mazāk Lokarno, Karlovi Varos un citur, iegūst papildu ievērību un piesaista lielāku publikas interesi.
Ja man šogad būtu jāizvēlas tikai viena filma no Rīgas Starptautiskā kinofestivāla repertuāra, tā būtu klasisko filmu programmā In Kino Veritas atrodamā čehu režisora Juraja Herca filma Kremētājs / The Cremator (1968). Tomēr Kino Raksti rosināja ieteikt vairākas filmas, un to darīšu, pieskaroties atsevišķiem programmas blokiem – Konkursa programmai, Festivālu izlasei un Atrasts Berlīnē.
Īzaks / Izaokas (2019, Jurgis Matulevicius)
Šī ir vēsturiska lietuviešu drāma, kas intriģē ar dažām līdzībām un atšķirībām – šī filma tika finansēta un producēta apmēram tajā pašā laikā, kad tapa pirmā Latvijas holokausta kinodrāma Tēvs Nakts (2018), bet filmas protagonists nav pozitīvais varonis. Viņš, atšķirībā no Žaņa Lipkes, nevis glābj ebrejus, bet gan ir iesaistīts ebreju kaimiņa nogalināšanā. Par spīti filmas autoru centieniem ievirzīt savu lieldarbu nozīmīgo A klases festivālu programmās (kas, protams, ir katra Baltijas filmu veidotāja sapnis un mērķis), tas neizdevās. Būs interesanti izprast, kamdēļ. Jāatgādina, ka pērnajā Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā uzvarēja niansētā lietuviešu vēsturiskā drāma Nuova Lithuania. Vai Īzakam ir potenciāls turpināt Lietuvas filmu panākumu tradīciju Rīgā?
Īzaks RIFF Konkursa programmā – ceturtdien, 22. oktobrī 20:30 Splendid Palace Mazajā zālē
Konference / Конференция (2020, Ivans I. Tverdovskis)
Viens no Krievijas vidēji jaunās paaudzes veiksmīgākajiem režisoriem, kuram līdz šim izdevies šķietami ikdienišķu materiālu radoši pārstrādāt spēcīgā mākslinieciskā tekstā. Viena no līdz šim labākajām Tverdovska filmām ir viņa otrā pilnmetrāžas filma, arī Rīgā rādītā Zooloģija (2016) – par sievieti ar asti. Šajā filmā aizsākās režisora sadarbība ar aktrisi Natāliju Pavļenkovu, un Konferencē Pavļenkova spēlē mūķeni, kura ieradusies Maskavā, lai organizētu piemiņas pasākumu terorakta upuriem, kurus sagrāba kā ķīlniekus 2002. gada oktobrī muzikālās izrādes laikā Dubrovkas teātrī. Ķīlnieku atbrīvošanas operācijas laikā bojā gāja 130 cilvēki.
Filma nerāda traģēdijas norisi, izmantojot Holivudai raksturīgos vēstījuma un darbības paņēmienus (slikts piemērs – Kristofera Nolana filmas Tenet (2020) ievadepizodes). Tā veidota kā sarunu drāma, kurā mūķene iesaista izdzīvojušos ķīlniekus, – mēģinājums restaurēt notikušo ar vārdu/stāstu palīdzību, izrunājot traģēdijas pieredzi. Filmas darbības gaitā pamazām, soli pa solim atklājas arī pašas mūķenes dalība senajos notikumos, viņas nebūt ne viennozīmīgā loma, arī dramatiskās attiecības ar pašas ģimeni (šī gan ir didaktiskākā filmas daļa). Atcerēties vai aizmirst – tāds ir filmas uzjundītais jautājums. Cilvēki pārāk daudz un viegli visu aizmirst, teiks mūķene. Cilvēkiem vajag aizmirst un dzīvot tālāk – dibināt citas ģimenes un dzemdēt citus bērnus –, iebildīs viņas pavadone. Konference ir mēģinājums analizēt posttraumatiskā stresa blaknes –
niansēts, emocionāli piesātināts, nopietns darbs, kas ētiski korekti un mākslinieciski spēcīgi piedāvā veidu, kā vēstīt par traģiskiem notikumiem ne tik senā pagātnē.
Filma demonstrēta nupat notikušā Venēcijas festivāla programmā Giornate degli autori, saņēmusi balvu par labāko scenāriju festivālā Sočos (Krievija). Viena no būtiskākajām filmām Rīgas Starptautiskā festivāla piedāvājumā.
Konference RIFF Konkursa programmā – piektdien, 23. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē
Šarlatāns / Charlatan (2020, Agneška Holanda)
Riga IFF programmā Festivālu izlase ir vairākas filmas no 2020.gada Berlināles programmas – arī poļu režijas klasiķes Agneškas Holandas darbs Šarlatāns, kura pamatā ir uz dokumentāliem faktiem balstīts stāsts par dziednieku, kurš sekmīgi strādājis arī sociālistiskās Polijas apstākļos, līdz izrādījies varai neērts un, iespējams, kļuvis par slepeno dienestu sazvērestības upuri (zaudējis aizstāvi augstākajos varas ešelonos, tiek arestēts un apsūdzēts divu pacientu noindēšanā). Filmas galvenā varoņa prototips ir dziednieks Jans Mikolašeks (1889–1973, lomā – čehu aktieris Ivans Trojans), kurš spēja diagnosticēt slimības, vizuāli apskatot pacienta urīnu, un veiksmīgi arī tās ārstēt ar tautas dziedniecības līdzekļiem.
No režisores Agneškas Holandas ir vērts mācīties prasmi pamatīgi, niansēti, psiholoģiski pārliecinoši izstāstīt stāstu; viņas varoņi nav ideāli un plakani. Arī Jans Mikolašeks tāds nav – nekādā gadījumā ne ideālais varonis, kurš kļuvis par varas upuri, kaut arī tā varētu veidot šo drāmu. Savas dzīves gaitā Mikolašeks ne vienmēr izturējis pārbaudījumu ar varu un naudu, viņa kaislība pret sava dzimuma partneriem kļūst par destruktīvu spēku paša ģimenei. Filma pārliecina kā profesionāli izcils darbs.
Šarlatāns RIFF programmā Festivālu izlase – sestdien, 17. oktobrī 16:30 un sestdien, 24. oktobrī 21:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Dau. Nataša / Dau. Natasha (2020, Iļja Hržanovskis)
Kalpotāji / Služobnici (2020, Ivans Ostrohovskis)
No šā gada Berlīnes kinofestivāla programmas uz Rīgu atceļojušas vēl divas Austrumeiropas filmas, kuru tēma ir totalitāras varas un cilvēka attiecības; abas pieminēšu tikai konspektīvi. Pirmā ir Dau. Nataša – radikālais krievu režisora Iļjas Hržanovska eksperiments, miksējot totalitāra realitātes šova un kino elementus. Šī filma ir tikai viena daļa no apjomīga audiovizuāla darba – filmu kopuma, kas tika veidots daudzu gadu garumā īpaši uzceltā dekorācijā – slepenā staļinisma ēras fiziķu pilsētiņā. Kā zināms, gigantiskais un finansiāli ambiciozais projekts tiek vērtēts ļoti pretrunīgi, kaut tam ir daudz cienītāju. Režisors tiek arī kritizēts par aktieru, neprofesionālu tēlotāju ekspluatāciju. Tomēr Dau. Nataša saņēma vienu no šā gada Berlīnes festivāla balvām, tādējādi apliecinot, ka kinofestivāliem nepieciešami gan skandāli, gan estētiski eksperimenti. (Balvu par izcilu māksliniecisko sniegumu saņēma talantīgais vācu operators Jirgens Jirgess, kurš filmējis arī izcilā austriešu režisora Mihaela Hanekes filmas un citas.)
Neesmu Hržanovska gigantomāniskā eksperimenta cienītāja, bet, nenoliedzami, Dau. Nataša ir īpaša pieredze,
ja gribas izdzīvot totalitārisma pazemojumus, vērojot filmas aktieru / varoņu morālo spīdzināšanu un fizioloģiskās ciešanas.
Cilvēka un varas attiecību tēma iezīmējas vēl vienā filmā no Berlināles programmas – čehu filmā Kalpotāji, kuras darbība norisinās vēsturiski vēlākā laika posmā – 80. gados slēgtā katoļu seminārā, kuru arīdzan uzmanīgi uzrauga slepenie dienesti. Sekas vairākiem tā audzēkņiem un pasniedzējiem ir dramatiskas, tai skaitā nepieciešamība izdarīt izvēli – kļūt par drošības dienestu ziņotāju vai nekļūt. Mazliet fragmentēto vēstījumu papildina pārliecinošs vizuālais stils melnbaltā kino estētikā.
Dau. Nataša RIFF programmā Festivālu izlase – piektdien, 16. oktobrī 21:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Kalpotāji RIFF programmā Festivālu izlase – svētdien, 25. oktobrī 14:00 Splendid Palace Lielajā zālē un online.rigaiff.lv
Berlīne, Aleksandra laukums / Alexanderplatz (2020, Burhans Kurbani)
Undīne / Undine (2020, Kristians Pecolds)
Arī programmu Atrasts Berlīnē pamatā veido filmas no gada sākuma Starptautiskā Berlīnes festivāla. Gan pazīstamā vācu režisora Kristiana Pecolda filma Undīne, gan mazpazīstamā Burhana Kurbani Alexanderplatz bija spēcīgas konkursa programmas vienības, tām nevarēja pārmest gadījuma rakstura klātbūtni izcelsmes valsts dēļ (“ražots Vācijā”).
Pecolda Undīne ir neparasts, poētisks un iecerē sarežģīts darbs – režisora mērķis bijis radīt metaforiski piepildītu filmu, kurā mūsdienu materiāls un mūsdienu Berlīnē dzīvojošie varoņi kļūst par pārlaicīgiem, mītiskiem tēliem. Manuprāt, tas viņam izdevies lieliski – Undīne ir ne tikai jauna sieviete ar sarežģītu jūtu dzīvi, kura vada ekskursijas Berlīnes pilsētmuzejā–arhitektūras izstādē, bet, iespējams, arī mītiskā ūdensmeita, nāra. Galvenajās lomās – aktieri Pola Bēra un Francs Rogovskis, kuri filmējušies arī Pecolda iepriekšējā filmā, daudz pretenciozākajā, samākslotajā Tranzīts / Transit (2018), kur režisors izmantoja līdzīgu pieeju materiālam. Undīnes loma Polai Bērai Berlīnes festivālā atnesa balvu par labāko aktrises darbu, savukārt
Pecolds filmā Undīne ir atradis līdzsvara sajūtu starp sadzīvisko un pārlaicīgo.
Toties Burhana Kurbani Alexanderplatz ir atzīstams mēģinājums iet pa klasiķu pēdām. Kinovēsturē ir iegājis Rainera Vernera Fasbindera 1980. gadā veidotais epohālais TV seriāls (14 sērijas) ar tādu pašu nosaukumu. (Pirmais, hronoloģiski daudz kompaktākais mēģinājums ekranizēt Alfrēda Dēblina populāro romānu ir 1931. gada vācu filma Berlin-Alexanderplatz: The Story of Franz Biberkopf ). Vācu režisora, četrdesmitgadnieka Kurbani 2020. gada versija ir redzēšanas vērta – filma pārliecina gan ar nervozās mūsdienu metropoles vizuālo tēlu, gan ar galvenā varoņa traktējumu un tēlotāja izvēli. Galvenais varonis Francs nu ir imigrants Vācijā, lomā – tumšādainais, Gvinejā dzimušais aktieris Velkets Bungue.
Berlīne, Aleksandra laukums RIFF programmā Atrasts Berlīnē – ceturtdien, 22. oktobrī 21:00 un svētdien, 25. oktobrī 18:00 Splendid Palace Lielajā zālē un online.rigaiff.lv
Undīne RIFF programmā Atrasts Berlīnē – otrdien, 20. oktobrī 18:30 Splendid Palace Lielajā zālē un ceturtdien, 22. oktobrī 18:30 Splendid Palace Mazajā zālē
Divdesmitais gadsimts / The Twentieth Century (2019, Metjū Rankins)
Ekstravaganta filma, kas tika pie kinokritiķu balvas (FIPRESCI) 2020. gada Berlinālē un ir pabijusi Ziemeļamerikas festivālos – 2019. gadā izrādīta Toronto programmā Midnight Madness. Tiešām, Divdesmitais gadsimts ir perfekta filma programmai ar nosaukumu Pusnakts neprāts. Kanādas režisora debitanta Metjū Rankina darbs šķiet kā radīts dažādām festivālu nišas programmām, kuru skatītāji ir gatavi vistrakākajiem un radikālākajiem eksperimentiem. Divdesmitais gadsimts tāds noteikti ir.
Ja es pārstāstītu filmas sižetu par Kanādas politiķa un premjerministra Viljama Laiona Makenzija Kinga (1874–1950) dzīves un politiskās karjeras gājumu, riskētu ar to, ka filmas potenciālais skatītājs gara acīm radītu vēsturiski gaudenu pastāstu smagnēja reālisma estētikā. Nekā tamlīdzīga! – Divdesmitais gadsimts ir, iespējams, politiski nekorektākā un estētiski dulnākā, pat durnākā vēsturiskā filma manā kinoskatītāja pieredzē.
Makenzija Kinga paralizēto māmuļu spēlē brutāls vīrišķis, un tā nav vienīgā loma, kurā režisors apzināti pārkāpj dzimumu loģiku.
Jaunie politiķi savus talantus un prasmes apliecina mazu ronīšu slaktēšanas un daiļurinēšanas sacensībās, un tamlīdzīgi. Filmas vidi un vizuālo stilu inspirējis vācu ekspresionisms tā agrīnajā, autentiskajā, proti, teatrālajā izpausmē – skat. klasisko filmu Doktora Kaligari kabinets (1919), kurā vide tiek radīta ar deformētu dekorāciju palīdzību. Rankins nav izticis arī bez Kanādas autorkino ikonas Gaja Madina ietekmēm.
Ja par debijas filmas pamatuzdevumu uzskatām uzmanības piesaistīšanu režisora personībai, tad Metjū Rankinam tas ir izdevies. Latvijas kinovidi filma varētu iedvesmot meklēt netradicionālākas pieejas vēstures interpretācijai, kaut filmai piemīt pamatīgs potenciāls sakacināt un sakaitināt uz tradicionālām vērtībām orientētu skatītāju.
Divdesmitais gadsimts RIFF programmā Festivālu izlase – svētdien, 18. oktobrī 21:30 Splendid Palace Lielajā zālē un online.rigaiff.lv
Neredzamā dzīve / Invisible Life (2019, Karims Ainouzs)
Filma, kas kļuva par 2019. gada Kannu festivāla otrā konkursa Īpašais skatiens / Un Certain Regard uzvarētāju. Jāatzīstas, Kannās no filmas seansa biju spiesta aiziet institucionālu izaicinājumu dēļ, un faktu, ka tieši šī filma ir saņēmusi nozīmīgāko Īpašā skatiena balvu, vēlāk uztvēru ar izbrīnu. Tradicionāli šī programma akcentē nekonvencionālākus darbus, bet Neredzamā dzīve radīja priekšstatu kā profesionāli veidota melodrāma, kas mentāli tuva latīņamerikāņu telenoveļu (seriālu) garam. (Filmas pamatā ir Martas Batalas romāns A Vida Invisível de Eurídice Gusmão).
Tomēr jau krietni vēlāk, izmantojot izdevību noskatīties filmu visā tās garumā (un filmas ir jāskatās no sākuma līdz galam!), man savu viedokli nācās koriģēt.
Filma stāsta par divām māsām 20. gadsimta 50. gados Riodežaneiro, un stāsta lēnīgo plūdumu laiku pa laikam uzspridzina temperamentīgo aktrišu darbi un pat šokējošas epizodes (piemēram, kāzu nakts fizioloģiskā jandāliņa aina). Aktrises Džūlija Stoklere un Karola Duarte rada emocionāli piepildītu stāstu par divu sieviešu dzīvēm, kuras ievaino vīrieši un sabiedrības rāmējumi. Abas māsas tiek izšķirtas jaunībā – būtībā, pakļaujoties vīriešu gribai. Vīriešu pasaules noteikumi turpina ietekmēt abu sieviešu dzīvi arī turpmāk, kaut katra no māsām ir izvēlējusies savu izdzīvošanas stratēģiju šajā vīriešu pasaulē. Filmā triumfē feministisks spīts un pašpietiekamība, kas sakabē ar pārliecinošu stāstniecības prasmi šo darbu padara īpašu.
Neredzamā dzīve RIFF programmā Festivālu izlase – piektdien, 23. oktobrī 21:00 Splendid Palace Lielajā zālē
Kremētājs / The Cremator (1968, Jurajs Hercs)
Un finālā – mana favorīte. 1968. gada čehu kino šedevrs, kas pēc pirmizrādes tika nolikts uz plaukta. Filma jēdzieniski var tikt pieskaitīta čehu jaunā viļņa darbiem, kaut režisora Juraja Herca darbs ir daudz komplicētāks, nekā dažs labs no pazīstamākajiem čehu jaunā viļņa darbiem (piemēram, Miloša Formana filmām). Kremētāja darbība norisinās 20.gadsimta 30. gados (filmas pamatā ir Ladislava Fluksa romāns) – šī arī ir viena no būtiskākajām iezīmēm, kas Kremētāju atšķir no citām, mazliet agrāk tapušām čehu jaunā viļņa filmām. Tā nereflektē par “tagadni” (proti, 20. gs. 60. gadiem, kad čehu kinomākslā triumfēja modernisma estētika), bet analizē senāku pagātni, iedziļinoties galvenā varoņa dīvainajā un destruktīvajā pasaulē. Filmas galvenais varonis Karels Kopfrkingls (lomā – izcilais Rudolfs Hrušinskis) ir profesionāls krematorijas darbinieks, kurš kļūst par nacisma ideju piekritēju un ir azartiski gatavs piedalīties āriešu rases stiprināšanā, likvidējot ebrejus, pat savu sievu un dēlu.
Varoņa deformētā pasaule un pasaules uzskati tiek izteikti pamatā ar filmas vizuālā stila elementiem – ekspresīviem, proporcijas un vidi kropļojošiem rakursiem, īpašu kameras darbības stratēģiju, biežu platleņķa optikas izmantojumu un filmas montāžas ritmu. Neskatoties uz īpatnējo vizuālo valodu, filma darbojas arī kā spriedzes piesātināts trilleris.
Kremētājs ir filma, kura būtu jāmāca studentiem, un domāju, ka Pēteris Krilovs, kurš šogad ir programmas In Kino Veritas vieskurators, to arī dara.
Programmā In Kino Veritas ir iekļauta arī laba, informatīva dokumentālā filma par čehu jaunā viļņa populārāko režisoru Milošu Formanu (Forman vs Forman) un vēl vairākas izcilas čehu jaunā viļņa filmas. Nepalaidiet garām!
Kremētājs Riga IFF programmā In Kino Veritas – sestdien, 17. oktobrī 14:00 Splendid Palace Lielajā zālē un online.rigaiff.lv
Formans pret Formanu Riga IFF programmā In Kino Veritas – svētdien, 18. oktobrī 18:00 Splendid Palace Mazajā zālē un online.rigaiff.lv
