Kas piešķir katram festivālam tā īpašos vaibstus? Unikāla vide? Fantastiski dabas skati? Ideāls klimats? Vecs un skaists kinoteātris? Galu galā, filmu programma? Vai satiktie un nesatiktie cilvēki, piepildītās un nepiepildītās gaidas, mājās atstātie darbi un izpalīdzīgi biļešu kontrolieri, apnicīgā ballīšu mūzika, pārcelts lidojums, nepieredzēts miers, nepietiekams miegs? Par to domā Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) direktore Liene Treimane, viesojoties Francijā, elitārā nišas festivālā Lesarkā / Les Arcs. Un skan senegāliešu dziesma fonā.
Decembrī vienā no skaistākajiem slēpošanas kūrortiem pasaulē, kur uzņemta arī Rūbena Estlunda izcilā attiecību drāma Force Majeure (2014), norisinājās vienpadsmitais Lesarkas (Les Arcs) kinofestivāls, kurā līdz ar pirmo sniegu ik gadu sabirst arī svaigākie Eiropas kino darbi un to veidotāji. Dēvēts par vienu no nozīmīgākajiem nišas festivāliem reģionā, tas piedāvā kompaktu, bet vienlaikus iespaidīgu Eiropas filmu programmu, galvenokārt Francijas pirmizrādes.
Līdztekus kino, Lesarkas uzmanības centrā ir mūzika.
Tai veltīta visai ietilpīga festivāla sadaļa Music Village, ko veido dažāda izmēra un formas muzikāli pasākumi – koncerti, dīdžejseti, performances un īpaši šim festivālam radīts kino-koncerts. Šoreiz kino-koncerta izveide bija uzticēta Artūram Liepiņam – Latvijas mūziķim, kurš citviet pasaulē un īpaši frankofonajās valstīs jau vairākus gadus labi pazīstams ar savu muzikālā alter-ego projektu Domenique Dumont. Pēc Lesarkas festivāla īpaša pasūtījuma Artūrs izveidojis skaņu celiņu Eiropas kino vēsturē nozīmīgajai vācu mēmajai filmai Svētdienas cilvēki / Menschen am Sonntag (1930).
Festivāla dienasgrāmata
Tikai Frankfurtes lidostā, gaidot lidojumu uz Ženēvu, es iedomājos pārbaudīt, cik ilgs būs mūsu ceļš no lidostas līdz festivālam jeb Lesarkas kūrortam. Trīs stundas? Nu nē! Cauri manam nogurušajam prātam vienlaikus izskrien vismaz piecas domas.
Tātad uz Baltijas un Somijas ballīti mēs šovakar nepaspēsim. Tas ir labi.
Pēc desmit ceļā pavadītām stundām man nemaz nebūs iedvesmas sarunāties ar cilvēkiem. Šausmīgi gribas ēst. Cik muļķīgi, ka vakar apstiprināju ielūgumu, tagad esmu viena no tiem, kuri apstiprina, bet beigās vienkārši neierodas, un zālē paliek tukšas vietas. Nu labi, tas nav nekāds kinoseanss, tā ir tikai ballīte. Vienalga nejēdzīgi. Kā izturēt veselas trīs stundas mašīnā ar svešu šoferi? Esmu nogurusi. Ļoti gribas ēst.
Artūrs saka – aizies nopirkt kaut ko ēdamu, kamēr nav sākusies iekāpšana. Es nodomāju, ka tā nav laba ideja, jo iekāpšanai tūlīt jāsākas, bet saņemos paklusēt. Kad viņš atgriežas ar divām sviestmaizēm un dzērienu, mēs ne vien paspējam to visu apēst, bet arī pēc tam mierīgi sēžam krēslos, kamēr vismaz trīsdesmit cilvēki jau piecpadsmit minūtes stāv rindā pie iekāpšanas vārtiem. Mazliet lepojos, ka neesmu viena no viņiem.
Trauksme veiksmīgi noslāpēta. Jūtu, kā atgriežas dzīvesprieks.
Vēl pirms dažām stundām, Rīgas lidostā, Artūrs man lika atcerēties slaveno Louis CK joku kādā Amerikas TV šovā, par cilvēkiem, kuri lidmašīnās kļūst pārlieku prasīgi – lamājas par nestrādājošu on-board internetu vai plīst no sašutuma par reisa aizkavēšanos, pilnībā aizmirstot faktu, ka viņiem ir dota apbrīnojamā iespēja pacelties gaisā, lidot un bez īpašas fiziskas piepūles tikai dažu stundu laikā nokļūt no vienas valsts vai pat kontinenta citā… Paēdusi un apmierināta informēju Artūru, ka Louis CK, starp citu, ir tas, ko mūsdienās sauc par “disgraced comedian”.
Ženēvas lidostā meklējam Cool Bus stendu. Tas būšot liels un spilgti dzeltens, to nevarot nepamanīt, tā e-pastā apgalvo Lorēna, Les Arcs festivāla mūzikas pasākumu koordinatore. Te dzeltens ir viss – tūristu informācijas centrs, kafejnīca, valūtas maiņas punkts. Pēc pāris īsziņām un mazliet komiska dialoga ar visai nogurušu lidostas informācijas centra darbinieku mēs atrodam stendu pusgalda lielumā; pret to atbalstījies vīrietis ar dzeltenu tāfelīti rokā, uz kuras rokrakstā lasāmi mūsu abu vārdi un uzvārdi.
Šoferis ir čehs, kurš angļu valodā runā ar velsiešu akcentu, viņa māte ir leļļu māksliniece, tēvs – scenogrāfs. Piecus mēnešus gadā viņš strādā šeit, braukā transfēros no Ženēvas lidostas uz Lesarkas slēpošanas kūrortu un atpakaļ; pārējos septiņus viņš pavada Anglijā, kur rīko teātra un mūzikas festivālu.
Šogad festivālā esot izcēlies ugunsgrēks, autostāvvietā sadegušas četrdesmit mašīnas, visa festivāla peļņa novirzīta zaudējumu segšanai.
Šoferis un teātra festivāla saimnieks jautā, vai mēs esam mūziķi. Stāstu, ka Artūrs ir mūziķis, es – muzikālā projekta palīgstrādniece, bet rīkoju arī kinofestivālu Rīgā, līdz ar to šajā festivāla vizītē esam tādi kā divi vienā. Stundu vēlāk man jau ir apsolīts Miloša Formana padēla telefona numurs, jo viņš ir ne tikai labs paziņa mūsu šoferim, bet arī nesen izdevis svarīgu grāmatu par sava slavenā patēva, leģendārā čehu kinorežisora dzīvi un daiļradi. Turklāt – ne mazāk svarīgi – ļoti labi publiski runājot gan angļu, gan ķīniešu valodās.
Braucam gar Anesī ezeru. Ir vakars, tumsa, un ezeru tik tikko var saskatīt. Automašīnas vadītājs stāsta, ka tur, ezera otrā pusē, ir Džordža Klūnija māja, viņš iegriežoties šeit vismaz četras reizes gadā – “… nolaižas savā pagalmā ar privāto helikopteru.”. Tur tālāk esot Bridžitas Bardo īpašums, un tur – tur savulaik dzīvojis Čārlijs Čaplins.
Man tikmēr jādomā par dienu pirms pusgada, kad kaut kur tepat savu slavas brīdi animācijas pasaulē piedzīvoja Gints Zilbalodis.
Uzvedis mūs 1540 metru augstumā virs jūras līmeņa, šoferis atvadoties draudzīgi saka: “Uzlieciet modinātāju uz sešiem rītā un vienkārši paskatieties pa logu, to skatu nevar aizmirst.” Mums, protams, šo visai intriģējošo plānu nekādi neizdodas realizēt.
Brokastīs satieku dažus kolēģus no Latvijas un Lietuvas kino delegācijām, šī ir Lesarkas pēdējā “industrijas diena” un viņi visi jau rīt dosies prom.
Iedzeru apelsīnu sulu no plastmasas glāzītes un iekšēji iesmejos, jo pēc pusstundas esmu aicināta piedalīties darbnīcā par tēmu – kā rīkot kinofestivālus zaļāk. Vēlāk franču, holandiešu, čehu, igauņu, amerikāņu, lietuviešu, somu un angļu festivālu rīkotāju kompānijā secinām – tas nekas, visu nevar izdarīt uzreiz. Svarīgi ir darīt labāk, nekā līdz šim! Te pulcējušies ne vien 11 festivālu rīkotāji, bet arī ekoloģiski atbildīgas kino ražošanas speciālisti, un pēc pāris stundām šo cilvēku kompānijā esmu diezgan iedvesmota.
Iespējams, šī ir pirmā reize, kad sajūtu nevis formālas, bet potenciāli jēdzīgas festivālu sadarbības veidošanos.
Izjūtu koleģiālu prieku par blakus sēdošo Margi, Tallinas kinofestivāla industrijas sadaļas vadītāju, jo gandrīz visi klātesošie, kuri savā starpā ir pazīstami, apgalvo, ka pirmoreiz tikušies Tallinā.
Darbnīcas noslēgumā no ekoloģiskās ražošanas konsultanta Metjū saņemu vizītkarti, kas ne vien ražota no vairākkārt pārstrādāta papīra, to vēl arī iespējams iestādīt zemē un izaudzēt puķītes. No jumtiem pil saulē kūstošais sniegs, un arī mana sirds nupat ir atkausēta.
Pēcpusdienā, 2000 metrus virs jūras līmeņa slidinoties starp slēpošanas trasēm un kafejnīcām, atrodam vienu no astoņām festivāla kinozālēm, bet izrādās, ka seanss, uz kuru esam ieradušies, šobrīd sākas kinozālē, kas atrodas aptuveni 200 metrus zemāk, 20 minūšu brauciena attālumā. Šļūcam atpakaļ uz savu viesnīcas dzīvokli, Artūrs viesistabā iekārto studiju.
Ar zināmu labsajūtu secinu, ka nekas daudz jau nav mainījies – ikvakara mēģinājumi vienkārši pārcēlušies no Rīgas uz Alpiem.
Naktī miegs ir caurs un mazliet trauksmains. Agrā rītā mostos no ritmiska trokšņa, kāds aiz loga skalda ledu. Šī skaņa, tumsa un gultas siltums mani aiznes atpakaļ bērnībā, un es atkal mazliet iemiegu.
- Do you ski?
- No, not really.
- You sure? This could be the ideal occasion to try.
- No, we’re good, thanks!
- You sure?
- Yes, thank you.
- Oh, ok.
Ik pa laikam pieklājīgi atsakāmies no sirsnīgiem festivāla rīkotāju aicinājumiem izmantot slēpošanas kūrorta priekšrocības, tomēr nolemjam jebkādā veidā vismaz dažas stundas veltīt kalniem un dodamies ekspedīcijā. Tūrisma centrā pusdienu pārtraukums. Pacēlāju caurlaižu birojs slēgts. Visbeidzot – telekabīnes darbība pārtraukta stiprā vēja dēļ. Vismaz esam izstaigājušies.
Pēc darba cēliena mūsu improvizētajā studij-birojā un īsas pastaigas līdz vietējam maizes veikalam dodamies meklēt viesnīcas gaiteņos plaši izreklamēto labsajūtas centru ar pirti un džakuzi. Alpu vēja izpurinātām frizūrām un ģērbušies viesnīcas baltajos halātos un čībās, uz brīdi sastingstam, kad lifts apstājas vienu stāvu pirms mūsējā un tajā
iekāpj vīrietis, kurš neminstinoties sasveicinās angliski – hai! – un izkāpjot saka – bai! Artūrs saka, tas esot vai nu grupas Air dalībnieks, „vai nu kaut kāds kinošņiks”.
24 stundas vēlāk kinoteātra aizskatuves telpā tiekam svinīgi iepazīstināti ar vīrieti no lifta – esiet pazīstami, Larošelas festivāla direktors! Arno ir viens no domubiedru grupas, kura lēmusi aicināt Artūru veidot mūziku šī gada Lesarkas kinofestivāla kino-koncertam (ciné-concert) un nākamgad uzstāties Larošelā, Festival La Rochelle Cinéma.
Līdz šim ciné-concert esmu uzskatījusi par samērā garlaicīgu konceptu. Esmu to pat mazliet nicinājusi. Mēmo filmu apskaņošana, klasiskas kino filmas savienošana ar mūsdienīgu vai, gluži pretēji, pavisam neaktuālu muzikālu performanci man ir saistījusies ar savā būtībā liekulīgu pseido-radošuma izpausmi. It kā divi vienā, bet galu galā – ne vienā, ne otrā.
Te nu bija. Varbūt tāpēc, ka filmu Svētdienas cilvēki esmu jau pāris reizes noskatījusies un iemīļojusi, varbūt tāpēc, ka speciāli šim projektam tapušo mūziku esmu fragmentāri jau četru nedēļu garumā dzirdējusi cauri sienām, bet varbūt arī tāpēc, ka visi pirms brīža satiktie festivāla cilvēki šo koncertu tik sirsnīgi gaida, es zālē sēžu pacilātā noskaņojumā un zinu, ka šis būs labs notikums.
Varbūt mūzika ir lieliski pielāgota 1930. gada filmas vizuālajai estētikai, bet varbūt, kā 2015. gadā The New Yorker raksta Ričards Broudijs, filma ir aizsteigusies 75 gadus priekšā savam laikam. Lai kā arī būtu, tās abas sader un viena otru padara skaistāku.
Zālē ir daudz jaunu cilvēku. Varbūt tikpat daudz te ir vecu cilvēku, bet es ar muguru jūtu tos pavisam jaunos, divdesmitgadniekus, kuri iebira telpā tikai pāris minūtes pirms seansa sākuma. Reizēm viņi iesmejas. Pēc koncerta viņi dalās savā priekā. Uzkāpj uz skatuves, runājas, iztaujā. Vīrs, kuram varētu būt gandrīz tikpat gadu, cik filmai, nāk paspiest Artūram roku un vēlas pateikt daudz, bet sajūtot valodas barjeru, paliek vienkārši pie “Bravo!”. Ar to pietiek.
Tovakar mēs ejam visur, kur tiekam aicināti. Artūrs, Arno un Etjēns sacenšas šautriņu mešanā. Lorēnai ir dzimšanas diena. Bārā ik pa laikam manāmi cilvēki slēpošanas kostīmos. Es atkal un atkal tieku ar kādu iepazīstināta, līdz beidzot mūsu namatēvs Etjēns, Lesarkas festivāla mūzikas sadaļas veidotājs, neviļus sāk atbildēt uz visiem jautājumiem manā vietā, jo
nu jau patiesi viņš to visu zina no galvas – Rīgas Starptautiskais kinofestivāls, oktobra otrajā pusē, sestais gads, 11 dienas, 140 filmas.
Ik pa laikam dzirdu kaut ko no sērijas “I know your festival. By reputation.” Vismaz četros no deviņiem gadījumiem šie vārdi ir domāti Arsenālam, bet pārējos – Riga IFF. Priecājos.
Burzmā kādam nepārprotami nozīmīgam nozares profesionālim paskaidroju, ka Arsenāls, kurā viņš viesojies pirms astoņiem gadiem, vairs neeksistē, tagad Rīgā ir jauns kinofestivāls. Viņš saka - “I see, so maybe it's good now.” Ātri pieņemu lēmumu pievērsties citiem sarunu biedriem.
Mēs iedzeram kokteiļus jurtās un sildām nosalušās rokas pie ugunskuriem, kas iekurināti skārda atkritumu urnās uz sniegotas zemes. Dīdžeju duets spēlē plates, pārsvarā – klasisku rokenrolu. Pie ugunskura iepazīstamies ar Oskaru no Igaunijas, kurš festivālā izrādījis savu šausmu īsfilmu. Mēs sirsnīgi apskaujamies, jo, kā zināms, tādos vakaros kaimiņu satikšana izraisa īpašu sajūsmu, nodēvējam savu ugunskuru par Baltic pocket un šķiramies kā labākie draugi.
No rīta pirms došanās mājup apmeklējam vēl vienu festivāla kinoseansu. Šveices un Portugāles kopražojuma filma par dzīvi Lisabonas graustu rajonā mums dāvā, ja ne daudz vairāk, tad vienu muzikālu intrigu atvadām. Pēc pāris dienām Artūrs būs izrakņājis internetu un atradis dziesmu (varētu teikt – senegāliešu šlāgeri) no filmas skaņu celiņa, un tā ieguls mūsu pleilistē, lai, šad tad ieskanoties, atgādinātu par festivālu veidā, kādā to spēj tikai mūzika.
Šoreiz, braucot cauri Anesī virzienā uz mājām, es domāju par to, kas piešķir festivālam tā īpašos vaibstus. Vai tā ir unikāla, uz simts salām uzbūvēta pilsēta? Fantastiski dabas skati, kas ieskauj festivāla teritoriju? Ideāls klimats kūrortā pie Vidusjūras? Baltijā vecākais un skaistākais kinoteātris?
Runā, ka Franču Rivjēra Kannu kinofestivālam piešķir aristokrātisku šarmu, bet, iespējams, kāds to uzdrošinātos salīdzināt ar septiņdesmit gadus vecu, mazliet izlaidīgā vakarkleitā tērptu kinoaktrisi, kura eksaltēti pozē fotokamerām – ar sarkanas lūpukrāsas nospiedumiem uz mākslīgi baltiem zobiem, kurpēs, kas jau pirms pusgadsimta izgājušas no modes. Visticamāk, tas būtu ļoti subjektīvs skatpunkts, kas iegūts saskaņā ar konkrētajam indivīdam piešķirtās akreditācijas ierobežojumiem.
Varētu apgalvot, ka Karlovi Varu festivāla pievilcība sakņojas 19. gadsimtā tik populārā kūrorta karsto avotu un minerālūdens baseinu nostaļģijā vai pasaules mīlestībā uz Becherovka, bet
manam Karlovi Vari ir Vesa Andersona vaibsti, un par festivāla oficiālajiem treileriem (kas patiesībā ir asprātīgas īsfilmas) es čehus ik gadu mazliet apskaužu.
Vienkārši kremt, ka mēs neesam to paspējuši izdarīt pirmie, tas ir – pirms kādiem 40 gadiem droši vien. Tagad vairs nav jēgas censties, jāizdomā kas cits.
Esmu dzirdējusi, ka Tallinas Black Nights kinoprofesionāļus pievilinot ar A klases festivāla statusu un plašo industrijas pasākumu un viesu spektru. Nevaru noliegt. Interesanti, ka šī festivāla vaibstus joprojām neesmu uzzīmējusi, kaut tas ir satikts visvairāk. Zīmēju, zīmēju, un sanāk portfelītis.
Visas tās filigrānās lietas, kas saistītas ar kinofestivālu filmu programmām un to ietekmi uz festivālu asinsriti, kur nu vēl vaibstiem, ar nolūku nepieminu. Tas būtu pavisam cits stāsts, tam vajadzētu pavisam citu autoru.
Braucot no Alpiem, mani vairāk nodarbina vaibsti, kurus veido katra tik ļoti individuālā, unikālā festivāla pieredze – satiktie cilvēki, notikušās sarunas, nesatiktie cilvēki, nepiepildītās gaidas, mājās atstātie darbi, negaidītie pārsteigumi, savdabīgie kokteiļi, neparastais noformējums, apnicīgā ballīšu mūzika, izpalīdzīgie biļešu kontrolieri, pārceltais lidojums, nepieredzēts miers, nepietiekams miegs.
Varētu domāt, ka sniegoto Alpu kalnu skaistums un slēpošanas kūrorta komerciālā neveiklība piešķir Lesarkas kinofestivālam veselīga, sportiska pusaugu meitēna vaibstus.
Neesmu slēpošanas prieku pazinēja – smagu čemodānu vilkšana pāri sniegotām trasēm uz viesnīcu, kurai nevar piebraukt ar automašīnu, vai kāpšana kalnā skujiņā, lai tiktu uz kinoteātri, man neasociējas ar īpašu kino ceļojuma romantiku. Ar savdabīgu piedzīvojumu gan.
Manam pirmajam Lesarkas festivālam ir mazliet sapņaina, bet profesionāli nobrieduša, jauna vīrieša seja; viņš pazīst kino, bet tā pa īstam mīl mūziku, neuztraucas par sīkumiem un ciena savus viesus. Un skan tā senegāliešu dziesma fonā.
