Rīgas starptautiskā kinofestivāla (Riga IFF) programmā tikai vienā seansā sestdien, 9. septembrī, noskatāma šķietami klusa un neuzbāzīga filma, kas tomēr satricina ar psiholoģisku dziļumu un talantīgu aktierspēli. Turklāt Marijas Šrāderes darbs “Stefans Cveigs. Ardievas Eiropai / Vor der Morgenröte” pierāda, ka labākās filmas Vācijā šobrīd uzņem režisores sievietes!
Kinofestivālu programmās vienmēr ir filmas–zvaigznes, ap kurām tiek veidotas pasākuma reklāmas kampaņas, jo tajās filmējušies slaveni aktieri un tās uzņēmuši pasaulslaveni režisori; uz šīm filmām, ja viss veiksmīgi sakrīt, biļetes izpērk milzu tempā. Un vēl ir tādas klusas, pavisam mierīgas filmas, kas no pirmā acu uzmetiena neko TĀDU nesola un kinofestivāla notikumu pārpilnībā var likties pārāk iepriekšparedzamas un nesvarīgas. Vācu filma Stefans Cveigs. Ardievas Eiropai, kuru Rīgas Starptautiskais kino festivāls demonstrē vienā vienīgā seansā sestdienas, 9. septembra, pēcpusdienā, ir šāds klusais pārsteigums.
No pirmā acu uzmetiena šī ir biogrāfiska filma, kas ar sešu epizožu palīdzību izstāsta austriešu rakstnieka Stefana Cveiga dzīves pēdējos gadus – tos viņš, būdams ebrejs, pēc nacistu nākšanas pie varas spiests pavadīt trimdā Lielbritānijā, pēc tam Ņujorkā, Argentīnā, Paragvajā un Brazīlijā.
Tā kā Cveigs bija viens no sava laika vispopulārākajiem rakstniekiem, tad viņam, arī trimdā esot, nebija jācīnās ar finansiālām grūtībām, un tas izraisīja vainas sajūtu draugu priekšā. Cveigs katru dienu saņēma vēstules ar lūgumiem iestāties par kādiem agrāko laiku draugiem un pat ienaidniekiem, lai arī viņiem būtu iespējams ieceļot šajās zemēs, kur tie varētu rast patvērumu no nacistu vajātājiem. Un Cveigam, pārliecinātam pacifistam, ir jāmēģina noformulēt sava pozīcija attiecībā uz satraucošajiem notikumiem Eiropā. Filma Ardievas Eiropai visu laiku žonglē starp šo ārējo labklājību un drošību, kurā dzīvo Cveigs, un norādēm uz nemieru un diskomfortu, kuru, zinot, kas notiek Eiropā, izjūt rakstnieks, kurš zaudējis dzimteni – nacistu organizētajā grāmatu sadedzināšanā 1933. gadā tika iznīcināti arī viņa darbi.
Taču, pretēji tradicionālajai biopiku pieejai slavenām personībām, kas mēģina izprast savu varoņu rīcības motīvus, režisores Marijas Šrāderes filma Cveiga ārējās pasaules notikumus ataino ļoti neuzbāzīgi. Ekrānā redzam viņa sniegtās intervijas, uzstāšanos PEN kongresā Buenosairesā 1936. gadā, bet tā visa tomēr ir un paliek ārējā čaula. Filmas emocionālais centrs ir pats Cveigs, kuru konģeniāli atveido austriešu komiķis (sic!) Jozefs Hāders. Operatora Volfganga Tālera kamera neuzkrītoši seko Cveigam, priekšroku dodot gariem plāniem ar kadra iekšējo montāžu, bet atkal un atkal atgriežas pie Hādera atveidotā rakstnieka sejas.
Hāders Cveiga tēlu ir konstruējis, viņa sejai kļūstot par projekcijas laukumu mūsu priekšstatiem par to, kas tad bija šis rakstnieks un kāpēc viņa mūža pēdējā izvēle bija tāda, kāda tā bija. (Kinofestivāla katalogā filmas anotācijas autori ir mēginājuši veicināt skatītājos ziņkāri vai zinātkāri un filmas satura aprakstu noslēguši ar jautājumu “Vai jaunais pasaules pilsonis un pacifists iegūs dvēseles mieru?”. Attiecībā uz vēsturiskām personībām, par kuru dzīves un nāves apstākļiem var minūtes laikā uzzināt ieguglējot, šis gan ir veltīgs mēģinājums uzkurt intrigu – tas ir vēsturisks un negrozāms fakts, ka Stefans Cveigs un viņa sieva Šarlote 1942. gadā Brazīlijā izdarīja pašnāvību noindējoties.
Kādā intervijā filmas režisore Marija Šrādere izskaidro konceptuālo pamatojumu filmas vēstījuma uzbūvei – sešas epizodes kā Cveiga dzīves momentuzņēmumi laika posmā no 1936. līdz 1942. gadam. Tas ir fakts, ka cilvēka dzīve reti attīstās kā cēloņu un seku ķēde, kādu to vēlētos redzēt scenāristi, pielāgojot kādas reāli dzīvojušas personas dzīvesstāstu dramaturģijas konvencijām. Dzīve nav kārtīgi rindiņā savērtu pērļu virtene. Tāpēc arī pārrāvumi filmas Ardievas Eiropai hronoloģijā ir apzināts režisores (viņa ir arī viena no filmas scenārija autorēm) solis, lai uzsvērtu, ka uz vienu vienīgu jautājumu iespējams paskatīties no dažādām pusēm un šāda pieeja mūs tikai bagātina. Un Jozefa Hādera reducētais spēles stils, atveidojot rakstnieka tēlu, padara šo dramaturģisko pieeju tveramu.
Filma Ardievas Eiropai Vācijā saņēmusi vairākas kino balvas un viennozīmīgi ir viena no pēdējo pāris gadu labākajām vācu filmām, tādējādi apstiprinot kinokritiķu tēzi, ka labākās filmas Vācijā šobrīd uzņem režisores-sievietes, bet tās noteikti nav sieviešu filmas! (Starp citu, par šo vācu kino fenomenu sniegts īss pārskats Kino Rakstu rubrikā Bez subtitriem publicētajā rakstā Vācu režisores un slavenais Tonijs – lasiet ŠEIT).
Informācija par filmu Riga IFF mājaslapā un iespēja iegādāties biļeti - ŠEIT.
