KINO Raksti

Bērnu filma vecvecākiem cilvēkiem

05.09.2017

Pirmās Simtgades filmas „Vectēvs, kas bīstamāks par datoru” skatītāju skaits kinoteātros neapturami aug, 25 000 noteikti nebūs pēdējā robeža. Tikmēr Kino Rakstos filmu apspriež četri profesionāli skatītāji, katrs ar savu priekšstatu, kādai jābūt labai un mūsdienīgai ģimenes filmai. „Vēl ne tik sen jaunas latviešu filmas tapa tik reti, ka mēs uzkrāvām katrai no tām tādas prasības, ko nekad neprasītu no vidusmēra Holivudas filmas. (..) Gribējām gan labu stāstu, gan labu aktierspēli, gan lai ir pilnas skatītāju zāles, gan lai tā labi reprezentē Latviju kinofestivālos... Un man bija mazliet problēma ar to, ka īstenībā mēs prasām par daudz,” saka kinokritiķe Sanita Grīna.

No 18. augusta Latvijas kinoteātros skatāma Vara Braslas ģimenes komēdija Vectēvs, kas bīstamāks par datoru, un šis fakts ir nozīmīgs vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, pilnmetrāžas spēlfilmas bērnu auditorijai latviešu valodā nebūt nav bieža parādība (Armanda Zvirbuļa Mazie laupītāji uz ekrāniem nonāca 2009. gadā, savukārt Ūdensbumba resnajam runcim, ko veidojusi Vectēva radošā komanda – režisors Varis Brasla, scenārists Alvis Lapiņš, operators Uldis Jancis, producents Gatis Upmalis –, iznāca 2004. gadā jeb pirms 13 gadiem). Otrkārt, Vectēvs, kas bīstamāks par datoru ieskandina veselu pirmizrāžu ciklu filmu programmā Latvijas filmas Latvijas simtgadei. Šo programmu veido 16 pilnmetrāžas filmas – gan spēles, gan dokumentālā kino, gan animācijas žanrā, un tās pie skatītājiem nonāks 2017. gada nogalē un 2018. gadā.
Par godu šīs ieceres vērienam pēc īpaša Kino Rakstu aicinājuma kritiķu apvienība 400 sitieni nolēma atjaunot savu tradīciju – jaunas latviešu filmas pirmizrādi nosvinēt ar kopīgu diskusiju. Uz sarunu par filmu Vectēvs, kas bīstamāks par datoru Rīgas Kinomuzeja telpās satikās kinokritiķe Sanita Grīna, producente Guna Stahovska, Rīgas Kinomuzeja speciālists Juris Freidenbergs un režisore Liene Linde.

Juris: - Es šo filmu uztvēru kā pastāstiņu, tikai radās jautājums par auditoriju – kam īsti tā domāta. Pastāstiņš ir par to, cik lieliski būt drosmīgam cilvēkam, kas ģimeni veido kā tādu šūniņu, un no tādām tad veidojas valsts – tā es uztvēru filmas ziņu kopumā. Bet sākums... es pie sevis domāju – nu, ja tur vēl ilgi stāstīs par Latvijas stūrīti vai kaut ko līdzīgu… Tomēr vienā mirklī viss nomainījās. Varbūt tas bija tad, kad Vectēvs tēloja mirušu, tad sākās dažādi asprātīgi joki, īpaši slimnīcā. No tā brīža filma aizgāja vienā rāvienā, un likās, ka ļoti ātri beidzās.

Liene: -  Man arī bija iespaids, ka filma uz beigām kļuva raitāka.

Sanita: - Nu, ja jau par šo tēmu uzreiz sākām runāt, tad manuprāt, lai arī filmā bija dažādi labi momenti, spilgti tēli, smieklīgi joki, lielākā problēma bija sižeta izklāsts – man lielāko filmas daļu likās, ka notiek ekspozīcija un filma īsti netiek līdz kādai kulminācijai. Visu laiku tiek izmesti kaut kādi āķi un būvētas struktūras, kas liek domāt – ahā, šis noteikti beigās tiks labi izspēlēts! Bet nekas tā arī nenonāca pie kopsavilkuma, vai, ja arī nonāca, tad atrisinājums radīja vilšanos. Piemēram, iestigšana piķa peļķē – parāda piķi, tad puika uzreiz iestieg piķa peļķē, un tad vairāk nekas ar to piķi nenotiek. Līdzīgi arī ar zosīm, un tie ir divi piemēri, kas man pirmie ienāca prātā, bet bija vēl citas šādas lietas – neizmantotas iespējas.

Vispār jau bērnu filmās shēma ir diezgan vienkārša – ir labie un sliktie, sliktie kaut ko nodara labajiem, pēc tam sliktie tiek sodīti. Savukārt labie sākumā šaubās par savām spējām uzvarēt sliktos, pēc tam piedzīvo transformāciju un izaugsmi, un tas viņiem ļauj sliktos pieveikt.

Bet šeit sanāca tā, ka vienīgais spilgti iezīmētais sliktais tēls – deputāts Modris Kalnākāpējs – vienkārši pats vienā brīdī atnāca un atzinās, ka „es, lūk, biju plānojis jums ko sliktu nodarīt”. Bez jebkādas motivācijas, kas viņam liktu šo atzīšanos izdarīt.

Liene: - Un šī apakšsižeta noslēgums pat netiek parādīts! Mēs tikai uzzinām, ka Vecmāmiņa viņam piezvanījusi, pats Modris atrisinājumā vairs nepiedalās. Es piekrītu, ka filmā ir diezgan daudz šo mazo apakšsižetu, kas netiek noslēgti. Vairākas reizes tiek uzsvērts jautājums – kas ir tie nelieši, kas piecūko ezermalu? Kad viņus apcietinās? Tas nekā netiek atrisināts. Situācija ar zosīm vismaz kaut kā tiek noslēgta – filmas sākumā puika baidās tām tuvoties, bet filmas beigās bezbailīgi izskrien cauri visam baram. Tomēr tas tiek risināts ļengani un tāpēc nesagādā gandarījumu. Vai arī: mēs redzam skursteni, kurā Vectēvs bija vilcis karogu, bet arī ar to nekas netiek izdarīts – puika tikai uz to paskatās filmas beigās, viņš pats tur neuzkāpj.

Sanāk, ka mums piedāvā situācijas potenciālu, mēs gaidām, ka notiks kāpinājums, taču situācija vai nu netiek risināta vai kaut kā izļumst un tiek visai neefektīgi noslēgta. Tas, šķiet, raksturo visu filmas struktūru – līdz galam nav skaidrs, kas ir filmas konflikts un kā tas tiek atrisināts. Ja es būtu bērns, es diezgan daudz nesaprastu no tā, kas tur notiek. Ir daudz tādu mazu, mazu stāstiņu – kaut kādas slimnīcas epizodes, kaut kāda estrādes un uzveduma epizode... Rodas iespaids, ka šie stāstiņi nav sasieti vai arī montāžā ir izlaistas epizodes. Brīžiem es pat kā pieaugušais nespēju īsti izsekot, kāpēc mums to rāda, kā tas saskan ar iepriekšējo ainu un kur tas mūs ved.

Alise Polačenko (Oskara mamma), Mārtiņš Vilsons, Eva Ozola, Markuss Jānis Eglītis

Juris: - Es jau sākumā ieminējos par auditoriju. Manuprāt, nevar teikt, ka filma ir domāta bērniem.

Guna: - Starp citu, Varis Brasla pieteikumā pirms filmas ļoti nosmēja par to, ka šī filma tiek pozicionēta kā komēdija, turklāt bērniem. Man, filmu skatoties, bija skumji, jo es uztvēru to visu kā scenārista sāpi par to, kā Latvijā notiek, īpaši lauku rajonos. Ir tie, kas pārpērk īpašumus, ir tie, kas pieķēza krastmalas un netiek sodīti. Sodīti tiek tie, kuri ceļ brēku par to, ka tiek slikti darīts.

Liene: - Un šis rūgtums tiek uzkrauts skatītājam, turklāt – bērnam.

Guna: - Paldies Dievam, filmā ir jociņi, ko, cik saprotu, bērni nolasa. Jā, tas ir ļoti labi un joku ir daudz, bet man personīgi palika iespaids par pieaugušā uztverei raksturīgu rūgtumu. Un vēl – nepameta sajūta par obligātām nodevām Latvijas simtgadei. Tehniski uzskaitīts – lūk, Vectēvs kāpa un lika karogu, viņu lika cietumā, visi piedalījās Baltijas ceļā utt. Šo vēstures līniju bērni pilnīgi noteikti neuztvēra. Bet tas ir labs iemesls sarunai ar vecākiem – ko tur viņi tur filmā stāstīja? 

Sanita: - Jā, filma it kā paģērē, ka vecāku funkcija ir pēc tam bērnam paskaidrot šīs lietas par Latvijas vēsturi. Man ir ļoti interesanti, kā šis aspekts būs atrisināts Madaras Dišleres filmā Paradīze ‘89, kura arī apskata, piemēram, stāvēšanu Baltijas ceļā un šo laiku, kas mazliet tiek pieminēts Vara Braslas filmā, skatoties fotogrāfijas tādā diezgan mehāniskā veidā – lūk, vecas fotogrāfijas, lūk, es te stāvēju un toreiz sadevās cilvēki rokās. Bet šie vēstures fakti nekādi netiek izskaidroti. Ir iedots tikai tāds muzikālais blieziens – sāk skanēt patētiska mūzika, un zālē sēdošajiem jāsaprot, ka šī ir ļoti svinīga un svarīga informācija.

Tomēr – paļauties uz to, ka vecāki varētu uzsākt sarunu ar bērniem, manuprāt, ir slinkums no kino veidotāju puses.

Ja filmu veido kā pabeigtu mākslas darbu, tad tai ir jābūt pašizskaidrojošai. Nedrīkst paļauties, ka to, kas filmā nav izskaidrots, pēc tam gan jau izskaidros kāds cits.

Guna: - Es gribu parunāt par to, kas man patika. Man patika Vectēva un Vecmammas attiecību risinājums, jo vismaz man šķita, ka viņu mīlestība iet visam cauri jau no seniem laikiem – no jaunības līdz pat šodienai. Mīlestības stāstos bieži vien ir par to, kā varoņi satiekas un pēc tam tad dzīvos ilgi un laimīgi, bet to, kas ir “ilgi un laimīgi”, neviens nezina. Šajā filmā redzams kopsavilkums par “ilgi un laimīgi”. Un ir vērtīgi, ka aktieri spēj ar visai niecīgiem līdzekļiem to pavēstīt.

Liene: - Tas, ka vecvecāki joprojām ir kopā un turklāt relatīvi mīloši, tas, protams, ir ļoti iedvesmojoši Latvijas situācijā, bet šīs attiecības var būt tikai tik iedvesmojošas, cik simpātiski un ticami ir varoņu tēli. Jāsaka, Vectēva tēls man lielos vilcienos it nemaz nešķita simpātisks. Jau no pirmajām filmas minūtēm viņš tiek pozicionēts kā seksistisku aizspriedumu pilns paštaisns vecis, kurš uzbrūk bērnam ar viskaitīgākajiem tekstiem, ko var viņam pateikt, - piemēram, izsmejot botas, jo tās jau nēsā “tikai meitenes”. Jebkura no frāzēm, ko filmas sākumā Vectēvam saka Vecmāmiņa, tiek nievīgi atsista – sak, taisi maizītes un klusē, sieviete! Viņa par to viņu klapē ar trauklupatu.
Līdz ar to Vectēvs, kas seksistiskāks par Trampu, nav īsti pievilcīgs tēls. Viņš bieži vien ir neiejūtīgs, neuzklausa. Kad zēns raud, Vectēvs par šādu nevīrišķību viņu vienkārši pamet veikalā vienu, bērns uz viņu pēc tam ir dabiski apvainojies vairāku epizožu garumā. Vārdu sakot, Vectēva tēls man šķita visai nepatīkams un nebūt ne paraugs, pēc kura būtu jātiecas un kurš jākopē; viņš iemieso patriarhālu necieņu, no kā vajadzētu atbrīvoties, nevis to kultivēt un normalizēt ar filmas palīdzību.

Mārtiņš Vilsons vectēva lomā

Sanita: - Jā, tādas detaļas arī man šķiet ārkārtīgi novecojušas 21. gadsimtam, šo vectēva mantojumu es labprāt nenestu līdzi un negribētu nodot nākamajai paaudzei.

Par varoņiem kopumā runājot – viņiem nav dots pārāk daudz iespēju ne attīstīties, ne transformēties, arī pats Vectēvs ir absolūti statisks, vienmēr pārliecināts par savu taisnību un vispār nepieļauj iespēju, ka varētu kļūdīties. Bet kino taču viena no būtiskākajām lietām ir iespēja redzēt, kā varonis pārmainās. Mazais Oskars it kā pārmainās, jo beigās saprot, ka laukos pie vectēva ir tīri forši. Bet, no otras puses, nevienā brīdī arī nešķiet, ka viņš būtu tik ļoti pārņemts ar datoru un telefonu, ka nevarētu atrauties. Filmas anotācija saka – Oskars ir tik ļoti pielipis pie datora un interneta, ka māte viņu izmisumā aizsūtījusi uz laukiem pie vectēva, lai tas viņu pāraudzina. Bet es neredzu, ka tur būtu daudz ko pāraudzināt, jo Oskars ar prieku un pēc pirmā aicinājuma iet ārā, viņam jau tur acīmredzot ir kaut kāda pagātne, ir jau draudzība ar kaimiņu meitenīti... Tas nozīmē, ka viņš jau pirms tam ir gājis ārā un sadraudzējies, nav tā, ka atbrauc uz laukiem un visu laiku sēž pie datora.

Markuss Jānis Eglītis (Oskars) un Eva Ozola (Olga) kopā ar Samuraj Lux Hugo Bosu (Modrīša kaķis Bambāns). Foto: Agnese Zeltiņa

Liene: - Viņš uzņem selfijus, bet tas jau beigās ir pat dramaturģiski pozitīvi – epizodē mašīnā Oskars pārskata savu selfiju kolekciju un saprot, cik viss bija forši.

Sanita: - Jā, tas man patika – vismaz kaut kas no modernās dzīves, kas netiek nosodīts, bet izmantots kā labs dramaturģisks paņēmiens. Turklāt atbilstoši realitātei. Kā kādreiz fotografēja ar fotoaparātu, tā tagad fotografē ar telefonu – lai atcerētos.

Liene: - Pa īstam demonizēta šajā filmā bija planšete, jo to lietoja ļaunais varonis.
(Visi smejas.)

Sanita: - Vēl pie modernu lietu apspriešanas jāatzīmē filmas morāle – nav ko veciem cilvēkiem mācīties jaunas lietas. Īstenībā tā ir forša ideja, ka Brigaderes dzejoli varētu norepot, un arī Vecmāmiņa pat iegāja azartā... bet tad, mēģinot to darīt atkārtoti, izmežģīja muguru un nokļuva slimnīcā.

Liene: - Dies’ pasargi, vecais cilvēk, necenties būt moderns!

Sanita: - Jā, nav ko ākstīties.

Liene: - Tai repošanas ainai manuprāt ir potenciāls kļūt bēdīgi slavenai, daudzi paziņas manā klātbūtnē par to šausminājušies. Tomēr man tā ir tieši viena no mīļākajām epizodēm filmā – viss tajā notiekošais ir tik dīvains, ka iespiežas atmiņā. Pat Mārtiņš Meiers šajā ainā negaidot atdzīvojas, viņā parādās azarts, izpildot šo jocīgo priekšnesumu kopā ar Akvelīnu Līvmani, kad no debesīm sāk skanēt mūzika. Domāju, ka šo filmas ainu – labā vai sliktā nozīmē – kādu laiku vēl pieminēs.

Sanita: - Neskatoties uz mūsu kritizēšanu, patiesībā jau ir forši, ka vecmeistariem ir dota iespēja veidot filmu Simtgades programmā, un ir forši, ka viņi uzķer to, kas ir aktuāli. Līdzīgi iepriekšējā Vara Braslas filmā Ūdensbumba resnajam runcim sižets veidojās ap tobrīd aktuālo – meiteņu tēvs strādā ārzemēs, tāpēc viņas tiek pie auklītes, kuru pāraudzina. Patlaban aktuālais un ziņās skanošais – lauki paliek tukši, skolas tiek pārdotas un tā tālāk. Un tomēr es nevaru tā vienkārši piekrist – jā, tas, kā bija senāk, tā bija labāk un jebkādas pārmaiņas ir sliktas.  Es atsakos nekritiski pieņemt, ka politiķi un policisti visi ir uz vienu roku un pret vienkāršajiem cilvēkiem, jo tā vienkārši nav patiesība. Šobrīd politikā ienāk paaudze, pie kuras pieder arī filmā attēlotais deputāts, – trīsdesmitgadnieki, četrdesmitgadnieki, kuri nāk ar jaunām idejām, ar ārzemju izglītību, ar sapratni par to, kā lietas vajadzētu mūsdienās darīt. Ar vēlēšanos darīt, ar ideāliem. Manuprāt, autori nav pamanījuši, ka ir arī šāds aspekts Latvijas šodienas realitātē.

Liene: - Jā, filmas burlaki – Mārtiņa Meiera deputāts un Laura Dzelzīša policists – ir gados jauni cilvēki, un autoru acīs viņi ir ļaunie varas pārstāvji, pašsaprotami samaitāti. Tik tiešām, kāpēc šīm lomām izvēlēti jaunās paaudzes pārstāvji?

Lauris Dzelzītis (policists) un Akvelīna Līvmane (vecmāmiņa)

Guna: - Manuprāt, vecāka gada gājuma cilvēki īsti neizjūt, kur ir atšķirība. Tehnoloģiju attīstība ir tik strauja un nesaistīta ar iepriekšējo dzīves ritmu, ka to saprot tikai jaunāki cilvēki. Līdz ar to nav īsti iespējama vecāku zināšanu pārmantojamība, un tas rada neomulīgu sajūtu. Turklāt jaunākie skatās uz biznesu kā uz uzņēmējdarbību, savukārt vecākajiem tā joprojām izskatās kā spekulēšana, zagšana, izkrāpšana, kaut tā nebūt vienmēr nav.

Liene: - Jaunā paaudze nāk ar ētiskajām vērtībām, kas atšķiras no deviņdesmitajos gados ierastajām – mežonīgais kapitālisms vairs nav šodienas realitāte. Ir palicis tikai mentālais nospiedums.

Sanita: - Vai kādā brīdī Latvijas bērnu kino būs tāds stāsts, kurā, piemēram, vectēvs gribēs ierīkot viesu namu un viņam ceļā stāsies birokrātija? Proti, bērnu kino būtu vajadzīgs tāds sižets, kurā labie varoņi cenšas ko aktīvi darīt, aktīvi ieguldīt un mainīt kaut ko savā vidē, nevis par visām varītēm saglabāt to status quo, to savu “Latvijas stūrīti” absolūti neskartu. Jo arī šeit konflikts bija par to, ka kāds grib apbūvēt ezera krastu. Man šķita – hei, attīstība, tas taču ir baigi forši! Kā tad citādi var atvilināt uz laukiem iedzīvotājus? Ja autori uztraucas, ka cilvēki no laukiem pazūd, tad loģiski būtu, ja filmā kaut kas tiktu darīts, lai cilvēkus aicinātu atgriezties laukos.

Liene: - Tā būtu aktīva varoņu pozīcija pret dzīvi. Bet autoriem, tieši kā tu saki, gribas saglabāt status quo. Tieši tā šajā filmā veidota dramaturģija – saglabāt kaut ko attiecībā pret neīstajiem, neticamajiem ļaunajiem, nosargāt “savu”. Nevis identificēt patiesos ļaunos spēkus, kas ir, kā tu saki, – birokrātija, piemēram.

Sanita: - Man tas vispār ir šķiet universāls jautājums – vai Latvijas kino ir iespējama filma, kurā galvenie varoņi ieņem aktīvu pozīciju, nevis vienkārši aizstāvas pret sliktajiem. Un tas, manuprāt, ir mūsu kultūras jautājums, uz ko autoriem būtu jāatbild – vai mūsu varoņi spēj būt arī aktīvi vai tikai reaģēt uz kādiem notikumiem?

Juris: - Man ļoti nepatika uzbrauciens krieviem, kad strādnieks pie skolas pateica vienu frāzi krieviski.

Liene: - Arī epizodē slimnīcā tante nez kāpēc paziņo – dakteris nav slikts, lai arī nav latvietis. Un pēc tam atnāk dakteris, kurš tekoši runā latviski, lai arī ar akcentu.

Juris: - Tas atgādina Blaumaņa lugu.

Sanita: - Šis ir izteikts stereotips par “sliktajiem krieviem”, kas ir strādnieki un rupji uzbrauc krieviski, un par “labajiem krieviem", kā dakteris, kurš ir iemācījies valodu.

Liene: - Un šis atspoguļojums pavisam noteikti ir kas tāds, ko es gribu pārmest filmas veidotājiem. Aiks Karapetjans jau pirms vairākiem gadiem mums mēģināja skaidrot par “cilvēkiem tur”. Es jutos viņu vietā aizvainota.

Sanita: - Jā, un man uzreiz rodas jautājums – kur ir producenta darbs, strādājot pie filmas? Producentam būtu filma jāuzrauga no sākuma līdz beigām, viņam būtu jāvērš autoru uzmanība uz šādām lietām scenārijā – kā to var pārprast, kā to var interpretēt, vai to tiešām nevajadzētu kaut kā citādi veidot? Producents nav vienkārši mehānisks cilvēks, kurš savāc naudu filmas ražošanai, viņam arī ir sava loma filmas tapšanā. Un viens no uzdevumiem ir vērst autoru uzmanību uz iespējamām problēmām, kuras var vēlāk rasties.

Liene: - Mēs jau nezinām, varbūt sākotnēji filmā bija desmit šādas remarkas un deviņas pēc producenta norādēm tika izņemtas.

Tomēr vēl par labo – es gribētu uzslavēt galvenās lomas atveidotāju Markusu Jāni Eglīti. Viņa ekrāna harizma lielā mērā iznes šo filmu. Tas ir labs aktieru atlases darbs.

Uz viņu ir interesanti skatīties; viņš tiešām nemelo, kad viņa varonis darbojas situācijā. Šī aktierdarba enerģija savā ziņā disonē ar to, ka daudzi filmas aktieri ir visai teatrāli. Arī Mārtiņš Vilsons man šķita iestidzis tādā „es tagad tēlošu skarbo vectēvu” stingumā, kurpretī zēnam piemīt dabiskums.

Sanita: - Man vēl patika divi otrā plāna aktierdarbi – ļoti labs Uldis Dumpis, un ļoti laba Vizma Kalme kā slimniece – ļoti reālistiska, no dzīves paņemta kundzīte, kas līksmi aprunā medmāsiņu, līksmi aprunā dakteri un līksmi saka – jā, tā jau visi pirms bērēm runā!

Liene: - Jā, Vizma Kalme – pēc Markusa Eglīša un repa epizodes – man arī ir mīļākais, kas filmā ir. Tāda maza, stilistiski noslīpēta, pašvērtīga performance, kas pēkšņi šķiet kā no citas filmas izņemta.

Režisors Varis Brasla un aktrise Vizma Kalme slimnīcas epizodes uzņemšanā

Sanita: - Visi šie mazie gabaliņi ļauj filmu skatīties viegli. Man vismaz nevienu brīdi nebija grūti, lai arī sākuma seksistiskie stereotipi tiešām neveikli. 

Juris: - Man savukārt viena no emocionālākajām epizodēm bija Ulda Dumpja varoņa došanās uz nabagmāju, kad viņš atvēra veco kasti, kurā kādreiz glabājies alkohols, un atrada sievas vēstuli.

Liene: - Man gan tas šķita nevietā – nav skaidrs, ko tas dod kopējam sižetam.

Juris: - Tas parāda kaut kādas attiecības un to, ka viņam jādodas prom no mājām.

Liene: - Jā, bet kāpēc tas vispār tika iekļauts filmas stāstā?

Sanita: - Jau mūsu, trīsdesmitgadnieku vecumā daudzi nesapratīs, kas ar to bija domāts, kur nu vēl tie, kas ir desmit un divdesmit gadus jaunāki. Gandrīz vai liekas, šī epizode ir tikai vēl viena Vectēva iespēja pateikt – redz, cik viss slikti, vecus ļaudis ved uz pansionātiem, turklāt vēl lietojot nicīgo apzīmējumu nabagmāja.

Liene: - Mēs kā skatītāji ieguldām interesi un emocijas Ulda Dumpja veidotajā tēlā, bet filmas varoņi nespēj tās ieguldīt, jo nav skaidrs, kas ir šis cilvēks, kāpēc mums viņu rāda. Ir tikai divas mazas epizodes – vispirms viņam mūrē krāsni, pēc tam piepeši ved uz nabagmāju. Dumpis nospēlēja aizkustinoši, taču šķita, ka viņš šajā stāstā nejauši iemontēts no kādas citas filmas.

Juris: - Sākumā es arī to nevarēju saprast. Man izskatījās, ka viņam pietrūkst naudas un viņš kaut kādas lietas no dzīvokļa izpārdod. Un tad, kad viņu ved prom, attiecības ar dēlu arī risinātas tik īsi, ka neko īsti neizskaidro.

Uldis Dumpis (onkulis Jānis) un Uldis Anže (viņa dēls)

Guna: - Tas, ko es zinu no ražošanas aizkulisēm – scenārijs ticis ļoti stipri griezts, līdz skatītājiem nonāca tas, kas palika pāri. Un pāri palika scenārija ļerpatiņas.

Liene: - Varbūt tāpēc iespaids un viss stāsts kopumā šķita tik sadrumstalots.

Sanita: - Klausoties visā, ko jūs sakāt, ja man tagad vajadzētu vienā vārdā raksturot šo filmu, tad tas vārds būtu „lupatdeķis” – sašūts gan no tādiem tautiskiem gabaliņiem, no košiem gabaliem, no kaut kādiem veciem dvieļiem un vēl mazliet klāt no jauna sintētiska auduma, kas nopirkts uz atlaidēm.

Guna: - Bet nu vismaz pēc ilgiem gadiem ir viena filma mazākajiem skatītājiem.

Liene: - Manuprāt, mēs jau pirms kādiem desmit gadiem, apmēram ap Seržanta Lapiņa laiku, atmetām modi teikt “labi, ka tāda filma latviešiem vispār ir”. Man bija ilūzija, ka nu jau mēs filmas varam vērtēt un analizēt augstākā līmenī.

Sanita: - Es mēģināšu pateikt, kāpēc tomēr ir labi, ka šāda filma ir. Tā ir tāds kā tiltiņš. Latvijas kino vecmeistars Varis Brasla ir ticis pie filmēšanas situācijā, kad Latvijā īsā laikā tiek veidotas daudzas filmas, un viņš ir tiltiņš no Latvijas pagātnes uz, iespējams, Latvijas nākotni vai vismaz uz šodienu.

Liene: - Bet mēs jau izspriedām, ka… nav vis uz šodienu.

Sanita: - Nu jā, bet tiltiņš tomēr ir uzcelts. Un skatītāji, un mēs, kritiķi, skatīsimies un tālāk vētīsim Vectēva pienesumu – kas ir tas, ko mēs saglabājam kā dārgumu, un kas ir tiešām kožu saēsts, metams laukā un vairs nav lietojams.

Liene: - Vēl es gribu atzīmēt, ka filmas plakāts, manuprāt, nav izdevies. Viens mans paziņa stāstīja, ka gājis pa ielu, ieraudzījis filmas plakātu un nodomājis – eh, kāpēc pie mums tās nekvalitatīvās Krievijas filmas tik daudz reklamē! Pienācis tuvāk, izrādās – mūsējā...

Bet atgriezīsimies pie vectēva mantojuma. Gribu izstāstīt pārdomas, kas man šorīt radās, klausoties radio raidījumu par bērnu filmām. Tur tieši bija atsauce uz Vari Braslu, kurš teicis, ka bērnu filmas veidot ir ļoti grūti, un raidījuma viesi vienojās – tas ir tāpēc, ka bērni esot ļoti prasīgi skatītāji. Es gribēju zvanīt uz radio un oponēt – bērni NAV prasīgi skatītāji. Tieši bērni ir tā skatītāju grupa, kas ņem pretī visu, ko tiem dod. Jo mazāki viņi ir, jo vairāk gatavi ņemt, viņus viss interesē. Viņiem netraucē, ka stāsts ir klišejisks, ka varoņi ir pārspīlēti, jo kino viņiem ir jaunas formas mākslas pieredze. Un tieši šeit parādās milzīgā filmas autoru atbildība – šo uzticību attaisnot. Nedot bērniem produktu, kas patiesībā ir novadkanāls pašu autoru rūgtumam pret pasauli. Bērnu filmai jābūt labai tieši tāpēc, ka bērni to ņems pretī un smiesies pat tad, ja tā nebūs laba. “Bērni seansā smējās” nav nekāda liecība tam, ka filma ir izdevusies.

Sanita: - Jā, bērni visu ņem par pilnu, ko viņiem parāda. Šādi, lūk, ir attiecību modeļi, šāda, lūk, ir pasaule. Es arī aizdomājos, skatoties šo filmu – kādu mācību tad mēs īsti iedodam jaunajam skatītājam.

Juris: - Atgriežoties pie domas par tiltiņu starp paaudzēm un atsaucot atmiņā filmu Džimlai-rūdi-rallallā!, kurā piedalās daudzi vecākās paaudzes Latvijas aktieri, es teiktu – “vecmeistars” nav nekāds arguments.

Sanita: - Man gan šķiet – ir svarīgi, ka tiek izrādīta cieņa vecākajai paaudzei kultūrā.  Bet, protams, tā nav nekāda garantija kvalitātei. Es pieņemu, ka varbūt esmu prasīgāka skatītāja un aizdomājos par to, kādu ziņu man nes filma. Pieļauju, ka vairums cilvēku noskatās, jūtas izklaidēti un dodas mājās, īpaši par to vairāk nedomājot. Vēl ne tik sen jaunas latviešu filmas tapa tik reti, ka mēs uzkrāvām katrai no tām tādas prasības, ko nekad neprasītu no vidusmēra Holivudas filmas. Viss taču ir vienkāršāk – ja filma ir komēdija, tai ir vienkārši jāsagādā smiekli, un viss. Varbūt tur būs kādi forši citāti, kas paliks atmiņā, būs forši varoņi. Bet mēs no katras jaunās latviešu filmas gribējām gan labu stāstu, gan labu aktierspēli, gan lai ir pilnas skatītāju zāles, gan lai tā labi reprezentē Latviju kinofestivālos... Un man bija drusku problēma ar to, ka īstenībā mēs prasām par daudz. Ar šo filmu tomēr gribējās gan vairāk.

Guna: - Visas mazās lietiņas, kas parādītas filmā, gan zosis, gan piķa peļķe, gan veikaliņš, kur iet botas pirkt, – bērni ar to visu saskaras ikdienā. Un viņi ieraudzīs tās lietas smieklīgas esam. Un vecāki arī.

Sanita: - Tad ir jautājums, vai pieaugušie uztvers arī kaut ko vairāk par šo? Vai būtu par to jāsmejas? Un kā ir ar bērniem?

Vai viņi uztvers tikai to pirmo līmeni un smieklīgās lietiņas, vai, skatoties filmu atkārtoti, arī tās ne pārāk veselīgās attiecības starp cilvēkiem? To, ka policisti neaizstāv, ka politiķi visi ir krāpnieki?

Juris: - Es šo uztveru kā tādu vienas vasaras filmu. Tā ir repertuārā, tu to noskaties. Un es arī nesagaidu, ka tur jābūt izcilībai.

Liene: - Tomēr gribas sajust kādu pamatkvalitātes mērauklu, kas filmai jāizpilda, lai arī katram tā ir sava. Ja jau šīs filmas kontekstā regulāri tiek lietots jēdziens “vecmeistari”, tad man gribas redzēt to meistarību. Bet, piemēram, ja skatos kaut vai pirmo epizodi ar zosīm, tā man nešķiet labi uzfilmēta. Baiļu sajūta nerodas; zosis, pēc kadrējuma redzams, tiek dzītas uz priekšu, nevis dzenas pakaļ zēnam, es neticu, ka tās viņam uzbrūk. Kaut ainu varēja izveidot baisu un aizraujošu. Daudz kas šķiet nofilmēts vienaldzīgi, neradoši, ātri. Ainas arī vizuāli nav veidotas aizgrābjoši, pat nerunājot par sižeta slāni. Bet var jau būt, ka es no kino veidotājiem pārāk daudz prasu.

Sanita: - Manu minimālo prasību slāni filma pārvar, bet man ir pretenzijas pret to, ko varbūt lielākā daļa nemaz nepamanīs, kas neatbilst realitātei, lai arī kariķētai un pārspīlētai.

Liene: - Un kādus priekšstatus barot bērnam varbūt ir pat kaitīgi.  

Sanita: - Nu, vēl jau ir priekšā piecpadsmit citas filmas, un tās, cerams, parādīs Latviju arī no citiem skatu punktiem.

Liene: - Jā, šoreiz mēs sākam ar to, kāds ir vecākās paaudzes kinoveidotāju priekšstats, pēc tam virzīsimies uz jaunāko paaudzi.

Guna: - Kāpsim kalnā! Tikai – Kalnākāpējs taču atzina savu kļūdu!
(Visi smejas.)

Guna: - Un sanāca filma vecvecākiem par bērniem.

Informācija par filmas "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" seansiem visos kinoteātros - studijas F.O.R.M.A. mājaslapā.

Komentāri

Vilija Janzale
08.09.201712:05

Filma nav komēdija, tā lika man , mātei par daudz ko aizdomāties. ..par maz es pati esmu runājusi par Dzimteni, parBaltijas ceļu. ..un labi, ka ir tādi vecvecāki, kas prot ar bērniem runāt! Paldies filmai! Un visiem iesaku izlasīt žurnālā Ieva nr.36 interviju ar Aureliju Anužīti.



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan