KINO Raksti

Kolēģa blogs III. Ar vai bez Facebook-a

04.10.2016

Kolēģe Zane Peneze raksta atkal, ko aizvadītajā nedēļā domājusi un uzzinājusi – par sociālo mediju lomu filmu mārketingā, par virtuālu meiteni, kas ved uz filmas Instagram kontu, un par to, vai režisors kļūst par režisoru tikai nekrologā…

Viena no manām visu laiku mīļākajām īsfilmiņām atrodama internetā, no sākta gala tās bijušas filmiņas pirmās mājas. Filmā nav neviena filmēta kadra, nevienas īstas skaņas. Taču tur ir ievads, sarežģījumi, atrisinājums, tur ir prieks, joki un skumjas. Un līdzi jušana, var pat asaru nobirdināt.
Stāsts ir par klavierēm, kas pamestas uz ielas ziemā, kādā dienā pēc Ziemassvētkiem. To likteni 24 stundu garumā pa sava dzīvokļa logu ar ziepju trauku fotografējis režisors Antonijs Šerins (Anthony Sherin). Nekustigās fotogrāfijas savirknētas vizuālā stāstā, kura ritmu veido filmai komponētā mūzika un mākslīgais ielu trokšņu skaņu celiņš.

Par filmiņu uzzināju sarunā ar New York Times video sadaļas dokumentālo filmu redaktoru, bet noskatītties un daudziem parādīt varēju tāpēc, ka tā atrodama internetā un caur sociālajiem medijiem viegli nododama tālāk.

Tieši īsfilmas vislabāk pierādījušas to, ka sociālie mediji un kino iet roku rokā. Gluži kā dzīve.

Kino mārketings sociālajos medijos jau attīstījies kā atsevišķa pakalpojumu apakšnozare. Īsfilmu festivāla 2 Annas industrijas dienā Filmu distribūcijas forumā viena no viešņām bija poliete Joana Solecka, ar lielu pieredzi filmu mārketingā. Šobrīd viņa strādā Londonā bāzētās firmas Alphapanda Polijas atzarā.
Ar divu filmu sociālo kampaņu piemēriem Joana demonstrēja sociālo mediju iespējas ambicioziem mērķiem - piemēram, Oskara nominācijai. Dokumentālā filma Something better to come (14 gadu garumā filmēts stāsts par meiteni, kura dzīvo izgāztuvē pie Maskavas, ar nosaukumu Nāks labāki laiki demonstrēts arī Rīgā, 2015. gada Baltijas dokumentālo filmu foruma programmā) šo mērķi gan nesasniedza, taču filmas panākumi pasaulē ir ievērojami.
Mārketinga stratēģijā jāieplāno nauda Facebook apmaksātajai reklāmai, viņa silti iesaka. Taču viens no lielākajiem dabiskajiem reach esot sarkanā paklāja bildēm

Tiesa gan, vērojot Joanas prezentāciju, nepamet sajūta, ka Latvija ar tradicionālajiem sociālajiem tīkliem (Facebook, Twitter) aizrāvusies tik ļoti, ka ir soli priekšā poļiem, jo Joanas minētie skaitļi nepārsteidz. Man liekas, mēs te esam līdz kaklam iekšā tviterī un feisbukā, šērojot un laikojot īpaši daudz.

Kad vēlāk aprunājos ar Joanu un saku, ka tagad plānoju, kā reklamēt filmas, kuru pirmizrāde būs 2018. gadā, viņa smejas - neesot iespējams paredzēt, kā sociālie mediji būs mainījušies līdz tam brīdim.

Skaidrs, ka jauniešu auditorija Facebook nelieto, viņus ķer jaunie mediji. Es pati joprojām cenšos saprast, kā Snapchat vislabāk lietojams organizāciju mārketingā.
Joana stāsta, kā filmas Ex Machina autori savā kampaņā izmantojuši sociālo iepazīšanās aplikāciju Tinder. Proti, Teksasas pilsētas Ostinas festivāla SXSW radiusā Tinder lietotāju aplikācijā parādījās pievilcīgā Eva. Ja mīlestības/iepazīšanās/vienas nakts sakara meklētājs izvēlējās “swipe to the right” (jeb “like”), tad simpātiskais robots iesaistījās sarunā, kas aizveda līdz filmas Instagram kontam. Man jau iedegas acis, domājot, kā šo triku nočiept Latvijas testam. Tiesa, trūkst informācijas, cik daudz Latvijā ir Tinder lietotāju.

Praktiskos padomus 2 Annu industrijas dienas turpinājumā atvēsina Larss Henriks Gass no vairāk nekā 60 gadus senā Oberhauzenes īsfilmu festivāla Vācijā.

Demonstratīvā opozīcijā viņš paziņo, ka mārketingam nav jēgas un vispār jārunā ir tikai par filmām, kas pašas sasniegs skatītāju, ja būs tā vērtas.

Joana gan viņu atsēdina, norādot, ka Oberhauzenes festivālam pašam ir Facebook konts – tātad arī viņi izmanto mārketingu sociālajos medijos.
Vārdu sakot, šādu pretēju viedokļu sadursmē iespējama gara diskusija, bet bez lielas jēgas. Pasaule mainās, ne tikai filmu industrijā, un ir interesanti meklēt ceļus, kā tai mainīties līdzi.

Dienu vēlāk Splendid Palace Lielā zāle un balkons pilni skatītājiem, kas sanākuši uz starptautisku īsfilmu skati Manhattan Short. Vairākās pasaules valstīs vienlaikus notiek astoņu īsfilmu seansi, no kuriem skatītāji izvēlas savu simpātiju, kam piešķirt balvu.
Latvijas seansu īpašu dara pirms tā notiekošā diskusija/saruna starp režisoriem un producentiem. Arī te neatbildami jautājumi par izglītības nepieciešamību pret mūsdienu iespējām katram radīt filmu, sarunas pamatjautājums - “Kā kļūt par režisoru?”, un tas interesē auditorijas lielāko daļu - studentus.

Dāvis Sīmanis melni pajoko, ka par režisoru kādu patiesi var nosaukt tikai nekrologā. Jo tikai tajā brīdī var pa īstam aptvert atstātā mantojuma vērtību.
Tomēr, šķiet, te jāpiebilst Dāvim, ka gan režisora dzīves laikā, gan arī pēc tās arvien nozīmīgāki būs share, like un citi, mums vēl nezināmi swipe, kas atvedīs skatītāju uz kino/pamudinās lejuplādēt Vimeo failu vai atvērt Netflix.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan