Šo piezīmju mērķis nav vēlreiz kā no jauna pārstāstīt, kā tad pirms vairākām dienām Losandželosā tika sadalītas Amerikas kinoakadēmijas "Oskaru" figūriņas.
Tie, kuriem šī informācija ir saistoša, to jau būs ieguvuši, vai nu sekojot šogad tik askētiskās ceremonijas norisei pieejamās platformās un kanālos, vai salasot fragmentētāku informāciju par spilgtākajiem brīžiem un faktiem. Tomēr būtiskākais Amerikas kinoakadēmijas balvu ceremonijas “sausais atlikums” ir nevis pats balvu izsniegšanas rituāls, ko pamatīgi koriģējusi pandēmija, bet gan filmas un to veidotāji, kas tikuši pie saviem Oskariem.
Jau pirms Oskaru ceremonijas neviens vien, tai skaitā arī šo rindiņu autore, Latvijas medijos rakstījuši par šāgada Amerikas kinobalvu procesu dīvainībām un atšķirību no līdzšinējās pieredzes. Iemesls – pandēmija, kinoteātru darbības ierobežojumi un klasiskā filmu izplatīšanas procesa kolapss. Tā vietā, lai profesionālie un neprofesionālie skatītāji un filmu vērtētāji pakāpeniski, soli pa solim, varētu sekot veiksmīgāko filmu atlases procesam gada garumā (reāli gan šis laika periods parasti ir īsāks, jo to uzsāk Kannu kinofestivāls, kas tradicionāli noticis maijā) un skatītos filmas kinoteātros, šogad nācās ticēt Amerikas balvu piešķīrējiem uz vārda. Iemesls – vairums no filmām, kas pretendēja uz Amerikas Kinoakadēmijas balvām un arī tās ieguva, reāli nav tikušas izrādītas kinoteātros, bet tikai virtuālās platformās. Platformu ir daudz, filmu tiesību jautājumi – sarežģīti, tāpēc, lai redzētu kaut vai tās astoņas filmas, kas pretendēja uz labākās filmas Oskaru, ir jāpieliek pamatīgas pūles.
Situācija mazliet atgādināja tālos 90. gadus, kad Oskaru ceremonijās apbalvoto filmu nosaukumi Latvijā bija tikai tukša skaņa, jo kinoteātros šīs filmas nonāca reti.
Protams, tehnoloģijas ir mainījušas pasauli un tiešs salīdzinājums ar 90. gadiem īsti nestrādā. Tehniski Amerikas Kinoakadēmijas balvai nominētās un apbalvotās filmas bija un ir atrodamas dažādās platformās, kaut teiksim, filma, Nomadland / Nomadu zeme, kura, kā jau tika prognozēts, ieguva labākās filmas Oskaru, tika izplatīta platformā Hulu, kas Latvijā legāli nav pieejama. Šāgada situācijas savdabību ar oskaroto filmu pieejamību spilgti ilustrē fakts, ka no Oskaram nominētajām un nu jau arī apbalvotajām filmām Latvijā kinoteātros (2020. gada rudens kinofestivālos) tikušas izrādītas tikai divas – The Father / Tēvs un Another Round / Vēl pa mēriņam. Abu šo filmu digitālo izrādīšanu turpina divi Latvijas arthouse kinoteātri – tās arī patlaban skatāmas Splendid Palace un Kino Bize izplatīšanas platformās.
Eiropas gars
Jāatzīst, šīs ir ļoti spēcīgas filmas, iespējams, pat visspēcīgākās no šāgada oskaroto filmu ražas. Jā, filma Tēvs, ko veidojis populārais franču dramaturgs Floriāns Zellers, debitējot kinorežijā, nesaņēma labākās filmas Oskaru, kam bija nominēta. Toties Oskaru par labāko aktierdarbu absolūti pelnīti saņēma britu vecmeistars, 83 gadus vecais Entonijs Hopkinss, kļūstot par vecāko aktieri, kas jelkad ir saņēmis Oskaru šajā kategorijā, – nospēlēt savu vienaudzi un vārdabrāli dramatiskā un šķietami tik ikdienišķā stāstā par cilvēka izgaišanu, nospēlēt cilvēku, kura maņas sāk zaudēt asumu, kurš pamazām, bet neatgriezeniski zaudē orientāciju laikā un telpā, – tas prasa ne tikai pamatīgu meistarību, bet arī pamatīgu drosmi.
Tieši šī iemesla dēļ Entonija Hopkinsa Oskars par lomu filmā Tēvs, kā arī Floriana Zellera un viņa kolēģa Kristofera Hemptona Oskars par labāko adaptēto scenāriju subjektīvi man šķiet ļoti būtiski šo Oskaru notikumi. Galu galā, tā ir arī atzinība kvalitatīvam Eiropas kino, būtībā britu filmai, ko režisējis spilgts Francijas talants – Zellers.
Eiropas līniju varam turpināt ar dāņu režisora Tomasa Vinterberga filmu Vēl pa mēriņam. Un kaut arī Vinterbergs netika pie labākā režisora Oskara, viņam vienmēr paliks nominācijas gods, turklāt
būt Eiropas režisoram un pretendēt uz amerikāņu Oskaru kā labākajam režisoram ir respektējams sasniegums.
Savukārt filmai Vēl pa mēriņam nu ir labākās ārzemju filmas Oskars, kas gan tika arī no visām pusēm prognozēts. Dāņu filmas kontā jau bija nozīmīgi apbalvojumi (Britu Kinoakadēmijas, arī Eiropas Kinoakadēmijas balvas un citas), turklāt arī pats Tomass Vinterbergs jau ir Eiropas kino klasiķis. Viņš ir piedzīvojis daudz – sākotnēji bijis skandalozs debitants, kurš kopā ar vēl skandalozāko kolēģi Larsu fon Trīru radīja un parakstīja Dogme ‘95 manifestu, kā arī uzņēma konceptuālo Dogmas filmu Festen / Svinības (1998), lai tālāk jau vizinātos pa karjeras amerikāņu kalniņiem, veidojot ne īpaši veiksmīgas filmas angļu valodā un koķetējot ar amerikāņu kino žanriem (piemēram, It's All About Love / Viss par mīlestību (2003), Dear Wendy / Dārgā Vendija (2005)), bet pēcāk atgrieztos Dānijā, dāņu valodas vidē.
Vinterberga veiksmīgākās filmas The Hunt / Medības (2012) un tagad arī Vēl pa mēriņam / Another Round tapušas sadarbībā ar aktieri Madu Mikelsenu, kuram par starptautiskas atzinības trūkumu arī nav jāsūdzas. Turklāt filmas Vēl pa mēriņam vizuālā stilistika un rokas kameras izmantojums ļauj to nosacīti saistīt ar Vinterberga karjeras sākumu – filmu Svinības. Loks ir noslēdzies. Un neiedziļināsimies pārspriedumos, ka stāsts par pusmūža vīriešu, pedagogu iekšējo krīzi un mērķtiecīgu alkoholismu ir izskanējis īstajā laikā un vietā. Proti, pandēmija ir saasinājusi gan krīzes, gan atkarības, gan eksistenciālās vientulības smeldzi, tāpēc nav šaubu, ka filma, kas akcentē šis tēmas, rada īpašu empātiju un simpātijas.
Starp citu, filma Vēl pa mēriņam 8. maijā Latvijā būs pieejama arī bez maksas – par godu Eiropas dienai un svinot Eiropas kino panākumus pasaulē, to tiešsaistē piedāvās birojs Radošā Eiropa MEDIA.
Sieviešu līnija
Protams, 2021. gada Oskari ieies vēsturē – un ne tikai ar dažnedažādām izmaiņām un pārmaiņām, ko radījuši pandēmijas ierobežojumi, ne tikai ar ļoti piezemēto ceremoniju, bet arī ar faktiem, kuriem jau veltīta plaša uzmanība starptautisko ziņu virsrakstos. Protams, vispirms jau tas ir Amerikā dzīvojošās un strādājošās ķīniešu režisores Hloes Žao Oskars kā labākajai režisorei – viņa ir otrā sieviete, kas saņem labākā režisora Oskaru, sekojot amerikānietei Ketrīnai Bigelovai, kas to saņēma 2010. gadā par filmu Hurtlocker / Sapieris. Tātad tikai divas režisores teju simt gadu garajā balvas pastāvēšanas vēsturē...
Vai Žao darbs ir pārvērtēts, jo labi iekļaujas aktuālo politisko nostādņu kontekstā un diskusijās par sieviešu lomu kinoindustrijā?
Domāju, ka nē. Žao filma Nomadu zeme ir nopietns un cienījams režijas darbs. Tas ieskicē arī būtisku tendenci – tiekšanos uz reālismu vai pat, ja gribat, neoreālismu, ja atceramies 20. gadsimta 40. gados tik nozīmīgo Eiropas kino strāvojumu, kas akcentēja darbu ar neprofesionāļiem un stāstīja dramatiskus stāstus par cilvēkiem sociāli skarbos, pat bezcerīgos apstākļos.
Aktrise Frānsisa Makdormanda ir viena no tikai dažiem profesionālajiem aktieriem šajā filmā, kurā pamatā darbojas neprofesionāļi savu paštēlu ietvaros.
Lai cik ļoti filma valdzinātu ar dokumentālismu un faktūras autentiskumu, tās pamatā ir literārs darbs – Džesikas Bruderas grāmata Nomadland: Surviving America in the Twenty-First Century (2017). Šis materiāls sākotnēji nebija Žao izvēle, kā piemērotu režisori grāmatas ekranizācijai viņu uzrunāja aktieri Pīters Spīrss un Frānsisa Makdormanda (viņi abi ir arī filmas producenti kopā ar Hloji Žao, Molliju Ašeru un Danu Janvi). Nomadu zeme ir trešā Žao režisētā filma, viņas debijas darbs Songs My Brothers Taught Me / Dziesmas, ko man iemācīja brālis (2015) patlaban ir skatāms mubi.com, un jau šajā filmā Žao režijas rokraksts iezīmējas visai skaidri. Viņas stiprās puses ir prasme vērot un veidot niansētas varoņu attiecības, interese par šķietami margināliem varoņiem (filmas sižets stāsta par Amerikas pamatiedzīvotājiem Dienviddakotā). Režisores nākamā filma The Rider / Jātnieks (2017) tika pamanīta 2017. gada Kannu festivālā, bet šogad klajā jānāk Hlojes Žao flirtam ar Marvel komiksu universu – filmai Eternals / Mūžīgie (2021).
Žao ceļš režijā un ASV kino industrijā atgādina 90. gadu izskaņā un 2000. gadu sākumā populārā ķīniešu režisora Anga Lī karjeru Amerikā – arī viņš sāka ar izcilām filmām, kurās demonstrēja prasmi līdz niansēm izzināt viņam šķietami svešas kultūras un sadzīves detaļas (piemēram, izcilajā filmā The Ice Storm / Ledus vētra, 1997), lai pēcāk cīnītos ar Holivudas lielbudžeta filmām, tai skaitā komiksu ekranizācijām (te der pieminēt viņa neveiksmīgo filmu Hulk / Halks, 2003). Arī Angs Lī saņēma savu režijas Oskaru par Amerikas margināļu dzīves tvērumu – filmu Brokeback Mountain / Kuprainais kalns 2005. gadā. Tomēr liksim punktu šai paralēlei, vēlot, lai Hloei Žao izdodas izstūrēt cauri Holivudas komercprodukcijas nosacījumiem. Patlaban gan grūti iedomāties Žao režijas stila un Marvel komiksu satikšanos…
Nomadu zemes varoņi, kuri mīt treileros un strādā gadījuma darbus, pēc veselīgas patērētājsabiedrības standartiem vērtējot, ir lūzeri.
Un jāsaka, Amerikas Kinoakadēmijas uzmanības lokā ļoti reti nonāk filmas, kas līdzīgas Nomadu zemei, – skarbi, autentiski stāsti par reāliem cilvēkiem. Šādos stāstos lieliski iederas aktrise Frānsisa Makdormanda, kura (te neiztiksim bez vēsturisko faktu pieminējuma) ir jau četru Oskaru īpašniece. Sensenos laikos viņa bija spilgta gaidībās esošās policistes Mārdžas lomā sava vīra un vīra brāļa – Džoela un Ītena Koenu filmā Fargo (1996), savu otro Oskaru ieguva par lomu drāmā Three Billboards Outside Ebbing, Missouri / Trīs reklāmdēļi pie Ebingas Misūri štatā (2017). 2021. gads viņai atnesis dubultoskaru – gan labākās aktrises balvu par Nomadu zemi, gan arī Oskaru kā vienai no šīs filmas producentiem (balvu par labāko filmu parasti pasniedz producentam).
Šie Oskari ir izgaismojuši vēl vienu slēptu talantu – britu režisori Emeraldu Fennelu, kura saņēma Oskaru kā labākā oriģinālscenārija autore par filmas Promising Young Woman / Daudzsološa jauna sieviete scenāriju. Viņas izlaušanās ir pārsteigums, kaut arī filma tomēr, manuprāt, nav vērtējama kā izcils mākslas darbs. (Pēc pamatprofesijas Fennela ir aktrise, kuras atpazīstamākā loma Latvijas skatītājam varētu būt prinča Čārlza mīļākā Kamila Pārkera Boulza britu seriāla Kronis 4. sezonā.)
Filmas sižeta centrā ir Kerijas Maliganas spēlēta trīsdesmitgadniece, kādreizējā medicīnas studente, tagad darbiniece nīkulīgā kafejnīcā, kuras dzīves mērķis ir atriebt savas draudzenes nāvi (draudzene kļuvusi par kolektīvas izvarošanas upuri kādā studentu ballītē). Filmas kareivīgais uzstādījums nenoliedzami uzrunā daudzus – kā liecina mani privātie vērojumi, filma īpaši patīk jaunām sievietēm. Emeralda Fennela radoši izmantojusi sižeta matricu par sievieti atriebēju, kuru savulaik lietoja gan Fransuā Trifo filmā ar Žannu Moro The Bride Wore Black / Līgava tērpās melnā (1968), gan vēlāk Kventīns Tarantīno filmā Kill Bill / Nogalināt Bilu (2003). Abās klasiskajās filmās galvenās varones atrieba vīrieša nāvi, savukārt Emeraldas Fennelas filmas varone cīnās par visu sieviešu tiesībām būt brīvām savās izpausmēs (kaut vai dzērumā vāļājoties bāros).
Kaut arī Fennela nav atradusi oriģinālu filmas vizuālo risinājumu (par daudz atsauču uz Vesu Andersonu), viņa ir tikusi pie Oskara par filmas gana oriģinālo scenāriju. Jāsaka gan, scenāristes sievietes Oskaru vēsturē nav retums, viņas tiek nominētas balvai bieži, retāk gan to saņem. Emeralda Fennela ir trīspadsmitā scenāriste, kas saņēmusi Oskaru par oriģinālscenāriju.
Digitālais gigants
Viena no šo Oskaru novitātēm bija arī pamatīgā digitālo gigantu klātbūtne – Netflix dižojās ar 36 Oskara nominācijām, un Netflix producētās filmas arī saņēma respektējamu skaitu Amerikas kinoakadēmijas balvu – septiņas, nedaudz apmierinot savas ambīcijas pēc atzinības Amerikas kinoakadēmijas profesionālajā vidē. Iespējams, ka Netflix par “mākslu un slavu” atbildīgo darbinieku lielākā vilšanās bija tikai divi Oskari sinefilu cienītajai filmai Manks – filma saņēma balvas par labāko dizainu (mākslinieka darbu) un par labāko operatora darbu. Kopumā režisora Deivida Finčera Manks gan lepojās ar 10 nominācijām, tas bija lielākais nomināciju skaits vienai filmai.
Divi Oskari tika arī citai Netflix oriģinālprodukcijai Ma Rainey's Black Bottom / Māmuļas Reinijas melnā pēcpuse – par grimu un labākajiem kostīmiem. Amerikāņu presē, kas reflektēja par Oskaru ceremoniju, izskanēja arī kritiskas notis, ka ar Oskaru par labāko aktierdarbu tomēr nav godināts šīs filmas aktieris Čedviks Bozmens, kurš pāragri aizgājis mūžībā (kā jau minēju, Oskars par labāko aktierdarbu nonāca pie britu klasiķa Entonija Hopkinsa).
Oskari tika arī Netflix producētajām spēles un dokumentālajām īsfilmām, arī pilnmetrāžas dokumentālajai filmai My Octopus Teacher / Mans skolotājs – astoņkājis.
Zīmīgi, ka šis jau ir trešais Oskars labākajai dokumentālajai filmai laikā kopš Netflix ienākšanas kino biznesa spēcīgāko spēlētāju laukumā – labākās dokumentālās filmas Oskaru iepriekš saņēmušas Netflix producētās filmas Icarus / Ikars (2017) un American Factory / Amerikāņu rūpnīca (2019). Šāgada laureāti, filmu My Octopus Teacher, bez problēmām var noskatīties Netflix.com kaut tūlīt (man tas vēl priekšā).
Pandēmijas produkts
Te arī varētu likt punktu pēcoskaru piezīmēm, secinot, ka pandēmijas gads tomēr nesis spirdzinošas vēsmas arī tik konservatīvā, pompozā un būtībā milzu naudas kurbulētā institūcijā kā Amerikas kinoakadēmija un tās balvas. Pamanītas ir sociāli skaudras talantīgu, jaunu režisoru filmas – Floriāna Zellera, Hloes Žao, arī Emeraldas Fennelas darbi –, atzinību guvis arī pieredzējušais dāņu režisors Tomass Vinterbergs. Visām šīm filmām pārsteidzošā kārtā nepiemīt tas pompozais stīvums un paredzamība, kas nereti raksturo Oskarus un visu, kas tam apkārt. Tas pozitīvi.
Iespējams, šo Oskaru vizuālās identitātes zīme būs Hloes Žao un Frānsisas Makdormandas bilde ar saņemto Oskaru zelta figūriņām. Ikdienišķas sievietes, kuras nav ļāvušās stilistu, dizaineru uzlabojumiem un botoksa polsteriem. Reālisma triumfs pār amerikāņu sapni? Droši vien ne uz ilgu laiku, jo ļaudis alkst sapņa, kura miesu uztur stilisti un botoksa virtuozi.
Lieki piebilst, ka šī Oskaru translācija jau ir kļuvusi par visu laiku nepopulārāko ceremoniju Oskaru vēsturē. Pandēmijas ierobežojumus respektējošā ceremonija bija veidota kā ģimenisks pasākums – ar ierobežotu viesu skaitu un distances ievērošanu. Ceremonijas režisora statusā darbojās amerikāņu kino autors, pat klasiķis Stīvens Soderbergs, kurš solīja, ka skatītājam tiks piedāvāta nevis ceremonija, bet gan “filma”. Rezultātā īsti nebija ne viena, ne otra.
Un prese turpina ņemties... Piemēram, CNBC publicējis rakstu The Oscars were a well-intentioned mess that flopped despite an elite producing team / Oskari bija labi iecerēts štrunts par spīti elitārajai producentu komandai, un šis nav vienīgais kritiskais viedoklis. Pārmests tiek gan par tradicionālās dramaturģijas izmaiņām – proti, galvenais Oskars labākajai filmai tika pasniegts nevis ceremonijas noslēgumā, bet mazliet agrāk –, gan par sačakarēto finālu, kur visdrīzāk tika gaidīta Bouzmena piemiņas godināšana un Oskara pasniegšana viņa atraitnei, bet, tavu neražu, par Oskara laureātu tika atzīts Entonijs Hopkinss, kurš tajā laikā bija Velsā... Secinājums gan ir visai trāpīgs: “Ceremonija bija koronavīrusa produkts un pierādīja, cik sarežģīti ir radīt jaunas formas balvu pasniegšanas ceremonijai”. Tas īsti nav izdevies pat klasiķim Stīvenam Soderbergam un viņa elitārajai komandai.
Ar to arī pieliekam punktu 2020. gada kinoprocesam un dzīvojam tālāk. Iespēju robežās.
