“Režisors nedrīkst būt augstprātīgs un nicināt skatītāju kā idiotu,” saka Jānis Nords, kura trešā spēlfilma “Ar putām uz lūpām” kopš 11. novembra ir Latvijas kinorepertuārā. Trīs dienas pēc pirmizrādes Nordu uz sarunu aicināja Alise Zariņa, turpinot Kino Rakstu nosacīto sēriju “režisors intervē režisoru”.
Kā pirmizrāde?
Forša. Tāpēc, ka filma spēj sagrābt savā varā un elpo pakausī nepārtraukti daudzu gadu garumā. Un tajā brīdī, kad tu filmu aizlaid projām un kad tu zini, ka vairs tev neviens pakausī vismaz kādus tuvākos mēnešus neelpos, tā ir brīnišķīga sajūta.
Šobrīd ir atslābums, vai arī tieši tagad sākas atkal jauna darbošanās?
Man ir visvisādas iesāktas idejas un visādi trītmenti vairāk vai mazāk izstrādātā līmenī. Taču arī filma līdz pēdējam brīdim prasa laiku, īpaši tad, kad sākas pēdējie pēcapstrādes posmi, kad sāk ķibināties ar šķietamiem sīkumiem, kas īstenībā aizņem diezgan daudz laika – skaņu režijā, skaņu miksā, krāsu korekcijā, visvisādu efektu pieķīlēšanā. It kā liekas, ka lielākais vezums jau ir apgāzts, bet tie mazie cinīši ir tie, ar kuriem vēl arvien jāboksējas. Un īstenībā pēcapstrādes process, tā niķu izskaušana, tas ir ja ne grūtākais, tad noteikti tāds periods, kas pieprasa diezgan daudz uzmanības un enerģijas. Un vienā brīdī liekas – nu kad beigsies?! Bet – beidzas.
Cik tu piedalies, cik autoritatīvs esi šajos pēcapstrādes procesos?
Montāžā diezgan daudz, klāt esmu visu laiku. Reizēm montēju arī bez montāžas režisora, patstāvīgi mēģinu atrast veidus, kā asināt, pieķīlēt, koncentrēt. Skaņu režijā, protams, filma uz kādu laiku aiziet prom no tevis un skaņu režisora rokās top par kaut ko citu, bet tāpat beigās pavadi nedēļas, frišinot dialogus, pārveidojot, mainot noskaņas, pārrakstot kaut ko, saliekot efektus un tamlīdzīgi. Tā ka – diezgan daudz.
Nevis tāpēc, ka es būtu kontrolfrīks, bet tāpēc, ka tas ir interesanti.
Un vēl pēcapstrādē ir tāds posms, kur vienā brīdī, kad noslēdzas montāža, ir mazlietiņ atslābums – tev liekas, ka lielās dzirnas jau ir izietas cauri, tu pakāp soli atpakaļ un jau sāc nodarboties ar tādu kā pulēšanu. Tā lielā virpa ir izarta, un tu jau ar to smilšpapīru...
Vai tev vispār pašam jebkad ir sajūta, ka tagad filma ir gatava? Vai arī tas ir pirmizrādes datums, kas liek apstāties?
Man liekas, te ir cits jautājums – vai cilvēks jebkad var būt apmierināts? Tas "filma ir gatava", tas ir brīdis, kurā tu esi apmierināts, un šāds brīdis, man liekas, nepienāk vai pienāk ļoti vēlu – pēc kāda laika, kad visas duļķes ir nosēdušās un tu spēj atskatīties uz filmu ar laika distanci. Pēc pusotra gada var ar svaigu aci apskatīties un pēkšņi ieraudzīt, kā tas kūņojās ārā, ieraudzīt visu mazliet neatkarīgākā gaismā. Tad varbūt var sākt runāt par kaut kādu apmierinājumu vai neapmierinājumu, vai sajūtu, ka filma ir gatava vai nav gatava. Līdz tam es tomēr diezgan daudz rēķinos ar to, ka vienā brīdī ir nepieciešams filmu laist ārā, konkrētā datumā.
Un tu tiešām pēc tā pusotra gada spēj apsēsties un noskatīties pats savu filmu it kā no malas?
Jā, jā, protams. Protams, tā taču manis paša filma. Tādā ziņā, ka – nevis es narcistiski vēroju savus kadrus, ko esmu pats veidojis, bet man ir interesanti redzēt, vai ritmiskās iestrādes un uzsvari, kaut kādas uzmanības ķeršanas antenas, kas tur saliktas iekšā, vai viņas vēl arvien tāpat strādā, kad es jau esmu atkāpies nost. Tas, protams, ir vienkārši tāds pašnovērtēšanas process.
Kas ir tavi atskaites punkti? Tu esi no tiem režisoriem, kas taisa filmu skatītājiem, vai tomēr sev? Kas tev svarīgāks – citu vērtējums vai paša gandarījums? Vai tu gaidi apkārtējo reakciju?
Šie ir tādi spekulatīvi jautājumi, uz kuriem grūti atbildēt, jo, protams, ja veido filmas par tēmām, kas pašam svarīgas, ja šķetini sižetu un veido tēlu pretnostatījumus tādā veidā, kas tev šķiet interesanti, kas liek tavām acīm iedegties... Nu, citādi vienkārši sanāks mēsls beigās.
Nevar taisīt to, par ko cilvēks pats nav aizdedzies, par ko pašam neniez nagi vai pašam nenāk smiekli.
Man liekas, formāli nostāties ārpusē un taisīt kaut ko tikai tāpēc, ka tas varbūt solās būt labs materiāls, tad tas ir diezgan... Varbūt ir kaut kur kaut kāda industrija, tādi sausi režisori, kas naudu pelna vienkārši ar atstrādāšanu un spēj to ļoti labi izdarīt. Bet, man liekas, mūsu apstākļos filmas tomēr ir vairāk izlolotas, daudz ilgāk iznēsātas, daudz personiskākas.
Runājot par scenāriju – saprotu, ka šī ir pirmā reize, kad tu strādā ar pilnīgi svešu materiālu, ko esi adaptējis Latvijai. Kā tu vispār līdz šai domai nonāci?
Adaptācija vispār man nav īsti pirmā reize, jo Seržanta Lapiņa laikā tomēr strādāju jau ar lugas materiālu, kas bija jāadaptē no skatuves uz ekrānu [Jānis Nords bija scenārija autors Gata Šmita spēlfilmai Seržanta Lapiņa atgriešanās (2010). – Red.]. Jāpārceļ no divdimensionālas vides uz trīsdimensionālu, uz citiem realitātes pieņēmumiem un apstākļiem, uz citu nosacītības līmeni. Vienīgi tajā filmā es nebiju režisors.
Ar putām uz lūpām scenārija tēmas – gan mīlas trīsstūris, gan paralēlās līnijas, visādi notikumi un pavērsieni... Es nekad to pats neizdomātu. Kaut kādā ziņā tas bija svaigs, neparasts, traks pasākums, ko likās interesanti darbināt. Man likās – cik daudz visādu lietu, ko varu virpināt!
Mets Gosets uzvarēja Amazon scenāriju konkursā ar savu darbu Sugu izcelsme / Origin of Species, kas tagad kļuvis par filmu Ar putām uz lūpām. Kā jūs vispār viens otru atradāt?
Tātad – kā es uzzināju par šo scenāriju? Ir internetā noteiktas vietnes, kur var lasīt scenārijus, dažādā līmenī, ir dažādi saraksti, melnie saraksti un citi, neproducēti scenāriji, kas izraisījuši interesi. Un vienkārši veiksmīgi sakrita tas, ka beidzās Amazon tiesības uz šo scenāriju un tas pārgāja paša Meta īpašumā. Līdz ar to bija vieglāk šo scenāriju dabūt filmēšanai – ir vairāk nekā skaidrs, ka ar Amazon tas nebūtu tik vienkārši.
Protams, tālāk bija Alises [Ģelzes] un Aijas [Bērziņas] filigrāna un pacietīga, un nekaunīga ņemšanās un spiešana, un e-pastu rakstīšana līdz brīdim, kamēr tiek cauri visām tām juridiskajām un birokrātiskajām lietām, lai to scenāriju dabūtu. Pēc tam tas viss liekas pašsaprotami, bet tad, kad pa šo ceļu iet pirmo reizi, kad pašam jāizcērt ar mačeti visi tie džungļi, tad tas liekas tāds nebeidzams kalambūrs, maigi sakot.
Vai jūs ar Metu kādreiz arī personīgi satikāties?
Tikai filmēšanā viņš bija atbraucis. Mēs, protams, daudz runājām skaipā, mēs runājām par scenārija lietām, jo bija skaidrs, ka man nāksies scenāriju pārgrupēt un salikt citādākus uzsvarus, izņemt ārā vienu otru varoni un tamlīdzīgas lietas darīt.
Scenārijam bija jāiziet cauri kaut kādam evolūcijas procesam, lai tas strādātu šeit, Latvijā, vai strādātu tādā veidā, kā es to gribu.
Man likās ļoti smieklīgi, ka oriģinālajā scenārijā skolotāja gulēja ar skolnieku. Tavā filmā viņa kļuvusi par ārsti.
Nu, protams. Jo, tikko filmā ir fizioterapeits, tā ir fiziska aina.
Pārveidojums nebija saistīts ar to, ka pēdējo gadu latviešu filmās visi skolotāji guļ ar skolniekiem?
Skolotāju ir ārprātīgi, ārprātīgi sarežģīti izmantot kā tēlu. Tā ir tāda klasika – cilvēks, kas stāv klases priekšā un bla-bla-bla, tikai runā. Bet, tikko tā ir fizioterapeite, tā parādās miesa, pieskārieni, fizisks kontakts, tuvums. Tas uzreiz ir grēks.
Vēl man likās, ka oriģinālais scenārijs bija asiņaināks.
Tur bija tādas gotiskākas nodevas žanram, kas man likās absolūti nevajadzīgas, tur mira visi kaimiņi, un tā. Tas bija mērķēts varbūt citiem producentiem, citiem tirgiem – laikam bija domāts vairāk tāds šausmeklis. Bet man liekas, mēs šausmekļus par vilkačiem esam visi redzējuši, tur atkārtoties nav jēgas.
Ko tad tev gribējās izcelt? Un ko īsti nozīmē – adaptēt Latvijai?
Es saku „adaptēt Latvijai”, bet, protams, tā ir adaptācija, izstrādājot pēc noteikumiem, kas interesē mani pašu. Attiecības, mīlas trijstūris bija oriģinālscenārijā daudz mazāk apskatīts un daudz mazāk savērpts, varbūt kāds šāviņš bija īstāks un vienkāršāks, savukārt galvenais varonis bija krietni pasīvāks, viņš bija uztaisīts par tādu alus dzeršanā aizlipušu džekiņu. Bet man, gluži otrādi, bija svarīgi radīt veci, kurš jau divus gadus nedzer, viņš nupat ir piecēlies kājās, viņš suņus ņems pie dziesmas un rīkosies! Viņš ir lepns uz sevi - ā, pats savām rokām piecēlos, redz, ko es izdarīju! Un tad nāk aplauziens, ka īstenībā nekā – viņš ir vecs buks, un tur ir viens cits jauns buks, kas ir daudz interesantāks.
Vienkāršiem vārdiem runājot, es to scenāriju vienkārši asināju. Tur bija nepieciešamās sastāvdaļas, teiksim tā, - ir burkāns, sīpols, timiāns un zivs fileja, un tomāti, forši elementi, lai uztaisītu garšīgu zupu, bet pēc tam – kādās kombinācijās tu to jauc un cik daudz liec sāli klāt, tas jau ir tas pārstrādes process, ko es saucu par adaptāciju. Ja iemetīsi par daudz tomātu, sanāks pļuka.
Mēs tā arī nekad neuzzinām, kāpēc Daudziņa varonim nav kājas, vai ne?
Tas ir mazsvarīgi. Nu, kāds gan tur būtu izskaidrojums – viens vai otrs, bet tik un tā tekstuāls. Man liekas, filmās vienmēr ir ļoti garlaicīgi runāt par pagātnes traumām. Labāk runāt par esošajiem šķēršļiem, kurus var radīt aktierim, tos ir interesanti vērot uz ekrāna un var izmantot dažādās situācijās kā interesantu režijas darbarīku. Bet vai viņam tā kāja pazūd vienā vai otrā veidā, tas jau ir kā tāds... nu, viņš bērnībā pieredzēja to un to, tāpēc viņš tagad ir tāds... nē, labāk neizskaidrot.
Man, protams, likās interesanti, ka tas sasaucās ar Aika [Karapetjana] filmu... Esmu dzirdējusi pāris jokus, ka Latvijas kino tagad modē ir vīrieši bez vienas kājas.
Jā, mēs par to smejamies. Tas ir kaut kāds neticams poltergeists, kas bija gaisā, kā mums abiem tie vienkājainie nonāca scenārijā. Bet tas ir forši.
Cik daudz tu skaties citu latviešu režisoru filmas un cik ļoti tevi interesē, kas notiek vietējā kino?
Lielāko daļu mēģinu noskatīties. Droši vien ne uzreiz, bet ar laiku gan mēģinu redzēt. Bet pēdējā laikā es filmas skatos reti, es to skatīšanās laiku pataupu. Ir tik daudz brīnišķīgu filmu, kas redzētas, mācoties kinoskolā, tur ir obligātā programma, kam izdiebj cauri, vienkārši masē iekšā. Katru dienu noskaties tādu un tādu doķeni, un tāda režisora pilnmetrāžas to un to, un to, un vēl to... Vienkārši uzkrāj to daudzumu, viss nosēžas iekšā, bet filmu garšu tu nejūti. Tāpat kā jaunam gurķim, kas tikko sācis dzert vīnu un interesēties par to, - ja viņam iedos konkrētu Bordo vai Châteauneuf-du-Pape [Šis ir tas brīdis, kad atceros, ka sarunājos ar Aigara Norda brāli. – Aut. piez.], viņš it kā inteliģenti sapratīs, ka varbūt tas ir labs vīns, un, ja būs izlasījis par šo vīnu, varbūt arī sapratīs, ko tas nozīmē, bet viņa garšas kārpiņas nav attīstījušās, un deguns nav attīstījies tiktāl, lai šo vīnu novērtētu.
Tāpat ir arī ar ļoti lielu daudzumu filmu, kuras mēs it kā noskatāmies vai esam redzējuši savā dzīvē – tad, kad tu šīs filmas redzi, tu vēl neesi gatavs. Neesi gatavs saprast.
Ar Kubriku tā varētu būt, ar lielākajām viņa filmām... vai ar Koeniem – var skatīties ik pēc trim gadiem, un tu jūti, ka sāc augt filmai līdzi. Tā ka, man liekas, tas jaunu filmu skatīšanās process... man vairāk iznāk skatīties vecās filmas, bet ar jaunām acīm. Ieguvums ir neticams, tu pēkšņi sajūti, ka – āāā, kāds te ir saldais ēdiens! Tas ir wow, liekas – nu, cik brīnišķīgi!
Tu spēj atrast laiku, lai skatītos? Cik daudz filmu tu skaties?
Mēnesī?
Jā, piemēram.
Ar interesi droši vien kādas divas, trīs. Tas ir tā – viss, tagad es skatos. Es nerunāju par aiziešanu uz kinoteātri, to es pie sevis, tā ir laika veltīšana sev.
Man šķiet, ka cilvēkiem, kas darbojas kino, ir jau iestājies tas profesionālais kretīnisms – skatīties filmas un paralēli tās analizēt.
Neizbēgami, protams! Tas vienkārši tā notiek. Ļoti reti ar jaunām filmām, un arī ar vecām, ir tā, ka tu iekrīti iekšā caurumā, ka tevi paķer līdzi. Man liekas, nav iespējams nedomāt līdzi. Es bieži esmu dzirdējis – „...bet tu kā skatītājs...”. Nu neesmu es „kā skatītājs” vairs, skatītājs neskatās konkrētu montāžu simts reizes vai konkrētu filmas momentu, kur acis koncentrējas uz visām lietām vienlaikus.
Bet tas nenozīmē, ka tagad es skatos un vienkārši skaitu centimetrus vai milimetrus. Es pētu tehniskas lietas, aktierlietas vai mizanscēnas veidošanas lietas, vai to, kādā veidā, piemēram, humors tiek būvēts caur ļoti nopietnu ainu, kas tāpēc kļūst humoristiska. Tas ir tāds pats kaifs, kā vienkārši aizrauties ar sižetu, kad filma nosacīti parauj, un viss. Skatīšanās prieks jau nemainās, vienkārši tā prizma, caur ko es skatos, mana lupa ir citādāka, bet tās trīsas, kas sirdī iet, tās jau nekur nepazūd.
Ja tev būtu jānosauc kādi no pašlaik strādājošajiem režisoriem pasaulē, kas tev liekas ievērības cienīgi, vai, teiksim, kas tevi savā ziņā iedvesmo?
Koeni, Pols Tomass Andersons un Odijārs. Noteikti vēl daudzi, bet tas droši vien izriet kaut kā no manas gaumes vai skatīšanās pieredzes.
Atgriežoties pie filmas. Es dzirdēju arī šīs filmas sakarā joku, ka Nords iet pilnīgi pretēji latviešu kino pamatstraumei – viņš taisa tādas filmas, kuras var saprast. Tev visās filmās, arī Seržantā Lapiņā, ir diezgan izteikts tas klasiskais storītellings. Teikt, ka visu var saprast, varbūt ir pārspīlēti, bet patiešām – stāsts ir ārkārtīgi strukturēts un atbilstošs dramaturģijas pamatprincipiem. Vai tas tev ir svarīgi?
Man nav komentāru. Zini, baigi grūti to arī komentēt, jo es vienkārši tā daru. Es nezinu, es nemāku citādāk. Man pašam ir svarīgi, lai notur manu uzmanību, kad esmu ekrāna priekšā, tāpēc es cenšos darīt to pašu. Un novērtēju šo prasmi, tā nav viegla.
Nenoliedzami, Ar putām uz lūpām ir ārkārtīgi ekonomiska, ļoti, ļoti skaidra filma. Man liekas, tieši tāpēc cilvēki pēc pirmizrādes jautāja – to rakstījis kāds, kas nav no Latvijas, un tas to izskaidro, ja? Likās, ka dialogi ir ļoti dabiski, tas arī ir liels retums. Vai tu arī jūti, ka latviešu kino dialogi bieži ķeras? Un kā tos var labot, mainīt, padarīt labākus?
Par to ir runāts daudz un plaši, ir vairāki aspekti, kas to nosaka.
Pirmkārt – latviešu skatītāji nav pieraduši dzirdēt latviešu valodu uz ekrāniem, tā ir ļoti reta parādība. Tas ir kā skatīties uz sevi kāzu video: “Vai, cik es nesmuki izskatos, fui! Nē, neliec šito bildi!”
Dzirdēta, atpazīstama situācija. Mums vajadzīgas vēl kādas desmit filmas, lai mēs pierastu, kā runā uz ekrāna. Bieži vien saka – amerikāņu filmās runā tik forši, kā dzīvē! Tas taču ir pilnīgs fufelis! Nav tādas lietas, "kā dzīvē runā", runā tā, kā ir dramatiski uzkonstruēts, un tā, kā tas ir montāžā pārkombinēts, pārrakstīts, pārtaisīts. Tas vienmēr kalpo kaut kādam mērķim. Tā ir viena lieta.
Otra lieta, man liekas, dialogu ticamība vai organika, vai naturālisms daļēji balstās varbūt uz aktierspēli, bet noteikti daļēji arī uz dialoga koncentrētību. Ja dialogs ir izplūdis – „ā, čau, kā tev iet... man iet labi, un kā tev iet?” – vsjo, tu esi iekritis! Taviem aktieriem nav, ko darīt! Bet, tikko viņi darbojas, tikko dialogs seko negaidītam principam, ka lietas tiek konsekventi pretnostatītas, vai kaut kā mēģina uzturēt spriedzi caur to, ko viens cilvēks atbild otram... tad skatītājs nesekos vienai vai otrai izteiksmei, bet sekos tam, uz kurieni ved šis stāsts. Tad tas ir scenārija virzības jautājums.
Un trešais, protams, ir, režisora profesionālā dzirde, ko var tikai ar laiku uztrenēt.
Man radies iespaids, ka tavā komandā vienmēr strādā daudz spēcīgu cilvēku. Kādā intervijā tu esi teicis – ir jāiet un jāpārliecina cilvēki, ka tava filma ir brīnums, tā būs lieliska un viņiem ir noteikti jāiesaistās. Vai tas ir viegli? Vai tu patiešām tik ļoti pats tici savām idejām, kad ej un stāsti, cik labi būs?
Tas ir tāpat, kā iestāstīt aktierim un iededzināt viņā vēlmi šajā filmā piedalīties – vajag dabūt viņā uguni, un arī konkrētajā ainā dabūt viņam uguni acīs. Tas ir tas pats uzdevums.
No vienas puses, neko daudz jau nevar iepārdot, jo nekā nav, ko baigi iepārdot, tu jau nevari piedāvāt ne algu, ne ko.
Bet, no otras puses, tas, ko tu vari apsolīt, un tas, ko profesionāļi īstenībā grib – ne jau to, ka viņi nonāks formālā korporatīvā vidē, kurā būs tas un tikos, tas no tikiem, labi samaksāts, un mēs darīsim savu darbu, nē. Visi grib, lai beigu beigās visi sēdētu pie viena galda, un tas būtu tāds foršs, savs un draudzīgs pasākums, kurā visiem galvas saliksies kopā un, iespējams, radīsies kaut kas labs. Un tā ir forša sajūta, ja tu to spēj iedvest un kaut kādā veidā apsolīt, un protams, to vismaz kaut cik īstenot uz laukuma. Tā, ka ir interesanti, ka ir negaidīti – īstenībā visi to sajūtu vienmēr grib izbaudīt.
Es nezinu, es viņiem vienkārši stāstu par filmu, ko es gribu taisīt.
Par operatoru un stilu. Es biju ļoti pārsteigta, kaut kad skatoties filmu "Grandma" (2015) un pamanot, ka tas ir tas pats „Norda operators” – Tobiass Deitums.
Jā, tajā filmā ir pilnīgi cits stils.
Saprotu, ka šī ir jūsu abu otrā sadarbība. Kā tas sākās?
Kad mēs meklējām operatoru filmai Mammu, es tevi mīlu (2013), es zināju filmu Voy a explotar, meksikāņu gabalu, ko Tobijs ir nofilmējis, un es gribēju līdzīgā veidā atrast dokumentālo organiku arī savā filmā. Tā es viņu atradu. Kas tālāk, tas ir garš stāsts, visa izkļūšana caur aģentiem, nonākšana līdz skaipa sarunām un pārliecināšana, tas jau ir cits, tas jau ir garlaicīgi. Galvenais – ja tu kaut ko gribi dabūt, tu vienkārši tiksi pie tā cilvēka. Pēc tam – tikko tu saproti, ka tev ar kādu cilvēku ir klusa un profesionāla saruna, protams, tu viņu nelaid vaļā un turpini strādāt kopā.
Kā jūs strādājat kopā? Es ievēroju, ka filmā Ar putām uz lūpām stāsts bieži tika virzīts uz priekšu ar gaismām un ēnām, un Latvijas kino tas nemaz nav tik ierasts. Kā tas ir, vai nāk operators ar savu vīziju, vai tu nāc ar savu vīziju, kā jūs atrodat kopīgo ceļu?
Tas vīzijas meklēšanas ceļš skan pārāk cēli un svinīgi. Mēs visbiežāk runājam par filmām, kas mums patīk, šajā gadījumā mums bija arī konkrēti fotogrāfi, kurus mēs pētījām un skatījāmies kaut kādas lietas. Piemēram, kā kontrastē siltā pret auksto gaismu, kādai jābūt vēsajai gaismai, vai tā ir cyan, vai tur ir zaļais klāt, vai arī – kāda ir siltā gaisma, cik tur daudz ir oranžais... Nu, kaut kādas ļoti vispārīgas, tādas bla-bla-bla lietas, ar kurām tu malies, malies, un tad vienā brīdī iestājas kaut kāda vienošanās, un pēc tam par to vairs nerunā.
Tas, ko es izbaudu, strādājot ar Tobiasu kā amerikāņu operatoru, ir viņa ārprātīgākā efektivitāte uz laukuma – cik viņš ātri spēj pārlikt gaismas, kā mainīt, plūstoši izdomāt kameras kustību, lai pārnestu darbību no vienas vietas uz otru, nevis iesēsties montāžā un lēkāt apkārt, bet izmantot kādas konkrētas kustības, lai aiznestu aktieri kaut kur citur. Tās ir industrijas ātruma ietrenētas lietas – ar aktieriem apmēram izspēlē ainu lokācijā, pēc tam ar operatoru iet cauri un izdomā, pārveido, pārgrupē mizanscēnu, kurā vietā kas notiks.
Vai tas nozīmē, ka jūs strādājat bez kadru plāna?
Jā, vismaz konkrēti šajā filmā. Izņemot asa sižeta ainas ar suņiem, tur ir ārkārtīgi nepieciešams apraksts, kur kas notiek, jo tās jāveido ilgi, ļoti ilgi un pamatīgi, tur bija jāzina ļoti skaidri, ko tu dari. Tās mēs plānojām, bet pārējo ne, mums vienkārši bija diezgan labs priekšstats par to, kādam jābūt kopplānam, kam jābūt priekšplānā, lielās masās. Un pēc tam, kad jau iet uz priekšu – viens kadrs, otrs kadrs, un vienā brīdī tā darbība aiziet un pati sāk diktēt sistēmu, kādā filmai jādarbojas.
Cik garš bija filmas sagatavošanas periods?
Tas mums bija ilgs – kopā, man šķiet, mēnesis, kad mēs dzīvojām ar mākslinieku un vienkārši braukājām pa lokācijām, meklējām un daudz runājām, un tad kādas divas nedēļas kopā ar Tobiju, kad viss kļuva konkrētāks. Pirms tam, protams, neskaitāmas skaipa sarunas un daudz kas cits.
Tu savus cilvēkus tiešām tā kā atrodi un izvelc no redzētajām filmām, vai arī tas notiek kā citādāk? Teiksim, mākslinieks Nerijus Narmontas ir lietuvietis – kā, no kurienes, kāpēc?
Viņš bija pirms tam mākslinieks lietuviešu Spēlmanim / Gambler, un, kad es viņu uzrunāju, man patika, kā viņš sadalīja filmu, es negaidīju, kā viņš to pasniedza, kā uzbūra konkrētu ainu. Viņš man atsūtīja kaut kādus piemērus, un es zināju – o, viss, uzķēris ir! Radās sajūta, ka šajā filmā ir kaut kādas konkrētas faktūras, kas mums abiem patīk.
Tu jau no paša sākuma vēl esi strādājis ar diezgan internacionālām komandām. Vai tas ir tāpēc, ka viņi ir profesionālāki un zinošāki?
Es domāju, Latvijā arī ir pietiekami daudz profesionāļu, bet Latvija ir ārprātīgi maza valsts – tikpat liela, kā maza Eiropas pilsēta.
Un, piemēram, ja tu taisītu filmu Vācijā, nav taču tā, ka tu apsvērtu operatoru un mākslinieku nu tikai un vienīgi no Diseldorfas!
Nē, tu skatītos arī Minhenē, kas tur ir, varbūt Hamburgā vai Berlīnē, vai varbūt pat Parīzē! Tieši tas pats ir Latvijā – pagriez galvu mazliet sāņus, un tev ir lielāks iespēju un izvēļu skaits.
Kā tev liekas, cik daudz tajā, kā tu esi izveidojies kā režisors, ir nācis no izglītības, un cik ir no prakses? Ir režisori, kas vispār netic kino izglītībai, bet par tevi man radies iespaids, ka tu ļoti augstu vērtē savu Londonas izglītību.
Ir brīnišķīgi režisori, kuriem nav kino izglītības, ģēniji! Bet tie ir izņēmumi, uz viņiem nevar balstīt kino sistēmu, jo kino vide kā tāda nebalstīsies uz atsevišķiem indivīdiem. Vidējam cilvēkam, vienkārši centīgam džekam, kuru interesē kino, profesionālā izglītība ir tas, kas disciplinē un sagatavo. Man liekas, es vienā intervijā jau kinoskolu salīdzināju ar armiju. Neesmu bijis armijā, bet pieļauju, ka tur cilvēku disciplinē un sagatavo darbam frontē – ja tāds mirklis pienāks. Ar kinoskolu ir līdzīgi, tur disciplinē un sagatavo darbam filmēšanas laukumā – lai tu netaisi tur stulbas kļūdas.
Tāpēc ir doti divi gadi kinoskolā – pieļauj visdebilākās kļūdas, taisi visus sentimentālos murgus, uz priekšu! - un tevi vienkārši atsēdinās, ļoti smuki un pamatīgi.
Tam tu izej cauri un kaut kādā veidā tev vienkārši ieliek iekšā elementārus labas gaumes un iemaņu pamatus. Pēc tam – nu ej, pinies pats tālāk, protams.
Tu esi ļoti daudzu reklāmu režisors. Kāpēc tev patīk strādāt reklāmā? Ko tas tev māca, ko tu no tā iegūsti?
Reklāma dažreiz rada brīnišķīgus tehniskus izaicinājumus, ar kuriem tikt galā; jocīgus stāstu uzstādījumus, kuros dažādas iesaistītās puses – klients, aģentūra – ir šķietami neatrisināms uzdevums, bet to vajag kaut kādā veidā uzšķērst un atrisināt. Visādas tehniskas, īsā laikā izdarāmas lietas – tādi īsie boksa mači. Galu galā, tas ir mans maizes darbs, es esmu profesionāls reklāmu režisors.
Man šķiet – labi, ne visas, bet ļoti daudzas lielās, episkās reklāmas ar vērienu Latvijā filmē tieši tu, katrā ziņā kinematogrāfiskākās reklāmas ir tavējās..
Nu, cik nu tur ir…
Citā senā intervijā tu esi teicis, ka gribētu izkāpt no nopietnības, taisot nākamo filmu – proti, šo, Ar putām uz lūpām. Kā tev liekas, vai tas ir izdevies?
Nē, nu par komēdiju to gluži nenosauksi.
Bet tur tomēr ir apzināti veidotas humoristiskas sižeta līnijas, vai ne?
Man prieks par to, ka filma nav pārnopietna vai dziļdomīga, ka tur nestāv aktieris, smuki iekadrēts, un neskatās tālumā, ilgi domādams... Tas ir labi. Tā būtu slikta režija, un no tā es esmu izvairījies.
Piemēram, Raimonda Celma varoņa māmiņa, Indra Briķe – tik cilvēciski apburoša ar visu šo savu reliģisko līniju.
Nu, Briķe vienkārši ir monstrs! Skaties viņai sejā – kā noraustās acs, vai kā pakustas lūpu kaktiņš, kā viņa to izdara! Briķei vajadzētu galveno lomu kādā filmā!
Kā tu atrodi un izvēlies aktierus, kas tev ir svarīgākais?
Caur garu atlases procesu – aicinot vairākus pretendentus, liekot viņiem izspēlēt situācijas, arī kaut kādā veidā viņus spīdzinot, skatoties, cik daudz uz viņiem var paļauties. Atnāk cilvēks, lieku viņam izturēt divpadsmit dublus un skatos, cik ātri viņš paliks nepacietīgs. Tā var redzēt, vai tas ir tev sabiedrotais, vai nav.
Šajā konkrētajā gadījumā – ir filmas varonis Didzis, ir Jana, ir kaut kāds konkrēts kandidātu skaits, un tu viņus liec, miksē kopā, skaties, liec bildes apakšā, un mēģini atrast, uztaustīt nervu. Vienkārši rūpīgi dari savu darbu.
Kā tev liekas, vai Latvijā vispār mainās aktierspēle filmās? Pirms pieciem, sešiem gadiem pastāvēja uzskats, ka mūsu aktieri ir daudz par teatrālu un nav piemēroti kino. Bet man liekas, tagad jau ir atrasts kaut kāds virziens...
Tas mainīsies līdz ar filmu daudzuma palielināšanos. Jo vairāk filmu, jo vairāk tādas spēles, jo, saproti, ne tikai režisoram, bet arī skatītājam ir jāvienojas par to, kas tad ir tas pieņemamais dialoga organikas līmenis. Man liekas, ir vajadzīgs laiks, lai kaut kādā jocīgā psihiskā telpā skatītāji un režisori vienotos par to, kas ir teatrāli, kas ir stilizēti, kas ir organiski. Tas drīz notiks. Tas jau ir noticis. Man liekas, tā jau kādu laiku nav problēma. Tā bija problēma pirms desmit gadiem. Arī kino temps ir kļuvis ātrāks.
Tas, man liekas, vispār nav baigi svarīgais jautājums, jo, ja ir pietiekams scenārijs, kas uztur spriedzi vai vismaz spēj noturēt uzmanību, tad dialogs ar tādu vai citu izteiksmību – tas aizies, to norīs.
Problēmas sākas, kad nav uz ko skatīties, tad cilvēks sāk piesieties visam, kas vien ir, un teikt, ka tas viss ir sūds un viņam nemaz nepatīk.
Kā tev liekas, uz ko reāli var tiekties Latvijas kino?
Nu, to es tev neatbildēšu nekādi. Svarīgi ir, lai šeit būtu pietiekams daudzums cilvēku, kuru starpā pastāv konkurence. Cilvēki, kurus interesē kino un kuriem ir kaut kāds iemaņu vai izglītības, vai pieredzes kopums, kas viņiem liek taisīt godīgas filmas. Par godīgām filmām es saucu tādas, kas neuzpērk skatītāju ar lētiem un ātriem līdzekļiem.
Kā tu to domā?
Piemēram, ja režisors ir augstprātīgs un uzskata skatītāju par idiotu. Vai nu liek skatītājam visu mutē un gāž virsū, vai otrādi, runā ar viņu ļoti augstprātīgi, ļoti iedomīgi un ļoti lēnām – divas galējības. Ar laiku varbūt nostabilizēsies kaut kādā ziņā vidusceļš un tad, man liekas, iestāsies līdzsvars starp skatītāju un režisoru.
Man liekas, jebkuras valsts kino industrijā neizbēgami tiek radītas arī nosacīti nekvalitatīvas filmas, un pie mums tādos gadījumos atskan čīkstēšana – „un šo mēs taisām par nodokļu maksātāju naudu!”. Kā tu domā, vai ir vērts pārliecināt sabiedrību, ka Latvijā nepieciešams turpināt uzņemt kino?
Tāda čīkstēšana ir bijusi vienmēr un par visām lietām. Mēs tāpat varam čīkstēt, ka politiķi nedara savu darbu labi, jo tā arī ir nodokļu maksātāju nauda, kas viņiem tiek maksāta. Vai par to, ka tiek subsidēta lauksaimniecība, vai subsidēta vēl kāda cita lieta. Man nepatīk mūsu ceļi, un mana nodokļu maksātāja nauda ir uz šiem ceļiem... Vaimanas par to, ka nodokļu maksātāju nauda tiek iztērēta kaut kam, kas man nepatīk, – nu, ak tu dievs, tā taču notiek katrā valstī par jebkuru tēmu, kino ir tikai viena no tēmām, nevis kāds izņēmums. Vienkārši ir svarīgi, lai nozares pārvaldē būtu inteliģenti, sakarīgi, tālredzīgi cilvēki.
Bet ja tev būtu kādam jāpaskaidro, kāpēc mums vajag pašiem savu kino?
Tas, kas no Latvijas paliks pāri, vai tas, kas ir Latvija, ir tās kultūrtelpa, tas mantojums un tie kultūrnogulšņi, kas šeit uzkrāsies. Nekas cits nepaliks pāri no šīs vietas, neviens biznesa projekts, viss tas izčabēs. Tikai tas, ko mēs, ko prāti un inteliģence saliks, izstrādās kopā, vai vēl varbūt zinātnes lietas, nekas cits jau nepaliks. Un kas cits mums te vispār būs, ja mums nebūs savas literatūras, sava kino, savas dzejas, sava teātra? Tad šī būs tranzītvalsts.
Lai nebeigtu sarunu tik patētiski... Esmu ievērojusi, ka ap filmu Ar putām uz lūpām noris daudz un dažādas publicitātes aktivitātes.
Par tām es neko nezinu.
Taču šis PR, tas ir kaut kas tāds, kas Latvijas kino uzsākts salīdzinoši nesen.
Nav jau tā, ka nesen. Man liekas, Andrejs Ēķis to ļoti veiksmīgi izmanto un ir meistars šajā ziņā – kā uzkurināt interesi par savu filmu un kā dabūt publiku kinozālē. Protams, viņš sāk vēl ātrāk, jau piedāvājot attiecīgā tipa filmu, kas uzrunās lielas ļaužu masas, bet arī par PR runājot, viņš tajā ir bijis celmlauzis un to darījis vislabāk. Mēs to mēģinām kaut kādā veidā turpināt un kaut kā darīt līdzīgi.
Pašreklāmas nepieciešamība – vai tas ir neizbēgami?
Bet protams, tu taču gribi, lai cilvēki skatās tavu filmu! Labi, tu pats esi tajā filmā nosēdējis trīs gadus un visu viņu zini no A līdz Z, bet nevar taču uzskatīt, ka to zina arī Pēteris un Anna no Jēkabpils! Tev ir jāizdara kaut kas ekstra, lai kāds par tavu filmu vispār uzzina, ka tāda ir, - vienā vai otrā veidā, gaumīgāk vai bezgaumīgāk, tie ir absolūti nepieciešamie soļi. Citādi tu to vienkārši parādīsi sev un saviem draugiem.
Kas ir tā sajūta, ko tu gribi atstāt skatītājā? Kas ir tavs kā režisora mērķis?
Man gribētos, lai viņam filma ir kaut kāds satracinošs, sirdi trīcinošs piedzīvojums. Lai skatītājs tiek satverts un nelaists vaļā, viņš iznāk no kinozāles un jūtas, kā izskrējis cauri kaut kādam virpulim... Un lai viņš nejūtas tā, ka uz viņu kāds būtu skatījies augstprātīgi vai izmēģinājis lētus trikus. Iedomājies, mēs te tagad runājam, un ja es tev visu laiku turētu deguna priekšā stikla dimantiņu, vai arī stāvētu uz galvas... Bet nē, mēs tomēr sēžam, skatāmies acīs un runājamies sakarīgi.
Tas nozīmē, ka labs, augstvērtīgs kino tomēr var sasniegt visus cilvēkus?
Šis jautājums ir vecs kā pasaule.
Jā, bet man radusies sajūta, ka Latvijā to uztver kaut kā īpaši problemātiski. Vai nu pasludina, ka labu kino nekad visi nesapratīs, un rada visādas pretenciozas filmas, vai arī otrs grāvis, ko tu minēji, – barot skatītāju ar karotīti. Vai, tavuprāt, labs kino ir tāds, kas trāpa visiem?
Trāpīt visiem ir ļoti grūti, tas ir jāmāk. Man liekas, nav taisnība uzskatam, it kā nebūtu iespējams uztaisīt filmu, kas derētu visām auditorijām. Tā nav! Tas ir jāprot, kāds to dara, tā ir amata prasme.
Ja mēģinām šo domu ilustrēt ar tavām filmām – man likās interesanti, ka Mammu, es tevi mīlu Berlīnes konkursā kvalificējās kā pusaudžu vai pat bērnu filma, bet patiesībā uzrunāja arī pieaugušos. Vai tev ir svarīgi aptvert maksimāli lielu auditoriju?
Man ir svarīgi, lai manas filmas skatītos, absolūti! Neticu nekādiem apgalvojumiem „es filmas taisu sev", man liekas – tas ir augstprātīgi. Man ir svarīgi, lai cilvēki skatītos filmas, lai viņiem tas gādātu kādu emocionāli psiholoģisku, garīgu pieredzi, obligāti!
Vēl viens jautājums, vecs kā pasaule – ko tu darīsi tālāk?
Man ir iestrādāti kaut kādi aizmetņi un idejas, slinkākas un rūpīgākas, bet to, kurā no šiem purviem vai baseiniem es iekritīšu, rādīs laiks.
Bet tas, kas tevi interesē, vai tā vēl joprojām ir žanra filma?
Man par žanra filmām vienmēr bijusi interese, ja tikai būtu materiāls, ar ko strādāt. Žanra filmas ir grūti uzrakstīt, tas ir kaut kas ļoti specifisks. Komēdijas visgrūtāk, protams. Un krimiķus tikpat grūti – tā, lai neatkārtotu klišejas, kas jau izveidojušās. Šie žanri ir tik daudz atstrādāti, ka ir ļoti grūti atrast savu veidu, kā neiekrist ātri kādā renstelē.
Tu jau esi pietiekami pieredzējis un pietiekami atzīts režisors. Vai tev liekas, ka tev jau piemīt specifisks režisora rokraksts, un kas to raksturo?
Es esmu nenormāli rūpīgs. Kā režisors es esmu pietiekami sīksts – ja man priekšā būs kāds materiāls, kur būs jākošļā un viņš nebūs sakošļājams, es to izdarīšu, līdz man nonāks nagi nost, bet es viņam kaut kā pāriešu pāri un, vismaz lielā mērogā skatoties, es viņu nolikšu tur, kur man viņu vajag nolikt.
Droši vien tā nav atbilde par rokrakstu, par to es ļaušu citiem spriest. Patiesībā, man liekas, tieši otrādi – ir svarīgi, lai režisora rokrakstu nevarētu ātri definēt. Nu labi, piemēram, Skorsēzem var uzreiz teikt – vot, tas ir Skorsēze! Bet es skatījos tieši šādā aspektā gan Malli, gan Martinu Ritu – viņiem tā nav, un tas ir ļoti interesanti. Režisors, kuram nav konkrēta ietvara, kuram ir kaleidoskops, plašs laukums, kurā darboties, – tā ir savdabīgāka, kaut kādā ziņā sulīgāka, dzīvāka pazīme, nekā rokraksts. Kā tāda spēja eksistēt plašākā telpā. Jo dažādāks ir tas noskaņojums, žanrisko daudzveidību, mizanscēnas veidošanas, aktierspēles īpatnības, montāžas un visvisādu lietu kaleidoskops, jo, man liekas, tas cilvēks ir interesantāks kā režisors.
