Ja man ļauj izvēlēties starp spēlfilmu un dokumentālu filmu, allaž izvēlēšos pēdējo. Abos gadījumos tiek stāstīts stāsts, bet dokumentāla filma gandrīz vienmēr stāsta par kaut ko, kas ir patiešām noticis. Tā tas ir arī ar filmu “Lēciens”.
Stāsts ir par lietuviešu zvejas kuģa jūrnieku, vārdā Sims Kudirka; viņš 1970. gada 23. novembrī aizlēca no padomju kuģa un ielēca ASV Krasta apsardzes kuģī, gribēdams pieprasīt politisko patvērumu. Arī apsardzes kuģī tobrīd bija PSRS pārstāvji, jo iemesls, kāpēc abi kuģi bija viens otram tuvumā, bija tāds, ka amerikāņi gribēja iebilst pret PSRS kuģu pārāk lielo nozveju pie ASV krastiem.
Pirmais, ko gribu par šo filmu teikt, ir – man bija mazliet sirreālistiski to skatīties, jo momentā atpazinu pilnīgi visus amerikāņu televīzijas žurnālistus un diktorus, kuri stāstīja par jūrnieka piedzīvojumiem, bet viņa bēgšanas faktu kā tādu neatceros. Man tajā laikā bija 10 gadi, varbūt tāpēc, bet tagad – jau pēc filmas noskatīšanās – par to zinu visu. Amerikāņiem lietuvieti nācās atdot Padomju Savienības pārstāvjiem.
Titros uzskaitīta vesela virkne dažādu studiju un citu organizāciju, kuras piedalījušās filmas veidošanā. Nepārprotami vislabākais elements ir tas, ka dokumentālās filmas autoriem izdevies atrast gandrīz visus tos, kuri 1970. gadā bija procesā iesaistīti, – gan virsniekus no krasta apsardzes kuģa (un viņiem, šos notikumus atceroties, sakāpj asaras acīs), gan čekas virsnieku, kurš Simu pratināja, gan cilvēkus Amerikā, kuri cīnījās par viņa atbrīvošanu, ja reiz padomju vara viņam piesprieda desmit gadus Sibīrijā par valsts nodevību. Tāpat producentiem izdevies tikt klāt daudziem un dažādiem kadriem, kuros redzami minētie sižeti televīzijas ziņās un arī pats Sims, kad jau viņš bija atbrīvots no ieslodzījuma.
Par to, kā tas notika, nestāstīšu – tas ir viens no filmas interesantākajiem elementiem –, bet ar laiku šis cilvēks nonāca Amerikā un ļoti intensīvā uzmanības lokā. Par viņa stāstu pat izveidota televīzijas filma, kurā Simu attēloja amerikāņu aktieris Alans Ārkins (1978. gada filma The Defection of Simas Kudirka). Dokumentālās filmas Lēciens centrā, protams, ir pats Sims Kudirka, un nepārprotami ir lieliski, ka producenti ļauj viņam pašam runāt par savu pieredzi. Piemēram, filmas beigās mēs viņu redzam Taimskvērā, Ņujorkā. „Te ir skaisti, bet tas nav priekš manis.” Sims ar sievu atgriezās Lietuvā 2007. gadā – pēc Lietuvas neatkarības atjaunošanas.
Pirms parunāšu plašāk par situāciju ar padomju bēgļiem un patvēruma meklētājiem Amerikā, vēl tikai viena piezīme par filmu. Titros latviešu valodā vārds “Soviet” visnotaļ konsekventi tiek tulkots kā “krievs” jeb “krievi”, tomēr jāatceras, ka PSRS pārvaldes sistēmā nedarbojās tikai krievi vien, un šajā gadījumā tas sevišķi krīt acīs tāpēc, ka
minētais un filmā intervētais VDK virsnieks arī bija lietuvietis.
Sima Kudirkas centieni pārbēgt uz Ameriku notika laikā, kad amerikāņi un Padomju savienības līderi bija sākuši viens otru apostīt. Amerikas prezidents tobrīd bija Ričards Niksons, kurš slavu kā politiķis ieguva ar faktu, ka ļoti intensīvi centās izmeklēt jautājumu par to, vai komunisti ir iefiltrējušies ASV politikā, sabiedrībā un it īpaši kinoindustrijā. Par spīti šai slavai, tajā laikā, kad Niksons bija ASV viceprezidents, prezidents Dvaits Eizenhauers nolēma tieši viņu sūtīt uz Maskavu, kur 1959. gadā amerikāņi sarīkoja plašu izstādi, lai demonstrētu vidējā amerikāņa visnotaļ pārtikušo dzīvi.
Niksons un PSRS līderis Ņikita Hruščovs satikās tā dēvētajās virtuves debatēs, kurās padomju līderis braši paziņoja, ka Niksona mazbērni dzīvos komunistiskā sistēmā, bet ASV viceprezidents atbildēja, ka Hruščova mazbērni dzīvos brīvībā. Ričardam Niksonam bija četri mazbērni, neviens no tiem nedzīvoja zem komunisma tupeles. Hruščovam bija pieci mazbērni, nezinu, kur tie savā dzīvē nonāca. Taču brīdī, kad Sims centās bēgt, jau pagātnē bija tā dēvētā Kubas raķešu krīze, un viens no tās rezultātiem bija speciālas telefona līnijas ierīkošana starp Balto namu Vašingtonā un Kremli Maskavā. Tas, protams, ir mīts, ka abiem līderiem uz galda bijis sarkans telefona aparāts, bet šāda tiešo sakaru sistēma pastāvēja un pastāv vēl šobaltdien.
Manuprāt, viens no iemesliem, kāpēc Sima Kudirkas stāsts Amerikā piesaistīja tik lielu uzmanību, bija fakts, ka Amerika jau vispār ir bēgļu un migrantu zeme. Otra lieta, protams, ir tāda, ka Aukstā kara laikā amerikāņu bērniem par Padomju Savienību būtībā tika stāstītas tādas pašas pasaciņas, kā PSRS bērniem stāstīja par amerikāņiem.
Augdams latviešu ģimenē, es zināju, ka mani vecvecāki II Pasaules kara beigu posmā bija spiesti mukt uz rietumiem. Zināju, ka tēva ģimene nonāca Eslingenas, bet mātes ģimene – Hanavas “dīpīšu” nometnē. Zināju, ka vectēvs no mātes puses, kurš allaž bija šiverīgs un aktīvs cilvēks, uzdienējās un kļuva par savas nometnes komandantu. It īpaši Amerikas lielajās pilsētās veidojās ievērojamas latviešu, lietuviešu, igauņu un citu tautu kolonijas, jo jaunajiem imigrantiem pilsētā bija vieglāk atrast darbu nekā laukos. Bet katrā gadījumā man un daudziem cilvēkiem Amerikā bija pārliecība, ka Amerika ir laba un Padomju Savienība – slikta. Un Padomju Savienība ir slikta cita starpā tāpēc, ka tā neļauj saviem pilsoņiem izbraukt no valsts. Tikai pagājušā gadsimta 70. gadu otrajā pusē Padomju Savienība pakāpeniski sāka ļaut cilvēkiem braukt ciemos pie radiem ārzemēs, bet, ja brauca vīrs, tad sievai un bērniem bija jāpaliek mājās – būtībā kā gūstekņiem. Trimdā vecāki cilvēki vēl turēja sirdī domu, ka Latvija kaut kad atkal būs neatkarīga, bet
jauniešiem, tajā skaitā man, likās, ka Padomju Savienība pastāvēs mūžīgi. Nekas neliecināja par ko citu.
Vēl viens elements, kas filmā Lēciens ir uzskatāmi redzams, – amerikāņu draudzīgā pretimnākšana. Ja reiz cilvēks ir audzis un smacis komunistiskajā Kubā, nemaz nerunājot par tālu prom esošo PSRS, un viņam izdodas izsprukt un tikt pāri robežai, – ļoti labi, tad amerikānis teiks urrā un sveiks pulciņā! Ne visiem bija stāsts, kurš piesaistīja tik ļoti daudz uzmanības, kā Sima Kudirkas sāga, taču, kā minēju, Amerika allaž ir bijusi migrantu zeme, un visā visumā amerikāņi vienmēr bijuši gatavi migrantus uzņemt savā vidū. Dokumentālajā filmā Lēciens ir aina, kur Kudirkas kungs atgriežas daudzdzīvokļu namā, kurā savulaik strādājis kā inženieris, un amerikāņu sievietes cita pēc citas ar asarām acīs saka: “Vai, Sima, vai tas tiešām esi tu? Tu taču mums biji tāds varonis! Nāc iekšā, nāc iekšā!” Pasmaidīju, kad vienā ainā Sims taisījās novilkt kurpes, namamāte teica – nē , nē, nevajag! –, bet viņš uzstāja. “Esmu eiropietis,” tāds bija skaidrojums.
Tā gadījies, ka dokumentālo filmu Lēciens noskatījos dienā, kad bija pagājušas trīs nedēļas un viena diena kopš vēlēšanām manā dzimtenē Amerikā. Kā zināms, aizejošais (un paldies Dievam, ka aizejošais) prezidents Donalds Tramps ir bijis ļoti skarbs migrantu pretinieks. Drīz pēc stāšanās amatā viņš parakstīja dekrētu, kurā aizliedza Amerikā iebraukt jebkuram cilvēkam no septiņām konkrētām valstīm (tajās visās ir ievērojama musulmaņu populācija). Solīja gar robežu ar Meksiku uzcelt lielu un skaistu mūri, turklāt panākt, ka par to samaksās Meksika. Kad tas neizdevās, Trampa administrācija uz robežas sāka šķirt bērnus no vecākiem, vienus aizvest vienā virzienā, otrus – pavisam citā. Pat zīdaiņa vecuma bērni bieži vien tika atņemti vecākiem un ieslodzīti būrī.
Amerikā ir tāpat, kā citur pasaulē – ja vienā mirklī pazustu pilnīgi visi migranti, valsts tautsaimniecība momentā sabruktu.
Turklāt es pats esmu migrantu bērns. Negribu domāt, kas būtu noticis, ja laikā pēc 2. Pasaules kara Amerikā pie teikšanas būtu bijis tāds Tramps. Nevaru ar pilnu pārliecību apgalvot, ka Amerika manus vecvecākus uzņēma ar atplestām rokām, bet abās pusēs vecvecāki sev izveidoja labu dzīvi, uzaudzināja bērnus (tajā skaitā manu tēti un manu māmiņu), izglītoja viņus, un – pats galvenais – iedēstīja viņos tēvzemes mīlestību. Mājā, kur uzaugu, virs klavierēm bija izšūts drānas gabals ar Blaumaņa vārdiem “Mans zelts ir mana tauta, mans gods ir viņas gods”.
Mana mamma pagājušā gadsimta 80. gadu beigās sāka uz Latviju ceļot biežāk un biežāk. Diemžēl viņa aizgāja mūžībā 1991. gada aprīlī, pirms valsts neatkarības pilnīgas atjaunošanas, bet esmu pārliecināts, ka aizejot viņa zināja – tas brīdis pienāks.
Līdzīga tēvzemes mīlestība ir redzama filmā Lēciens un piemīt tās galvenajam varonim Simam. Noskatīties šo filmu arī citiem varu ieteikt ar abām paceltām rokām.
