Režisores Ilonas Brūveres filmogrāfijā ir īss ieraksts par kinožurnāla "Māksla" 1990. gada 1. numuru – 12 minūtes garu filmiņu ar nosaukumu "Atmiņas par cirku" (Rīgas dokumentālo filmu studija). Es sāktu tieši ar to, ja man būtu jāraksta režisores daiļradei veltīts raksts (bet es to nedaru. Kāpēc to darīt ir bīstami – skat. nākamajā rindkopā! Es rakstu tikai subjektīvas piezīmes.)
Kāpēc par režisores Ilonas Brūveres filmām rakstīt ir bīstami? Tāpēc, ka viņai ir ļoti augstas prasības pret kinokritiku, to viņa ir paudusi personiskās sarunās un arī publiski. Tā kā, Brūveresprāt, Latvijā kinokritiķu nav, nemaz netaisos par tādu uzdoties. Tomēr iemesls, kādēļ pievēršos šim Ilonas uzskatam, ir – šķiet, ka viņa tic ideālās kritikas iespējamībai; tāda kritiķa eksistencei, kas atbilst pilnīgi visām varbūtējām pretenzijām. Protams, Latvijā tādu nav, jo droši vien pazīst Brūveri personīgi, līdz ar to neatbilst neitrāla vērotāja kritērijam, vai varbūt nepazīst nemaz. Tomēr šo epizodi pieminu nevis tādēļ, lai atsāktu vecu diskusiju par kinokritiku Latvijā, bet lai atzīmētu, ka šādu uzskatu pauž režisore, kas pati ir konsekventa autorkino veidotāja – šķiet, ideālām figūrām un „objektīviem viedokļiem” šī žanra koordinātās nebūtu vietas.
Bet bez ideālisma savukārt nebūtu Ilonas Brūveres, vismaz noteikti ne viņas filmu.
Lūk, iepazīstināt ar Ilonas Brūveres daiļradi īstus kritiķus, kas nav personiski ieinteresēti, – tas tik būtu izaicinājums kino institūcijām, festivāliem, muzejiem un sinematēkām! Ziniet, ir ar ko.
Bet es pagaidām tikai atzīmēšu, ar ko sāktu, ja tas būtu man pa spēkam.
Brūveres lielais „know-how”
Atmiņas par cirku ir ārēji nepretencioza filmiņa, kas iepazīstina ar skatuves mākslas veterānēm: akrobāti, gaisa vingrotāju, Latvijas cirka vēsturē vienīgo sievieti–faķīri, kas uzstājušās vēl pirmās neatkarīgās Latvijas laikā.
Patiesībā teikt “iepazīstina” pat nav īsti pareizi – režisore ir skopa biogrāfiskās detaļās. Īsi interviju fragmenti un šo dāmu izskats sirmā vecumā ir viss, ko mēs par viņām uzzinām. Toties Ilona Brūvere rada tēlus – gandrīz visus svarīgākos, ko mēs sastopam arī citās viņās filmās, tajā skaitā ar daudz lielāku hronometrāžu. Iespējams, šī bija pirmā Ilonas Brūveres filma, ko es redzēju, tādēļ katrā jaunā filmā saskatu caurviju motīvus. Tomēr, speciāli pārskatot viņas pirmos darbus no tā sauktā Vācijas perioda, ar izbrīnu secinu, ka tēli ir dzimuši vēl desmitgadi agrāk. Turklāt uzreiz gatavi, bez jebkāda ieskrējiena vai rokraksta meklējumiem. Kas netic, var noskatīties filmu Viņš un viņa. Atmiņas / V20 Eine ungenaue Errinnerung an eine Urkunde (1984/1985, Hamburger Filmförderung BRD).
Atmiņas ir viens no centrālajiem konceptiem visās Ilonas Brūveres filmās. Bez atmiņām šo filmu varoņi nebūtu nekas – tikai sejas, tipāži. Brūveres filmu personāžs neatklājas tiešā darbībā vai dialogos. Atmiņas viņus padara par apjomīgiem tēliem, bet tās ir ļoti kinematogrāfiskas atmiņas – lielākoties par filmām vai attēliem, ko mēs jau esam redzējuši. Nereti atmiņas veido arī filmas verbālo naratīvu – piemēram, Brūveres, iespējams, populārākajā filmā Versija Vera (2010) par Rīgā dzimušo krievu tēlnieci Veru Muhinu (par šo filmu Ilona Brūvere tika apbalvota ar Lielo Kristapu kā gada labākā dokumentālā kino režisore).
Tomēr teksts un attēls Brūveres filmā ir saistīti vaļīgām saitēm – tie gandrīz nekad tieši neskaidro viens otru. Īsfilma Atmiņas par cirku koncentrēti piedāvā tādu atmiņu veidu, kas sastāv no vernakulārām fotogrāfijām, kino fragmentiem un stilizēta uzveduma. Jāatzīmē, ka šajā, tāpat kā daudzās citās Brūveres filmās, viņas labākais sabiedrotais bijis operators Dāvis Sīmanis seniors, kurš pats viņu radošās attiecības raksturo Brūveres filmā Trakonams ar Dāvi (kinožurnāls Māksla 1/1993).
Brūveres uzvedumi sastāv no atmiņām tādā mērā, ka nemaz neslēpj savu mākslīgumu – skatītājs redz, ka rekvizīti nav gluži autentiski, bet uz to pusi, ka mizanscēnas ir acīmredzami uzstādītas, ka aktieri izpilda noteiktu horeogrāfiju –, tomēr tas viss atstāj organisku iespaidu, jo apelē pie skatītāja vizuālās pieredzes – mēmā kino, žanra kino shēmām, kuras nemaz nav vajadzības pilnībā iedzīvināt, lai par tām atgādinātu.
Piemēram, filmā Versija Vera ir aina, kur Kristiānas Dimiteres tēlotā Vera Muhina mazgājas vannā uz balkona (operatore – Evija Bandēna). Skan franču šansons. Šajā vietā labāk neprasīt, kā vanna gadījusies uz balkona un vai fonā nav sazīmējama dzimtās Rīgas arhitektūra, – tas ir Brūveres lielais know-how, kā viņa piedabū skatītāju acumirklī noticēt, ka darbība notiek mitoloģiskā 20. gadsimta sākuma Parīzē.
Dzīres tukšā arēnā
Nebūšu pirmais, kas apgalvos, ka Ilonas Brūveres ir dzimušas montāžā, bet atzīmēšu, ka tam ir netiešs sakars ar cirku. Proti, Brūvere ir lielākā iluzioniste latviešu kinematogrāfijā. Viņas montāža atgādina burvju trikus, kuros it kā nekas nepaliek skatītāja acīm apslēpts, bet iznākums vienmēr ir apmāns, negaidīts pārsteigums. Tas notiek gan tad, kad Brūvere vienkārši virknē kadrus, kurus it kā nekas nesaista, gan tad, kad viņa izmanto rafinētākus paņēmienus – dalītu kadru, iekrāsotas detaļas vai visai vienkāršus specefektus. Režisore, lai gan pārstāv visai radikālu autorkino, kas ar nicinājumu attiecas pret meinstrīma filmu spējām apmānīt skatītāju, radot pilnīgu realitātes ilūziju, tomēr
ar prieku vēršas pie zemiem žanriem, kas atgādina, ka kino ir radies cirka teltī un nekam citam kā ilūzijām un trikiem sākotnēji nebija domāts.
Cirks kā parasto ļaužu atrakcija ir klātesošs daudzās Ilonas Brūveres filmās, ne tikai sākumā minētajā kinožurnālā. Piemēram, ko gan nozīmē neparasti izgaismotā vide, atspoguļošanās efekti, zibošie un mirgojošie aksesuāri, tērpi? Kādēļ vēsturiski cirkā tik lielu lomu spēlēja vizuļojoši kostīmi? Vai cirka mākslinieki ir bagāti ļaudis? Drīzāk nē, nekā jā. Vai priekšnesumi ir paredzēti briljantu nēsātājiem? Nē, stikliņi kā briljanti, folija kā zelts, strausa spalvas kā greznības atribūti iemieso nabago priekšstatus par svētkiem, neikdienišķu pārpilnību.
Viena no radikālākajām Ilonas Brūveres filmām ir Stacijas, kas uzņemta 2007.gadā un ir pēdējā, kurā ar režisori sadarbojās Dāvis Sīmanis. Stacijas pilnībā sastāv no nesaistītu naratīvu montāžas, tur pat izvērstu naratīvu nav, tikai tādi kā sižetu aizmetņi. Vienā no sižeta līnijām iezīmējas zināma kulminācija – jaunu puisi, kas strādā vilcienu depo, apciemo brīnumdaiļa meitene visai dīvainā sarkanā kleitā (filma ir melnbalta). Kādēļ viņa izskatās kā no cirka kupola nokāpusi?
Tēls, protams, nav no realitātes izkāpis, bet kādēļ tieši no cirka?
Filmā Atmiņas par cirku režisore savām varonēm sarīko dzīres tukšā cirka arēnā. Spoži tērpi, uzklāts galds, kas vai lūst no pārpilnības, vijolnieka priekšnesumi. Inscenējums ļoti kontrastē ar cienījamā vecuma dāmu parasto dzīvi, ciktāl tai ļauts parādīties filmas kadros. Lai nu kas, bet dzīres ir gandrīz katras Brūveres filmas būtiska sastāvdaļa.
Nav arī grūti saprast, kādēļ – tajās tiek svinētas atmiņas un radītas atmiņas, tur pozē fotogrāfiem, filmē ar amatieru kinokameru, deviņdesmitajos gados – ar blāķīgajām VHS videokamerām, tagad jau ar mobilajiem telefoniem. Pēc tam, skatoties vecus dokumentus, jūs varat tikai minēt – kas bija šie priecīgie cilvēki? Labi, daži varbūt ir pazīstami, bet pārējie? No Atmiņās par cirku filmētajām sievietēm, iespējams, nekādu citu liecību vairs nav. Paša cirka arī nav. Lūk, vecā modeļa cirks ir ne tikai beidzies, bet arī morāli nosodīts un dzēsts no tradīciju listes – es nekādā ziņā nevēlos ielaisties diskusijā par notikušā iemesliem, tikai konstatēju faktu. Lai ko jūs darītu, katrā laikā var atnākt kāds bārdains hipsteris un skaļi pateikt – nekas labs tas nebija, internetā lasīju, zinu.
Jūtat, uz kādu drāmu es velku? Filmas tikai teorētiski saglabājas mūžīgi.
Patiesībā tās ir dzīvas tikai tik ilgi, kamēr kāds tās skatās un saglabā fona informāciju par autoriem, varoņiem, vietām. Viss pārējais ir atrakcija vienai reizei, dokuments radiniekiem. Ilona Brūvere, kas tik daudz izmantojusi arhīvu materiālus, kuros anonīmi cilvēki skrien, dejo, pozē, it kā paredz, ka jebkuru kinofilmu var skart nozīmes zudums, atstājot tikai attēla stilu un bojājumus.
Konstrukcijas bez atrakcijām
Jāatzīstas, ka Ilonas Brūveres jaunāko filmu Konstrukcijas (2019) es skatījos divos piegājienos. Pirmajā reizē tā apmēram vidū man kļuva vienkārši par smagu. Otrā dienā noskatījos otru pusi un joprojām mēģinu saprast savu reakciju. Filma ir par izcilo dzejnieku un ģeniālo tulkotāju Uldi Bērziņu; nevarētu teikt, ka es no tās gaidīju režisorei tipiskās atrakcijas. Visiem zināms, ka dzejošanu vai tulkošanu parādīt filmā ir neiespējami, līdz ar to priekšplānā izvirzās kādas ģimenes dzīve, kurā patriarhs cīnās ar vecuma kaitēm un realitātes sitieniem.
Šī dzīve nav nekāda glamūrā, bet, es teiktu, arī ne apbēdinoši trūcīga vai kā citādi slikta – Ilonas Brūveres daudzus gadus veidotais dokumentālu TV raidījumu cikls Dominante ir rādījis daudz dramatiskāku vidi vai situācijas, kurās nokļuvuši radošie seniori.
Tomēr šeit… Galvenais varonis visādi izvairās no filmēšanas. Viņa sieva acīmredzot nav piekritusi intervijām. Filmēšanas komanda tramda tos, ko var noķert – meitas un atsaucīgo znotu. Brūveres filmās neizbēgamās dzīres – dzimšanas dienas svinības – notiek, bet kamera tās vēro no attāluma.
Režisores izšķiršanās ir bijusi – saīsināt šo stāstu līdz izklaidējoši izglītojoša materiāla apjomam, vai izvilkt līdz pilnmetrāžas filmai, ņemot par pamatu paša filmēšanas procesa sarežģījumus. Ilona Brūvere ir izvēlējusies otro variantu, un, man šķiet, es saprotu, kādēļ. Tieši šāds apjoms ir nepieciešams stāstam, kas norisinās otrajā plānā.
Režisores un dzejnieka sarakste, kurā tiek apspriestas filmēšanas lietas, veido sižeta mugurkaulu un pat uztur zināmu intrigu. Kamēr dzejnieks nelabprāt ļaujas filmēšanai, viņa dēls izcieš sodu ieslodzījumā – filma garāmejot pievēršas iemesliem un neveido diskusiju par spriedumu, taču fakti mums ir zināmi. Mums, skatītājiem, ir nepieciešama visa šī lēnā staigāšana pa gaiteņiem, gar nebeidzamo grāmatplauktu, sadzīviskās detaļas, ģimenes drauga apmeklējums, retie iedvesmas brīži, kam nav nekāda sakara ar realitāti, lai saprastu, kā velkas laiks, kurā nekas nenotiek.
Nav grūti pamanīt, ka ar dēla Anša situāciju saistītās epizodes ir vienīgās, kuru filmēšanu ierosina pats dzejnieks. Viņš cīnās par savu tuvāko ar vienīgajiem ieročiem, ko viņam atstājis kafkiānisks process.
Mums paiet laiks, lai saprastu, ka tas nav un nevar būt normāli. Varbūt tā nav juridiska, bet nenoliedzami dzīves patiesība, ko atklāj filma – šo ģimeni, kas pārtiek gandrīz tikai no ideāliem, vara ir nodevusi un pazemojusi kā reti kuru. Es ļoti ceru, ka tieši kā lēnas un mokošas netaisnības hronika šī filma papildinās mūsu kolektīvo atmiņu – tāda, ko, reiz noskatījušies, cilvēki nevarētu aizmirst, pat gribēdami.
