Nacionālais Kino centrs ir izsludinājis ikgadējo filmu ražošanas projektu konkursu, un tas ir iemesls atcerēties, ka filmas veidošanā būtiski svarīgs ir ne tikai režisors, bet arī producents. Šajā kontekstā „Kino Raksti“ publicē sarunu ar starptautiski pazīstamo dāņu producenti Sigridu Dīekeri – piemēram, par to, kā aizstāvēt finansiāli ietilpīgu un kvalitatīvu filmu producēšanu laikā, kad katrs var uzņemt lētu filmu ar telefonā iebūvētu kameru... Toma Treiberga vadītajā sarunā ar profesionālu interesi piedalās producents Uldis Cekulis.
Dāņu producente Sigrida Dīekere (Sigrid Dyekjær) savu karjeru sākusi vispirms reklāmā. Pēc četriem gadiem sapratusi, ka viņu interesē kino, taču, tā kā trūcis akadēmisku zināšanu, ilgu laiku pavadījusi kādas filmu studijas montāžas telpā, vērojot un mācoties vizuālo stāstu veidošanas principus. Šobrīd viņa ir ne tikai dzimtās Dānijas, bet visas Eiropas līmeņa producente, pēdējo 14 gadu laikā producējusi vairāk nekā 20 dokumentālās filmas.
Nosacīti mērot, plašāko ievērību no Dīekeres darbiem guvusi filma Klosteris / The Monastery (2006), kas IDFA festivālā Amsterdamā apbalvota ar Jorisa Ivensa vārdā nosaukto balvu, nominēta Eiropas Kinoakadēmijas balvai un titulēta festivālos Ņujorkā, Edinburgā, Sidnejā un citās pasaules valstīs. Tieši šis stāsts, kurā satiekas jauna krievu mūķene un vecs vientuļnieks, kurš, paša vārdiem runājot, nekad dzīvē nav izjutis mīlestību, producenti iecēla starptautiskas slavas saulītē. Arī citas Dīekeres producētās filmas ir dažādu A klases filmu festivālu dalībnieces un laureātes. Viņa aktīvi piedalās dokumentālā kino attīstības platformās, semināros un meistarklasēs, ir viena no apvienības Danish Documentary dibinātājām.
2015. gada rudenī Sigrida Dīekere piedalījās 19. Baltijas jūras dokumentālo filmu forumā, kura atklāšanas seansā tika demonstrēta viņas producētā režisores Mikalas Krogas (Mikala Krogh) dokumentālā filma Redakcijas aizkulises / Newsroom. Off the Record; pēc filmas producente tikās ar skatītājiem diskusijā par mediju situāciju un misiju mūsdienās, arī par mediju ētikas bieži vien pabalējušajām robežām.
Producente Sigrida Dīekere uzskata, ka “lieliski stāsti neeksistē. Eksistē lieliski režisori”. Ekstravaganto un vitālo producēšanas meistari uz sarunu aicināja publicists Toms Treibergs un producents Uldis Cekulis, kurš atzīst, ka Sigridas padomi viņam daudz palīdzējuši, piemēram, strādājot ar Vides Filmu studijas producēto filmu Ukraiņu šerifi, kas 2015. gada novembrī saņēma balvu tajā pašā IDFA un Latvijā būs skatāma 2016. gadā.
Toms Treibergs: - Izmantojot tematisko līdzību ar filmā Redakcijas aizkulises pausto atziņu, ka mediju vide, sevišķi drukātā prese, arvien vairāk saskaras ar dažādiem šķēršļiem un grūtībām, gribu jautāt: ar kādām grūtībām šobrīd saskaras Eiropas dokumentālisti? Un vai tām ir kādi risinājumi?
Sigrida Dīekere: - Manuprāt, Eiropā vēl arvien apgrozās diezgan pieklājīga naudiņa, kura varētu palīdzēt, teiksim, Austrumeiropas filmu veidotājiem - te var nākt talkā filmu fondi un institūti, kā arī raidorganizācijas. Taču, piemēram, to skatītāju skaits, kuri skatās televīziju, arvien samazinās, tāpēc arī televīzijām sāk pietrūkt līdzekļu, ar kuriem atbalstīt dokumentālā kino projektus. Trūkst izstrādātas un apstiprinātas sistēmas, kurā VOD (video on demand) par dokumentālo kino varētu samaksāt tikpat liela apjoma summas, kādas vēl pagaidām spēj nodrošināt televīzijas. Tāpat kā avīzēm, kurām jāsamazina tirāžas, arī televīzijām ir jādomā par pārstrukturēšanos, tāpēc tās iepludina iegādātās dokumentālās filmas VOD vidē, taču, tā kā tas viss notiek pamazām, televīzijas autoriem par to atsevišķi nemaksā.
Mēs šobrīd atrodamies pārmaiņu laikā, kurā vēl pagaidām nezinām, kā cilvēki skatīsies mākslas vai izklaides kino nākamo desmit gadu laikā.
Ir skaidrs, ka tas nesaraujami būs - un jau ir - saistīts ar laptopiem, planšetēm, viedtālruņiem un tamlīdzīgām ierīcēm, taču mēs vēl nesaņemam naudu par dokumentālo filmu izplatīšanu šajās platformās. Šādi līdzekļi, protams, segtu producēšanas izmaksas, lai varētu radīt to, ko tādas vai citādas ierīces īpašniekam vispār skatīties.
Filma Redakcijas aizkulises, piemēram, izmaksāja 500 000 eiro. Ja vēlaties veidot šāda līmeņa filmas, nekāda lielā taupīšana nesanāks. Tas nozīmē arī to, ka mums jāmācās, jāpierod strādāt starptautiskās komandās, piesaistīt savām filmām līdzekļus no citām valstīm. Tas ir izaicinājums - izdomāt, ko iesākt ar lielo plaisu starp to līdzekļu apjomu, kuru VOD platformas vēl nespēj nodrošināt (turklāt no televīziju puses pieejamās naudas apjoms arvien sarūk), un tām finansēm, kas nepieciešamas, lai izveidotu kvalitatīvu, augsta līmeņa filmu.
Otrs liels izaicinājums ir fakts, ka šodien ir ļoti viegli taisīt filmas – ikvienam telefonā ir kamera. Kā pierādīt, ka mūsu filmas atšķiras ar augstu kvalitāti? (Lietojot vārdu savienojumu „augsta kvalitāte”, es domāju – vairāku nedēļu filmēšanas periods, vairāku nedēļu montāža, ļoti pamatīgs un nopietns darbs ar skaņu...)
Kā mums aizstāvēt filmu producēšanas ideju kā tādu? Tas taču ir ļoti dārgi, kamēr citi cilvēki vienkārši taisa filmas pilnīgi bez nekādas naudas. Kāpēc televīzijām pirkt dārgas filmas, ja tās var nopirkt krietni lētākas?
Tādos gadījumos uz kvalitātes jautājumiem tiek pievērtas acis, bet mums, dokumentālistiem, ir jāsargā kvalitātes ideja, jābūt drošiem, ka mūsu filmas atbilst augstākajiem standartiem. Gluži tāpat kā žurnālistiem, kuri ļoti ilgi strādā, lai beigu beigās atrastu vienu labu stāstu.
Uldis Cekulis: - Kaut esat producējusi arī aktierkino, jūsu karjeras un biznesa pamatā tomēr ir dokumentālās filmas. Kas jūs pievelk dokumentālajā kino?
Sigrida Dīekere: - Man vienmēr šķitis garlaicīgi producēt spēles kino, turklāt aktieri un aktrises mūždien žēlojas par samaksu... Nemaz nerunājot par to, ka tev, piemēram, jārīko speciāls kastings, lai izvēlētos grima mākslinieku. Iedomājieties – vienā telpā sēž čupa grima mākslinieku, no kuriem jāizvēlas viens, kurš strādās tikai ar aktrisēm. Es tur sēdēju un domāju: “Kāpēc es vispār to visu daru?!”
Strādājot dokumentālajā kino, es filmēju cilvēkus, kuriem par to nemaksā, bet kuri man demonstrē labāko no tā, ko spēj; viņi strādā smagi un viņiem ir lielas ambīcijas attiecībā pret rezultātu – pret to stāstu, kuru viņi man sniedz un kuru mēs kopā tālāk nododam pasaulei. Līdz ar to iespējams apjaust, ka ir vēl kāds vajadzības, nepieciešamības paveids, nevis tikai nauda. Mani ļoti uzrunā patiesums, kuram iespējams pieskarties, filmējot dokumentālo kino.
Spēlfilmas ir neīstas un viltotas, tās ir tikai izklaide. Labi, man arī patīk izklaide, bet man patiktu, ja mani izklaidētu, vienlaikus iegāžot man pa vēderu! Un arī pa smadzenēm.
Es reiz kopā ar Džošua Openheimeru Varšavā piedalījos paneļdiskusijā, kuras tēma bija par dokumentālā kino nākotni. Tika jautāts pēc Džošua viedokļa par to, ka šobrīd dokumentālās filmas ienāk Kannu festivāla galvenajā konkursa programmā, tāpat kā tas notiek Berlīnes un Venēcijas festivālos. Viņš atbildēja, ka to neatbalsta – viņaprāt, vajadzētu rūpēties, lai galvenajās konkursa programmās paliek tikai aktierkino, citādi tas cietīs;
ja spēlfilmas atradīsies vienkopus ar dokumentālajām filmām, uzvarēs otrās. Vienmēr.
Jo tie ir reāli cilvēki, reālas problēmas, tas ir pilnīgi cita veida patiesums. Tātad, ja salīdzinām aktierus un aktrises, kuri drasē apkārt, izliekoties, ka viņi atrodas drāmas viducī un viņiem ir tajā ir risināmas smagas problēmas; ja salīdzinām viņus ar īstiem cilvēkiem, kas spļauj asinis vai vaiga sviedros pūlas, lai viņu vadītā avīze nebankrotē, vai dzīvo kā Džošua filmā, kurā stāstīts par masu slepkavībām Indonēzijā [[1]], - šos abus elementus nevar salīdzināt!
Uldis Cekulis: - Pie cik filmu projektiem jūs šobrīd strādājat?
Sigrida Dīekera: - Šobrīd ir kopumā piecpadsmit, bet katrs no tiem ir citā fāzē, katram esmu nepieciešama kādā noteiktā etapā. Atceros, pirms laba laiciņa man uzdeva jautājumu – kāpēc jūs strādājat pie tik daudz filmām vienlaikus, kāpēc nepabeidzat vienu un tad neķeraties pie nākamās? Tomēr būtībā tieši vairākas filmas vienlaikus man ļauj strādāt labāk. No katra projekta es ļoti daudz ko iemācos un vērtīgāko operatīvi pārceļu darbā pie nākamās filmas. Līdz ar to esmu sev uzstādījusi principu strādāt uzreiz pie vairākiem projektiem.
Uldis Cekulis: - Vai jums kādreiz ir nācies atteikties no finansējuma?
Sigrida Dīekera: - Jā, mēs atdevām naudu atpakaļ BBC, jo viņiem nepatika montāžas darbs vienai filmai, kuras veidošanā sadarbojāmies. Tā bija režisores Pias Ambo dokumentālā filma Mehāniskā mīlestība / Mechanical Love (2007) par cilvēku attiecībām ar robotiem.
Scenārijā bijām apņēmušies parādīt, kā šajā modelī iekļaujas bērni, taču šis slānis mums nedevās rokā, tam trūka radošas organikas. Beigu beigās mēs šo motīvu sākām saskatīt kā šķērsli, un, kad BBC pārstāvji ieraudzīja, ka filmas versijā bērnus neesam iekļāvuši, viņi bija ļoti vīlušies, teica: “Noteikti montējiet to iekšā, tas ir ļoti svarīgi!”. Mēs atbildējām, ka negribam to darīt, un atdevām atpakaļ BBC visu viņu piešķirto finansējumu.
No šī visa izriet secinājums – neturiet savām filmām dumjus finansētājus, kuri nav gatavi piekāpties, uzticēties jums pilnībā!
Mēs esam ļoti apmierināti ar Mehānisko mīlestību, tā ir viena no labākajām filmām, kādu esmu producējusi un viens no labākajiem maniem un Pias kopdarbiem. Tiesa, mēs iegājām aptuveni 30 000 eiro mīnusos, taču projektam ļoti labi gāja dažos filmu tirgos, to nopirka, un pēc iznākšanas Mehāniskā mīlestība kļuva par patiešām “lielu filmu”.
Ir svarīgi būt uzticīgam savai filmai un radošajam procesam. Var gadīties, ka būs mazāk naudas, bet toties – tu būsi izveidojis labāko filmu, kādu varēji.
Filma ir jāaizsargā. Tas attiecas arī, piemēram, uz gadījumiem, kad jāatlaiž kāds filmēšanas grupas dalībnieks. Tā es rīkojos tad, ja man ir skaidrs, ka viņš nestrādā tā, lai izveidotu pašu labāko filmu, kāda vien iespējama.
Tāpēc es neļaujos sadraudzēties ar filmēšanas grupu, man ir svarīgi būt draugos tikai ar režisoru. Man ir vieglāk pieņemt un atlaist no darba cilvēkus, kas nav mani draugi, vieglāk vienoties par samaksu - tikko parādās draudzība, tas kļūst grūtāk. Nu, protams, dažreiz jau es arī sadraudzējos ar kādu no filmēšanas grupas, taču šie cilvēki vienmēr zina, ka mūsu draudzības līnija apstāsies pie jautājumiem par atalgojumu vai atlaišanu. Jo es vienmēr aizsargāšu filmu.
Režisoriem ir grūtāk – mēdz gadīties, ka viņiem ir ilggadīgi, teiksim, operatori vai skaņu režisori, ar kuriem viņi ir pieraduši sastrādāties. Taču var pienākt brīdis, kurā režisors saprot, ka šī ilggadīgā sadarbība nepalīdz filmu uzcelt tajā līmenī, kurā tai iecerēts atrasties...Tā nu viņi atstāj man šo netīro darbiņu – atlaist viņu ilggadīgos kolēģus, kuri to vai citu uzdevumu, pēc režisora redzējuma, nespēj atbilstoši veikt.
Runājot par režisoriem, ir vēl viena lieta. Tu nevari uzfilmēt filmu, kas būtu nopietna starptautiska spēlētāja, būdams gan režisors, gan producents vienlaikus. Tā ir lielākā problēma Austrumeiropā, arī Latvijā, ka lielākā daļa režisoru domā: “Ā, producenti to vien grib, kā iegrābties manā naudiņā, ne viņiem svarīgas manas tiesības, ne mana filma...Labāk producēšu vien pats, ko man tāds producents vispār var dot!”...
Toms Treibergs: - ...nopirkšu pāris paciņas Xanax [[2]]...
Sigrida Dīekera: - ...tieši tā, jo beigu beigās no tā visa apjoma viņi ir vienkārši - pļurkt!
Taču šobrīd ne raidorganizācijas, nedz filmu institūti neielaidīsies sarunās ar projektu, kuram nebūs sava atsevišķa producenta. Turklāt vēlams ir producents, kurš darbojas starptautiskā līmenī, ne tikai savā valstī.
Uldis Cekulis: - Vai jums kā producentei kādā no līgumiem ir bijis noteikts, ka jums ir tiesības uz tā dēvēto “final cut” jeb pēdējo vārdu tajā, kāda filmas versija nonāks līdz skatītājam?
Sigrida Dīekera: - Nē, noteicējs vienmēr ir režisors. Mēs esam viena komanda, un es tur esmu, lai sargātu naudu.
Būtībā es esmu kā banka - komanda no manis ņem naudu, un es palīdzu viņiem to pareizi iztērēt.
Taču filmas veidotājiem ir svarīgi, lai arī man filma patiktu, kaut arī man nav tiesību uz šo “final cut”. Jo es jau būšu tā, kas palīdzēs filmai ceļot tālāk pasaulē, bet, ja man tā nepatiks... Man būs grūti ar to iepazīstināt pasauli. Tā ka mums pastāv savstarpēja sapratne šajā jautājumā, man un filmas autoriem.
Domājot par to, kā filmai klāsies tālāk viņas ceļā, man ir svarīga auditorija, pie kuras tā nonāks, bet ne vairs tai matemātiskajā iedalījumā “jauniešiem no 19 līdz 25 gadiem” vai “pieaugušajiem no 40 līdz 55 gadiem”. Globāli ņemot, mana auditorija ir pasaule kā tāda. Nu, vai arī sašaurinot, piemēram, Dānija. Bet ir svarīgi saprast, ka mūsdienās 19 gadus vecam jauneklim var būt tieši tādas pašas intereses kā 45 gadus vecam vīrietim.
Tādi lieli iedalījumi, kā cilvēka vecums un tamlīdzīgi, vairāk ir raksturīgi spēles kino tirgum. Dokumentālistiem auditorija iedalās interešu grupās, vai, teiksim, ciltīs. Pabeidzot filmu Redakcijas aizkulises, paredzējām, ka to apmeklēs galvenokārt tā cilvēku grupa, kas mājās lasa avīzes vai arī, tā sakot, ir “izauguši ar avīzēm”. Tomēr, analizējot filmas apmeklējuma datus, secinājām – lielākā daļa skatītāju no tiem, kas bija ieradušies, lai iepazītos ar stāstu par kādas dāņu avīzes nedienām, ir 19-20 gadus veci jaunieši! Kāpēc tā, ņemot vērā, ka teju neviens no viņiem nelasa avīzes? Tāpēc, ka šai avīzei ir spēcīga interneta platforma, un jauniešus tā aizrāva līdzi arī filmas veidolā. Beigu beigās mēs nospriedām, ka tā auditorija, kura sekos līdzi filmai tās ceļos pa dažādiem festivāliem, būs tās patiesie līdzjutēji un fani, tātad filmas īstā auditorija būs tomēr tie cilvēki, kuri mājās lasa avīzes, kuriem līdz ar to rūp demokrātijas un preses brīvības jautājumi.
Ir svarīgi, ka filmai ir kāds, kurš paredz uzrunājamās auditorijas, māk ar tām rīkoties. Man tāds cilvēks ir PR speciālists Fredijs Noimans, kuru es dēvēju par Maģisko Frediju. Piemēram, kad sākām darbu pie Redakcijas aizkulisēm, man bija skaidrs, ka es vēlos, lai šo filmu redz visā pasaulē. Ne tikai Dānijā, kaut gan filma ir dāņu valodā par ļoti lokālu dāņu avīzi. Te man un Fredijam noderēja mūsu kādreizējā viesošanās Huffington Post redakcijā Ņujorkā. Arī Ekstra Bladet, meklējot risinājumus, lai izkļūtu no arvien bezcerīgākās situācijas, ko rada drukātās avīzes pircēju skaita samazināšanās, devās uz konsultāciju tieši uz Huffington Post redakciju, un mēs devāmies līdzi to visu filmēt. Tā nu mēs realizējām savu atvēzienu, kaut gan Dāņu filminstitūts mums teica: “Aizmirstiet visu šito, tā nebūs nekāda “filma pasaulei”, tā būs dāņu filma dāņiem!” Mēs atbildējām, lai tak viņi paši liekas mierā.
Dānijas TV gan rezultātā demonstrēja stundu garu filmas versiju - bija arī tāda -, bet manā skatījumā vislabāk šis stāsts parādās tieši tajā variantā, kurš piedalās festivālos visapkārt pasaulei. Nevis tikai sašaurinātā, konkrētai sabiedrībai pietuvinātā versijā.
Toms Treibergs: - Kādu padomu jūs varētu sniegt Latvijas dokumentālā kino veidotājiem? Kādi būtu obligātie mājasdarbi?
Sigrida Dīekera: - Pats svarīgākais latviešu dokumentālistiem ir darboties starptautiskā līmenī, veidot kopprodukcijas un piesaistīt finansējumu ārzemēs, lai rezultātā izveidotu solīdu, kārtīgi finansētu dokumentālo filmu. Jums jābūt lielākām ambīcijām attiecībā pret montāžu un pret skaņu, jums mazlietiņ jāpakāpjas līdz labi producētu filmu līmenim. Ir labi, ka notiek Baltijas jūras dokumentālo filmu forums, tas piesaista raidorganizāciju interesi, un tās ir organizācijas, kuras var pirkt, maksāt par jūsu filmām.
Austrumeiropai ir ļoti interesanta, spēcīgu notikumu piepildīta vēsture. Šai ziņā es jūs apskaužu, ka jums ir “big subjects” [3], es domāju, no padomju laika – cīņa pret ideoloģisko iekārtu, revolūcija, brīvības atgūšana, ļoti aizraujoši!
Kas, piemēram, ir Dānijai? Vislabāk funkcionējošā medicīnas aprūpe pasaulē? Nu, būsim atklāti, tas nav diez ko interesanti!
Tomēr, lai jūsu spēcīgā vēsture būtu interesanta arī citiem, ir svarīgs veids, kādā jūs par to runājat. Te lieti noder tādi cilvēki kā Fredijs, kuri palīdz noteikt veidu, kā lokālus fenomenus padarīt saistošus starptautiski. Cilvēki, kuri domā par auditoriju.
Tiesa, jums filmu nozarē ir mazāk naudas, nekā mums Dānijā. Tāpēc arī jums jāveido kopražojumi, jādodas ārā, pasaulē. Kopproducents, kurš piesaistīts no ārpuses, no citas valsts, nav ienaidnieks. Viņš ir pats pirmais auditorijas slānis, kurš testē, vai konkrētais projekts šai tautai, kultūrai, sabiedrībai patiks vai būs tāls. Viņš būs pirmais, kurš pateiks, ja kaut ko nesapratīs. Darbojoties kopražojumos ar citu valstu producentiem, mani nekad nav piemeklējusi sajūta, ka viena vai otra puse izietu uz kompromisiem. Es vienmēr esmu jutusi, ka šāds kopdarbs filmu padara lielāku, plašākai auditorijai pieejamu.
Un vēl - sāciet filmēt, cik vien ātri var! Jebkurā projektā – metiet pie malas papīrus un variantu izstrādi, visāda veida rakstīšanu. Ir jāfilmē, jāmontē, jāveido pilotversijas, nevajag tik daudz rakstīt!
