KINO Raksti

Rīgas mājokļi filmās. 1945-1993

29.01.2021

Ģeogrāfs Jānis Matvejs topošajā doktora disertācijā pēta pilsētvides atainojumu Latvijas filmās. Pats lielāko daļu bērnības pavadījis padomjlaika mikrorajonā, tipveida dzīvokļa šaurību un būvniecības zemo kvalitāti uzskatot par normu. Tagad, izrādās, šī bērnības pieredze viņam palīdz saskatīt pētnieciskos jautājumus filmās – „Šķēps un roze” (1959), „Četri balti krekli” (1967), „Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975)…

Dzīvojamo telpu dekorācijas makets filmai "Laika prognoze augustam" (1983, mākslinieks Vasilijs Mass), LKA Rīgas Kino muzeja krājums

Kino kā mākslas forma ir radusies laikā, kad cilvēka attiecības ar telpu bija pakļautas nozīmīgām ģeogrāfiskām pārmaiņām. Jau pirmajās kinematogrāfiskajās liecībās telpa tika izmantota kā nozīmīga metafora, tomēr interese par kino kā ģeogrāfisku izpētes lauku parādījās 20. gadsimta 90. gados, un pirmie kino pētījumi ģeogrāfijā skaidroja pilsētas nozīmi filmas naratīvā. Ģeogrāfu interese par filmu kā ainavas izpētes objektu ir veidojusies no trim metodoloģiskiem virzieniem – humānisma idejām, ainavu studijām un sociokultūras pētījumiem. Pētījumos ģeogrāfi filmas izmanto, lai raksturotu ainavu, nošķirot cilvēku veidotu ainavu (pilsētas, viensētas, infrastruktūru u.c.), dabas radītu ainavu (senlejas, piekrasti, pļavas u.c.), un asociatīvo kultūras ainavu (militāras zonas, reliģiskas apkaimes u.c.).

Autors rakstu veidojis, apkopojot savas topošās doktora disertācijas teorētiskos materiālus, metodoloģiskos paņēmienus un datu apstrādes rezultātus. Pētījumā apskatīti 525 padomju kinomateriāli (1945-1990) – spēlfilmas, dokumentālās filmas, kinožurnāli, animācijas filmas. Šajā rakstā īpaša uzmanība pievērsta Rīgas dzīvojamās telpas atveidam laikā no 50. gadu vidus līdz 70. gadu beigām, kad pilsētā notiek visintensīvākā dzīvojamās apbūves izveide un dzīvokļu atveidojums filmās visbiežāk sastopams.

Filmās atveidoto telpu ģeogrāfiskās atrašanās vietas (1910-1990)

Mājas atveids filmās ir viens no vismazāk izmantotajiem paņēmieniem padomju posma pētījumos, topošais pētījums par Rīgas dzīvojamo rajonu atveidu padomju filmās būs līdz šim plašākais pilsētas sociālo un kultūras aspektu apkopojums. Jau uzsākot pētījumu par Rīgas dzīvojamo telpu, filmas izmantoju kā arheoloģisku līdzekli, lai raksturotu to, kā Rīgas dzīvojamo rajonu ģeogrāfiskās atrašanās vietas padomju periodā tika pārveidotas kinematogrāfiskajā ainavā. Līdz šim veiktie padomju filmu pētījumi pilsētu galvenokārt apskata kā psiholoģiski transformētu un ideoloģisku telpu; atcerēsimies, ka krievu revolucionārs un „mākslas partejiskuma” teorijas autors Anatolijs Lunačarskis ir teicis: “komunists, kurš nespēj sapņot, ir neuzticams komunists”[1]. Šis apgalvojums apliecina sociālistiskā reālisma tieksmi atveidot iedomātu realitāti, tostarp kinematogrāfijā, tādējādi uzturot spēkā padomju ideālus un regulējot iespējas radoši izpausties.

Pēdējā laikā arvien vairāk pieaug pētnieku interese par padomju dzīvojamo telpu, šo pētījumu aktualitāti akcentē arī kino pētniece Eva Mazierska, norādot uz iespēju sociālisma filmās atklāt pretrunas starp formālu reprezentāciju un realitāti padomju posmā.[2]

Tipveida apbūve

Tipveida daudzstāvu dzīvojamā apbūve Rīgā ir viens no pamanāmākajiem padomjlaika mantojuma elementiem mūsdienu pilsētvidē. Padomju mājokļu būvniecība Rīgā aizsākās 20. gs. 50. gados ar pilsētas centrālajā daļā nelielās grupās izvietotiem dzīvokļu blokiem. Sākotnēji dzīvokļi tika nodrošināti tikai pašiem privileģētākajiem iedzīvotājiem – inženieriem, rūpnīcu darbu vadītājiem vai godalgotiem darbiniekiem, un

filmās dokumentētai sajūsmai par materiālo atzinību vajadzēja informēt sabiedrību par padomju sistēmas priekšrocībām.

Kinohronikās līdz 20. gs. 60. gadu vidum lielākoties tiek atveidots hruščovku jeb 316. un 318. sērijas ēku būvniecības process (kinožurnāli Padomju Latvija 52/1946, Padomju Latvija 43/1949, Padomju Latvija 13/1959, Padomju Latvija 9/1960 u.c.). Hronikās ideoloģiskais vēstījums tiek nostiprināts ar diktora vai pašu strādnieku runāto tekstu, piemēram, uzsverot padomju varas izvirzītos mērķus cīņā ar dzīvojamās platības trūkumu: “Padomju valdība nemitīgi rūpējas par darba ļaudīm. Rīgas Cementa rūpnīcas strādnieku vajadzībām tiek celtas jaunas dzīvojamās mājas” (Padomju Latvija 19/1952); īstermiņa un ilgtermiņa programmu slavinājumu: “Pirmais nams ar 56 dzīvokļiem būs gatavs uz Oktobra svētkiem” (Padomju Latvija 16/1948); izskan arī utopiski apgalvojumi: “mēs [strādnieki] strādāsim tā, lai arvien vairāk skaistu māju paceltos mūsu pilsētā. Tas būs mūsu ieguldījums cīņā par mieru” (Padomju Latvija 36/1951).

Vēsturniece Helēna Goscilo norāda, ka šādi utopiski apgalvojumi bija raksturīgi padomju ideoloģijai, to mērķis bija nostiprināt padomju retoriku, kas vēstīja par sabiedrības “virzību uz priekšu” un nemitīgu tiekšanos pēc ideāla.[3] Patiesībā šāda veida retorika sabiedrībā radīja tikai maldīgu priekšstatu par iespējamo mājokļa piešķiršanu tuvākajā nākotnē.

Filmās atveidotie dzīvojamie rajoni no 1954. līdz 1979. gadam

50. gadu beigās hronikas pamazām izglīto iedzīvotājus jauno dzīvokļu izmantošanā. Piemēram, Padomju Latvija 35/1958 rāda bērnistabu ar mācībām paredzētu lielu galdu un viesistabu viesu uzņemšanai, tādējādi norādot katras telpas funkcionalitāti. Citās hronikās tiek raksturotas pieejamās tehnoloģiskās ierīces un telpu iekārtas priekšmeti: “Cik ērta un moderna virtuve – katras namamātes sapnis! Labierīcību šeit tiešām daudz!” (Padomju Latvija 2/1959).

Līdz 60. gadu sākumam tikai 12 kinožurnālos no 400 apskatītajiem parādās mājokļu iekštelpas; interesanti, ka dzīvokļu atveidā lielākoties parādās tikai viesistaba, turklāt istaba nereti attēlota kopā ar citām mikrorajona struktūrām – bērnudārzu, veikalu, skolu (Padomju Latvija 7/1950, Padomju Latvija 41/1952, Padomju Latvija 3/1971). Iemesls tam ir nepārprotams – jaunbūvēs dzīvokļi bija šauri, turpretim viesistaba bija lielākā un mājīgākā telpa dzīvoklī.

Āgenskalna priedes ir senākais dzīvojamo ēku kvartāls Rīgā, tā būvniecība sākta 1958. gadā un kinožurnālā pirmoreiz iemūžināta 1959. gada sākumā (Padomju Latvija 15/1959). Āgenskalna priedes ir arī kļuvušas par mikrorajona prototipu vairākām padomju filmām, piemēram, Leonīda Leimaņa spēlfilmā Šķēps un roze (1959).

Āgenskalna priedes filmā "Šķēps un roze" (1959). Foto: Uldis Ofkants

Līdz ar 60. gadiem filmās aizvien vairāk tiek atklāta viena no raksturīgākajām mikrorajonu iezīmēm – brīvās plānošanas princips. 20.gs. 50. gadu hronikās brīvās plānošanas princips netieši tika atveidots no celtnieku skatupunkta, savukārt 60. gados mikrorajonu kopskats ieņem nozīmīgu lomu apkaimes vizuālajā atveidā, filmās izmantojot horizontālus panorāmas kadrus (horizontal panning). (Viens tāds Āgenskalna priežu mikrorajona virsskats parādās pat hrestomātiskajā filmā Baltie zvani (1961, operators Uldis Brauns, režisors Ivars Kraulītis, scenārija autors Hercs Franks), lai gan visa pārējā filmas darbība notiek Daugavas labajā krastā).

20. gs. 60. gadu vidū un 70. gados pilsētas atveids filmās ir kļuvis harmoniskāks, kinematogrāfistiem atsakoties no vispārīga arhitektūras attēlojuma un lielāku uzmanību pievēršot padomju pilsētu raksturojošām apkaimēm – pilsētas centra drūzmai, rūpnīcu rajoniem un dzīvojamām zonām. Filmās mazāk atveidota tipveida ēku būvniecības gaita („…nāk jaunas ciltis, ceļ sev jaunus mājokļus…” spēlfilmā Ābols upē (1974, režisors Aivars Freimanis)), bet daudz niansētāk atklāta urbānā realitāte – deviņu un divpadsmit stāvu daudzdzīvokļu māju vertikālās fasādes un interjeri. Daudzstāvu ēku atveidam 70. gadu padomju filmās raksturīga arhitektoniska vienkāršība, horizontalitāte, funkciju un formu samērīgums.

Operators Heinrihs Pilipsons filmē Imantas dzīvojamo rajonu ("Šīs bīstamās balkona durvis", 1976). Foto: Arnis Blumbergs

Aktīvās pilsētapbūves laikā vairāki Rīgas mikrorajoni pieredzēja patiesu dilemmu – iznīcināt mazstāvu apbūvi, kuras ciešā tuvumā ieplānoti jaunie rajoni, vai arī saglabāt laikmetā neiederīgās koka mājiņas. Nepieciešamība izvēlēties starp atsevišķām dzīvojamo telpu kategorijām padomju filmās parādās 70. gadu vidū, par augstvērtīgākiem mājokļiem nosakot tipveida projektus. Padomju filmas ataino sagruvušas mazstāvu apbūves, signalizējot par futūristisko nākotni, kad pilsētas ainavu veidos daudzdzīvokļu debesskrāpji. “Pilsētu vairs nebūs iespējams atpazīt. Divstāvu koka mājām ir niecīgs izmantošanas potenciāls,” norāda namu pārvaldnieks dokumentālajā filmā Pilsēta pie mikrofona (1973, režisors Mihails Pjarns).

Arī paši iedzīvotāji, pakļauti padomju ideoloģijai, veido savu ilūziju par nākotnes dzīves telpu – filmas Ābols upē varonis Janka (Ivars Kalniņš), runājot par Ķengaraga mikrorajonu, atzīst: “Es te labprāt dzīvotu!” (un filmas finālā tur arī nonāk).

Daudzstāvu arhitektūras pretnostatījums tradicionālajai koka apbūvei spēlfilmā "Laika prognoze augustam" (1983). Foto: Jānis Pilskalns

Pilsētpētnieki apgalvo, ka padomju pilsētām nav raksturīgas apdzīvojuma blīvuma izmaiņas pilsētas robežu ietvarā.[4] Jāatzīmē, ka Rīga nav izņēmums, mikrorajoni tika būvēti pašā pilsētas perifērijā – pļavu un mazdārziņu teritorijās, Daugavas krastā un mežu ielokā, tādējādi ieskaujot visu Rīgu. 70. gados filmas attēlo “nekad nebeidzamas” pilsētas siluetu, Rīgas vizuālo atveidu raksturojot ar mikrorajoniem raksturīgajām augstceltnēm.

Pilsētas atveida nepārtrauktība tiek papildināta ar tipveida ēku kadriem aerofilmējumā. Viens tāds piemērs atrodams Aloiza Brenča muzikālajā komēdijā Lielais dzintars (1971), kur jaunieši ierodas Rīgā no citām padomju republikām. Komēdija sākas ar darbību lidmašīnā un jauna mikrorajona virsskatu, tālāk kamerai virzoties no Spīķeriem pāri Centrāltirgum uz Vecpilsētu. Jauniešiem Rīgu atstājot, tiek izmantots reverss pilsētas atveids, sākot ar Vecrīgas ainām un beidzot ar mikrorajonu kopskatu.   

Komunālais kuriozs

Otrā pasaules kara laikā tika iznīcināti ap 8% no Rīgas dzīvojamā fonda, it īpaši pilsētas centrālajā daļā, saasinot mājokļu problēmu. Viena no visvairāk atveidotajām dzīvojamām telpām Rīgā līdz pat 20. gs. 60. gadu vidum bija pirmskara laikā būvētie īres nami Vecrīgā un Rīgas bulvāru lokā, tomēr jau 50. gadu vidū izmainījās pilsētas centra dzīvokļu atveids filmās.

No greznas inteliģences telpas dzīvoklis kļuva par koplietošanas telpu struktūru, tā pamatmērķis ir piešķirt iedzīvotājiem pagaidu mītnes vietu.

Koplietošanas dzīvokļi filmās tiek atveidoti līdz pat 20. gs. 90. gadiem, piemēram – Tās dullās Paulīnes dēļ (1979, Vija Beinerte), Mans draugs – nenopietns cilvēks (1975, Jānis Streičs),  Par mīlestību pašreiz nerunāsim (1988, Varis Brasla), dokumentālā filma Kas dzīvo komunalkā (1993, Askolds Saulītis). Komunālais dzīvoklis filmās ir kurioza telpa, kurā tiek risinātas nesaskaņas starp kaimiņiem; kā norādīts filmā 24–25 neatgriežas (1968, Aloizs Brenčs), komunālā dzīvokļa iedzīvotāji it kā neko nezina par saviem kaimiņiem, tomēr vienmēr ir par visu informēti. Tas ļauj apgalvot, ka filmas atveido būtisku padomju perioda dzīvojamās telpas iezīmi – privātās un publiskās telpas robežu saplūšanu. Socioloģe Jekaterina Gerasimova koplietošanas dzīvokļus Padomju Savienībā salīdzina ar telpiskās struktūras institucionalizēšanu, kur tiek izveidota horizontāla telpas pārraudzīšanas sistēma.[5]

Komunālā dzīvokļa kaimiņš filmā "Mans draugs - nenopietns cilvēks" (1975)

Sākot ar 20. gs. 70. gadiem, pakāpeniski tiek pārvarēts mājokļu deficīts, taču arvien vairāk pieaug iedzīvotāju neapmierinātība ar dzīvojamās telpas kvalitāti un ēkas tehnisko stāvokli – telpu šaurību, ēku vienveidību, būvniecības materiālu slikto kvalitāti (Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku, 1980, Varis Brasla). Spilgts piemērs ir filmas Laika prognoze augustam (1983) varoņa Ilmāra replika “Atkal nav ūdens! Kāpēc nav ūdens?!”.

Interesanti, ka padomju filmās maz tiek rādīts iekšpagalms kā rekreācijas telpa, un arī tas saistīts ar reālo situāciju – teritorijas labiekārtošanas jautājumi pilsētvidē tiek atstāti novārtā, nenodrošinot vides pieejamības prasības un atbilstoši ērtu pagalmu iekārtojumu. No 80. gadu vidus dokumentālajās filmās parādās bažas par apkārtējo vidi, labiekārtojumu un dzīvojamo rajonu infrastruktūru, plašāk šīs tēmas tiek izvērstas līdz ar Atmodas laiku (piemēram, dokumentālā filma Zolitūde, 1990, Ivars Seleckis).

Jaunie padomju ieradumi

Padomju periodā būvētajos dzīvokļos tiek iesākta jauna sociokultūras pieredze – sālsmaizes tradīcija. Tā ir nozīmīga tipveida dzīvokļa sadzīves sastāvdaļa 60. un 70. gadu mijā: “Ievērojamākie svētki bija sālsmaize.

Sālsmaizes svētki ir priecīgi arī tāpēc, ka lielākā daļa dzīvojamo platību tiek būvēta par valsts līdzekļiem, un cilvēki to saņem par brīvu” (Pilsēta cilvēkiem, 1976, Varis Krūmiņš).

Attēlojot sālsmaizes tradīciju, bieži liela uzmanība tika pievērsta ievākšanās procesam jaunajā dzīvesvietā. Kinematogrāfiskajā atveidā tiek parādīti jau dzīvoklī iekārtojušies iemītnieki, turpretim pārcelšanās process, kurā jāizmanto tipveida namiem raksturīgās šaurās kāpņu telpas un liftu šahtas, tikpat kā tiek ignorēts.
Viena no Latvijas kinovēsturē visspilgtāk atveidotajām sālsmaizes ainām redzama Rolanda Kalniņa filmā Četri balti krekli (1967), kur šī ballīte ar dziesmām un dejām zināmā mērā ir viens no sižeta attīstības punktiem. 

„Sālsmaize” – 20. gadsimta 60. gadu sociokultūras tradīcija filmā "Četri balti krekli (1967). Foto: Juris Dzenis

Vēl viena padomju laikam raksturīga sociokultūras iezīme, kura īpatnēji tiek risināta 70. gadu filmās, ir specifiskā attieksme pret mājokļa iekārtošanu. Zināms, ka padomju posmam bija raksturīga “deficīta ekonomika”, iedzīvotājiem iegādājoties tās patēriņa preces, kuras bija pieejamas, nevis tās, kuras bija patiešām nepieciešamas vai iepatikušās. Tas, savukārt, radīja pavisam īpatnēju kolekcionēšanas sindromu – dzīvokļi tika pārblīvēti ar dažādiem priekšmetiem, interjeros parādās gan pirmskara liecības (fotogrāfijas, mēbeles), gan nacionālie simboli (koka svečturi, māla krūzes), gan modernas iekārtas (TV, radio, ledusskapis), kuru uzdevums bieži ir apliecināt dzīvokļa īpašnieka turību un sabiedrisko statusu.

Pamazām sabiedrība kļūst apsēsta ar mājokļa labiekārtošanas ideju, atbalsojot indivīdu vēlmi pašizpausties, un kinematogrāfisti nāk talkā šīs pašizpausmes veicināšanā – kinožurnāli sniedz dizaina un labiekārtošanas ieteikumus, par galveno motīvu izvirzot harmoniju un līdzsvaru istabas iekārtojumā, bet spēlfilmas it kā fiksē rezultātu.

Turīgā Ciekura privātmājas interjers filmā "Mans draugs – nenopietns cilvēks" (1975)

Ko dzīvokļu atveids filmās nozīmēja sabiedrībai? Mikrorajonu būvniecības attēlojums galvenokārt bija iecerēts kā skaidrs signāls iedzīvotājiem par to, ka mājokļu problēma tiek risināta, un arī kā mājiens par to, ka padomju režīms ir gatavs respektēt cilvēku privāto telpu. Arhitektoniski labi pazīstamajā Rīgas “sociālajā funkcionālismā” tika iekļautas Rietumos izmantotās pilsētbūvniecības metodes, un filmas bija stratēģisks līdzeklis, lai informētu sabiedrību par padomju iedzīvotāja labklājību, tādējādi mēģinot piesegt citas padomju varai piemītošās nepilnības.

Lai gan padomju kinematogrāfijā atveidotajai Rīgas dzīvojamajai telpai trūka topogrāfiskā autentiskuma (dokumentālajās filmās dzīvojamo rajonu infrastruktūras atveids ir ierobežots, spēlfilmās visbiežāk nav nekādas norādes par filmēšanas vietas piesaisti pilsētas ģeogrāfijai), tomēr tik plaša un daudzveidīga dzīvojamās telpas dokumentācija, kāda bija iespējama padomju periodā, atjaunotās Latvijas laikā pagaidām vēl nav sakrājusies.

Foto no LKA Rīgas Kino muzeja krājuma

Atsauces:

1. Hurina, A. Representations of Urban Spaces and Their Transformations in Soviet Cinema of the 1920s and 1960s (2015). Durham: Durham University 
2. Mazierska, E. Squeezing Space, Releasing Space: Spatial Research in the Study of Eastern European Cinema (2014). Bahun, S., Haynes, J. (eds.) Cinema, State Socialism and Society in the Soviet Union and Eastern Europe, 1917-1989: Re-visions. London: Routledge, 9. 
3. Varga-Harris, C. Stories of house and home: Soviet apartment life during the Khrushchev years (2015). Cornell University Press, New York 
4. Bater, J. The Soviet City. Ideal and Reality (1980). Edward Arnold Ltd., London 
5. Gerasimova, K. Public Privacy in the Soviet Communal Apartment (2002). Crowley, D., Reid, S. (eds.). Socialist Spaces. Sites of Everyday Life in the Eastern Block. Oxford: Berg, 207-230. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan