Režisors Juris Podnieks (1950-1992) sevi uzskatīja par poētiskā kino tradīcijas turpinātāju. Bet kas notika pēc Podnieka aiziešanas? Vai viņa kino personības nospiedumi ir palikuši Latvijas dokumentālistikā? Atļaujos interpretēt, meklēt saiknes, vilkt paralēles ar citu režisoru darbiem 90. gados un arī šodien.
Kopš Jura Podnieka aiziešanas mūžībā pagājuši jau nepilni trīsdesmit gadi. Intensitāte, ar kādu viņa devums Latvijas dokumentālajā kino aktualizēts un izvērtēts, ir bijusi mainīga un pakāpeniski pakārtota viņa jubileju ietvariem.
2000. gadā uz 50 gadu jubileju kinoforums Arsenāls izdeva disku Juris Podnieks: XXth Century as Seen by the Latvian Filmmaker CD-Rom formātā (tobrīd laikmetīgs risinājums, bet šodien arvien grūtāk iedarbināms mehānisms). Vēl arvien tas ir vērtīgs materiālu kopums, pārskata formā radot priekšstatu par Podnieka radošo darbību ar ilustrācijām un filmu fragmentiem, rakstiem, biogrāfiskām ziņām un vienu kadriņu no filmas Strēlnieku zvaigznājs kinolentes pozitīva. Disks, kura noformējums ar šo vienu oriģinālo detaļu raksturoja kopējo Starptautiskā kino centra (vai drīzāk Augusta Sukuta) radošo vektoru, tika sūtīts uz nozīmīgākajām pasaules bibliotēkām. Cerams, ka tas vēl šajās vietās ir un to vēl kāds skatās, tā joprojām ir liecība par Jura Podnieka daiļradi.
Podnieka 60 gadu jubileja tika svinēta ar ballīti Spīķeros un iznāca Tatjanas Fastas grāmata Juris Podnieks. Vai viegli būt elkam? (2010, apgāds Kontinents). Šogad, svinot 70 gadu jubileju, aizvadīta akadēmiskās un radošās konferences diena Būt Jurim Podniekam, ko rīkoja Latvijas Kultūras akadēmija, un šī diena liecināja, ka varam atrast atkal jaunus rakursus viņa daiļrades analīzē.
Juris Podnieks ir viens no starptautiski pazīstamākajiem Latvijas dokumentālistiem. Zinātniskās publikācijās grāmatu formā atsauces pamatā ir uz Podnieka filmām, sākot no Vai viegli būt jaunam? (1986). Izdevniecībā Routledge publicētajā apjomīgajā enciklopēdijā The Concise Routledge Encyclopedia of the Documentary Film[1] šķirklī par Podnieku aprakstītas filmas no Vai viegli būt jaunam? līdz viņa iesāktajai, bet kolēģu pabeigtajai Nepabeigtajai filmai (1993). Podnieks ir arī vienīgais no Latvijas dokumentālistiem, kam šajā enciklopēdijā veltīts šķirklis.
Uz Vai viegli būt jaunam? kā filmu, kas jauniešu acīm iezīmē pārbūves laiku, atsaucas arī Endrjū Hortons un Maikls Brašinskis grāmatā The Zero Hour. Glasnost and Soviet Cinema in Transition (1994). Autori Podnieka pieeju filmā nosauc par “ekspresionistisku cinema verite”, atzīmējot, ka šis stils tolaik ir populārs daudzu jauno režisoru darbos. Kas tiek saprasts ar šo frāzi?
Autori raksta, ka filma reizē ir gan nesaudzīga izmeklēšana intervējot, gan dusmīgs personisks vēstījums, manifestēts ar montāžas un filmas struktūras palīdzību.
Arī dažādu krāsu tonalitāšu pretnostatīšana, pietātes normu pārkāpšana interviju tonī un uzstājīgos jautājumos, mūzikas radītā nemierīgā noskaņa neļauj skatītājam ērti vērot notikumus, kā atzīmē grāmatas autori[2].
Mērogošana starp vietējo dokumentālistikas kontekstu un starptautisku vidi ļauj paplašināt redzeslauku, ieraudzīt sakarības, izvērtēt savas valsts filmu veidotājus plašākā kontekstā. Lai iekļūtu starptautiskā apritē, būtisks ir pirmais solis – un Podnieka gadījumā tas bija Vai viegli būt jaunam?. Filma spēja uzrunāt britu televīzijas Central Independent Television redaktoru Ričardu Krīziju (Richard Creasey), kurš bija gatavs dot Podniekam teju pilnīgu brīvību nākamās filmas uzņemšanā, un tā cikla Mēs / Soviets iecere no vienas stundas apjoma pagarinājās pieckārt.
Mēs filmēšanā pavadītie gadi pavēra iespējas strādāt starptautiski, bet Podnieku vairāk saistīja turpināt iesākto, uzņemt arvien jaunus materiālus par notikumiem, kas tikai attīstījās. Atbildot uz žurnālista jautājumu, vai viņu neaicināja uz filmas Mēs pirmizrādi Anglijā (1990. gada janvārī), viņš atbildēja: “Aicināja, bet tobrīd svarīgāk bija būt Viļņā. Aicina vēl tagad – kaut vai pirms pēdējās sērijas ierasties, bet man būtiskāk ir parīt nokļūt Kalnu Karabahā. Pēc manis jau paliks tikai kino, nevis tas, ko tur būšu vāvuļojis televīzijā. Man tagad gribas ierakties siena kaudzē, nevis sēdēt uz tās un teikt: “Redziet, es esmu Juris Podnieks!””[3]
Podnieka aiziešanas laiks saistās ar radikālu pārmaiņu brīdi Latvijas un plašāk postpadomju valstu kino nozarēs. Kino ražošanas organizēšana Rīgas kinostudijā vairs nenotika centralizēti, dokumentālisti varēja turēties pie savas vienības – Rīgas Dokumentālo filmu studijas, kas tika izveidota kā viena no piecām studijām kinostudijas vietā 1990. gadā. Savā ziņā Juris Podnieks šādai pārejai varbūt bija pat visvairāk sagatavots – strādādams pie Mēs, ar savu grupu, projām no regulārajiem darbu dalījumiem kinostudijā. Podnieka komanda – operatori Gvido Zvaigzne, Andris Slapiņš, skaņu režisors Anrijs Krenbergs, režisora asistents Aleksandrs Demčenko, montāžas režisore Antra Cilinska – kļuva par viņa domubiedriem. Nejauši iesākusies telpu dalīšana ar Zigurdu Vidiņu un viņa Studiju 2 pārtapa koleģiālā līdzāspastāvēšanā.
Podnieks sevi uzskatīja par poētiskā kino tradīcijas turpinātāju; to varam saskatīt viņa darbos un sadzirdēt teiktajā.
Tas, kas mani interesē šī raksta ietvarā – paskatīties, kas notika pēc Podnieka aiziešanas. Vai arī viņa kino personības nospiedumi ir palikuši Latvijas dokumentālistikā? Savijot savus novērojumus par Podnieka stilistiku un tēmām ar viņa paša paustajiem uzskatiem dažādās intervijās, piedāvāju subjektīvu skatījumu uz Podnieka personības atbalsi pēdējo teju trīsdesmit gadu Latvijas dokumentālajā kino. Šajos novērojumos atļāvos interpretēt, meklēt saiknes, vilkt paralēles ar citu režisoru darbiem jau pēc Podnieka dzīves laika, kas apliecina tās vērtības, kādas bija svarīgas viņam.
Filmu kopums, kam tiešā veidā ir saikne ar Podnieku, saistīts ar viņa tuvākajiem līdzgaitniekiem un Jura Podnieka studijas darbību; vēsturiskas un politiskas tēmas ik pa laikam atgriezušās studijas radīto darbu sarakstā. Antras Cilinskas režisētā Provokācijas anatomija (1995) atskatījās uz 1991. gada 20. janvāra notikumiem, kuros gāja bojā Podnieka kolēģi, operatori Andris Slapiņš un Gvido Zvaigzne, pētot šo notikumu cēloņus, meklējot atbildīgos un šķetinot iemeslus, kāpēc vēl tik daudz par to nezināmā.
Ar ANO finansējumu tapusī Baltijas sāga (2000, arī Cilinskas režijā) aplūkoja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas bēgļu likteni, kuri pameta savas zemes Otrā pasaules kara laikā. Filma ar šādu nosaukumu bija Andra Slapiņa iecere laikā, kad viņš gāja bojā; vēlāk daļa no uzņemtajiem materiāliem tika izmantoti Zigurda Vidiņa filmā Kurzemes zvans (1995), un Vidiņš uzskatījis par savu pienākumu pabeigt Slapiņa aizsākto ieceri[4].
Apjomīgākais darbs, kurā analizēts Latvijas noietais ceļš neatkarībā, bija Antras Cilinskas režisētā 4.maija republika (2014). Tapusi ar ārvalstu fondu atbalstu (IDFA Bertha fonds, Sandensas filmu institūts), filma kombinē plaša apjoma arhīvu materiālus no 1990. gada (pēc neatkarības deklarācijas pieņemšanas) līdz filmas uzņemšanas laikam. Arhīvu materiāli mijas ar intervijām, uzliekot intervētos personāžus uz grafiska fona,
filma cenšas būt izklaidējoša, atraktīvā veidā parādot dažādas pretrunas un neglaimojošas nianses šajos demokrātijas gados, bet „dusmīgu vēstījumu”, kā savulaik rakstīja Hortons un Brašinskis, piešķir Jāņa Dombura aizkadra teksts.
Tiešā veidā turpinot Jura Podnieka iesākto, tapa nākamās sērijas filmai Vai viegli būt jaunam?, tiekoties ar tiem pašiem filmas varoņiem ik pēc apmēram desmit gadiem – Vai viegli būt…? (1997) un Vai viegli…? (2010). Atgriežoties pie pirmās filmas varoņiem, režisore Antra Cilinska meklēja atbildes uz jautājumiem, kā izvērtušās viņu dzīves. Tomēr nākamās filmas vairs nesasniedza tādu rezonansi kā Podnieka oriģinālā filma – un arī nevarēja sasniegt, jo Vai viegli būt jaunam? bija filma par pretrunu pilnu laikmetu, par puspatiesībām, nogurumu un vēlmi beidzot runāt atklātu valodu. Laikmetu atmaskojošs darbs otrreiz un trešoreiz tāds vairs nevarēja būt, maskas sen jau bija kritušas. Varējām tikai ar laika distanci sekot līdzi varoņu likteņiem, kas, protams, arī var kļūt par filmu sērijas veidošanas paņēmienu – to pazīstam gan no vietējiem, gan starptautiskiem piemēriem (Ivara Selecka filmas par Šķērsielas iedzīvotājiem (1988-2013), Maikla Apteda filmas Up (1964-2012)).
Studijas ietvarā uzņemtās un Podnieka kādreizējo līdzgaitnieku veidotās filmas parāda līdzīgas intereses par laikmetu maiņu, padomju laikā piedzīvotajiem ierobežojumiem, turpinot tēmas, kas bija svarīgas Podniekam. Tāpat kādus atsevišķus tematiski saistītus darbus ieraugām arī citu studiju filmogrāfijās. Tomēr šī konsekvence un tematu turpināšana liecina tikai par to, ka jau darbojoties kopā vai paralēli bija līdzīgas intereses, kas ar gadiem arvien tika turpinātas.
Podnieka interese par laiku un cilvēkiem sava laika kontekstā man šķiet būtiskākā viņa darbu tēma. Cilvēks noteiktu apstākļu, situāciju ietvarā, pārvar tos, pakļaujas vai pielāgojas – vai tas bija treneris Leja mijiedarbībā ar audzēkņiem, vai brāļi Kokari, kas no nabadzīgas ģimenes nonāca Latvijas mūzikas dzīves centrā, vai jaunieši astoņdesmito gadu vidū un dažādie likteņi, kuriem Podnieks pieskaras filmā Mēs. Šajā lielfilmā katras sērijas grafiskajā tēlā redzam vispirms cilvēku seju tuvplānus, plāns pakāpeniski kļūst arvien tālāks, kadrā redzamo cilvēku vairāk.
Salīdzinot – Ulda Brauna filmā 235 000 000 (1967) konkrēti cilvēki tika veidoti kā vienotā veselumā skatāms cilvēka tēls, ne konkrēta personība, bet ciklā Mēs Podnieks ieskatās ļoti konkrētos cilvēkos, konkrētās situācijās, specifiskos notikumos, kas atklāj viņu personiskos pārdzīvojumus. Podnieka raksturojumā tas skan šādi: “Bet ir jāmeklē, jāceļ augšā stiprums cilvēkos. Tas sākās jau ar Brāļiem Kokariem, kur no ganupuikām izauga tautas kultūras veidotāji. Tāda cilvēka personības varēšanas atklāšana. Varbūt tā man kā režisoram ir tēma, kurai zemapziņā sekoju?”[5] To viņš dara ar lielu pietāti, cieņu un interesi, un nav būtiski, vai šis cilvēks ir padsmitgadīgs jaunietis vai sirmgalvis.
Vērojot filmas, kuras vēsta par jauniem cilvēkiem, Podnieka intonācijai tuvākā šķiet Artas Bisenieces veidotā Rīga. 10 gadus pēc… (2001). Televīzijas Arte France pasūtītais darbs (Latvijas puses partneri – studija Kaupo filma) ieskatās četru jaunas paaudzes rīdzinieku dzīvē. Filmas ievadā dažādi Rīgas iedzīvotāji īsi novērtē dzīvi neatkarīgajā Latvijā, un komentāri nereti ir visai skarbi – varbūt tāpēc, lai izraisītu asāku polemiku un parādītu sašķelto sabiedrību. Filmas režisores klātbūtne ir jūtama sarunās ar filmas varoņiem, kuri gatavi atklāt arī ļoti personiskas detaļas par savu dzīvi. Franka un Podnieka īsfilma Vecāks par 10 minūtēm (1978) piedāvāja iejusties emocionālā pārdzīvojumā, šeit filmas nosaukumā minētie gadi apzīmē būtisku robežšķirtni starp dažādiem laikmetiem. Un arī šī laika robeža piešķir filmai papildus intereses slāni, no šīsdienas perspektīvas skatoties, – gan no dažādām sadzīviskām niansēm, gan noskaņojuma,
gan domājot arī par Vai viegli būt jaunam? varoņiem – viņiem runāšana atklāti bija uzdrīkstēšanās, bet šiem – pašsaprotama lieta.
Personība, kuras varēšanai vēlējās sekot Podnieks, bija saistīta arī ar noteiktu laiku, un šis laiks bija tābrīža “tagad”. To izteikti demonstrēja filmas Vai viegli būt jaunam?, Mēs, Krustceļš, Pēcvārds – tajā laikā palikt malā nebija iespējams. Raugoties uz mūsdienu Latvijas dokumentālistikas ainu, malā nevar palikt Ivars Zviedris.
Viņš bija viens no režisoriem un arī galvenajiem iniciatoriem kopdarbā ES (2004), fiksējot noskaņojumu valstī balsojuma laikā par iestāšanos Eiropas Savienībā, savukārt filma Bēgums (2009) vēstīja par latviešu viesstrādniekiem Īrijā. Tā nebija vienīgā filma par šo tēmu šajā laikā, bet režisora pieeja, neuzkrītošā klātbūtne filmēšanas procesā, jautājumu uzdošana aizkadrā tuvina to Podnieka filmās sastopamajam paņēmienam.
Tikko iznākusī īsfilma Nesaprastie (2020) ciklā Latvijas kods parāda interesi par pārmaiņām sabiedrībā – 2009. gada 13. janvārī notikušie protesti un sabiedrības prasība atlaist Saeimu ir kā gaidījuši savu laiku nonākt uz ekrāna. Šobrīd tapšanā ir filma par Covid-19 pandēmijas situāciju Latvijā, kas sākās ar ārkārtas situācijas izsludināšanu šī gada martā. “Ja paskatās uz Latvijai nozīmīgiem vēsturiskiem brīžiem, tad tieši dokumentālisti ir fiksējuši vissvarīgāko, jo “dīvānu” un “inscenējumu” dokumentālistiem ir vienkārši bail to darīt. Manuprāt, tā ir arī dokumentālista misija un pienākums – būt klāt,” saka Ivars Zviedris šāgada aprīlī[6]. Zviedra pieeja ir tiešāka, ar mazāk izteiktiem tēlainiem risinājumiem, tomēr jaunākajās filmās šāds rokraksts atklājas arvien vairāk – Valkātājā (2019), Nesaprastajos un… ar interesi gaidu jauno filmu.
Vai kopumā ir mainījies laiks, mainījies dokumentālais kino, mainījušās skatītāju un pasūtītāju prasības? Vai arī vairs nav Podnieka un viņa stilistikai tuvu autoru mūsdienu Latvijā? Kā Mēs kontekstā secināja Podnieks: “Pašlaik pasaules televīzijā valda žurnālistika – laba, ļoti asa, loģiska, visiem saprotama. Un te ir mūsu trumpis – sabalansēt šīs abas lietas. Informāciju, faktoloģiju kopā ar tēlainību, emocionalitāti.”[7] Vai vēl arvien to protam?
Raksts tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
