KINO Raksti

Ar auto uz kino – „drive-in” īsais triumfs

18.08.2020

Piepilsētas stāvlaukumā noparkots desmitiem mašīnu, debesīs mirdz zvaigznes, bet zem tām – milzīgs kinoekrāns. Šī klasiskā "americana" aina pandēmijas laikā piedzīvoja renesansi visapkārt pasaulei un īsu brīdi bija vērojama arī Latvijā. Piedāvājot vienīgo tābrīža sanitārajam protokolam atbilstošo klātienes kinoskatīšanās formu, īsā laika sprīdī maijā un jūnija sākumā Latvijā vienlaikus darbojās vismaz pieci "drive-in" jeb auto-kino projekti.

Jelgavas "Auto-kino" demonstrē Simtgades spēlfilmu "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" (2017)

Pirms pievēršamies Latvijas drive-in kino pieredzei, neliels ieskats šī kino demonstrēšanas formāta vēsturē un likumsakarībās. Drive-in formāts ASV pirmo reizi kino izrādīšanai tikaizmantots 20. gadsimta otrajā desmitgadē, Ričards M.Holingšīlds bija viens no pirmajiem Amerikas biznesmeņiem-izgudrotājiem, kas izbūvēja un arī patentēja drive-in kino izrādīšanas vietu. Leģenda vēsta, ka Holingšīlds saskatījis potenciālu šajā kino izrādīšanas veidā, jo viņa māte, lielu izmēru sieviete, neesot varējusi ietilpt parasta kinoteātra sēdeklī.

Pirmskara drive-in kinolaukumi bieži atradās nomaļās vietās, nereti kļūstot par vienīgo kinoskatīšanās iespēju ASV lauku iedzīvotājiem. Laikos, kad zeme bija lēta, bet kino demonstrēšanai bija nepieciešams vien balts ekrāns, filmu ruļļi un kinoprojektors, šādu plaču būvēšana bija vienkāršs un ātrs investīciju objekts fermeriem un mazajiem uzņēmējiem. Tomēr tehnoloģiju ierobežojumi pirmajās darbības dekādēs neļāva šim kino skatīšanās formātam strauji attīstīties un tirgū ienākt lielākiem spēlētājiem. Aizvien vairāk savas pozīcijas nostabilizēja skaņas kino, bet lielajās platībās, ko aizņēma drive-in kinoteātri, bija grūti panākt, lai skaņa arī vistālāk no ekrāna novietotajās automašīnās būtu dzirdama sinhroni ar attēlu.

Drive-in kino zelta laiki pienāca līdz ar Otrā pasaules kara beigām.

Audiotehnikas sastāvdaļas vairs nebija ierobežotas pieejamības produkts, un drive-in kinoteātros tika ieviesti mazi skaļrunīši, uzkarami uz katras mašīnas loga. Cilvēki bija izslāpuši pēc izklaides, kara laikā noteiktie jaunu objektu celtniecības ierobežojumi atslāba un amerikāņu karavīri masveidā atgriezās mājās, bieži par nopelnītājiem līdzekļiem iegādājoties vienu no amerikāņu sapņa un brīvības simboliem – privāto automašīnu. Īpaši 50. gadi ASV vēsturē iegājuši kā autokulta laiks, to raksturo arī hot-rod jeb mājās uzlaboto spēkratu kustība, Džeimss Dīns un greaser (matu pomādes cienītāju) subkultūra. Došanās uz drive-in kino bija vēl viena aktivitāte, ko piedzīvot kopā ar savu jauno automašīnu. Turklāt drive-in plačos kino varēja skatīties iespaidīgās dimensijās – ekrāni, ar kuru lielumu kinovēsturē var mēroties varbūt tikai mūsdienu IMAX tehnoloģiskie brīnumi, varēja būt pat četrstāvu mājas augstumā.

Drive-in kino bija ne tikai romantiska kino skatīšanās pieredze zem zvaigznēm, – te radās arī īpatnējs privātās un publiskās telpas sajaukums. Lai gan šāda kino skatīšanās bija vienojoša un kolektīva pieredze, tomēr skatītāji mašīnas salonā, atšķirībā no parastām kinozālēm, varēja sēdēt ērtā mājas apģērbā, neierobežoti smēķēt, dziedāt līdzi un skaļi komentēt uz ekrāna notiekošo. Vislielākās priekšrocības šis neformālais kino skatīšanās veids atnesa ģimenēm ar bērniem, un kā ģimeņu pasākums tas arī tika aktīvi mārketēts. Vairumā kinoplaču biļete bija jāpērk tikai viena uz visu automašīnu – tāpēc, jo lielāka ģimene, jo vairāk naudas tā varēja ietaupīt. Jaunām ģimenēm šis pasākums bija draudzīgs tāpēc, ka šī bija viena no retajām izklaidēm, kur pāris varēja doties, uz šo vakaru nelīgstot auklīti. Vajadzības gadījumā autiņus varēja nomainīt turpat mašīnā un mazos bērnus nolikt gulēt mašīnas aizmugurē, bet lielākiem bērniem šis formāts sniedza daudz dzīvāku kino skatīšanās pieredzi –

kamēr parastajos kinoteātros bērniem vajadzēja sēdēt pavisam klusi, lai netraucētu blakussēdētājus, drive-in kinoplačos tie varēja aktīvi dzīvot līdzi filmai.

Drive-in kino laukumi piesaistīja ģimeņu auditoriju ne tikai ar visiem vecumiem draudzīgām filmām – līdzīgi kā parastie kinoteātri, arī brīvdabas kinolaukumi ar papildus pasākumiem un ekstrām bieži nopelnīja vairāk, nekā tirgojot kinobiļetes. Drive-in plačos bija pieejami milzīgi uzkodu un dzērienu stendi, noīrējami sildītāji vai ventilatori – atkarībā no klimata, kurā izrādīja filmu. Seansus bieži pavadīja uguņošana, publikai bija pieejami rotaļu laukumi un atrakcijas, filmu starplaikos uzstājās burvju mākslinieki, uz īpašiem seansiem ieradās filmu zvaigznes.
Interesantā veidā drive-in (varbūt pareizāk būtu teikt ride-in) formātu apspēlēja vesterna komēdijas Liesmojošie sedli / Blazing saddles (1974) komanda – Mela Bruksa filmas pirmizrādi Bērbenkas kinolaukumā Pickwick Drive-in 250 lūgtie viesi noskatījās zirgu mugurās, bet kioskos gar laukuma malām tika pārdoti īpaši zirgiem domāti virtuļi.

Pirmie randiņi un noriets

Drive-in savu zelta laikmetu piedzīvoja 20. gadsimta 40.- 60.gados, bet tā loma strauji mainījās līdz ar jaunu vizuālā satura patērēšanas iespēju uzplaukumu. Aizvien lielākā skaitā mājsaimniecību ienāca televizors, ģimenes ar bērniem biežāk izvēlējās vakarus pavadīt pie zilā ekrāna. Auto-kino laukumiem, lai izdzīvotu, bija jāatrod jauna auditorijas grupa – vēlams, tāda, kas mājās nosēdēt nevar. Ap 70. gadu sākumu par šādu pateicīgu auditoriju kļuva pusaudži. Filmā Drive-in memories (2001) situāciju kodolīgi komentē kinoproducents Samuels Z. Arkofs: “Viņiem bija jātiek ārā no mājām, un vecākiem bija jādabū viņus ārā no mājām, lai saglabātu veselo saprātu”.

Drive-in kinoteātra apmeklējums šai dekādē kļuva par perfektu jauniešu randiņa scenāriju – prom no vecākiem un, jo bailīgāka filma, jo labāk. Nobiedētā meitene kādā īpaši baisā ainā varēja ieķerties puisim elkonī un tālākais, šķiet, notika pašsaprotami. Šis randiņa scenārijs lieliski atspoguļots arī slavenajā mūziklā Breolīns/ Grease (1978), kur ādas jakā un ar ieeļļotu ērkuli rotājies Džons Travolta mēģina viltīgi apčamdīt savu draudzeni, lai pēcāk tai pakaļ sauktu ikonisko frāzi You can't just walk out of a drive-in!” (“Tu nevari tā vienkārši izkāpt no auto-kino!”)

Šāds notikumu pavērsiens rosināja uzrāvienu arī pusaudžu filmu ražošanā. Divi populāri un drive-in plačos bieži demonstrēti filmu tipi bija sērferu filmas, kur cilvēki peldkostīmos gozējas pludmalē, un B klases šausmu filmas, kuru saturu raksturoja BBB – blood, breasts, beasts (asinis, krūtis un briesmoņi).

Drive-in nu ir tikai tukšs laukums, ko nepļauj neviens,” skaņdarbā Drive-in Movies dzied amerikāņu dziesminieks Rejs Lamontaņs, un šāds liktenis tiešām piemeklēja vairumu ASV kino plaču. Drive-in kino norietu aizsāka vairāki faktori. Pirmkārt, 70. gados tika pieņemta pāreja uz vasaras laiku, un drive-in kinoplačiem, kas jau tā gaismas apstākļu dēļ varēja demonstrēt krietni mazāk seansu nekā parastie kinoteātri, tagad filmu seansu sākumu nācās pārcelt vēl par stundu vēlāk. Otrkārt, papildus televīzijai 80. gados tirgū ienāca jauna attēla vērošanas pieredze – videokasetes un to noma, vēl vairāk samazinot nepieciešamību skatīties filmas ārpus mājām.

Lai izdzīvotu, daudzi drive-in kino sāka rādīt R-reitinga, tai skaitā pornogrāfiskas filmas,

taču, tā kā drive-in kinoteātri bieži atradās pilsētu teritorijās, šādas brīvi vērojamas vaļības radīja kaimiņu sašutumu. Visbeidzot, svarīgs faktors bija arvien pieaugošās zemes cenas. Daudzos štatos, kur klimatisko apstākļu dēļ drive-in kino varēja rādīt tikai gada siltākajos mēnešos, nelielais seansu skaits vairs nevarēja kompensēt nepieciešamās investīcijas, un kinoizrādīšana šajos milzīgajos laukumos kļuva nerentabla. No 1958. gadā ASV uzskaitītajiem apmēram 4000 drive-in laukumiem līdz 80. gadu beigām izdzīvojuši bija tikai ap 200.

Vīruss atnes renesansi

Lai gan, sākot no 20. gadsimta 90. gadiem, drive-in kinoteātru skaits atkal mazliet pieauga, specializējoties uz maziem neatkarīgā un nostalģijas kino projektiem, īstu uzrāvienu šai demonstrēšanas formai deva sociālās distancēšanās ierobežojumi 2020. gada pavasarī. Visapkārt pasaulei spontāni atvērās drive-in kinoteātri, pirmajos pandēmijas mēnešos piedāvājot vienīgo samērā drošo kolektīvo izklaides baudīšanas formu.

Jelgavas "Auto-kino" 2020

Veikli drive-in kino formātu adaptēja lietuvieši. Viļņas lidosta sadarbībā ar Viļņas starptautisko kinofestivālu atrada drive-in kino formātā risinājumu, kā vienlaikus uzmundrināt divas krīzē smagi cietušas industrijas – aviāciju un kultūras pasākumu rīkošanu. Tukšajā Viļņas lidostas teritorijā blakus skrejceļiem, vietā, kur lidmašīnas parasti uzņem pasažierus un kravu, tika ierīkots kinoekrāns ar nosaukumu Aero Kinas, Viļņas lidostas mājaslapā apgalvots, ka tā izmēri esot sasnieguši piecstāvu mājas augstumu. (Jāpiebilst, ka Viļņas lidosta jau iepriekš atradusi veiksmīgas sadarbības formas ar kinoindustriju – lidostas telpās jau vairākus gadus darbojas kinoteātris, kurā pasažieri, gaidot lidojumu, var bez maksas noskatīties jaunākās lietuviešu īsfilmas.)

Arī Latvijā maijā un jūnija pirmajās nedēļās vienlaikus darbojās vairāki drive-in projekti, to vidū Drive In Kino Ķīpsalā, filmu seansi Mārupes Saulrietu koncertu ietvaros, bezmaksas seansi uz tirdzniecības centra Alfa jumta, pasākumu kompānijas Viedi organizētais vasaras festivāls ar kinoseansiem Arēna Rīga stāvlaukumā un Auto-kino pasākumu cikls Jelgavā, Rullīšu trasē. Arī Jēkabpilī vietējie jaunieši sarīkojuši vienreizēju auto-kino pasākumu. Trīs no lielāko pasākumu organizatoriem atsaucās īsām intervijām, daloties pieredzē, kā šis kino demonstrēšanas formāts adaptējās Latvijas vidē, un vairāku rīkotāju pieredze izrādījās līdzīga.

"Saulrieta koncerti" Mārupē. Foto: Edijs Andersons

Pasākumu organizētāji, kuri pamatā nodarbojas ar mūzikas pasākumu rīkošanu, Covid-19 radītās dīkstāves laikā meklēja veidus, kā tomēr turpināt darboties. Projekta Viedi pārstāvis Arturs Gailītis atceras, ka šāda kino demonstrēšanas forma viņa komandas redzeslokā nonākusi, pamanot līdzīgus karantīnas laika pasākumus Vācijā. Summējot savu pieredzi, visi Latvijas drive-in kino rīkotāji atzīst – lai gan skatītāji bijuši patīkami pārsteigti par jauno kino pieredzes formu un attēla kvalitāti, tomēr investīcijas, kas bija nepieciešamas pasākumu organizēšanai, ekrāna un skaņas sistēmas uzstādīšanai, nebija nosedzamas ar salīdzinoši nelielajiem biļešu ieņēmumiem.

Stāstot par Latvijas pieredzi, jāpiebilst, ka te lomu nospēlēja arī daži specifiski faktori.

Pirmkārt, jāņem vērā tipiskie klimatiskie apstākļi, ar ko jārēķinās visiem brīvdabas kinoseansu rīkotājiem mūsu platuma grādos. Maija vidū krēsla Latvijā iestājas tikai ap 22:00 vakarā – ja kino demonstrēšanu mēģina uzsākt jau agrāk, saulesgaisma konkurē ar ekrānā redzamo. Otrkārt, siltā laika iestāšanās un atpūtas iespējas dabā veido nopietnu konkurenci jebkuriem organizētiem pasākumiem pavasara beigās un vasaras sākumā. Trešais svarīgais faktors – auto pasākumiem maija beigās Latvijā bija noteikti ļoti stingri ierobežojumi. ASV drive-in kino pasākumi notiek brīvā festivāla formā, kur cilvēki bieži sēž atvērtos mašīnas bagāžniekos, uz auto jumtiem un motora pārsegiem, arī automašīnām blakus novietotos krēslos. Latvijā sociālās distancēšanās ierobežojumu laikā mašīnu pamest nedrīkstēja (izņemot ārkārtas gadījumus un došanos uz labierīcībām), bija aizliegts pat plašāk pavērt automašīnas logus.

Skatīšanās bija ļoti ierobežota un, kā kodolīgi formulē viens no Mārupes Saulrieta koncertu seansu rīkotājiem, “ātri vien sapratām, ka pēc trīs mēnešu atrašanās četrās sienās publika nav izslāpusi pēc iesprostotas kultūras, atrodoties automobilī”.

Divi no aptaujātajiem pasākumu rīkotājiem minēja, ka īsais laika posms nebija pietiekams, lai pasākumi sasniegtu nepieciešamo ažiotāžu. Lai gan skatītāju atsauksmes bija pozitīvas, šis kino skatīšanās formāts nevarēja konkurēt ar vasaras baudīšanas trakumu, kas ik gadu iestājas maija beigās un jūnija sākumā. “Tas bet sākās tad, kad bija siltumnīcā jāstāda tomāti, jāgrābj, jāravē un jācep gaļa. Cilvēki sāka izvēlēties braukt ārpus pilsētas,” atceras Jelgavas Auto-kino pasākumu rīkotāja Nellija Štolcermane.

Vasaras festivāls "Viedi" demonstrē Jāņa Streiča filmu "Mans draugs - nenopietns cilvēks" (1975)

Jūnijā konkurenci sāka sastādīt arī citas kultūras un izklaides vietas, kas atkal vēra vaļā durvis – starp tām arī parastie kinoteātri, kas pieejamāki plašākai auditorijai, tai skaitā pusaudžiem un cilvēkiem bez automašīnām. “Es teiktu, ka šis projekts būtu dzīvotspējīgs, ja visi sadotos roku rokās un izdomātu kaut ko fundamentāli, konceptuāli vienotu. Ja katrs savā krajā, savā lauku pagalmā kaut ko darīs, man liekas, tas tādu lielu ažiotāžu un lielu, kampaņveidīgu vilni neuztaisīs,” saka Jelgavas pasākumu rīkotāja.

Tiesību haoss un nākotne

Kā būtisku problēmu drive-in kino rīkotāji min arī neskaidrības ar filmu demonstrēšanas tiesībām. Latvijā tapušo filmu izrādīšanas tiesības nokārtot izdevies salīdzinoši vienkāršāk – atsaucību izrādījušas gan atsevišķas filmu studijas, gan apvienība Kinopunkts un Nacionālais Kino centrs. Tikmēr demonstrēšanas tiesību meklēšana ārvalstu filmām bijusi diezgan sarežģīta. Divi drive-in kino rīkotāji min, ka par filmām, kuras jau ilgāku laiku rādītas kinoteātros, Latvijas izplatītāji prasījuši neadekvāti lielas summas.

Lētāk un vienkāršāk izrādījies sadarboties nevis ar vietējiem ārzemju filmu izplatītājiem, bet ņemt filmas par samērīgāku cenu no izplatītājiem Lielbritānijā.

Apkopojot pieredzes stāstus, kuros dalījās Latvijas drive-in kino pasākumu rīkotāji, šķiet – par spīti daudzajiem izaicinājumiem, šāds demonstrēšanas formāts varētu kļūt par sezonālu papildinājumu Latvijas kinopiedāvājumam. Tomēr, lai tas notiktu, būtu jāpiepildās vairākiem priekšnosacījumiem. Brīvi pieejamai un cilvēcīgi izklāstītai būtu jābūt informācijai par to, ko nozīmē filmu demonstrēšanas tiesības un kādas kompānijas vai institūcijas Latvijā spēj tās nodrošināt. Lai formāts attīstītos, drive-in kino organizētājiem vajadzētu ciešāk sadarboties un veidot plašāku informācijas kampaņu par šī kino skatīšanās veida specifiku un priekšrocībām, īpaši specifiskām auditorijas grupām (piemēram, ģimenes ar maziem bērniem). Lai mazinātu konkurenci ar citiem vasaras pasākumiem, auto-kino seansu potenciāls varētu būt veiksmīgāks nevis vasaras mēnešos, bet drīzāk pavasarī un rudenī – kad ir pārāk vēss, lai atrastos zem klajas debess, bet jau / vēl gribas noķert pirmo / pēdējo brīvdabas skatīšanās pieredzi. Šajos gadalaikos arī dienas tumšās daļas apjoms ļautu demonstrētājiem parādīt vairāk seansu, tādējādi dodot lielāku iespēju atpelnīt ieguldītās investīcijas.

"Auto-kino" Jelgavā

Svarīgs ir arī pašvaldību atbalsts. Kā uzsver pārstāve no Jelgavas Auto-kino projekta, šādam pasākumam nepieciešamās investīcijas nevar segt bez lielu sponsoru vai pašvaldības līdzfinansējuma. Drive-in kino placis varētu būt labs veids, kā pie sezonālas kino izrādīšanas vietas tikt kādai pašvaldībai, kurai sava kinoteātra nav. Labs piemērs ir tā pati Latvijas izmēriem pietiekami lielā Jelgava, kurai sava kinoteātra nav jau vairākus gadus (Jelgavas tirdzniecības centra Pasāža īpašnieki gan tieši pirms pandēmijas izziņoja, ka centra telpās tuvākajos gados daudzzāļu kinoteātris tikšot izbūvēts).

Visbeidzot, ja sanitārais protokols to atļaus, pasākumu plašākai pieejamībai būtu vērts pārņemt ārzemju drive-in kinoteātru iekļaujošākās formas,

kas nepieprasa, ka filmu skatīties var tikai cilvēki, kuriem pieder automašīna. Perspektīvāka varētu būt pasākumu forma, kur ekrāna tuvumā izvietotas īpašas sēdvietu zonas arī cilvēkiem, kas ieradušies bez sava auto (viegli iedomāties, ka šajos krēslos daudzi vecāki labprāt nosēdinātu arī savus bērnus, lai no krītošajām uzkodām pasaudzētu mašīnas salonu, bet tikpat labi šādu iespēju varētu izmantot arī arvien populārākās velobraukšanas kultūras entuziasti).

Noslēgumā jāsaka – lai arī nav nepieciešams nekritiski kopēt citu valstu un citu laikmetu izklaides formas, šī īsā pandēmijas laika pieredze sniedz iemeslu vismaz mirkli pārdomāt. Ja šobrīd daudzu Latvijas cilvēku vasaras spilgtākais notikums ir kāda grandioza koncerta apmeklēšana, vai ko vērtīgu varētu dot iespēja līdzīgā veidā – pie milzīgiem, kvalitatīviem ekrāniem un lielā cilvēku pulkā – skatīties arī kino?

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan