KINO Raksti

„Oļegs”: dzīves skola loham

03.10.2019

“Nebiju cerējis, ka kādreiz gadīsies rakstīt slavas dziesmas latviešu kino, bet nu šoreiz nāksies,” raksta Vilis Lācītis, savulaik ļoti populārā “viesstrādnieku romāna”, grāmatas “Stroika ar skatu uz Londonu” autors. “Tikai nepadomājiet, ka es kaut ko saprotu no kino. Rakstu kā ierindas skatītājs, kas filmas “Oļegs” attēlotajā pasaulē dzīvojis pēdējos astoņpadsmit gadus, un ar roku uz sirds varu teikt, ka filma balstīta īstenībā. Tik traki kā protagonistam man nav gājis, bet tas jau ir kā džungļos – viens uzkāpj pitonam uz astes, bet citam palaimējas paiet garām, kamēr tas pierijies guļ.”

Labi, var jau būt, ka filma mani personīgi  pievilka ar to, ka sajūtas un situācijas pilnībā atpazīstamas. Filmas scenārijs (Juris Kursietis, Līga Celma-Kursiete, Kaspars Odiņš) ir sabalansēts pēc visiem dramaturģijas principiem un vēsta par katra austrumeiropieša briesmīgāko murgu ārzemēs – kā tas ir, kad tevi, tādu nezinošo Oļegu, ierij milzīgā, nevalodās ļerkstošā Lielā Pasaule ārpus tavas sādžas, kamēr tu, nabadziņš bez prasmēm dzīvē, tik vien gribēji, kā nopelnīt kādu grasīti. Gribas uzteikt Valentīna Novopoļska (Oļegs) un Davida Ogrodnika (Andžejs) aktierspēli par lielisko iejušanos galvenajos tēlos, kā arī dinamisko operatora Bogumila Godfrejova darbu. Kas attiecas uz režisoru – laikam jau tas ir tieši Jura Kursieša nopelns, ka šoreiz aktierspēlei var arī noticēt, nevis jāskatās uz cilvēkiem, kuri izliekas kameras priekšā.

Sižeta kodols – Latvijas krievu lohs Oļegs, pēc profesijas miesnieks, brauc uz Beļģiju čunguru pelnīt.

Angliski viņš spēj savilkt kopā labi ja pāris teikumu, latviski labi ja pāris vārdus, flāmiski vai franciski – pilnīgi necik. Loģiski, ka Beļģijā izveidojas kontakts ar poļiem, jo tur lingvistiskā tuvība pieļauj vismaz kaut kādu komunikāciju. Kā padomju laika beigās teica Mihails Zadornovs – наш человек, mūsu cilvēks. Visa viņa iedzīve ievietojas mazā mugursomā, bet paiku un šmigu no veikala viņš stiepj plastmasas maisiņos, jo tie ir par brīvu.
Lai arī viņa dzīves gājums pirms stāsta notikumiem mums netiek atklāts, var noprast, ka Oļegu varētu būt uzaudzinājusi vientuļa vecmāmiņa, jo filmā tas ir vienīgais cilvēks, ar kuru viņš komunicē ārpus sava Beļģijas paziņu loka. Diemžēl omei nekādu īsto veci uzaudzināt nav izdevies – testosterona Oļegam pietiek tieši tik daudz, lai uzaudzētu bārdu, un arī tas ir vairāk nevīžības, nevis mačo stila pēc.

Beļģija izrādās tikpat negodīga kā visa pārējā pasaule, un samērā labais darbiņš lopkautuvē negadījuma pēc tiek drīz zaudēts. Trauslo vientiesi, kurš neko nezina par Eiropas tiesībām un  likumdošanu, vietējās mēlēs nerunā un tic svešiniekiem, savā paspārnē ņem šiverīgais, komunikablais polis Andžejs. Iedod istabu, darbu, spēļu konsoli. Tikai algu ne.

No turienes tad arī sākas klasiskais, Austrumeiropā tik bieži pārstāstītais šausmu stāsts par mūsdienu verdzību. Ar pases atņemšanu, psiholoģisku un fizisku iespaidošanu, pazemošanu un ekspluatāciju. Briesmīgajā nelaimju ķēdē, kurai iet cauri protagonists (par varoni viņu saukt mēle nepagriežas), ir tikai viens gaišs posmiņš – kad Oļegam nejauši paveicas ieblēdīt vienas nakts dzimumattiecībās fantastiskās Gunas Zariņas tēlotu teātra grūpiju. Zariņas performance liek iedomāties, ka šitāds muļķis kaut ko tik labu nav pelnījis, un tā arī ir – pat šo veiksmi viņš pamanās pakāst, tāpat kā savu pasi un algu.

Un taisnīgi vien ir, jo vairāk kā Darvina balva šim apmēram trīsdesmit gadus vecajam, veselīgajam vīrietim tik un tā nespīd.

Domājot par filmu kā daudzdimensionālas pasaules demonstrētāju, tās veidotāji centušies attēlot miesniekvīra realitāti tādu, kāda tā aiztaustās līdz viņa apziņai. Kā tādā viduslaiku Eiropā, Oļega pasaules hierarhijas pašā augšā ir Dievs un pareizticība – būtībā vienīgais, pie kā viņš var vērsties pēc palīdzības, jo tie, atšķirībā no pasaulīgajām reālijām, vismaz nepasaka skaidru nē. Īpaši sliktos brīžos Oļegs ieklīst baznīcā un lūdzas, taču Tā Kunga ceļi ir un paliek neizdibināmi. Oļegs to neņem ļaunā, jo nekādas alternatīvas saskatīt viņam tāpat neizdodas.

Nākamais kosmoloģiskās hierarhijas līmenis varētu būt beļģi – tikpat nesaprotami, neuzminami un neparedzami kā Svētā Trīsvienība. Gribas uzteikt lielisko veidu, kā režisors un operators parāda Beļģijas iedzimtos. Tie ir nevis īsti cilvēki ar miesu un asinīm, ar kuriem būtu iespējams cilvēciski komunicēt, bet drīzāk rēgi – kaut kur pašā kadra maliņā, bieži vien tik neasi, ka pat vaibstus nav iespējams izšķirt, un kaut ko murmulē tik klusi, ka bez subtitriem to nebūtu iespējams saprast. Izņēmums, protams, ir policisti, ar kuriem pārsvarā veidojas tiešs, psiholoģiski brutāls konflikts.

Tur mēs redzam sejas un dzirdam skaidrus vārdus – “melis”, “cietums”, “problēmas”… Ko gan citu “mūsu cilvēka” apziņa spētu piefiksēt no bangojošās ārzemnieku jūras visapkārt?

Nākamais līmenis no augšas ir dzimtās Latvijas elitārā vide, kas proletārietim ar alien passport ir gandrīz tikpat neaizsniedzama, kā virtuālā realitāte ar nosaukumu „Beļģija”. Šeit protagonistam dzimtene vismaz teorētiski iedevusi maģisko atslēdziņu – viņš atpazīst latviešu valodas skaņas un ir spējīgs ietrīties pasākumā, kur latviešu vidusslāņa virsslānis kulturāli malko vīnu pie snobiskām sarunām par augsto mākslu. Iekšā ticis, viņš tur iederas kā Maximas maisiņš ar subproduktiem plauktā blakus krokodilādas rokassomiņām, un, dabīga lieta, izlido laukā nepieņemts.

Visbeidzot, ir sociāli un kulturāli daudz saprotamākā un tuvākā poļu imigrantu vide, kurā pa lielam starp Oļegu un pārējiem pastāv tikai divas atšķirības – nianses starp divām slāvu valodām un nianses starp pareizticību un katolicismu. Lielai daļai imigrējušo proletāriešu, ieskaitot mani pašu, ir izdevies šādos apstākļos iegūt draugus, darbu un dzīves prieku. Ne Oļegam, jo likteņa lielais betona maisītājs viņu iemaļ kompānijā ar sliktiem cilvēkiem, pret kuriem viņš nav spējīgs aizstāvēties.

Un tā, ejot no augšas uz leju, vienas problēmas un izmisums. Viens no literārajiem paņēmieniem, ko izmanto filmas veidotāji, ir sapņu sekvences, kurās protagonists slīkst, dauzīdamies pret ledu no apakšas, un ir par švaku, lai izlauztos. Šī nevarība tiek pārnesta garīguma plaknē ar aizkadra balsi (no sākuma uzrakstīju “aizkapa”; tas laikam bija kaut kas freidisks), kas runā par upura jēriem. Es jau arī esmu tas upura jērs, Oļegs depresīvi paziņo. Šķiet, šāds skatījums kaut mazliet viņu nomierina, jo piešķir viņa nožēlojamajai eksistencei vismaz kaut kādu scenāriju, pēc kā vadīties un izskaidrot notiekošo.
Kas viņu upurē, un kam? Vai tas ir sociālais stāvoklis? Nepilsoņa statuss? Omītes neveiksmīgie pedagoģiskie centieni?

Kam tāds upuris būtu izdevīgs? Kurš dievs tad dzer Austrumeiropas lohu asinis?

Negribas iegrimt teoloģiskā disputā, jo ne par to šeit ir runa, taču īsumā – man šķiet, gan ateisti, gan ticīgie droši vien piekristu tam, ka šādu oļegu izdomātie dievi nav nekas cits kā viņu pašu tizlums. Nevienai no cilvēces pielūgtajām dievībām Oļega problēmas nav vajadzīgas, seno laiku asinskārie dievi pie saviem upuriem tika daudz vienkāršākā veidā. Var jau sevi pielīdzināt Kristum, tikai tā ir sasodīti augsta latiņa, tici tu vai netici. Galu galā, kristietības ideja taču ir tieši tajā, ka Jēzus izgāja cauri ellei Zemes virsū un, ciešanu šķīstīts, augšāmcēlās kā augstāka, labāka būtne. Ja mēs pieņemam par Kristus ciešanu ekvivalentu loha gaitas Ģentē un Briselē, un par augšāmcelšanās ekvivalentu viņa braucienu ar autobusu atpakaļ uz Rīgu, tad nekas pārāk pacilājošs vai garīgs tur nesanāk. Viņš nespēj glābt nevienu, ieskaitot pats sevi, un bēg atpakaļ pie omes, kura, jācer, izlīdzēs no pensijas, lai aizlāpītu caurumus Beļģijas biznesa avantūras apskādētajā budžetā.

Interesants novērojums, ko pieskribelēt lapas malā – gūglējot filmas nosaukumu un lasot tās pieteikumus (visticamāk, rakstītus kaut kad agrīnā tapšanas stadijā), var izlasīt tādas frāzes kā “jauna vīrieša sapņi un cerības” un “Oļegam tomēr pietiek spēka saņemties un celties augšup”. Ne velna viņam nav un vēl mazāk pietiek. Oļegs neizskatās pēc cilvēka ar sapni, vismaz nekāds sapnis nekad netiek pieminēts. Oļegs arī nevienā brīdī ne uz ko līdz galam nesaņemas. Ir šance Beļģijā? Nu, braucam, es gan neesmu pārliecināts, kur tieši tas atrodas. Meiteni tūlīt izvaros un nositīs? Paskatīšos, kā viņu ieliek busā un aizved. Man rokās ir stroķis, ar ko varētu nošaut ļaundari? Oi, bet es tak nezinu, kas jāspiež! Lietas notiek Oļegam apkārt pašas par sevi, kā jaudīgi ātrvilcieni tās joņo viņam garām, un, ja reizēm viņš pārsteigumā atjēdzas ātrvilciena iekšpusē, tas tikai tāpēc, kāds viņu paķēris aiz škvarņika un ierāvis vagonā – un ne jau paša Oļega interesēs, protams.

Klasiskā amerikāņu filmā, tāpat kā klasiskā latviešu tautas pasakā, protagonists iemācās izdzīvot jaunajā pasaulē, sadod sliktajiem pa seju un dabū meiteni. Oļegam tādiem sasniegumiem zarna par tievu, un jaunā pasaule bez jebkādas līdzjūtības viņu spārda netīriem zābakiem un bradā pa viņu, kā tai ienāk prātā, it sevišķi filmas antagonista Andžeja personā. Ļaundari ir viegli atpazīt kā jebkurā imigrantu kopienā samērā bieži sastopamu personāžu – šeftē pa labi un pa kreisi, spēj dabūt darbu kā sev, tā citiem, un nekad nav pārāk tālu no krimināla. Pamatoti pārliecināts par to, ka apkārt visi ir idioti, bet tas tikai tāpēc, ka pats apzināti sev tādus izvēlas par viegli pakļaujamiem līdzbiedriem. Dinamisks, pārliecinošs tēls. Žēl, ka Andžeja stāsts filmā nav izstrādāts līdz galam un man kā skatītājam par viņu palika neatbildēti jautājumi, tāpat kā par Malgožatu, Andžeja meiteni.

Gan pats stāsts, gan filma kā produkts ir apvienotās Eiropas rezultāts. Būs tādi, kas teiks – lūk, mācība, nevajag braukt uz ārzemēm strādāt, tur ir tik bailīgi!

Es teikšu – lūk, mācība! – nevajag līst ārā no savas sādžas, kamēr esi lohs un drosmes pietrūkst. Dzīve var piespēlēt risku katram un jebkur. Arī inteliģentākiem cilvēkiem par Oļegu gadās iekļūt traģiskās nelaimēs, gan ārzemēs, gan pašu mājās, un tas ir ļoti skumji.Tikai šī filma nav par viņiem, tā ir par šo konkrēto Oļegu. Tādi oļegi jau nav slikti cilvēki, tikai viņiem derētu pieaugt. Pamācīties valodas. Pakomunicēt ar vietējiem, nevis paļauties uz savas valodu grupas klātbūtni. Galu galā, iekuļoties nepatikšanās Beļģijā, būt spējīgiem zvanīt vietējai policijai, nevis nakts vidū savai omei uz Latviju un lūgt, lai viņa piezvana Latvijas policistiem, kuri tad lai tiek galā ar to lielo, briesmīgo Beļģiju paša nabadziņa Oļega vietā. Dievs, sargi katru viesstrādnieku no tāda Oļega kā istabas biedra.

Vai man patika filma? Jā. Vai es atpazīstu situācijas un protagonistu? Jā. Vai man bija žēl protagonista? Galīgi nē. Pēc vecās pedagoģijas standartiem, viņam derētu sadot ar lineālu pa dibenu un vispirms aizdzīt uz valodu skolu, jo dzīves skolai tāds lohs vēl nav gatavs.

Par to tad arī filma.

Komentāri

Brinda Ceriņa
03.10.201912:19

poļa uzurpatora histēriskās,kaislīgās darbības, kuras dinamiski prevalēja praktiski pār visu filmu, manī radīja ķecerīgas domas, ka poļi neieredz krievus. tā kā aktiera izskats, galīgi neatbilst loha portretam,jo loha lomā vismazāk dzīvē ir krievu tautības cilvēki. vai vajadzēja braukt uz ārzemēm,lai sastrādātu tik nodrāztus kriminālpārkāpumus un atdotu mistiskus parādus(nepārliecina) aktiera izskats disonē ar filmas tēla muļļīgumu, neizlēmīgumu., šādu manipulēšanu ar vīrieti spēka gados, es vēl saprastu, ja viņu polis izmantotu seksuāli.. scenārijs vājš, beigas filmai aiz matiem pievilktas un uzspēlētā ikonas bučošana mani nepārliecina ne par mata tiesu. uzvedība uz to pavelk) filmas sākumā,redzot poļa

Brinda Ceriņa
03.10.201912:28

ļoti labs operatora darbs ,un bez galvenā varoņa uzteicamās spēles, Gunas Zariņas spoži nospēlētā loma. ja jautāsiet ,vai filma patika? jā, patika. p.s. nekā personīga un bez diplomātijas. atvainojos par kļūdām tekstos.

...
10.11.201921:29

Vili, ņem ārā savu rakstu. Tā izteikties par cilvēku, lai arī kāds ir viņš tavā redzējumā, ir zemiski. Pēc šī raksta, es varu teikt, ka tu esi lohs. Tas ir labi, ka tādā cilvēkā kā Oļegā bija ticība un uzticēšanās cilvēkiem, ko tu definē kā tizlumu vai naivumu. Tā jau ir dzīves doma - nepalikt šai dzīvē par zvēru, bet par cilvēku ar cilvēciskām īpašībām.

anonīmajam daudzpunktam
15.11.201923:08

Nu, atvainojiet, Vilis Lācītis izsakās nevis par cilvēkiem, bet par filmas tēliem!


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan