KINO Raksti

Kino caur zelta sniega brillēm

28.10.2017

Jaudīgs piedzīvojums, kas pārsteidz pat pieredzējušo producenti un ceļotāju Elvitu Ruku – Krievijas lielākais autonomais reģions Jakutija veidojas par kino lielvalsti, kur talantīgi autodidakti uzņem spēcīgas filmas, kinoteātru repertuārā trešdaļa tirgus pieder nacionālajam kino un Holivudas pirmizrāžu plāni tiek pakārtoti pašmāju filmu kalendāram. Un Jakutijas starptautiskā kinofestivāla organizatore ir Irina Eņģelis, Madonas latvieša meita.

„Krievijas kino šobrīd notiek reģionos,” ir pārliecināti lielās kaimiņvalsts kino speciālisti. Kā īpašs fenomens tiek izcelts Jakutijas jeb, lietojot reģiona nacionālo nosaukumu, Sahas kino. Līdz ar arktisko eksotiku un nacionālo kolorītu tas ir svaigas enerģijas pārpilns un pilda galveno misiju – uzrunā un saliedē skatītājus tik ļoti, ka nacionālās filmas izplatīšanā piesaista trešo daļu [[1]] auditorijas. Tas ir augstākais rādītājs Krievijā un ļoti, ļoti labs ikvienai nacionālajai kinematogrāfijai. Globālā komerciālā izplatīšana ir nežēlīga, tomēr, pirms izrādīt kādu pasaules grāvēju Jakutskā, „kontinenta” [[2]] distributori zvana un jautā tieši – „Nu, vai jūsējie tur nav ko jaunu sastrādājuši?”

Pieredze apliecinājusi – ja ieplānota kāda nacionālā pirmizrāde, tad pasaules grāvējiem Jakutijā labāk pagaidīt.

Pirms gadiem pieciem sešiem jakutu kinoskatītāji saprata, ka uz ekrāna grib redzēt savu dzīvi, savus aktierus, savus priekus un problēmas, viņi grib un pieprasa savu kino. Jā, arī savas laimīgās beigas žanra kino darbos un sūro pēcgaršu autorkino. Pateicoties kopīgi akumulētai enerģijai, gadā top vismaz desmit nacionālās filmas un atpelna sevi kino izplatīšanā uz lielajiem ekrāniem. Tās principiāli tiek uzņemtas jakutu valodā, krievu valodu atstājot subtitriem, jo kino ir arī nacionālās pašapziņas ierocis.

Jakutu ir tikai pusmiljons, taču skatītāji savu kino mīl, un tas ir galvenais stimuls tā veidotājiem – ar vai bez diplomiem kabatā, taču ar enerģiju un bez kompleksiem.

Aicina direktore Eņģelis

Uz Jakutskas V Starptautisko filmu festivālu septembrī nokļūstu divu iemeslu pēc. Pirmkārt, Jakutijā esmu jau bijusi – 2005. gadā mīnus trīsdesmit grādos kopā ar kolēģi Aiju Bley filmējām ceļojumu filmu par Pavasara svētkiem Pasaules Aukstuma polā Oimjakonā un briežkopju salidojumu Jakutskā. Toreizējie skarbās dabas, nacionālā kolorīta un stipro cilvēku iespaidi kļuva par filmu „Kā es braucu ziemeļbriedi lūkoties” (2005) un sadaļu manā grāmatā Sirsnīgie suņi, kuras vāku rotāja Jakutijas mistiskais tēls – sala gars Čishans ar pērlītēm rotātiem vērša ragiem uz galvas.

Pēcgarša bija tik spilgta, ka ik pa brīdim gribējās tur atgriezties. Tas arī kļuva par otro iemeslu, kad pēkšņi saņēmu elektronisko vēstuli ar uzaicinājumu piedalīties Jakutskas kinofestivālā. Vēstule bija adresēta konkrēti man, kaut sūtītāju nepazinu. Nelauzīju galvu, bet kārdinājumā kritu tūliņ. Kad pavadvēstulē izlasīju, ka aicina festivāla direktore ar uzvārdu „Энгелис”, braucienam teicu „jā” uzreiz. Kā var nebraukt, ja pats Eņģelis tevi aicina?

Raksta autore Elvita Ruka Jakutijas kinofestivālā

To, ka braucu uz bagātu, pašpietiekamu, stipru cilvēku un augstas kultūras reģionu, zināju iepriekš. Tāpat nojautu, ka festivāls būs organizēts tehniski un mākslinieciski krāšņi, ka par viesiem rūpēsies ar ziemeļu viesmīlību un resorisko vērienu, ka būs piepildītas dienas un aizraujošas naktis, ka dalībnieki un viesi kļūs par vienu komūnu ar spēju uzklausīt, dalīties un svinēt kopā būšanu… Par filmām, atzīšos, domāju mazāk, taču tās izvērtās par spēcīgāko festivāla pārdzīvojumu. Notika tieši tā, kā festivāla atklāšanā lakoniski sacīja direktore Irina Eņģelis – „Novēlu, lai festivāls jūs uzlādē ar enerģiju un optimismu!”.

Jā, tieši to māca stāsts par jakutu jaunā kino tapšanu, par fenomenu, ar kuru nopietni kinozinātāji jau rēķinās – uzplaukuma pamatā ir spēcīgs cilvēciskais faktors. Tie nav apkārtējo glaimi, bet gan loģisks secinājums – „Irina, tu taču visu šo uzsāki!” Viņa arī neliedzas, bet garās diskusijās neieslīgst. „Kino mums izrādījās lipīgs,” viņa nosmejas. „Vairāk nekā divas trešdaļas reģiona ir aiz polārā loka, ziemas vakari gari – ko citu sadarīt?”

Liktenīgā itāļu melodrāma

Irinas māte, jakutiete, un tēvs, tīrasiņu latvietis no Madonas, iepazinās Jakutskas kinoteātrī Centrālais, kad tur 1972. gadā rādīja kādu itāļu melodrāmu. Māte bija ar draudzeni, puisis piesitās par kavalieri abām, sēdēja blakus draudzenei, bet tai vienā brīdī apnika, un viņas samainījās vietām. Tas izrādījās liktenīgi. Filmas rezultātā galējos ziemeļos, Čerkeskā, pasaulē nāca divi Eņģeļi – vecākais brālis Juris un Irina, kas piedzima Maskavas olimpiādes gadā. Jauktie gēni un ziemeļu rūdījums apveltīja Irinu ar milzu enerģiju, kas pēc daudziem gadiem tika ievirzīta kinomākslā.

Irina festivāla atklāšanā

„Ar kino saslimu trīspadsmit gadu vecumā,” konkrēti fiksē Irina. Brālis, kurš šobrīd ir policists dzimtajos ziemeļos, bijis aizrautīgs bojeviku fans un, kad māšele nav varējusi atšķirt Rembo no Rokija, tik sāpīgi pavilcis viņu uz zoba, ka Irina sākusi mērķtiecīgi skatīties visu – gan padomju kino klasiku, gan rietumu grāvējus. Mīļākais režisors viņai joprojām ir Martins Skorsēze, bet milzīgajam, labi dresētajam mastifam vārds ir Rokijs. To, ka viņa kļūs par Jakutijas kino aprites motoru, Irina nav pat sapņojusi, bet

no domām par aktrises karjeru atrunājusi māte – nu kam tu tāda uz ekrāna būsi vajadzīga, ne īsti eiropiete, ne aziāte?

Kad Irina ar kultūras darbinieka diplomu atgriezās no Pēterburgas, tad kļuva par Jakutijas jeb Sahas kultūras ministra labo roku. Vienlaikus šis brīnišķīgais cilvēks bija režisors un Arktiskā teātra un kino institūta direktors. Irina darbojās visam pa vidu un drīz vien atradās kā klapīte Sahas vērienīgākā lielbudžeta Čingizhana noslēpumi uzņemšanas laukumā.

Irina Eņģelis filmas "Čingizhana noslēpumi" uzņemšanas laukumā

Tiešā priekšnieka režisētais projekts ilga četrus gadus un bija īsti nomadisks – filmēšana notika Jakutijā, Mongolijā, Altajā, Burjatijā… Sižets pierādīja, ka Čingizhana māte ir jakutiete, bet pēc grandiozā projekta noslēguma Irina sēdēja Kannu kinofestivālā un tirgoja filmas tiesības. Iztirgoja amerikāņiem, palaida filmu pa prestižiem festivāliem (pasaules pirmizrāde Monreālā) un saprata, ka nu jau ar kino ir slima pa īstam.

Uzņemšanas laukumā bija sadraudzējusies ar režisori no Tivas [[3]], tajā pašā laikā darbu Ekonomikas ministrijā pameta šobrīd spēcīgākā jakutu producente Marianna, un visas kopā izdomāja – vajag! Režisore bez liekām ceremonijām teica, lai Irina raksta scenāriju un beidz tiepties, ka nemāk. Dzeju taču esi rakstījusi? Kultūras vēsturi studēji? Ko teikt ir? Tad uz priekšu!

Pirmā filma – ar stopiem uz Honkongu

Tas bija naivi azartisks autorkino, kurā visi iesaistītie bija bez pieredzes, bet ar degsmi. Irina uzrakstīja scenāriju par sakņu meklēšanu globālā pasaulē. Kādā Honkongas keramikas rūpnīcā strādā meitene, kas dīvainu spēku vadīta, veido vienas noteiktas formas trauku. Viņai ir sapņi un vīzijas, un viņa skraida ar to trauku pa visu Honkongu, kamēr uzzina, ka tas ir jakutu čorons – tradicionālais trauks kumisa dzeršanai. Reālajā dzīvē viņa aiziet bojā, bet ar garu atgriežas senču dzimtenē.
Lai filmu uzņemtu, visa filmēšanas grupa – producente, režisore, operators un aktrise – uz Honkongu aizbraukuši ar stopiem. Naudas gandrīz nav bijis, bet vēlēšanās milzīga.

Lai arī filma nav guvusi īpašus panākumus, visi eksperimentā iesaistītie cilvēki šobrīd aktīvi strādā kino un pilnveidojas ar katru nākamo darbu.

Irinas īstais ceļš izrādījās organizatoriskās izsišanas spējas. Kad pēc Čingizhana noslēpumu starptautiskās karjeras uzradās jautājums, kāpēc Jakutijā nav sava kinofestivāla, tieši Irina ķērās pie darba. 2011. gadā tika noorganizēts pirmais Arktiskā kino festivāls, kas arī atklāja jakutu kino slēpto potenciālu – no vistālākajiem un negaidītākajiem ulusiem [[4]] tika iesūtītas 84 filmas. Izrādās, filmas tapušas pēc pašu vietējo iniciatīvas, un tās bijušas tik savdabīgas, ka valsts mērogā nodēvētas par „jakutu kino fenomenu”, kuru apliecinājusi arī prestiža žūrija (Renāta Ļitvinova un citi).

Pēc diviem gadiem noticis Jakutskas I Starptautiskais kinofestivāls, kas pirmos divus gadus orientējies uz arktisko un tjurku izcelsmes kino (jakutu valoda pieder pie tjurku dzimtas), bet nu jau trīs gadus veiksmīgi atradis plašāku fokusu. Tas ir aktuālais un zīmīgais jautājums par saknēm, par nacionālo kultūru un pašapziņas lomu globālā pasaulē – jautājums, ko Irina šķetināja savā vienīgajā kinoscenārijā, kad festivāls vēl pat sapņos nerādījās.

Rokij, esi beigts vēl labāk!

Festivāls jau kļuvis par atpazīstamu reģiona vērtību, kamēr Irina turpina strādāt maizes darbu Jakutijas Kultūras un garīgās attīstības ministrijā – šāds resora formulējums ir tikai Jakutijā (uz attīstību vērsti arī citi Sahas iestāžu nosaukumi, piemēram, Darba un sociālās attīstības ministrija). Kultūras ministrija ir maza, aptuveni divdesmit cilvēki, un Irina tur šobrīd vada kino un teātra nodaļu.

Lai organizētu festivālu, viņa ņem bezalgas atvaļinājumu.

Uz pasaules festivāliem aizbraukusi pāris reizes par savu naudu, taču būtību uztvērusi ļoti ātri. Nekāda pastāvīga biroja vai finansējuma gada garumā nav, taču ir daudz elementu, kas raksturīgi profesionālam festivālam – laba filmu atlase, prestiža žūrija, perfektas ceremonijas, moderni kinoteātri, pārdomāts seansu plānojums, bezmaksas ieeja skatītājiem, katalogs, diskusijas, meistarklases un laba publicitāte. Tas viss apliecina, ka arī īsā laikā iespējams panākt labu rezultātu, ja strādā racionāli un ar azartu vienlaikus.

„Mūsu vienkārši ir maz, katram priekšniekam divi trīs amati, visi cits citu pazīst, tāpēc jāstrādā ātri un jādara vairāki darbi vienlaikus,” skaidro Irina, kas atvaļinājumu ņēmusi gan festivālam, gan Rokija dresūrai. Kad Irina savam milzu sunim parāda nelielu gardumiņu un komandē „Esi beigts!”, tad ar vienkāršu suņa novelšanos nepietiek. „Esi beigts pa īstam! Vēl labāk beigts! Smuki beigts, vēl smukāk, kam es teicu?!” Irina turpina, kamēr suns beidz šķielēt uz saimnieci un smaida vietā atver žokli ar izkārtu mēli. Tagad viņš tiešām izskatās beigts un apliecina gan savu aktiera talantu, gan Irinas jaudīgo dresūru. Tad Rokijs, samīļots un sabučots, saņem kārumu un divas intervijas stundas pavada rāmāk par guļošu zīdaini.

Man patīk, ka Irina Eņģelis neslēpj savu bojeviku temperamentu un neizliekas par smalku autorkino pārzinātāju un mīlētāju,

nepinas svešvārdos un garos teikumos bez jēgas. Viņa profesionāli novada festivālu un pirmajā brīvajā dienā aiziet uz kino, lai noskatītos normālu komercfilmu – Оно / It  pēc Stīvena Kinga. Novēroju, ka šīs filma ļoti patīk arī stilīgiem aziātu tīņiem, kas kinoteātri Centrālais šturmē masveidā.

Globāli nenobružātie

Programmas izvēlē Irinai ir profesionāls palīgs – kritiķis Aleksejs Medvedevs. Viņš uzsver, ka festivāls joprojām nopietni seko tjurku kinematogrāfijai un filmām, kas stāsta par ziemeļu tautām. Taču, viņaprāt, nacionālās identitātes tēma ir daudz plašāka par ģeogrāfiskiem un etniskiem rāmjiem. „Globālā pasaulē katrs cenšas atcerēties par saknēm, lai noturētos uz zemes,” saka festivāla mākslinieciskais vadītājs un apliecina to spēcīgā filmu programmā.

Festivālā ir gan spēlfilmu, gan dokumentālā kino konkursa skates, mirdz pa kādam pasaulslavenam uzvārdam un festivālu hitam, taču interesantākos darbus radījuši globāli vēl nenobružāti autori.

Nezinu, kas mani piesaista kautrīgajā meitenē bez kosmētikas un rotājumiem, ar klusu balsi un tālēs aizpeldošu skatu, bet intuitīvi satuvināmies jau pirmajā ēdienreizē. Nosmeju, ka tā ir mulsās meitenes hipijiskā mongoļu somiņa, kas norāda, ka mums patīk vieni un tie paši apvāršņi, nomadu gars un nezin kā meklējumi… Kad katalogā izlasu Nadjas dokumentālās filmas Uguns / Огонь aprakstu, man tā patīk jau neredzēta – mirklis, noskaņas, nepabeigti stāstiņi, nejaušības ceļā, vizuāls stāsts, kas izaug no niansēm un pieņemas spēkā kā vējš Āzijas tuksnesī…

Kadrs no filmas "Uguns"

Filmai ir tikai viens autors – Nadja Zaharova, kas viena pati ir sajutusi, domājusi, rakstījusi, ceļojusi, filmējusi, montējusi. Bez budžeta, bez statīva, bez mikrofona, bez producenta, bez asistentiem un grupas Nadja ir ieguvusi netraucētu māksliniecisko brīvību. Jūtīgi un talantīgi viņa ārpus sevis tvērusi pati savu iekšējo pasauli – trauslu, lirisku, trauksmainu, eksistenciālu un mūžīgu. Tā atspulgojas citos cilvēkos, ainavā un tik mazos dzīves fragmentiņos, tik vieliskos un kameras netraucētos, ka kļūst par jutekļu, ne prāta zonu – intuitīvi, netverami, vērīgi, it kā bez jel kāda nodoma…

Nadja ir no Permas un, kad viņas iekšējā sajūta prasīja kalnu vēju un nomadus, viņa devās ceļā – kopā ar diviem draugiem stopēja uz Mongoliju. Bez pretenzijām un ambīcijām, bet ar ļoti tīru iekšējo dzinuli. „Tās ir manas bērnības izjūtas, kad gulēju un nesapratu, no kā un kāpēc radusies pasaule,” viņa mulsi saka un atzīst: „Sanāca no uguns, bet tas ir šobrīd”.

Kadrs no filmas "Uguns"

Arī pēc filmas demonstrēšanas Nadja ir kautrīgi bāla, par kaut ko taisnojas un nevar savirknēt pilnu teikumu. Taču viņai tas pat nav jādara – spriganā žūrija ir tik cēla klusuma pārņemta, ka tikai reglamenta pēc saka kādu vārdu, un to pašu mazliet aizlauztā balsī – par talanta spēku. Nadja Zaharova par diplomdarba filmu Uguns vienbalsīgi saņem dokumentālā konkursa galveno balvu, apejot gan lielbudžeta filmas, gan citu festivālu laureātus. Nadjai tā nav pirmā balva, un esmu pārliecināta, ka nebūs pēdējā – tik spilgti uz ekrāna ir sajūtama mākslinieces trauslā dvēsele.

Vasaras īsas, jāstrādā ātri

Spēlfilmu konkursā ir divas jakutu filmas. Kerela, neredzamais skaistums / Кэрел. Кестыбэт / Кэрел. Невидимая красота pārstāv žanra kino un ar ļoti labiem panākumiem demonstrēta kino iznomā, toties Ugunskurs vējā / Костер на ветру ir tik skaudrs un spēcīgs autorkino, ka bez pievienotās vērtības bijis skatītājiem par drūmu – tagad, bruņojusies ar balvām un publicitāti, lente atkal dosies pie skatītājiem.

Filmas ļoti dažādas un abas labas! Kerelas spēks ir jaunība, skaisti cilvēki, mūzika, aizkustinošs mīlas stāsts, labi aktieru darbi, vieglums, ar kādu raisās sižets un banāli laimīgās beigas, kas vienkārši nedrīkst būt citādas.

Kadrs no filmas "Kerela, neredzamais skaistums"

Festivāla galvenā mītne ir majestātiskais teātris Saha, bet filmas rāda arī citur pilsētā, un skatīties Kerelu eju uz Centrālo. Tur piecpadsmit minūtes pirms seansa zālē nav neviena brīva krēsla – enerģiskākie skatītāji ieņēmuši pat žūrijai rezervētās vietas. „Piezvanīja, ka ir jau noskatījušies,” taisnojas zāles uzraudze un noplāta rokas, vienlaikus paužot gandarījumu par pilno zāli un mulsumu par manu festivāla dalībnieka karti. Sāku skatīties stāvus, līdz administratore sarūpē krēslu. Tas nav īpaši ērts, cilvēki seansā nāk vēl klāt, stājas priekšā, traucē saredzēt subtitrus… Taču filma ir tik gaiša un aizkustinoša vienlaikus, ka sīkās neērtības un negulēto nakšu slogs izgaist kā nebijis. Saviļņojums un līdzi jušana sīkiem solīšiem seko skaistules dziedātājas un aklā komponista mīlas stāstam, kas vienkārši un ticami izaug Jakutskas laukos, kur pilsētas caca aizsūtīta atstrādāt kādu studiju grēku…

Viss ir tik cilvēciski saprotams, tik organiski nospēlēts, tik raiti un viegli virzīts, ka atkal neticu – filmai nav profesionāla režisora!

Filmu veidojuši divi jauni aktieri, no kuriem viens paralēli bijis producents, bet otrs spēlējis galveno, aklā komponista lomu, pie reizes vēl sacerot mūziku… Viss šķiet uzfilmēts vienā iedvesmas vilnī, un tā arī ir – vasaras Jakutijā ir īsas, jāstrādā ātri.

Kad festivālā Kerela saņem balvu kā labākā Jakutijas filma, uz skatuves ir tikai jauni cilvēki. Viņi neslēpj savu prieku, kam gribas pievienoties. Grupa nav liela, jo arī te daudzi dara dubultu darbu un, šķiet, arī ar dubultu jaudu. Meitene, kas pirms brīža kā fotogrāfe man aizdevusi savu statīvu, laureātu vidū ir montāžas režisore. Priecīga ir grupa uz skatuves, aizkustināti skatītāji kinozālē, un man šķiet, ka ar šo filmu piepildās novēlējums, ko atklāšanā izteica kāds kungs no ministrijas – lai pēc filmas mēs no zāles izietu labāki, nekā tajā iegājām… Kādam liksies banāli, citam didaktiski, bet man patika gan runa, gan filma, gan gaišā pēcgarša pēc tās.

Tīrradņu drāma

Cits žanrs un vēstījums ir filmai Ugunskurs vējā, par kuras favorītes statusu nešaubījos pat konkurencē ar Borisa Hļebņikova Aritmiju – tik spēcīgs, savdabīgs un dziļi suģestējošs bija šis darbs, kas pasaules pirmizrādi piedzīvoja Pusanas kinofestivālā.

Nezinu, vai pasaulē ir daudz gadījumu, kad A klases festivālā nonāk filma, ko iecerējis un uzņēmis ierindas lauku skolotājs par savu naudu –

tikai tāpēc, ka gribējis vēstīt ko būtisku par pasaules kārtību, kur laimīgās beigas diemžēl dzīvē nav ieprogrammētas visiem un tīrajām dvēselēm bieži ir jānes vissmagākais krusts.
Dmitrijs Davidovs ir pedagogs pēc sirds aicinājuma, strādājis par skolotāju, psihologu, ārpusklases darba organizatoru un tieši pusaudžiem izveidojis video pulciņu – lai ir, ar ko nodarboties garajos ziemas vakaros. Kopā ar bērniem arī paša interese par kino kļuvusi arvien dziļāka.
Neprasot nevienam ne naudu, ne padomu, Dmitrijs 2014.gadā uzsāka veidot savu pirmo filmu pēc paša rakstīta scenārija, ar neprofesionāliem aktieriem autentiskā vidē – aizputinātā, Dieva it kā pamestā ciemā, kur alkohols dara savu.

Kadrs no filmas "Ugunskurs vējā"

Vienīgie pieredzējušie grupas dalībnieki bija operators un mākslinieks. Filmēšana bija lakoniska un koncentrēta, jo viss sižets un dramatiskā spriedze notiek vien trīs varoņu starpā.
Sižeta izejas punkts ir divu jaunu cilvēku nāve – draugiem kopā dzerot, viens otru nejauši nobrauc ar traktoru un vainīgais cietumā pakaras. Divi blakus dzīvojošie tēvi zaudē savus vienīgos dēlus, un abiem ir pamats nīst visu – vienam otru, dzīvi, Dievu un visu pasauli. Sniegs snieg, kur bēgt nav, ar savu smagumu jātiek galā pašiem… Filmas sižetiskā un dvēseliskā spriedze meistarīgi sabiezē, kad filmā parādās pusaudzis – ciema skrandainais huligāns, kurš arī večukiem nekaunīgi prasa smēķi, bet, pieķerts vienatnē, aiz stūra elso un raud. Mājās ir tikai lupatās piedzērušies vecāki un pilnīga vienaldzība par kaut kur klīstošo, neēdušo un nevienam nevajadzīgo bērnu.

Kadrs no filmas "Ugunskurs vējā"

Brīdī, kad vecais Ignats puiku paņem pie sevis, kad sākas viņu raksturu sadursme un tuvināšanās, kad viens vecais naidpilni nodzeras, bet otrs atrod jaunu jēgu dzīvei, tai brīdī ieslēdzas asaru spriedze, kas man nerimstas līdz filmas beigām. Viss tiek izspēlēts tik psiholoģiski precīzi, tik skarbi uzdodot jautājumus par cilvēcības jēgu un ticības būtību, ka to nav iespējams vērot distancēti. Šie jautājumi tiek uzdoti katram skatītājam personiski, tik dziļi un tieši, ka sāp līdz asarām. Un tad, kad tu jau notici laimīgām beigām, tad saproti – nebūs! Gan tāpēc, ka šis ir cits žanrs, gan tāpēc, ka arī gaisma un mīlestība tiek pierādīta caur pretējo.

Dmitrijs Davidovs ar pirmo darbu ir radījis filmu, kas trāpa nevis prātā, bet dvēselē, jo ir runājis par sev tuvu un zināmu vidi, par īsto dzīvi – mīlēto, skarbo, netaisnīgo, gaišo, smeldzīgo....

Filma divus gadus bija pēcapstrādes procesā, kur to pārņēma viena no Irinas kinomānijas cīņubiedrēm Sardana Savina, bez pieredzes kļūstot par producenti. Tagad enerģiskā dāma gatavojas producēt režisora nākamo filmu un organizē jakutu kino programmu Pusanas festivālā, kas, neapšaubāmi, ir augsts starptautisks novērtējums.

Filmas "Ugunskurs vējā" režisors Dmitrijs Davidovs ar festivāla galveno balvu

Tikmēr režisors, liela auguma atlētisks vīrietis, pat nesagaida noslēguma ballītes beigas. Ar festivāla galveno balvu, Zelta sniega brillēm rokās un ceļa somu pie kājām viņš gaida taksometru, lai nakts vidū dotos ilgajā ceļā uz dzimto Amgas ciemu – no rīta viņu gaida skolēni, un tā ir viņa īstā dzīve. Kino esot pēc tam – kad ir ko teikt.

Vai kopražojuma titros būs Saha?

Jakutu kino nav radies tukšā vietā – te ir gan laba izglītība un izcila aktieru skola, gan enerģija un vēsturiskās tradīcijas. „Olonho” ir UNESCO Pasaules Nemateriālā mantojuma objekts, īpašs stāstniecības veids, kas sastāv no desmit līdz piecpadsmit tūkstošiem dzejoļu rindu, ko olonho stāstnieki gadsimtu garumā pilnveidojuši par nepārspētu tradīciju. Stāstnieks gājis no apmetnes uz apmetni un tautas mistiskos eposus viens pats stāstījis lomās – runājot, dziedot, tēlojot. Priekšnesums ildzis vairākas stundas, bet garākais eposs stāstīts septiņus vakarus – no galvas! Saturā dominē jakutu mitoloģijas trīs pasaules – pazeme nešķīsteņiem, vidējā pasaule cilvēkiem un debesis dažādām dievībām, ko vienotā veselumā satur pasaules koks. Eposa varoņu daudzpusība, milzīgā sižetu amplitūda, varoņi un ļaundari, cilvēki un mistiskās radības gan veido tautas zemapziņas pamatslāni, gan ir pašapziņas un iedvesmas avots. Stāstīšanas tradīcija savukārt iemācījusi komunikācijas mākslu – runāt un uzklausīt.

Jā, kopības izjūta, spēja mobilizēties vienotam vēstījumam, māka izstāstīt stāstu un talantīgā daudzpusība jakutu kino, šķiet, izplaukusi no olonho saknēm.

Daļa no eposa šobrīd tiek pārradīta filmā, un tas ir visas Jakutijas goda jautājums.

Tāpat ziemeļu tautas vēsturiski mīl strašilkas – baisos stāstiņus, kas liek šausmināties un baidīties. Pagājušajā festivālā uzvarēja detektīvtrilleris Mans slepkava, kura producente Marianna Skrjabikina jau uzņem nākamo filmu – mistisku trilleri par dabu un šamaņiem. Paralēli trilleriem, drāmām, komēdijām, detektīviem, cieņā ir arī nostalģisks un augsti estētisks kino par bērnības atmiņām un lauku idilli – gan mūsdienu, gan vēsturisko.

Balvu par ieguldījumu Jakutijas kino attīstībā saņem Saha Film direktors Aleksejs Romanovs, kurš ar savu 1987.gadā iegūto režisora diplomu tiek godāts kā pirmais profesionālais jakutu kinorežisors. Kaut saņēmis piedāvājumu strādāt galvaspilsētā, Aleksejs atgriezies, jo nevarot dzīvot bez dzimtās dabas. Viņa skaistā, poētiskā, šogad pabeigtā filma Bērnība, kuru nezinājām / Сааскы кэм / Детство, которое мы не знали vēsta par 1917.gada notikumiem no bērna skatpunkta. Arī Jakutijā ienāk padomju vara, arī viņus maļ vēsture, arī viņiem jāizšķiras, kam ticēt, kā dzīvot tālāk.

Režisors Aleksejs Romanovs pie savas filmas plakāta

Tikai nedēļu pabijis Jakutijā, žūrijas priekšsēdētājs, Kolumbijas režisors Siro Gerra ir pārliecināts, ka „sižetu filmām te pietiks vēl simts gadus!” un neslēpj interesi par mamutu ragu un dimantu kontrabandas tēmu. Vēl tiešāks no skatuves ir viņa žūrijas kolēģis, režisors Sergejs Lobans.

Viņš novēl, lai visa Jakutijā iegūto dimantu nauda šeit arī paliktu, nevis aizietu Krievijas kopīgajā kasē – te vismaz māk taisīt labu, dzīvu kino!

Visu Jakutijas filmu atbalstam gadā tiek piešķirti pieci miljoni Krievijas rubļu no reģionālā budžeta. Tā ir neliela summa, ko sadala bez īpašiem konkursiem – visi visus pazīst un zina, kādi projekti top un kam nauda vajadzīga visvairāk. Līdz šim jakuti nav pretendējuši pat uz Krievijas kopējo kino finansējumu, bet jau atvēzējušies kopražojumiem. Kad Čehijas producente Žiljeta Sišela vada meistarklasi par starptautisko finansējumu, jakutu producenti visu saprot pusvārdā. Vienīgais jautājums, uz kuru atbilde sarūgtina, ir: „Ja projektā ieguldām Jakutijas naudu, kopprodukcijas titros rakstām Krievija vai Saha?”

Rakstām Krievija, bet zinām taču, ka Saha – ar sudraba, zelta un talanta sniega brillēm uz acīm. Tā mēs vienojamies uz atvadām.

Jakutijas kinofestivāla galvenā balva - Zelta sniega brilles. Tieši tādā formā, ar mazām, šaurām strīpiņām, ir bijušas senās ziemeļtautu saulesbrilles - lai pasargātu acis no sniega akluma.

Par Jakutijas piedzīvojumiem, kas neattiecas uz kino, var lasīt Elvitas Rukas rakstā Pusceļā uz ziemeļiem žurnālā SestDiena, 27.10.2017.

Atsauces:

1. precīzie dati ir 31,2 % par 2016. gadu 
2. Jakutija ir Krievijas lielākais reģions, bet upes bez tiltiem un bezceļi atsevišķos gadalaikos to padara pa sauszemi nepieejamu – tāpēc tālākā Krievija un centrs tiek dēvēts par „kontinentu”. 
3. bijušās Tuvas autonomās republikas nacionālais nosaukums 
4. nacionālais nosaukums rajoniem 

Komentāri

Elīna
09.11.201716:31

Paklau, biedri, bet kāpēc es šo rakstu izlasīju tikai šodien? - Zinu, jo pagājušajā nedēļā bija aizņemta DOK Leipzig. Un tur tieši vienu pieņemšanu Jakutijas kino pārstāvji ar savu aizraujošo uzstāšanos burtiski uzspridzināja! Un tad man citi kolēģi arī sāka stāstīt, ka esot tagad tāds Jakutijas kino fenomens:-)


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan