Diezgan tradicionāla, bet vienmēr interesanta Nacionālā Kino centra 4. maija Latvijas filmu maratona sastāvdaļa ir studentu filmas. Šogad ļoti konceptuāli – Latvijas Kultūras akadēmijas maģistru un bakalauru diplomdarbu izlase, astoņas filmas līdz ar tumsas iestāšanos pie kinoteātra „Splendid Palace” un Kalnciema kvartālā.
Latvijas Kultūras akadēmijas studentu diplomdarbi
(MA – maģistri, BA – bakalauri)
Nacionālā Kino centra 4. maija Latvijas filmu maratona programmā:
Pie kinoteātra Splendid Palace no 21:00:
BARONI (Dāvis Dreimanis (BA), operators Mārtiņš Jurevics (BA), 26 min)
TANGO (Dace Pūce (MA), montāžas režisore Anna Ansone (BA), 25 min)
KONVERTĪTI (Kārlis Lesiņš (MA), operators Mārtiņš Jurevics (BA), 36 min)
MELDRA (Monta Gāgane (MA), operators Aleksandrs Grebņevs, LGC, 28 min)
Kalnciema kvartālā no 22:45
BOČKA (Elza Feldmane (BA), montāžas režisore Anna Ansone (BA), 26 min)
PALDIES, VECAIS! (Pēteris Rozītis (MA), operators Kārlis Jaunzems, 26 min)
MEDĪBU DIENA (režisors un operators Ivo Skanstiņš (BA), 20 min)
TELPA BEZ ŪDENS JEB PELĒKIE FRAKTĀĻI (režisore Elīna Veira (MA), operators Rinalds Zelts, 17 min)
Jēdziens „studentu filmas” vienmēr ir tāds burvju mākslinieka cilindrs ar dubultu dibenu, un nekad nevar droši zināt, kas tur nāks ārā – banāli klasiskie trusīši, nožēlojami pirmie kucēni vai varbūt eleganti izpeldēs kāds cēls gulbis ar festivālu gājputna potenciālu. Zināmu garantiju (ja mākslā tāda vispār iespējama) var sniegt vienīgi augstskolas un pedagogu vārdi, un tādā ziņā Latvijas Kultūras akadēmijai un Pēterim Krilovam, šķiet, Latvijā konkurence nav visai liela.
Pilnīgi piekrītu kolēģei Alisei Zariņai, kura brīdina nesaukt par īsfilmu un nerādīt plašai publikai jebkuru mācību darbu, kam pēc utilitāro funkciju izpildīšanas (konkrēta uzdevuma apgūšanas) būtu jāpazūd no zemes virsas.
Tomēr, ja zināms, ka tie ir kinorežijas maģistru un bakalauru diplomdarbi, tad neko nevar pārmest nevienam, kurš šajās filmās meklē Latvijas kino nākotni.
Galu galā arī, piemēram, Aiks Karapetjans pirmoreiz Latvijas kino publiskajā telpā parādījās pirms desmit gadiem kā LKA absolvents, kurš par savu diplomdarbu Riebums (2007) saņēma Lielo Kristapu labākajai studentu filmai, un arī šāgada absolventu vidū jau ir viens Lielā Kristapa laureāts – Kārlis Lesiņš ar filmu Konvertīti.
Klasiski un radikāli
Latvijas studentu filmu lielākā problēma parasti ir nespēja izlauzties līdz daudzmaz plašākai auditorijai un objektīvākam vērtējumam, nekā tikai pašu radi-draugi-paziņas, kam, protams, šīs filmas patīk jau tāpēc vien, ka autors pazīstams. Tāpēc prieks redzēt, ka nu jau vairākus gadus Latvijas Kultūras akadēmija (vai varbūt paši studenti) mērķtiecīgi nodarbojas ar studentu filmu izrādīšanu, lai gan vēl ne klasiskos kinorepertuāra seansos, bet vienreizējos pasākumos kinoteātrī K.Suns vai Latvijas Nacionālajā bibliotēkā, kas, šķiet, nesen noslēgusi ciešas sadarbības līgumu ar LKA – vismaz studentu filmas Ziedoņa zālē parādās biežāk nekā kinoteātros. Tomēr – vai tas būtu tik nenormāli un neiespējami, ka, piemēram, kinoteātra Splendid Palace repertuārā regulāri būtu pieejama kāda studentu filmu izlase ar trim-četriem darbiem seansā? Te taču pat atkrīt parastā problēma, kas tiek uzskatīta par galveno šķērsli normālo īsfilmu izrādīšanai kinoteātros, – LKA studentu filmām producents visām viens, tāpēc ienākumi no biļetēm nav jādala uz vairākām filmu studijām.
Kamēr tā vēl nenotiek, tikmēr jāķer katra iespēja redzēt, un šogad viena no tām ir Nacionālā Kino centra rīkotais 4. maija Latvijas filmu maratons. Zem šī lietussarga tiek demonstrēti kopā astoņi LKA diplomdarbi divās programmās –
četras spēles īsfilmas kinoteātra Splendid Palace priekšpagalmā, brīvdabas seansā no 21:00, un četras citas Kalnciema kvartālā, tāpat brīvdabā, bet no apmēram 22:45.
Jāpiebilst, ka šī ir īpaši vētīta izlase no septiņpadsmit filmu loka, kas 2016. gada novembrī LNB Ziedoņa zālē tika demonstrēts trīs dienas pēc kārtas – LKA filmu režijas kursa maģistri un bakalauri. 2017. gada 4. maijā astoņu filmu izlases veidolu noteicis gan laika limits, gan visai apzināta izvēle piedāvāt Splendid Palace teritorijā klasiskāku, bet Kalnciema kvartālā radikālāku kino.
Tomēr lūgums nepārprast – „klasiskāks” nenozīmē „garlaicīgs” un „radikālāks” nenozīmē „nesakarīgs”; visu filmu titros kā diplomdarba vadītājs vai citādi noformulēts galvenais vainīgais minēts pedagogs Pēteris Krilovs, un to patiešām var uzskatīt par zināmu kvalitātes zīmi. Protams, diplomdarba vadītājs neuztaisa filmu, tomēr, ņemot vērā Krilova profesionalitāti, pedagoga talantu un ieinteresētību savu studentu radošajā liktenī, var puslīdz droši prognozēt – ja vien konkrētajam diplomandam piemīt kaut sīka talanta dzirkstīte, Krilovs palīdzēs tai izpausties.
Bez sarauktas pierītes
Kamēr tas viss nav vēl sācis izskatīties pēc Pētera Krilova topošās Kino skolas reklāmas bukleta, vispirms daži vispārīgi iespaidi no LKA diplomdarbiem. Pirmkārt – varbūt ne galvenokārt, tomēr simptomātiski, ka šajās filmās (protams, ne visās) komisku elementu, groteskas un farsa ir daudz vairāk, nekā visās Latvijas „pieaugušo režisoru” filmās kopā varbūt pat pēdējo piecu gadu laikā. Nedomāju, ka tā ir apzināta izdabāšana skatītājam, kuram gan, visticamāk, „visi tie gruzoni” ir patiešām krietni piegriezušies un tāpēc tikai uz svingeriem vien prāts nesas, - drīzāk gribētos domāt un cerēt, ka
tas ir dabiskais jaunu cilvēku dzīvesprieks, kuru ar gadiem mēdz nomainīt izdzīvošanas rūpēs saraukta pierīte, bet vēl tas nav noticis, un forši, ka tā.
Gribētos cerēt, ka šo diplomandu nākamās filmas – pilnmetrāžas debijas pieaugušo kārtā – tomēr uzreiz nebūs obligāti coming-of-age drāmas un tūlīt pēc tam pusmūža krīzes drāmas...
Otrkārt – un tas varbūt pat svarīgāk -, vai nu jaunības maksimālisms, vai ārkārtīga pārliecība par to, ko pats dara, liek filmu autoriem uzgriezt līdz galam pogu „volume” visos filmas elementos vai vismaz galvenajā no tiem. Ja psiholoģisks trilleris, tad spriedze tāda, ka filmas varoņi un viņu bīstamās spēlītes pēc tam sapņos rādās; ja nāve, tad pieci līķi vienā filmā un vienu nogalina pat divreiz; ja farss, tad tā, ka dzirksteles šķīst tiešā un pārnestā nozīmē.
Tāpēc – lai gan vēlreiz piekrītu kolēģei Alisei Zariņai, ka arī par īsfilmām vajadzētu prast rakstīt pamatīgi un ietilpīgi, lai nekultivētu iespaidu, ka „relatīvi īsais ekrāna laiks nedod vielu plašākiem pārspriedumiem”, tomēr tieši šīs, 4. maija programmai atlasītās studentu īsfilmas vislabāk ir raksturojamas katra ar vienu koncentrētu emociju, spēka punktu vai sauciet, kā gribat. Un tas liecina par autoru prasmi neizkaisīties fona sīkumos, nenovērst uzmanību uz vilinošiem sānceļiem, bet mērķtiecīgi sekot vienam galvenajam pavedienam, kurš visprecīzāk aizved uz mērķi.
Pašaizliedzīgā mazbudžetā
Tomēr nevar teikt, ka jaunie bakalauri un maģistri neprastu novērtēt detaļu nozīmi un spēku – piemēram, Dāvja Dreimaņa patiešām smieklīgajā komēdijā Baroni Jura Lisnera tēlotais tētiņš gan izliekas nāvīgi laikmetīgs un liberāls, no sirds atbalstīdams sava dēla (tikai šķietamo) vēlēšanos uzņemt filmu, nevis kļūt par kārtīgu naudas pelnītāju, tomēr tieši bezvārdu detaļas nodod to, cik bezcerīgi šis tētiņš iestrēdzis vismaz 20 gadus senā pagātnē, ar pildspalvu mēģinot ietīt atpakaļ audiokasetē salātos samudžinātos lentas metrus, ko ierijis vecā busiņa maģītis...
Starp citu, šīs filmas aktieru duets atgādina par vēl kādu sirsnīgu pazīmi, kas raksturo studentu filmas, - tur viss vienmēr top tādā mazbudžetā un pašaizliedzīgā izpalīdzībā, ka filmēšanas grupā ikviens kursabiedrs var otram jebkuru darbu padarīt, savukārt no Latvijas aktieru plašās saimes varam nekļūdīgi noteikt tos altruistiskākos un ideālistiskākos, kas gatavi ziedot savu laiku un talantu, lai palīdzētu vēl nevienam nezināmiem studentiem. Tāds acīmredzot ir Juris Lisners, kurš palicis atmiņā arī no Pētera Rozīša kādreizējās filmas Pagātne sauc, tāds ir Gatis Gāga, kurš maģistriem un bakalauriem šogad izlīdzējis vismaz trīs filmās; studentiem draudzīgi, pēc iepriekšējiem gadiem spriežot, ir arī Guna Zariņa, Daiga Kažociņa un citi, kuri nevis vienkārši aizpilda tukšās vietas lomu sarakstā, bet arī no savas puses māca jaunos režisorus – strādāt ar profesionālu aktieri.
Jāpiebilst, ka par studentu labdariem var uzskatīt arī grupu Inokentijs Mārpls, kas divām filmām ļāvuši izmantot savu mūziku un zīmolu, bet Elzas Feldmanes jaunības maksimālisma manifestā Bočka pat kalpo par konkrēti un kaismīgi apspēlētu pretstatu diezgan snobiskajai pieaugušo kultūras videi (īpaši amizanti, kā īsta režisora lomā tēvišķīgā labsirdībā staro kādreizējais Latvijas Kultūras akadēmijas rektors, tagad Teātra muzeja vadītājs Jānis Siliņš).
Spriedzes temperatūra kāpj
Ja mēģinām turēties pie 4. maija Latvijas filmu maratona atlases secības, jāaizrāda, ka abās filmu demonstrēšanas vietās programma veidota pēc līdzīgas emocionālā kāpinājuma līknes, vispirms ievilinot skatītāju ar komēdijas palīdzību un pēc tam pamazām velkot dziļāk dramatiskā spriedzē. Šādā scenārijā lieliski ieguļas Daces Pūces īsfilma Tango, kas sākas gluži nevainīgi komiskā garā un šķietami sola visai tradicionālu paķiķināšanu par mātēm, kas nevar dēlus atlaist patstāvīgā dzīvē, taču finālā pēkšņi sacērtas pilnīgi negaidītā un elpu aizraujošā mezglā. Nākamais solis ir vēl spēcīgāks (nevis „filma labāka”, bet spriedzes temperatūra viscaur augstāka) – Kārļa Lesiņa filmā Konvertīti, kas jau tikusi novērtēta ar Lielā Kristapa balvu, šķietami tik tālās un varbūt pat izdomātās islama teroristu problēmas pēkšņi materializējas tiešā un draudīgā tuvumā. Un aktrise Agnese Cīrule, kuras izteiksmīgajai klusēšanai filmā Pelnu sanatorija režisors Dāvis Sīmanis nepiedāvāja nekādu atrisinājumu, šeit kā žurnāliste Maija izrādās ne tikai visu problēmu cēlonis, bet arī apņēmīgākā un rīcībspējīgākā no trim šķietamajiem konvertītiem.
Studentu filmu programmu pie kinoteātra Splendid Palace noslēdz Montas Gāganes filma Meldra – diezgan didaktiski uzstādīts un tikpat didaktiski atrisināts stāsts, tomēr arī te simpātiska ir jau minētā prasme strādāt ar detaļām (piemēram, Meldras vecāku fona sarunām vai komiskiem pilsētas izvirtīgā zaņķa elementiem).
Ekstrēms sports Kalnciema kvartālā
Kā jau minēts, Kalnciema kvartāla programma ir apzināti ekstrēmāka, ar novatoriskiem elementiem un asprātīgām idejām – piemēram, vienmēr anonīmās telefona automātisko paziņojumu balss materializēšanās Pētera Rozīša traģikomēdijā Paldies, vecais! Varbūt tas ir pilnīgi subjektīvi, bet ar prieku atkārtoju jau pirms pusotra gada apgalvoto – Pēteris Rozītis ir režisors, kuru jau sen gaida Latvijas kinoskatītājs, tādas humora izjūtas, jēdzīgas asprātības un negaidītas dramaturģijas mums ļoti pietrūkst. Un aktieris Āris Matesovičs (šeit gan tikai otrajā plānā, daudz spilgtāks jau minētajā Dāvja Dreimaņa filmā Baroni) jau nu gan varēja nepārdoties Ugunsgrēkam, studentu filmās viņš rāda daudz interesantāku amplitūdu.
Kalnciema kvartāla programmas otrā puse patiešām domāta „ekstrēmo sporta veidu piekritējiem”, vispirms jau gluži pārsteidzošā Medību diena, kur Ivo Skanstiņš vienlīdz pārliecinoši startē gan režisora, gan operatora statusā. Necenšoties kavēties pie jautājuma, kāpēc jauns režisors savā diplomdarbā izvēlas balansēt uz šausmu kino robežas, šķaidīt asinis pa sienām un ritmiskā rindā demonstrēt skatītājam piecus līķus, tomēr nevar noliegt autora prasmi kāpināt bezvārdu spriedzi un noturēt to „līdz pēdējam līķim”, adaptējot Latvijas laukos gluži itāliskas vendetas motīvus.
Un programmas noslēgums – Elīnas Veiras „absurda drāma”, kā tā nosaukta filmas pieteikumā, Telpa bez ūdens jeb Pelēkie fraktāļi. Tas pat ir labi, ka mēs gandrīz neviens nezinām, kas ir fraktāļi (lai gan es, protams, galu galā tomēr paskatījos svešvārdu vārdnīcā), tāpat droši vien tikai visadvancētākie skatītāji nolasa te sakarības ar Albēra Kamī Mēri vai Renē Magrita daiļradi, tomēr filma strādā arī tad, ja nekas nav zināms par autores iedvesmas avotiem. Tāda patiešām absurdu ainiņu virkne vienkārši ļoti atspirdzinoši iedarbojas uz prātu, kurš pieradis un jau sen noguris meklēt sakarības, konsekvences un jēgu ikdienas dzīvē.
Ja vēl vajadzīgs kāds rezumējums, būs grūti pateikt kaut ko ne pārāk banālu, jo Latvijas Kultūras akadēmijas diplomandu labākie darbi pierāda vienu ļoti iepriecinošu patiesību – jauni kinorežijas spēki Latvijā ir, un cerēsim, ka viņi jau nāk, nevis aprobežosies ar diplomdarbu un pēc tam dosies pelnīt naudu prestižās starptautiskās korporācijās kā Hugo Barons no Dāvja Dreimaņa filmas.
