„Mēs gribam radīt festivālu, kas būs saistošs ne tikai māksliniekam, bet arī automehāniķim - demonstrētajās filmās atklātās tēmas ir plašas un universālas,” – tā jau pirms diviem gadiem festivāla misiju nodefinēja tā rīkotājs Māris Prombergs, kinoteātra „Kino Bize” saimnieks. Viņš uzsver, ka dizainam nav jābūt tikai šauras estētu sabiedrības interešu objektam, dizains ir visā, ko mēs turam rokās un uz ko skatāmies – pelēkā zīmuļa formā, riteņa rāmja izliekumā, piemājas veikaliņa izkārtnē vai tavas mīļākās grupas albuma vāciņā. No 8. jūlija Kuldīgā – Dizaina filmu festivāls.
Ideja par Dizaina filmu festivālu aizgūta no Singapūrā notiekoša tāda paša nosaukuma festivāla, ko organizē mākslinieku apvienība Anonymus, abi festivāli ir arī sadarbības partneri. Latvijas Dizaina filmu festivāls šogad Kuldīgā notiks ceturto reizi, 8. un 9. jūlijā demonstrējot sešas Latvijā neredzētas dokumentālās filmas, kas stāstīs par senu amatu pratējiem, jaunu uzņēmumu vadītājiem, gleznu viltotājiem, karikatūru māksliniekiem, mūziķiem, fotogrāfiem, arhitektiem un pat pēdējo Mumbajas filmu plakātu zīmētāju. Vairums festivālam atlasīto filmu (izņēmums ir Daga Aitkena darbs No stacijas uz staciju / Station to Station) nedodas jaunas, sarežģītas vizuālās formas meklējumos, bet ir kvalitatīvi dokumentāli darbi, kur priekšplānā stāv stiprs varonis un to aptverošie paradoksi.
Festivāla filmas tiks demonstrētas visai gleznainās vietās: dienas seansi - Kuldīgas mākslinieku rezidences telpās, kur paralēli filmu festivālam norisināsies Starptautiskā glezniecības plenēra izstāde, bet katra vakara pēdējais seanss Goldingen Knight Cinema – sēžot uz kalna nogāzes Kuldīgas Pilsētas dārzā. Āra seansu apmeklētājiem noderēs segas, vīna pudeles un tējas termosi, lai gūtu pilnvērtīgu pieredzi neatkarīgi no tā, cik siltas izrādīsies šīs jūlija naktis.
Pēdējais plakātu gleznotājs
Festivāla atklāšanas filmas Oriģinālā kopija / Original Copy (2015) autori ir tēva un dēla duets – vācieši Georgs Haincens un Florians Haincens-Ciobs. Mumbajā uzņemtās filmas deviņdesmit minūtes stāsta par izzūdošo plakātu mākslinieka amatu un arī par kinoteātra kā vietas izzušanu. Oriģinālās kopijas galvenais varonis ir sirmais plakātu mākslinieks Šeihs Rēmans, kurš runā skaisti lauzītā angļu valodā, bet iekarstot bieži pārmetas uz hindi mēli. Tomēr tikpat lielā mērā filma stāsta arī par Alfred Talkies kinoteātra vadītāju Najmu – sari tērptu pusmūža dāmu ar kārtīgu biznesa krampi un augstiem ētiskiem ideāliem -, par mūžīgi visiem parādā esošo saldumu pārdevēju, par kinomehāniķi Naziru, kurš mēdz mazliet iesnausties brīžos starp filmas ruļļu nomaiņām, par uniformās tērptiem kinoteātra biļešu pārdevējiem un pat par filmu skatītājiem, kas bieži tik ļoti grib palikt pēc seansa beigām, ka jādzen ārā ar varu.
Filma ir logs uz pasaules lielākās filmu industrijas – Bolivudas – mazliet absurdo realitāti valstī, kur katru dienu jāplēšas, lai izdzīvotu, un cilvēki pērk biļetes uz kino, lai uz stundu vai divām aizmirstos – gluži kā Lielās Depresijas laikos ASV. Bolivudas kinodarbos valda stingras konvencijas – tikai reta filma bez dziesmu un deju numuriem spēj gūt komerciālus panākumus, dialogam jābūt pareizā proporcijā ar dramatiskām mīlas un cīņu ainām, zirgiem, automātiem un džipiem. Jautāts, kā atlasa filmas izrādīšanai, Alfred Talkies kinoteātra menedžeris atbild: „Mēs izvēlamies filmas to varoņu dēļ, tad skatāmies, vai varonim piemīt liels niknums, vai filmā ir cīņas ainas, vai arī tā ir pavisam mierīga filma. Mums neder mierīgas filmas, mums ir vajadzīgs action. [..] Dažreiz cilvēkiem vajag aizkustinošus brīžus filmā, bet ne jau visas filmas garumā. Cilvēkiem nepatīk, ja visa filma ir romantiska vai vēsturiska. Tiem patīk, ja ir spēcīgs varonis, ja varonis uzveic visus ļaunos tēlus un galu galā uzvar. Dažās filmās varonis beigās mirst – cilvēkiem tas nepatīk.” Mākslinieks Šeihs Rēmans piebilst:
Vienmēr jābūt laimīgām beigām, cilvēkiem jāsmejas. Kāpēc lai mēs gribētu raudāt? Mēs visu laiku raudam mājās.
Par to, ka iekļuvuši šajā trakajā filmu pasaulē, filmas autoriem jāpasakās laimīgam gadījumam. 2011. gadā, dzīvojot Mumbajā, vecākais no Hainceniem – Georgs pamanījis Alfred Talkies kinoteātri, dodoties pastaigā pa pilsētu. Filmas pārtraukumā kāds džentelmenis krāsas nošļakstītām biksēm piedāvājis viņam cigareti, un jau pēc neilga brīža Georgs atradies Šeiha Rēmana gleznošanas darbnīcā.
Filmas autori atceras, ka, sastopoties ar tik bagātīgu dokumentālo vidi, esot gluži vai apjukuši un nespējuši izvēlēties, kuru no iespējamajiem ekrāna stāstiem stāstīt – nostaļģisku atskatu uz hindi kino zelta ēru; komentāru par to, kā gentrifikācija veicina Mumbajas kultūras institūciju izzušanu; emancipējošo stāstu par Najmu, kurai kā sievietei nepiedienētu vadīt kinoteātri; ģimenes sāgu par Šeihu Rēmanu, kura dēli no viņa novēršas, jo aptvēruši, ka filmu plakātu gleznošanai nav nākotnes...
Galu galā šķiet, ka Oriģinālā kopija spējusi pavērt durvis uz visu šo trako pasauli – uz pēdējo kinoteātri Mumbajā, kas tik ietiepīgi spītē neizbēgamajam progresam un ļauj piedzīvot ekrāna brīnumu līdzīgi kā kinofilmas bērnībā. Režisors Florians Haincens-Ciobs par filmu raksta: „Jūs varētu nodomāt, ka Alfred Talkies ir skumja vieta – pilna ar atmiņām par labākiem laikiem. Bet ir tieši pretēji – filmas ir nejēdzīgas, kinoteātra apmeklētājiem trūkst naudas, māksliniekiem jāzīmē uz vecu plakātu baltajām aizmugurēm, bet ir neiespējami iedomāties dzīvāku vietu kā šo seno hindi filmu pili dziļi nekārtīgās Mumbajas sirdī.”
Kopš iznākšanas brīža filma Oriģinālā kopija apceļojusi vairākus desmitus kinofestivālu, tai skaitā pabijusi Roterdamā.
Sliedes un ģitāras
Multimediju mākslinieka Daga Adamsa filma No stacijas uz staciju / Station to Station (2015) balstīta gluži amerikāniskā sentimentā. Vilciens, kas rāva no viena uz otru krastu visus lieliskākos pagājušā gadsimta amerikāņu klaidoņus, sākot no Džeka Londona un Ernesta Hemingveja, beidzot ar Džeku Keruaku, uz vairākām nedēļām kļuva par mājām visneiedomājamākajam mākslinieku baram – fotogrāfiem, arhitektiem, instalāciju māksliniekiem, gospeļu koriem, dīdžejiem, papēžus dimdinošām flamenko dejotājām, kliedzošām pankroka grupām, pūtēju orķestriem un izsoļu namu vadītājiem.
Darbs No stacijas uz staciju sastāv no 62 minūti garām īsfilmām – katra no tām veltīta savam trakā brauciena dalībniekam. Ja sākotnēji šāds formāts modina aizdomas, ka filma varētu kļūt tikai par pašmērķīgu meistarklases iemūžinājumu, jau pavisam drīz atklājas, ka noticis gluži pretējais. Tāda līmeņa mākslinieks kā Dags Adamss ir ne tikai veiksmīgi ticis galā ar šādu sarežģītu uzstādījumu, kurā nav galveno varoņu, tikai vairāki desmiti epizodisku tēlu, bet arī iedvesis tajā pietiekami daudz dzīvības un izdomas, lai rastos darbs, kas pāraug jebkuru notikuma dokumentāciju.
Filmā No stacijas uz staciju viņš radījis tādu kā urbāno mākslas enciklopēdiju, kurā stundas laikā pilnīgi nejaušā secībā var iepazīties ar vadošajiem vējiem mūsdienu ideju telpā.
Starp garāmslīdošajām tuksneša ainavām iespējams uz minūti sastapties ar visdažādākajiem māksliniekiem – mūziķiem Beck, Petiju Smitu, Cat Power, fotogrāfiem Edvardu Rušu un Viljamu Eglstonu, arī ar vienu no konceptuālās mākslas pamatlicējiem – Lorensu Veineru.
Mākslinieki un viltotāji
Katru otrdienu The New Yorker biroju piepilda visdažādākie ļaudis ar zīmējumu mapēm rokās – tie ir mākslinieki, kas piedāvā savus nedēļas laikā radītos darbus vienam no pēdējiem lielajiem preses izdevumiem, kas publicē karikatūras. Lai gan šķiet – karikatūras vēl nekad nav bijušas tik aktuālas kā šobrīd, kad to dēļ tiek šauts un manifestēts ielās –, filmā Gandrīz ļoti nopietni / Very Semi-Serious (2015) redzamie mākslinieki ar vieglu nostalģiju atceras pagājušā gadsimta pēdējās dekādes, kad ātro attēlu industrija nebija šo sabiedrības veselībai svarīgo mākslu nostūmusi uz atsevišķām patvēruma salām. Filmai Gandrīz ļoti nopietni piemīt laba humora izjūta – tā veido nevis klasiski pietātes pilnus mākslinieku portretus, bet nebaidās karikatūru zīmētājus paķircināt un parādīt bieži komiskā gaismā.
Savukārt filmas Viltotājs / Art&Craft (2014) galvenais personāžs nebūt nav tik šarmants, kā The New Yorker daudzie karikatūristi. Gluži otrādi – Marks Landiss ir no tiem varoņiem, kas liek skatītājiem mulst un jautāt, vai tas ko redzi uz ekrāna, patiešām notiek. Lēnām veļot grūti saprotamus vārdus pār lūpām, šis vīrs ar smalki izstrādātu rīcības plānu savas karjeras laikā pamanījies apmānīt ap 50 muzeju un galeriju vadītāju 20 dažādos štatos, lai... par velti atdāvinātu paša gleznotas slavenu mākslas darbu kopijas... „Man viņš šķita dīvains un ekscentrisks, un tās ir raksturīgas filantropa kvalitātes,” atceras bijušais Oklahomas muzeja kurators Metjū Leiningers. „Es viņu noturēju par tipisku, nezināmu mākslas kolekcionāru”.
Marka Landisa darbu viltošanas un izplatīšanas stratēģija ir tik neparasta, ka ASV likumu klāstā nav panta, kas varētu viņu sodīt. Kā to vienā teikumā raksturo Leiningers: „Būtībā te jums ir čalis, kas brauc pa visu valsti pats par saviem līdzekļiem un dāvina muzejiem bezmaksas lietas”. Filma Viltotājs pēta neparastu varoni – vīru, kas atklājis filantropa prieku un vairs nespēj apstāties, kaut gan vairums mākslas pasaules institūciju to ļoti gribētu.
Pilna Dizaina filmu festivāla programma pieejama ŠEIT.
