Ar mīlestību pret kinovēstures dīvainākajām parādībām dāņu režisors Nikolass Vindings Refns krāj, restaurē un publicē amerikāņu „B klases” filmas, kas var kalpot gan kā uzjautrinoša izklaide, gan kā apliecinājums, cik daudzveidīgas ir un var būt cilvēka radošās izpausmes. „Mūsdienās, kad kultūra kļūst tik neitrāla un ikdienišķi garlaicīga…”
1994. gadā iznāca Tima Bērtona filma par pasaules sliktāko režisoru – Eds Vuds / Ed Wood, kurā Bērtons ar patiesu mīlestību stāsta par kino kaislības pārņemtu režisoru neveiksminieku. Ar ne mazāku mīlestību Holivudā strādājošais dāņu režisors Nikolass Vindings Refns radījis veselu projektu, kurš izgaismo pasaules kino ēnā palikušās filmas un to autorus.
Pirms vairākiem gadiem apstākļu sakritības rezultātā Vindings Refns sāka kolekcionēt vecas un aizmirstas B kategorijas filmas. Kopš tā laika viņš tās turpina meklēt un pirkt – ne tikai pašas kino lentes, bet arī tiesības uz tām un par tām pieejamos materiālus no bibliotēkām, mazām un bankrotējošām studijām vai distribūcijas uzņēmumiem. Tieši šajā juridiskajā apstāklī slēpjas viņa kolekcijas vērtība, jo viņš kļūst tiesīgs ar savu kolekciju darīt visu, ko vien vēlas. Piemēram, augstā un skrupulozā kvalitātē restaurēt kino darbus, kopā ar vieskuratoriem salikt tās programmās un publicēt internetā, brīvi pieejamas apskatei ikvienam, jebkur pasaulē. Turklāt bez maksas.
Lai gan daudzi (un es kā viens no viņiem) teiktu, ka Nikolass Vindings Refns pats veido diezgan popsīgas filmas, tieši viņš ar savu dāsni sponsorēto hobiju cenšas apliecināt, cik kultūra ir un var būt daudzveidīga. Dāņu režisora virzītais projekts byNWR dienas gaismā plašākai publikai iznāca 2018. gadā ar pirmo nodaļu Regional Renegades. Šobrīd publiskai apskatei ir nodotas vairāk nekā 20 filmas 8 nodaļās, un to skaits turpina augt. Turklāt portālā ir pieejami ļoti plaši arhīvu materiāli, tāpat kā par kino darbiem vai to autoriem veidotas kuratoru analīzes.
Alternatīvais kino ir tāda pati kultūras vēstures sastāvdaļa kā šedevri. Refns saka: “Mūsdienās, kad kultūra kļūst tik neitrāla un ikdienišķi garlaicīga, ir svarīgi atcerēties, ka kinomāksla var runāt arī ekstrēmā valodā. Un, jo ekstrēmāks kļūst kino, jo interesantāks”.
(Gribētos piekrist Vindingam Refnam – paskatīsimies kaut vai galvenās programmas lielākajos kino festivālos un pamanīsim, cik tās nereti vienveidīgas. Šādu filmu apzīmēšanai radies jēdziens arthouse mainstream. Kas, ellē, ir arthouse mainstream?! Vai tad arthouse jēdziens netika radīts kā pretstats mainstream?)
Praktiski visas Refna iegādātās filmas var raksturot kā amerikāņu B klases kino. Tomēr lielākajai daļai no tām piemīt izteikts personiskums un jaunu ceļu meklējumi, kas gan ne vienmēr gājuši roku rokā ar meistarīgu izpildījumu. No otras puses, tikpat daudzas šo filmu laikabiedres, kas pirmajā brīdī izpelnījušās lielu publikas atzinību, šobrīd ir aizmirstas, jo, laikam un kino tehniskajai valodai attīstoties, tās saglabājušās kā labi nostrādāti amatnieciski darbi un nekas vairāk.
Vindings Refns uz lieliem un maziem ekrāniem nepiedienīgi labā kvalitātē atnes
filmas, kuras nekad nekļuva par kulta filmām, lai gan acīmredzami to gribēja.
Domāju, ka dažām tomēr piemīt izcilība – ja ne kā kino darbam no pirmās līdz pēdējai minūtei, tad svaigajam skatījumam, kas brīžiem iegaismojas no ekrāna. Piemēram, filma, ar kuru 2018. gadā byNWR programma tika atklāta, – Bērta Viljamsa režisētā Dzegužu ligzda / The Nest of the Cuckoo Birds (1965). Stāsta pamats ir šarmants, oriģināls un intriģējošs mistikas un detektīva savijums; diemžēl to tik droši nevar teikt par izpildījumu. Aktieru ansamblis ir tik slikts, ka kļūst pat interesants, lai gan no otras puses... kāpēc gan tukls, ļoti svīstošs pusmūža detektīvs nevarētu būt liktenīgais mīlētājs? Vai tad viņa personība ir sliktāka par tādu pašu pusmūža Hamfriju Bogartu?
Tomēr kinovēsture liecina, ka specifisku tipāžu izvēle svarīgām lomām tobrīd bija neizdevies mēģinājums apsteigt laiku; objektīvu iemeslu dēļ šī kļuva par Bērta Viljamsa kā režisora pēdējo filmu, un visu pārējo karjeru viņš pavadīja kā epizodisku trešā plāna raksturlomu tēlotājs, pamanoties nofilmēties arī dažās ļoti nozīmīgās filmās.
Varētu aizrādīt, ka vecās filmas mēs redzam caur romantizētu aizgājušā laika šarma plīvuru – respektīvi, sliktu 1965. gada filmu skatāmies pavisam citādi un mazāk kritiski kā neveiksmīgu 2020. gada kinodarbu. Tomēr starp portālā atrodamajiem dārgumiem ir patiešām vērtīgi un nepelnīti aizmirsti kino darbi, it sevišķi nodaļā Missing links. Visvairāk gribu izcelt 1961. gada filmu Nakts paisums / Night Tide, kuru intervijās pats Vingings Refns ir nosaucis kā izcilāko savas kolekcijas filmu un unikālu piemēru pasakas ekranizācijai reālisma stilā. Nakts paisumam piemīt īstums, pieticīgā budžeta dēļ filma iztikusi bez savam laikmetam raksturīgās amerikāņu mainstream kino sterilitātes. Vēl interesantāks ir fakts, ka šī ir pirmā pilnmetrāžas filma, kurā galveno lomu atveido toreiz vēl ļoti jaunais un romantiski maigais Deniss Hopers.
Turklāt filmai ir īpaša saistība ar Latviju – tās operators ir Vilis Lapenieks, kura tēvs ir leģendārā 1939. gada Zvejnieka dēla režisors; Lapenieks juniors Holivudā kļuva par rūdītu B klases filmu operatoru.
Līdzīgs kinovēstures artefakts ir Refna arhīvā atrodamie vēlāk ievērojamā, bet tolaik nesen Holivudā ieceļojušā ungāru kinooperatora Vilmoša Zigmonda kadri šausminošas režijas paraugstundā – filmā Mežonīgā ģitāra / Wild guitar (1962).
Filmai Pavasara nakts, vasaras nakts / Spring Night, Summer Night (1967) pamatoti tiek piedēvētas nopietnas itāļu neoreālisma iezīmes gan stāstā, gan vizuālajā valodā. Šī filma nekādā ziņā neietilpst neprasmīgos B klases žanru eksperimentos, drīzāk to varētu uztvert kā savā laikā pietiekami neievērotu drāmu par bezcerīgiem ASV laukiem, no kuriem vienīgā izeja ir bēgšana.
Protams, pārsvarā prātā nāk mazliet radikālākas rekomendācijas. Nodaļā Sievietes smarža / Smell of Female atrodams ļoti savāds, formā eksperimentāls spēlfilmas darbs ar inscenētu dokumentalitāti Fetiša ielas kalpones / The Maidens of Fetish street (1966). Šī ir režisora Saula Reznika faktiski vienīgā filma (pats arī producents, operators un montāžas režisors), kas gandrīz ar autobiogrāfisku personiskumu stāsta par kāda vīrieša atkarību no prostitūtām un pornogrāfijas. Šis ir stāsts un forma, kam amerikāņu kino tajā laikā noteikti vēl nebija gatavs; filma stila ziņā, šķiet, drīzāk nāk no šodienas, nevis tālas pagātnes.
Kaut ko šādu mierīgi kādā karjeras brīdī varētu būt filmējis Ābels Ferrara.
Savukārt Smaragda krāsas pilsētas / Emerald Cities (1983) ir eksperimentāla naratīva protests pret pasaules kodolkrīzi un politiku, vienlaikus arī ironija par amerikāņu kultūru un pankroka slavinājums. Dažreiz starp ģenialitāti un izgāšanos ir pavisam šaura robeža – tikpat šaura, kādu gribētos vilkt starp dažiem Krisa Mārkera darbiem (izņemot La Jetée, kas ir patiešām ģeniāla) un jau pieminētajām Smaragda krāsas pilsētām. Tomēr gan uz vēsturi, gan uz kino spējām un iespējām šīs filmas ļauj paskatīties no daudz nepieradinātākas prizmas.
Šobrīd iznākšanas procesā ir byNWR astotā nodaļa, kura veltīta filmām ar film-noir iezīmēm. Piemēram, Vainīgie garāmgājēji / Guilty Bystanders (1950) – filma, kuras nepareizumā un negaidītajā skarbumā brīžiem jaušama jauna pievienotā vērtība noir žanra izteiksmēm; tādas savās filmās tik tieši nevarēja atļauties rādīt lielo studiju autori. Starp citu, filmas komponists ir leģendārais Hičkoka sabiedrotais Dimitrijs Tjomkins, kurš sacerējis mūziku, piemēram, filmai Dial M for Murder (1954).
Cita šīs nodaļas filma Sastingušās bailes / Stark Fear (1962) būtu varējusi kļūt par agrīnu kinovēstures liecību sievietes protagonistes cīņai pret vīrieša vardarbību. Uzsvars uz „būtu varējusi”, ja izpildījums nebūtu tik traģiskā kvalitātē.
Man un citiem kino veidotājiem šādas filmas var kalpot kā laba iedvesmas vai ideju zagšanas vieta (kā jebkura kinovēstures vienība), tomēr arī skatītājam tā var būt svaiga elpa šķietami vienveidīgajā klasikā. Līdzīgi kā eksperimentālu filmu skatīšanās no kinematogrāfa dzimšanas laikiem (personīgi man mīļa nodarbe laiku pa laikam), kur
brīžiem rodas iespēja notvert un ieraudzīt alternatīvus attīstības ceļus, pa kuriem kino varēja doties, bet neaizgāja.
Kaut kas līdzīgs piemīt arī byNWR un alternatīvā kino vērošanas pieredzei. Nikolass Vindings Refns uzsver, ka “pārāk bieži kino mēs aizmirstam to, ka filma kļūst interesanta tad, kad tā ir personiska. Un, jo personiskāka tā ir, jo vairāk tā pārceļas viņpus vērtējumam labs-slikts, kādu piedāvā, piemēram, Rotten Tomatoes. Kino ir personīgas pieredzes projekcija, kuru autors var nodot skatītājam. Viņiem [kolekcijā iekļauto filmu režisoriem] bija pašiem savi ļoti unikāli skatījumi. Teiksim, Dzegužu ligzda ir viena no apbrīnojamākajām filmām, kādu esmu redzējis. Vai tā ir laba vai slikta? Manuprāt, tā ir viņpus šādām kategorijām."
Drosmīgi un personiski meklējumi ne vienmēr aizveduši pasaules slavas virsotnēs. Laikam visbiežāk tieši tur tie neaizved, bet ir svarīgi atcerēties, ka kino nesastāv no šedevru virtenes, kuru veidojuši tikai hrestomātiskie autori. Arī viņu ietekmes ir daudz plašākas, bagātākas un ne tik enciklopēdiski viennozīmīgas, kā dažreiz uz to gribam lūkoties. Kino var būt arī mežonīgs un nepieradināts. Patiesībā tas tāds vienmēr ir bijis, bet varbūt tieši šobrīd baidās būt.
