Šogad Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālajā Filmu skolā ir tradicionālais dokumentālo filmu gads – šajā kino veidā sevi attīsta 1. un 2. kursa studenti. Un arī šogad studenti radījuši publisku iespēju atbalstīt topošos projektus – šoreiz otrā kursa dokumentālos darbus.
NFS mācību struktūra nosaka – jau pirmā kursa veikumi ir nopietni, bet ar otro kursu sākas (pieaug!) spēcīgas pašdisciplīnas un pašizaugsmes tieksmes (par trešo jeb pēdējo kursu nerunāsim, tiem ir savi nosacījumi). Augot cerībām, aug arī vajadzības – kā topošo kinoveidotāju kursabiedrene redzu to pavisam tieši.
Līdzīgi kā pagājušajā gadā, meklēju iespējas satikties ar filmu režisoriem / operatoriem, bet pavasara filmēšanas, montēšanas un kursa darbu rakstīšanas noteica interviju laiku starpbrīža garumā. Ņemot vērā dokumentālā kino neparedzamību un atkarību no saviem varoņiem un notikumiem, šoreiz vairāk pievērsāmies tieši filmu saturam, mazāk – konkrētā režisora redzējumam. (Kā atzina vairāki kursabiedri – vēl jau nevar paredzēt!)
Nacionālās Filmu skolas Instagram kontā rakstīts, ka topošajām filmām “kopīgas ir vismaz divas iezīmes: pirmkārt, tās visas ir mūsdienu Latvijas atspoguļojums, un, otrkārt, to tapšanai ir nepieciešams Tavs atbalsts!”. Gribu pievienot trešo pazīmi – tās tiek veidotas ar jauneklīgu spēku un cerību.
Nacionālās Filmu skolas 2. kursa vārdā pateicos ikvienam, kurš atradīs iespēju izrādīt atsaucību studentu veikuma kvalitātes celšanā un dokumentālā kino vilinājuma atjaunināšanā!
Rolands Arnis. 75 dienas (producente Nadīna Anna Larionova)
Tipiska tikšanās studentu steigā, kņada lekciju starpbrīdī. Mēģinu slēpt telefonu, kas ieraksta skaņu, lai radītu mierīgāku vidi, bet neizdodas, jo esam neparasti akustiskā gaitenī. Jācīnās pašiem ar savām balsīm.
Rolands iecerējis filmu par drauga Emīla piepešo apņemšanos – 75 dienas pēc kārtas veikt divus 45 minūšu treniņus, lasīt grāmatas, atturēties no alkohola un smēķēšanas. Tiklīdz prasības netiek izpildītas vai noteikumi pārkāpti, jāatgriežas sākuma punktā. Emīla ideāli saduras ar rīcības realitāti,
izaicinājums tiek atsākts atkal un atkal, un atkal, vedinot uz domu – kāpēc tas vispār jādara?
Filmu veido rokas kameras novērojumi ar atsevišķiem līdzdalības elementiem. Rolands vēlas pievērsties centieniem pārvarēt sevi un uztvert uzspiestās disciplīnas patiesos iemeslus – jo arī režisoram tie vēl nav skaidri. Izklausās, ka varoņa vēlme pārveidot savu dzīvi nav tikai jaunības apjukumam un degsmei raksturīga, bet ir vispārcilvēciska meklējumu pieredze.
Alvīna Jansen. Intīma zona (producente Anna Erdmane-Hermane)
Pagaidu nosaukums mulsinošs, skaidroju. Režisore kopā ar operatoru Artjomu Storoževu seko jaunajai modes māksliniecei Džeinai Lubānei – pašaizliedzīgai, talantīgai, drosmīgai. Intīma zona ir Latvijas Mākslas akadēmijas 2024. gada modes skates tēma, vienlaikus tās ir modes sintētikas un cilvēka īstuma krustceles.
Mākslinieka agonijas ceļš varētu būt apakšvirsraksts. Studiju kulminācijai – skatei – mākslinieki gatavojas kā uz mūža lielāko pārbaudījumu. (“Gatavojas vienai dienai... Bet varbūt tā būs pēdējā.”) Pārsteidz, pat biedē Džeinas disciplīna un mērķtiecība visa gada garumā, ne tikai mēnesi pirms šova. Starp diviem darbiem un ģimenes apciemošanu Latgalē Džeina atrod laiku personīgas, pārdomātas kolekcijas izveidei.
Modes pasaule Alvīnai ir tuva kopš bērnības – tas ir ģimenes amats, uz modes skatēm no Liepājas viņa braukusi kopš 12 gadu vecuma. Tuvību tieši ar Latvijas Mākslas akadēmijas vidi un cilvēkiem Alvīna ieguva, četrus mēnešus montējot dokumentālo filmu par dizaina nodaļu. “Neticēsi, es viņus iemīlēju!” Ticu. “Filma jāveido par to, ko mīli,” – te viņa citē pasniedzēju Jāni Putniņu. Bet divreiz Alvīna neatkārtosies.
Intīma zona tiks veidota kā poētiska dokumentālā eseja par sūro procesu no idejas līdz īstenojumam, pārdomātās mizanscēnās tiks atklātas Džeinas iedvesmas, ģimene, niansētā pasaules uztvere, iekšējais plašums… Viņās abās – režisorē un varonē – ir kas radniecīgs. Alvīna apstājas un nopūšas: “Arī mode var būt skaista. Arī mode ir māksla.”
Arnis Kalniņš. Ziņotājs (producente Nadīna Anna Larionova)
Dokumentālo filmu Arnis veido par tēvu, fotogrāfu Juri Kalniņu. Iecere izaugusi no intereses par tēva darbību padomju laikā, kad nejaušas sagadīšanās un nojaušami pretpadomniecisku fotogrāfiju dēļ viņš bijis savākts uz čeku. No tā arī veidots filmas nosaukums – ziņotājs gan kā savu ideju nesējs, gan kā aplinkus ziņnesis čekā.
Izpētes procesā Arnis arvien vairāk pievērsies citām Jura Kalniņa šķautnēm, īpaši viņa mākslinieciskajai darbībai – Juris ir viens no pirmajiem Latvijas aerofotogrāfiem. Caur darbiem atklājas arī Jura personība un pagātne, Arnis iecerējis rādīt arī 82 gadus vecā tēva šodienu – kā dzīvo kādreiz pieprasīts fotogrāfs, kā pielāgojas jaunajiem apstākļiem un tehnoloģijām. Arnis vēro, “kā šī pagātne pāraugusi tagadnē”.
Novērojošus mūsdienu kadrus Arnis plāno papildināt ar vizuāli atšķirīgiem inscenējumiem un dažādiem performatīviem elementiem. Piemēram, attēlotas tēva pirmās profesijas – kapracis un automehāniķis –; tēva izpildīta dziesma kā filmu vienojošs motīvs.
Līva Klepere. Prombūtne (producente Emīlija Lenkeviča)
Ar Līvu tiekos klusā priekšpusdienā Filmu skolā. Soļu atbalsis tukšajā telpā rada retu sevis apzināšanās mirkli.
Līva veido filmu-eseju par iekšējām pārmaiņām, ilgstoši atrodoties svešumā. Viņa stāsta, ka ar dokumentālo kino līdz šim maz saskārusies, tikai šis mācību gads pavēris dokumentālo redzesloku. Līdzīgi attīstījās arī viņas filma – kopā ar operatoru Aivaru Šaicānu tika plānots veidot filmu apmaiņas braucienā Norvēģijā, bet par ko, kur, kad – tas tapšot skaidrs tikai uz vietas. Cerības ne vienmēr piepildās, vietējo atturība, kultūras un valodas robeža, mūžīgais skrējiens starp darbu, skolu, mājām piespieda pievērsties kam citam – savām izjūtām. Pirmo reizi dzīvojot svešā zemē, ir jāsaskaras ar dziļu vientulību un sadzīves niecīgumu. Ir jāpieaug, jāzaudē jaunības bezbēdība. Jāaptver, ka pasaule neapstājas, lai gan pats jūties sastindzis.
Filmas tēls balstīts prombūtnē uzņemtos filmējumos un dienasgrāmatu ierakstos; izmantoti gan sapņaini analogi, gan skaudri digitāli filmējumi, pretstatot iedomas un realitāti.
Armands Strauja. Hronists (producente Emma Daniela Grāpe)
Ar Armandu tiekamies kādā Filmu skolas telpā, kas tobrīd piepildīta ar aktuālo projektu rekvizītiem, telpā drūzmējas citu kursu studenti. Ir mazliet šauri, bet Armands neliekas ne zinis.
Hronists ir portretfilma par daudzšķautņaino Marģeri Martinsonu. Precīzāk, par viņu kā videografomānu, jo viena no Martinsona reputācijas šķautnēm bija „nelūgtais viesis ar kameru”. Martinsons tiek intervēts, vērots un provocēts gan mājās, kuras sienas klāj diski un kasetes, gan pasākumos, kuros joprojām piedalās un rīko 85 gadus vecais mākslinieks / vecvectēvs / fotogrāfs / operators. Cenšoties atšķetināt varoņa atmiņu un domu līkločus, tiek meklēts Marģera dzinulis, viņa attieksme pret darbu un mantojuma saglabāšanas spriedze.
Režisors arī pats aizraujas ar hronikām – realitātes indeksāciju un būtisku notikumu fiksāciju. Pievēršanās Martinsonam (un Rūdolfam Mingam filmā Kino vecītis) ir vienlaicīgi arī mēģinājums pietuvoties sev. Iespējams – tas gan ir minējums, kas filmā varētu neparādīties –, savdabīga nozīme būs sadursmei starp Armanda drošo un mērķtiecīgo personību un Marģera Martinsona izvairīgo domu gaitu un bagātīgo stāstu krājumu. Bet režisors varoni atkodīs.
Vēl trīs projektu veidotājus satiku attālināti vai rakstiski. Pavasaris tomēr.
Aleksandrs Vasks. Zvani (producente Anete Mārtuža)
Lakoniski: “Filma kopumā ir par zvaniem.” Signāls, brīdinājums, atgādinājums, zīme. Aleksandram, filmas režisoram un operatoram, zvani vienmēr šķituši tuvi – gan bērnības baznīcā, gan skolā, gan mājas durvīs. Katram zvanam ir sava nozīme. Laikā, kad īstus zvanus aizstāj citi mehānismi, zūd arī paši zvani un ar tiem saistītā zvaniķa profesija. Filmā tieši šiem aspektiem tiks pievērsta vislielākā uzmanība – tā būs liecība izzūdošajai cilvēka klātesamībai.
Darbs iecerēts poētiskā modalitātē, īpaši iedvesmojoties no dokumentālā kino klasiķa Ulda Brauna daiļrades. Iepriekš Aleksandrs vairāk strādājis spēlfilmās un sācis attīstīt personīgu stilu, tādēļ centīsies iekļaut sev raksturīgos “vizuālos elementus un sajūtu”. Tas tiks panākts ar, piemēram, platekrāna izmantojumu, bet dokumentālu izteiksmību radīs kontrastains melnbalts attēls.
“Nekad nebūtu iedomājies uzkāpt baznīcas tornī un piedzīvot to, kā baznīcas zvans skan metru no auss. Tā ir neaprakstāma sajūta, ko vēlos nodot arī filmas skatītājiem.”
Jānis Upmalis, Beatrise Zviedre. Tavās rokās (producente Grēta Grebže)
Jānis un Beatrise veido filmu par burbuļojošu personību – vienmēr pozitīvo zupas virtuves dibinātāju Ievu. Paralēli darbam, Ieva ir arī mīļa mamma un ģimenes balsts. Viņas degsmi ne vienmēr spēj saprast ne tikai sabiedrība, bet arī zupas virtuves apmeklētāji. Šī ir iepazīšanās ar pašaizliedzīgu un dāsnu cilvēku. Filmā tiks izmantota nostalģiska 1,66:1 malu attiecība optimālam tuvplānu, vidējo un kopplānu apvienojumam, kas “atļauj varoņiem elpot un tiekties uz ko tālāk”. Komanda vēlas tuvoties varoņiem gan emocionāli, gan vizuāli, balstoties rādīšanā, nevis skaidrošanā.
Līdz šim abu režisoru dokumentālā pieredze bijusi saistīta ar notikumu un pasākumu fiksēšanu; tas mācījis būt ātriem un attapīgiem. Taču dokumentālas filmas filmēšana būtiski atšķiras ar nepieciešamību iepazīt varoņus tuvāk – ik filmēšanas reize ir iespēja uzzināt ko jaunu un attīstīties pašiem. “Draivs ir noķerts, gribas vēl un vēl.”
Marts Indriķis Zunde. Sēja
Sēja ir lēns kādas Latvijas lauku sētas portrets. Statiskos, melnbaltos kadros kamera uzkavējas pie pļavas, pie govs, pie sētas. No vienas puses, šī meditācija ir manipulatīva – autors izlemj, cik ilgi skatītājs vēros kadru, cik ilgi būs spiests tam pievērst uzmanību. No otras puses, melnbaltie toņi nepārprotami aicina skatītāju meklēt pašam visvairāk interesējošo, domāt patstāvīgi. Izvēles iespējas paplašina arī platekrāna izmantojums.
Indriķis atzīst, ka šādus uzstādījumus izvēlējies, lai dotu sev darba izpildes rāmjus. Jo ierobežojošāk, jo atjautīgākam jābūt. Būdams operatora mākslas students, viņš grib filmu balstīt tieši attēlā, taču apzinās, ka tikpat svarīga ir filmas gala montāža – ritms, secība, noskaņa. Ir taču svarīgi, vai zemnieka bezgalīgajam darbam seko kapakmens vai rasojoša zāle un austoša saule. Nolemjam, ka pagaidām uzņemtajos kadros ir kas vienlīdz varens un vientuļš – lauki kā viens no nacionālās identitātes balstiem, bet arī pamestības un trūkuma iemiesojums.
Atsevišķi 2. kursa projekti kampaņā nepiedalās, taču ir pelnījuši tikt minēti šajā rakstā, jo uz tiem attiecināmi tie paši izaugsmes un tagadnīguma kritēriji. Aicinu turēt īkšķus un gaidīt uz ekrāniem arī šīs filmas!
Spodrības diena (režisors Miks Emīls Akmentiņš)
Atmiņu šķūnīši (režisore Katrīna Neiburga, operators Antons Grauds)
Caur bērna acīm (režisore Gerda Jirgena, operators Oto Avots, producente Karīna Kolendo, montāžas režisore Linda Olte)
Kino vecītis (režisors Armands Strauja, operators Toms Čaune)
Luste (režisors Adams Vaicis)
Vairāk par iespēju ziedot LKA Filmu skolas studentu darbiem - ŠEIT!
