Režisora Jāņa Ābeles spēlfilma “Jelgava ‘94”, Jāņa Joņeva populārā romāna ekranizācija, kas pirmizrādi piedzīvos jau šāgada septembrī, ir oficiāli atzīta par Latvijā pirmo filmu, kuras veidošanā ievēroti „zaļās domāšanas” principi. Ko tas nozīmē uzņemšanas grupai un kas notika filmēšanas laukumā, stāsta producente un „zaļās idejas” iniciatore Elizabete Palasiosa, filmēšanas laikā - Jura Podnieka studijas projektu vadītāja.
Ir 21. gadsimts. Domāt par savu vietu pasaules kārtībā un viena cilvēka rīcības ietekmi globālā mērogā (tajā skaitā ekoloģiskās pēdas nospiedumu), izjust atbildību un vērtēt savas darbības sekas un to ilgtspējību vairs nav tikai modes lieta, kādas konkrētas sabiedrības subkultūras vai atsevišķu industriju raksturojoša iezīme. Tas ir mūsdienīgs domāšanas veids un dzīves uztvere, kas lēnām kļūst par sabiedrības un uzņēmējdarbības ikdienu. Manuprāt, mēs esam nonākuši punktā, kurā tas vairs nav jautājums par izvēli, bet gan dzīves nepieciešamība.
Tieši tik iedvesmota un pārliecināta, ka pārmaiņas notiek ne tikai manī un cilvēkos man apkārt, bet arī sabiedrībā, filmu un radošajās industrijās kopumā, es pirms vairākiem gadiem atbraucu no Berlīnes starptautiskā kinofestivāla – tā bija vieta, kur pirmoreiz dzirdēju un no sirds ieinteresējos par zaļo domāšanu filmēšanas laukumā.
Man šī ideja šķita tik loģiska, aktuāla un nepieciešama, ka radās jautājums, kāpēc tas vēl nav visas (salīdzinoši progresīvās un mūsdienīgās) audiovizuālās industrijas darba stila standarts.
Pasaulē zaļā domāšana filmēšanas laukumā nav nekāds jaunums. Par to runā filmu festivālos, darbojas nevalstiskās organizācijas un industrijas ilgtspējas menedžeri, īpaši aktīvi – Vācijā, Francijā, Nīderlandē un ASV. Filmu industrijas profesionāļiem ir pieejams izdevums Green Film Shooting, tiek organizētas dažādas meistarklases un apmācības, valstiskā līmenī tiek pilnveidota filmu nozares ilgtspējas stratēģija no dažādiem skatpunktiem (it īpaši ekskluzīvo lokāciju zemēs, dabas parkos utt.). Arī mēs Latvijā būtu tikai ieguvēji, ja filmu industrijas pārstāvji uztvertu nopietni ar vidi un ilgtspēju saistītos jautājumus un biežāk ņemtu vērā labās prakses piemērus. Es domāju, tas ir tikai laika jautājums, lai šāda atbildīga attieksme kļūtu par industrijas ētikas kodeksa standartu.
Izaicinājums pieņemts
Stāstot, kā mums gāja, strādājot pie filmas Jelgava ‘94, kas pieņēma izaicinājumu kļūt par pirmo videi draudzīgo kinoprojektu Latvijā, tomēr jāatgādina, ka mēs praksē pamēģinājām tikai mazu daļu no visa tā, ko kino industrija var darīt lietas labā, lai kļūtu par atbildīgu un ilgtspējīgu ekonomikas sastāvdaļu.
Ideja „filmēt zaļi” diezgan dabiskā veidā atnāca pie mums jau labu laiku pirms filmēšanas sākuma. Tur savijās kopā Berlinālē dzirdētais un redzētais, kas iedvesmoja uz pārdomām par industrijas ilgtspējas jautājumiem, kā arī partneru meklējumi un abpusējā interese sadarboties ar mūsu diviem galvenajiem idejas atbalstītājiem un padomdevējiem – Fortum biomasas koģenerācijas staciju Jelgavā un Latvijas Zaļo punktu.
Izrādījās, ka filmēšanas laukumā mēs grēkojam ar daudz un dažādiem sīkumiem, no kuriem vieglu sirdi var atvadīties, ja ir konkrēts lēmums priekšplānā izvirzīt videi draudzīgu darba stilu.
Uzsākot darbu pie filmas, visi elementi veiksmīgi sakārtojās pa plauktiņiem – mēs zinājām, ko vēlamies sasniegt, kā to izdarīsim un kādu vēstījumu varēsim nodot gan kinoindustrijai, gan sabiedrībai kopumā caur visiem filmas skatītājiem, sekotājiem un interesentiem.
Sagatavošanas procesā diezgan daudz laika ieguldīju, pētot un izstrādājot stratēģiju, kas atbilst mūsu iespēju un zināšanu līmenim, kā arī kritērijiem starptautiska zaļā sertifikāta saņemšanai. Šis zaļais sertifikāts (Green Shooting Card) ir atpazīstamības zīme – to var saņemt filmu industrijas projekti, kas, ievērojot konkrētas vadlīnijas, spēj pierādīt, ka ir praksē īstenojuši videi draudzīgu filmas ražošanas procesu. Arī šī sertifikāta saņemšana kļuva par vienu no mūsu mērķiem, kas tika veiksmīgi sasniegts, tāpēc nu jau pavisam oficiāli varam lepoties ar titulu – pirmā zaļā filma Latvijā.
Aizraut pat skeptiķus
Pirmais solis zaļās filmēšanas virzienā ir pati ideja un tās komunikācija projekta komandai. Praktiski tas notiek brīdī, kad mēs sākam par zaļajiem jautājumiem domāt, runāt un plānot, kā šīs idejas varētu realizēt praksē. Rodas jautājumi, neskaidrības, dažādi izaicinājumi un diskutablas situācijas, bet tas viss palīdz izprast katra atsevišķā projekta stiprās un vājās puses, identificēt iespējas un draudus. Tā kā darbiņš nav no vieglajiem un paņem diezgan daudz laika un enerģijas, tad filmēšanas komandu, visticamāk, papildinās kāds īpaši atbildīgais (green runner / eco supervisor), kurš filmas tapšanas laikā koordinēs visus zaļos jautājumus, regulāri sniedzot atbalstu komandas locekļiem ļoti dažādos formātos – sākot no ieteikumiem un rekomendācijām līdz pat dažādu praktisku darbu izpildei, piemēram, organizējot atkritumu šķirošanas iespēju utt.
Tāpat ļoti būtiski ir nodarboties ar pašas idejas izskaidrošanu, popularizēšanu un pamatošanu.
Komandai ir jābūt informētai, kas notiek un kāpēc, kādi ir kolektīva kopējie mērķi un kam tas viss nepieciešams.
Piemēram, filmas Jelgava ’94 uzņemšanas laukumā viesojās gan Latvijas Zaļā punkta direktors Kaspars Zakulis, gan Fortum biznesa vadītāja Latvijā Jūlija Sunberga, kuri kādas filmēšanas dienas sākumā sniedza ļoti iedvesmojošas lekcijas par aprites ekonomiku un atkritumu šķirošanu un pārstrādi. Šāda personīga komunikācija un kopīgas sapulces ne tikai rada padziļinātu izpratni un zināšanas par tēmu, bet arī atmaidzina skeptiķu sirdis, kas ir liels ieguvums un solis tuvāk mērķim.
Varu gan uzreiz teikt – velti lolot cerības, ka filmas komandā visi kā viens atplestām rokām ņems pretī visu, ko jūs iesakāt, un visu dzīvi to vien ir gaidījuši, kā domāt par videi draudzīgu dzīvesveidu filmēšanas laukumā. Protams, tā nav. Lielākoties visi to uztvers kā lieku klapatu vai izturēsies rezervēti, aizbildinoties, ka domāt par pašu filmu ir daudz svarīgāk un aktuālāk, nekā par videi draudzīgu filmas veidošanas procesu. Jebkura zaļā atbildīgā spēks ir tie entuziasti, kas aizdegas par ideju un kļūst par ruporiem projekta iekšienē. Mans prieks un lepnums bija tie 5 – 7 cilvēki, kas, piemēram, paši ņēma līdzi traukus uz filmēšanas laukumu.
Un, protams, laiks. Kā jau jebkurā lietā – jo savlaicīgāk ķeries klāt un sāc plānot, jo reālāk, ka viss patiešām tā arī notiks, kā iecerēts. Zaļajos jautājumos savlaicīga plānošana var kļūt par izšķirošo faktoru.
Tīri praktiski mēs varam runāt gan par dažādiem posmiem, kuros iedalāms filmas veidošanas process, gan arī par dažādiem tematiskajiem blokiem, kas savukārt palīdz aptvert ar vidi un resursiem saistītos jautājumus. Vides jautājumi ir jāvērtē katrā no filmas veidošanas posmiem atsevišķi, jo filmas attīstīšanas, sagatavošanas, ražošanas, pēcapstrādes un izplatīšanas posmi ievērojami atšķiras cits no cita ne tikai ar darba saturu, bet arī ar ekoloģiskās pēdas nospiedumu, ko atstāj katrs no tiem. Mēs primāri fokusējāmies uz ražošanas procesu, jo tieši tad paveras visplašākās iespējas kaut ko mainīt savā darba stilā, lai tas kļūtu videi draudzīgs un ilgtspējīgs. Plānojot darbus, izvirzījām piecus tematiskos blokus, kuros mēģinājām realizēt uzlabojumus, – gaisa piesārņojums (CO2), veselīgs dzīvesveids, resursi, energoefektivitāte un atkritumi.
Gaisa piesārņojums (CO2)
Primārais mērķis šajā blokā ir CO2 izmešu samazinājums, kas filmēšanas procesa laikā ir diezgan liela un redzama problēma.
Viens no būtiskajiem uzdevumiem ir visos iespējamos veidos samazināt degvielas patēriņu.
Tāpēc mēs filmēšanas vajadzībām veidojām loģistikas plānu, kur pēc iespējas efektīvi tiek organizēta visas komandas pārvietošanās, kopīgi lietojot automašīnas un minibusus, pēc iespējas piepildot tos ar cilvēkiem, un, ja vien iespējams, izmantojot publiskā transporta pakalpojumus. Tā kā filmēšana notika ārpus Rīgas, tad ražošanas perioda laikā visai pamata komandai tika nodrošināta nakšņošana pēc iespējas tuvāk filmēšanas vietām.
Vēl viena iespēja samazināt CO2 izmešu daudzumu ir izmantot jaunās paaudzes atjaunojamo dīzeļdegvielu, kas ir tehnikai draudzīga un būtiski atšķiras no nepopulārā un grūti pieejamā biodīzeļa, ko īsti nevar liet nedz automašīnās, nedz ģeneratoros; svarīgi ir arī vispār samazināt ģeneratoru lietošanu.
Noderīga lieta, kas uz laukuma noteikti atradīs izmantojumu, ir velosipēdi. Diemžēl Latvijā velobraukšanas entuziasms ir sezonāli ierobežots, tomēr vasaras laikā velosipēdi noder gan dažādām īsām distancēm un mazajiem darbiņiem, gan arī pašas komandas biedru priekam un atpūtai. Mēs uz laukuma izmēģinājām Fortum elektroriteņus, kas, manuprāt, lieliski pildīja savu funkciju.
Viena no lielajām cēloņsakarībām, kas ikdienā ir grūti ieraugāma un aptverama, tomēr palīdz samazināt CO2 izmešu daudzumu, ir – no uztura izslēgt sarkanās gaļas un jūras velšu patēriņu, jo tieši šo produktu ražošana un transportēšana atstāj lielu ietekmi uz vidi.
Kā simbolisku kompensāciju savam filmēšanas perioda laikā vidē izmestajam CO2 daudzumam mēs Jelgavas centrā iestādījām koku. Principā regulāram auto braucējam katru gadu būtu jāiestāda 6 koki, lai kompensētu savu pāridarījumu apkārtējai videi. Filmēšanas grupai savukārt, aprēķinot visu degvielas patēriņa apjomu un citas specifiskas lietas tieši filmēšanas procesa laikā, uz katriem diviem pamata komandas locekļiem būtu jāiestāda viens koks, kas aptuveni nozīmētu vismaz 30 kokus uz vienu Latvijā veidotu pilnmetrāžas spēlfilmu. Protams, atrast vietu, kur Jelgavas centrā iestādīt 30 kokus, nav nemaz tik viegli, tāpēc pagaidām apjomīgu koku stādīšanas akciju neesam veikuši. Tomēr vismaz viens koks jau aug un tīra gaisu pašā pilsētas centrā, turklāt vēl skaista ābele filmas režisoram par īpašu prieku un viņa uzvārdam par godu.
Veselīgs dzīvesveids
Viena no patīkamākajām tēmām, par kuru priecāsies un novērtēs lielākā daļa komandas locekļu, ir veselīgs dzīvesveids – jā, arī tas ir videi draudzīga filmēšanas laukuma neatņemama sastāvdaļa, ja tiek īstenots pārdomāti. Mēs īpaši pievērsām uzmanību tam, lai tiktu nodrošināta regulāra, pilnvērtīga un veselīga ēdināšana, kurā pēc iespējas tika izmantota svaiga un vietējā ražojuma produkcija. No vides viedokļa vissvarīgākais ir koncentrēties uz vietējiem sezonas produktiem, jo jebkura veida importētā produkcija rada vides piesārņojumu. Tāpat visās ēdināšanas reizēs tika samazināts dzīvnieku valsts izcelsmes ēdiena īpatsvars un nodrošināta veģetārā izvēle. Starp ēdināšanas reizēm nodrošinājām veselīgas uzkodas – dārzeņus un augļus, nevis ierastos cepumus; vienmēr bija pieejams ūdens ar citronu (tradicionālās kolas vietā).
Mans personīgais secinājums – kopumā veģetārs uzturs ir ne tikai pieprasīts, bet vispār ļoti atbilstošs darbam filmēšanas laukumā.
Protams, rūdītam gaļas ēdājam ir jānodrošina maltīte, kurā viņš saņem savu ierasto uzturvielu devu, bet vai tiešām visās ēdienreizēs? Esmu bieži filmēšanas laukumā nonākusi situācijās, kurā esmu vienīgā veģetāriete, bet uz manu porciju piesakās teju katrs otrais gaļas ēdājs, it īpaši vakariņu laikā, – cilvēks intuitīvi zina, kas viņam ir nepieciešams. Gaļa organismam ir darbs, kura laikā tiek patērēta enerģija; cilvēks pēc kārtīgas gaļas maltītes bieži vien jūtas noguris un miegains, labprātāk gribētu pagulēt, nevis turpināt aktīvu darbu. Kā zināms, filmēšanas maiņu garajās stundās bieži vien ilga gaidīšana mijas ar ātrām pārbūvēm un visas komandas aktīvu darbošanos, tāpēc smags ēdiens tikai apgrūtina cilvēka reakcijas un kustību ātrumu, rada nogurumu tā vietā, lai dotu enerģiju. Turpretī svaigi augļi un dārzeņi, viegls, vitamīniem bagāts uzturs dod cilvēkiem nepieciešamo enerģiju izturēt līdz darba dienas beigām un īpaši labvēlīgi ietekmē radošo cilvēku darbu.
Šajā tēmā vēl pēdējais praksē īstenotais ieteikums ir nodrošināt pēc iespējas dabīgu sadzīves ķīmijas, tajā skaitā skaistumkopšanas preču un kosmētikas produktu izmantojumu. Ar kosmētiku, protams, ir sarežģītāk, tas primāri būs atkarīgs no grima mākslinieka, bet sadzīves ķīmija izvēle gan ir kaut kas tāds, ko viegli īstenot praksē. Mums pašiem Latvijā ir ļoti labi un videi draudzīgi uzņēmumi, kas ražo pilnīgi visu – sākot no rokas ziepēm un veļas pulveriem līdz visa veida virsmu tīrīšanas līdzekļiem.
Pirmkārt, mūsu uzdevums ir kopumā samazināt dabā izlietās ķīmijas daudzumu; otrkārt, nodrošināt to, ka viss, kas tomēr dabā nonāk, ir pēc iespējas mazāk bīstams un neatstāj ilgtermiņa sekas un vides piesārņojumu; treškārt, tā ir iespēja atbalstīt Latvijā ražotu produkciju, kas arī ir viens no videi draudzīga dzīvesstila pamatprincipiem.
Resursi
Viena liela un būtiska tēma ir drukāto materiālu apjoms. Jebkuras filmas ražošanas procesa laikā ļoti svarīgi ir pēc iespējas izmantot digitālus (nevis drukātus) filmēšanas plānošanai un laukuma darbam nepieciešamos dokumentus (piemēram, digitālu scenāriju, filmēšanas perioda un katras atsevišķās dienas plānojuma dokumentus, kontaktu sarakstus utt.). Tāpat jāatceras iespēja drukāt abpusēji vai izmantot izdrukas otru pusi piezīmēm, ja tā paliek balta; izmantot otrreizējo papīru, smalkāku drukas fontu, lai taupītu tinti, uzpildāmos tintes kārtridžus utt.
Noderīga ideja ir ielaminēt visus drukātos materiālus, kas būs nepieciešami filmēšanas periodā. Piemēram, nevis katrā jaunā filmēšanas objektā atkal izdrukāt visas norādes – bultas, WC, ģērbtuve, MUAH, filmēšanas transports u.c. –, bet izmantot vienu laminētu norāžu komplektu, kas, iespējams, noderēs ne tikai vienai filmēšanai, bet ļoti daudziem projektiem. Vēl viena iespēja taupīt resursus ir izmantot digitālas (nevis fiziskas) datu pārneses un uzglabāšanas iespējas, gan domājot par filmas vajadzībām safilmēto materiālu, gan arī, piemēram, par mārketinga un komunikācijas materiāliem – foto, video, dizainu, making-of, aktieru atlases materiāliem utt.
Resursu ziņā vissvarīgākais punkts ir censties filmēšanas vajadzībām nodrošināt īrētas vai otrreiz izmantojamas dekorācijas, rekvizītus un kostīmus (nevis pirktus vai ražotus no jauna), kā arī pēc iespējas izmantot pārstrādājamas izejvielas un materiālus (piemēram, koku, audumu u.tml.). Būtiski ir ne tikai domāt, no kurienes visu nepieciešamo dabūt, bet pārdomāt, kur to visu likt un uzglabāt pēc filmēšanas beigām, lai tas būtu pieejams citiem projektiem vai arī tiktu pārstrādāts, ziedots labdarībai vai izpārdots kādā tirdziņā.
“Samazini. Izmanto atkārtoti. Šķiro / Reduce. Reuse. Recycle” ir tāda kā mantra, kas visu laiku pie sevis jāatkārto, pieņemot jebkuru lēmumu visos filmas tapšanas posmos.
Detaļa, bet globālā kontekstā pašlaik ļoti aktuāla, ir ūdens patēriņa samazinājums. Visvairāk tas attiecas uz pārdomātu rīcību saistībā ar ikdienišķām darbībām – videi draudzīgs un kontrolēts ūdens patēriņš virtuvē, gatavojot ēst un mazgājot traukus, vannas istabā un tualetē, utt. Arī filmēšanas laukumā ir ļoti būtiski par to atgādināt un motivēt cilvēkus par to atcerēties ikdienā.
Energoefektivitāte
Filmēšanas laukumā enerģijas patēriņš ir to trīs svarīgāko tēmu lokā, par ko jādomā nepārtraukti.
Īpaša uzmanība jāpievērš tam, lai tiktu izmantotas energoefektīvas tehnoloģijas un ierīces filmēšanas sagatavošanas, ražošanas un pēcapstrādes procesa laikā.
Tāpēc jāatceras, ka ar LED tehnoloģiju palīdzību ir iespējams taupīt elektroenerģiju, izmantot mazākas jaudas un gabarītu ģeneratorus, paildzināt gaismekļu kalpošanas laiku, paātrināt montāžu/demontāžu un paplašināt to lietojuma iespējas. Tāpat LED tehnoloģiju izmantojums paātrina gaismekļu dzesēšanas procesu, samazina tehnikas radīto skaņas piesārņojumu. Būtisks ir pēc iespējas jaunu ierīču izmantojums – tās ir daudz energoefektīvākas, nekā vecās paaudzes ierīces un tajās izmantotās tehnoloģijas, tajā skaitā arī jaunās paaudzes automašīnas.
Apsverama iespēja ir filmēšanas laukumā izmantot atkārtoti uzlādējamās baterijas – akumulatorus, kas arī kalpos ne vienam vien filmas projektam. Pašlaik jaunās paaudzes akumulatori ir konkurētspējīgi darbības ilguma un uzlādes ātruma ziņā un pilnībā nodrošina visas skaņu departamenta vajadzības. Ja tomēr izvēle izdarīta par labu vienreiz lietojamām baterijām, tad uzdevums ir pilnībā izmantot visu bateriju enerģiju līdz tās darbības laika beigām (bateriju no lielākas jaudas patēriņa ierīces ievietot mazākas jaudas patēriņa ierīcē) un noteikti nodrošināt šāda veida bateriju savākšanu un nogādi līdz tuvākajam šķiroto atkritumu nodošanas punktam, lai tās nenonāk sadzīves atkritumos vai vidē.
Līdzīgi kā citos gadījumos, arī energoefektivitāti iespējams uzlabot, akcentējot ikdienas paradumu ietekmi uz enerģijas patēriņu, piemēram, atgādinot par elektroierīču izslēgšanu un atvienošanu no kontaktiem dīkstāves laikā, siltumizturīgo trauku izmantošanu ēdieniem un dzērieniem, priekšroku klēpjdatoram (nevis stacionārajam datoram) un LCD monitoriem (nevis CRT), telpu un ledusskapju temperatūras kontroli, dienas gaismas izmantojumu, ekrāna apgaismojuma samazinājumu un saudzējošā režīma uzstādīšanu utt.
Būtiski ir pēc iespējas censties izmantot sadales tīkla enerģiju gan apkures, gan elektrības patēriņa vajadzībām, piemēram, pieslēdzoties pie elektrības sadales kastes vai kādas citas bāzes vietas. Diemžēl pieslēgties tieši zaļās enerģijas ražotājam ir teju neiespējami, bet ir iespējams rēķināt visu kopā patērēto enerģiju, lai pēc tam šo apjomu pieteiktu ministrijā un saņemtu apliecinājumu, kas tas tiks rēķināts no zaļās enerģijas kvotas. Visa saražotā enerģija jebkurā gadījumā nonāk vienā kopējā katlā, tāpēc mēs varam apzināti pieslēgties vienam enerģijas veidam, iespējams, tādā veidā vairojot pieprasījumu pēc tā.
Atkritumi
Visbeidzot – laikam pati uzskatāmākā problēma, tomēr tieši to ir salīdzinoši viegli risināt un gūt acīmredzamus rezultātus.
Nevienam nav noslēpums, ka filmēšanas process kā tāds ne tikai patērē ļoti dažādus resursus, bet arī ražo dažādus atkritumus.
Katru dienu pēc filmēšanas komandas darba paliek maisu maisi nešķirotu atkritumu, kas nonāk vidē un lielākoties ne tikai nav pārstrādājami, bet ir pat neiznīcināmi un paliks uz šīs planētas ievērojami ilgāk, nekā mēs paši šeit vēl būsim. Man personīgi šī liekas vissāpīgākā tēma.
Ideālā gadījumā katram komandas loceklim ir savs atkārtoti izmantojams trauku komplekts – termokrūze, ūdens pudelīte vai glāze, pusdienu trauku un galda piederumu komplekts utt., arī pusdienu piegādātājs strādā ar vairākreiz izmantojamiem traukiem gan ēdiena servēšanai, gan uzglabāšanai, tiek izmantoti atkārtoti lietojami virtuves dvieļi. Termokrūze vispār ir ģeniāls resursu taupītājs, jo ne tikai ievērojami samazina plastmasas krūzīšu un glāzīšu patēriņu, bet arī taupa elektroenerģiju, jo uztur dzērienu siltu. Turklāt visus šos piederumus varēs izmantot arī citās filmēšanās.
Ja nu tomēr jāpaliek pie vienreiz lietojamiem piederumiem, tad plastmasas trauku vietā labāk izvēlēties kartona un koka galda piederumus – vēlams, bez apdrukas un krāsojuma.
Būtiski, lai katrs filmēšanas komandas loceklis var brīvi kontrolēt un izvēlēties ēdiena apjomu – vislabāk to servēt koplietošanas traukos, no kuriem katrs pats sev izveido vēlamo porcijas lielumu un kombinācijas (servēts ēdiens standarta kastītēs rada līdz pat 30% ēdiena pārpalikumu atkritumu). Tāpat jādomā par iesaiņojuma atkritumu samazinājumu, piemēram, iegādājoties preces lielākos apjomos / tilpumos no produktu bāzēm, utt. Filmēšanas laukumā jānodrošina lielie dzeramā ūdens tilpumi, kur visi var uzpildīt savas ūdens pudeles, tāpat pēc iespējas jāsamazina polietilēna maisiņu izmantojums, to vietā izmantojot kartona kastes, auduma maisiņus u.c.
Svarīgi, lai filmēšanas laukumā tiek nodrošināta pareiza atkritumu šķirošana un nogāde tuvākajā savākšanas punktā ne tikai ikdienā, bet arī domājot par lielāku filmēšanas vajadzībām uzkrāto resursu apjomu, kuru ir iespējams pareizi utilizēt.
Pārdomas, mācības un rezultāti
Mēģinot savienot zaļo domāšanu un filmu projektu iespējas dažādos producēšanas posmos, jāņem vērā, ka filmu projekti cits no cita un visa industrija Latvijā un citur pasaulē ir ļoti, ļoti atšķirīga, tāpēc īpaši svarīgi ir izprast visu plašo tematisko loku un teorētiskās iespējas, lai pēc tam varētu objektīvi izvērtēt katra atsevišķā filmu projekta individuālos izaicinājumus un izveidot tiem atbilstošu stratēģiju.
Mīts par to, ka tas ir dārgi, ir relatīvs, jo īstenībā videi draudzīga domāšana koncentrējas uz resursu taupīšanu, vietējās produkcijas izmantošanu un vairākas reizes izmantojamu lietu un materiālu iegādi, tāpēc nauda, kas ieguldīta termokrūzēs vai pudelītēs, atmaksājas citās pozīcijās, kurās iespējams ietaupīt, arī turpinot iepirktās lietas izmantot citos projektos.
Svarīga mācība ir, ka jāsāk ar mazumiņu, soli pa solim, pēc iespējas savlaicīgi un plānveidīgi. Zaļā domāšana parasti saduras ar rutīnu, pie kuras pieradusi visa filmēšanas komanda, tāpēc jāatceras – lai kaut ko mainītu cilvēku paradumos un domāšanā, tam nepieciešams gan sagatavošanās, gan adaptācijas laiks, tāpēc nevajag mēģināt ar vienu soli ieviest visas izmaiņas uzreiz. Viss palēnām jāvirza uz priekšu ar eksperimentiem, sarunām un pielāgošanās procesu, lai izvairītos no asas pretreakcijas, protesta vai nolieguma. Jebkurš solis uz priekšu, neatkarīgi no vēriena, būs sasniegums un nesīs prieku par padarīto.
Mēs nevaram noteikti apgalvot, ka ieviest zaļo domāšanu filmēšanas laukumā ir viegli, ātri un lēti, bet mēs varam teikt, ka tas ir izdarāms, papildu tēriņus var sabalansēt ar ietaupīto un kopumā ir iespējams sasniegt rezultātus, par kuriem ir patiess prieks ne tikai pašiem, bet ļoti daudziem cilvēkiem, kam tas ir svarīgi. Un galu galā mēs, filmas Jelgava ’94 uzņemšanas grupa, varam lepoties, ka, pateicoties mūsu zaļajam eksperimentam, vidē nav nonākušas apmēram 675 vienreiz lietojamās baterijas, vairāk nekā 7000 plastmasas kafijas krūzītes, gandrīz 6000 plastmasas glāzītes; ūdens tara, ko var sadalīt 4180 (0,5l), 1393 (1,5l) vai 418 (5l) vienreiz lietojamās pudelēs; uz nakšņošanas rēķina ietaupīti 1576 l degvielas (rēķinot minibusos pa 8 cilvēkiem uz mašīnu) vai 6106 l degvielas (rēķinot vieglajās mašīnās pa 2 cilvēkiem uz mašīnu). Tas viss – nemaz nerunājot par CO2 izmešu samazinājumu, enerģijas ietaupījumu, ēdiena pārpalikumu samazinājumu un beigu beigās par tiem dažiem cilvēkiem, kas bija priecīgi, ka mēs par šo jautājumu vispār iedomājāmies un sākām runāt filmēšanas laukumā.
Mums gribas cerēt, ka gan ideja kā tāda, gan tās rezultāti ir pietiekami pārliecinoši un motivējoši, lai Jelgava ‘94 nepaliktu vienīgais projekts Latvijā, kurš tapis kā videi draudzīga zaļā spēlfilma.
