KINO Raksti

Piecdesmitgadnieku pankroks

30.04.2020

Režisores Aijas Bley dokumentālā filma “Mēs gribējām izmainīt pasauli” stāsta par trim vīriem, kas tā vai citādi saistīti ar Latvijas mūzikas vēsturē un šodienā pazīstamo grupu „Inokentijs Mārpls”. Tomēr gandrīz vairāk tā stāsta par pusmūža krīzi un „normālības stereotipiem”, par līdzsvaru starp vēlmēm un to piepildījumu, un par Rudaka suni Odiņu.

Dokumentālu filmu par slavas virsotnē esošu rokmūziķi var veidot dažādi. Var parādīt viņa izcilību un sasniegumus, fascinējot skatītājus ar to seksuālo enerģiju, ko izstaro pielūdzēju pūļi grandiozu koncertu laikā, vai atainot (un tas jau ir sarežģītāk) mūzikas radīšanas procesu, dažādos un pretrunīgos daiļrades aspektus un krīzes. Var rīkoties vēl citādāk – atsegt un atmaskot popkultūras zvaigznes dzīves aizkulises, kas radošu konfliktu, narkotiku un seksuālu pārmērību atmosfērā nereti ir dramatisku pārdzīvojumu piepildītas. Filma, par ko es rakstīšu, parāda mums pavisam cita veida stāstu.

1965. gadā kanādiešu psihoanalītiķis Eliots Žaks publicēja eseju, kurā piedāvāja terminu “pusmūža krīze”, lai aprakstītu pašapziņas un identitātes lūzuma procesus, ko cilvēks piedzīvo vecumā starp 45 un 55 gadiem. Šī parādība nav universāla, tā skar vien daļu cilvēku, sievietes to pārdzīvo ātrāk un vieglāk par vīriešiem, par to praktiski nerunā Japānā un Indijā, taču daudziem Rietumu civilizācijas vīriešiem ir pazīstams stāvoklis, kurā tie nonāk ap piecdesmito dzimšanas dienu, saprotot, ka savā dzīvē “neko nav sasnieguši”, turklāt dzīvot ir atlicis nepavisam ne tik daudz, kā iepriekš likās.

Es neapgalvošu, ka Aijas Bley dokumentālā filma Mēs gribējām izmainīt pasauli ir par pusmūža krīzi, taču nevaru par to neieminēties piecu iemeslu dēļ –

gan es pats, gan filmas režisore, gan visi trīs varoņi (mūzikas žurnālists Uldis Rudaks, dziedātājs Raimonds Lagimovs “Dambis” un ģitārists Ivo Stankevičs “Skrips”) filmas uzņemšanas laikā piedzīvoja 50 gadu jubileju, un šai sakritībai nespēju nepievērst uzmanību, jo, tā vai citādi, filma ir arī par mani.

Šajā filmā nav mēģināts atklāt vai atmaskot mītu par latviešu pankroka leģendu – grupu Inokentijs Mārpls. Patiesību sakot, filmā šī leģenda arī netiek atstāstīta, tās vietā ir pāris frāzes filmas anotācijā un mazliet mūzikas žurnālista Ulda Rudaka aizkadra tekstā – par to, ka tā ir “populārākā latviešu rokgrupa” un basģitārists Skrips ir “ģitāras virtuozs”. Abi šie apgalvojumi ir zināmā pretrunā ar pankroka ideju kā tādu – to parasti neizpilda virtuozi un tas parasti nekļūst par populāru mūzikas žanru. Pankroka ideja ir protests pret muzikālu un (bieži vien) sociālu snobismu. Iekļaušanās vispāratzītās klišejās ir zemākais, kur pankroka mūziķis var krist.

Vēl kāda pretruna ir viegli pamanāma pieteikumā apsolītajā stāstā par cilvēkiem, kas “paliek uzticīgi saviem jaunības ideāliem”, un filmā redzamo varoņu sagurušo padevību ikdienībai un laika zobam. Dambis filmas gaitā vairākkārt atkārto, ka neko negrib darīt, ir noguris vai grib gulēt, Skrips bezspēcīgi atklāj savas krimināllietas vilkšanos daudzu gadu garumā, bet Rudaks ilgstoši nopūlas atmest alkohola lietošanu. Īsti arī netiek atklāts, kas tad ir bijuši tie “jaunības ideāli”, kas tiek saglabāti, taču zīmīga ir dziesmas Mēs gribējām izmainīt pasauli izvēle filmas nosaukumam. Jau sākuma titros dzirdam Rudaka balsi, kas saka: “Bet mēs taču nevēlējāmies mainīt šo pasauli. Es nevēlējos.”

Tas ir spēcīgs motīvs, ko varētu izvērst kā dramatisku konfliktu starp filmas veidotāju ieceri un tās varoņu nevēlēšanos pakļauties kādam stereotipam. Kaut ko tādu var novērot visā filmas gaitā, jo īpaši kadros, kuros redzams Dambis. Viņš vispār ir no tiem cilvēkiem, kas ne pārāk viegli ļaujas atklātībai un vaļsirdīgām sarunām ar kameru, tā vietā izvēloties slēpties aiz impozantā rokmūziķa tēla. Vēl jāpiebilst, ka arī tituldziesmas tekstā ir jūtama dramatiska konflikta atblāzma: “Mēs gribējām izmainīt pasauli, bet pasaule izmaina mūs.”

Tā ir rokmūzikai raksturīga tēma – rezignēta dumpinieku nožēla par zaudētajām cerībām.

Rietumu rokā to var sadzirdēt dziesmās, kas tapušas brīžos, kad mūziķi saskārušies ar pirmo slavas un panākumu nesto triecienu, starp spilgtākajiem piemēriem ir Pink Floyd dziesmas Money, Have A Cigar u.c.

Runājot par grupas Inokentijs Mārpls biogrāfiju, var pamanīt, ka tās pārtapšana no andergraunda dumpiniekiem par klasiķiem, kurus aicina uzstāties televīzijas šovos, notika pakāpeniski un nemanāmi; rezultātā protests kļuva nevis par traģēdiju, bet par sastingušu pozu. Jaunības ideāli (tie, kā jau teicu, filmā netiek nosaukti vārdā, tāpēc atļaušos minēt), kas paredzēja bezkompromisa brīvību, ir nolemti sabradāšanai, ja vien tu nemirsti jauns un slavas zenītā. Un te ir jautājums, kuru, manuprāt, filma uzdod ja ne pašiem varoņiem, tad skatītājam – vai viņiem ir izdevies saglabāt to brīvību, kuru vēlējušies sasniegt? Un kas vispār ir brīvība sabiedrībā, kurā valda mazliet citi priekšstati par dzīves mērķiem, – sabiedrībā, kurā ar brīvību saprot bieži vien savstarpēji izslēdzošu elementu komplektu: stabilu darbu, brīvu laiku un daudz naudas, lai varētu “izbaudīt dzīvi”.

Aija Bley nav vēlējusies būt nežēlīgi atklāta un piespiest savas filmas varoņus izpaust patiesi dramatiskus dzīves notikumus (gan jau tādi ir bijuši, katrs mēs varam depresijas uzplūdā ko tādu atcerēties), pat stāsts par vēnu griešanu 80. gados, lai izvairītos no iesaukšanas armijā, vairāk izklausās pēc butaforiskas izrādes ar noteiktu mērķi. Tā vien izskatās, ka liktenis Dambi, Skripu un Rudaku ir daudzmaz saudzējis, taču nav arī sagādājis nekādus pārpasaulīgus laimes brīžus. Tas ir vēl viens filmas noskaņas elements – lai arī uzsākta kā jubilejas koncertturnejas filma, tā neparāda stadionus un aurojošas pielūdzēju masas. Tā vietā ir skumīgi koncertiņi kaut kur provincē ar pārdesmit pārdzērušamies dejotājiem, kurus vairāk interesē iztrakoties un uztaisīt selfijus ar “šitiem dīvaiņiem”, nevis gūt katarsi no superstāru spēlētās mūzikas.

Muzikālai filmai te ir vispār par maz mūzikas – dažas dziesmas, kas ieskanas, tiek aprautas, koncerti, tikko sākušies, tūdaļ jau beidzas, un nākamajos kadros redzams rīts ar novītušiem ziediem un saplakušiem baloniem. Toties visai daudz tiek rādīti filmas varoņu dzīvokļi, virtuves ar gadu gadiem nemazgātu trauku kalniem, kompaktdisku kaudzēm un nepārdotiem grupas Inokentijs Mārpls suvenīriem – meiteņu biksītēm ar pašrocīgi uzdrukātu logotipu.

Manuprāt, tieši šis ir viens no interesantākajiem filmas motīviem – kontrasts starp kādu vispārpieņemtu “veiksmes stāstu” vai pat normālību un to, kā patiesībā dzīvo Dambis, Skrips un Rudaks. Diezgan neapskaužami dzīvo, teiks vidējais mietpilsonis. Ne viņiem normāla darba, ne normālas ģimenes, viņu dzīvokļi atgādina “neteiksim, ko”. Piecdesmit gadu vecumu sasniegušam normālam vīrietim vajadzētu būt stabili pārtikušam, precētam un bērnu vai pat jau mazbērnu ieskautam kādā divstāvu privātmājā ar garāžu un latvisku guļbaļķu pirtiņu. Domāju, ka liela daļa latviešu skatītāju filmu vēros ar klusu prieku, ka “tad jau man nemaz tik slikti neiet”.

Pusmūža krīzi parasti izraisa bažas par pārmaiņām dzīvē vai nožēlu par to, ka nav piepildījusies karjera (vai vispār nav paveicies ar darbu), nav izdevusies laulības dzīve (vai vispār nav partnera), bērni kļuvuši pieauguši (vai nav bērnu), vecāki ir veci vai miruši, bet paša organisms sūta signālus par pārmaiņām, kas nāk līdz ar vecumu.

Starp, citu, par vecumu. Fakts, ka Austrumu zemēs pusmūža krīzes fenomens nav pazīstams, tiek saistīts ar jaunības kultu, kas joprojām valda Rietumos.

Indijā vai Japānā cilvēks, it īpaši vīrietis, kas sasniedzis piecdesmit gadu vecumu, ir cienījams sabiedrības loceklis, neatkarīgi no tā, cik viņš ir bagāts vai gudrs. Pie mums aizraušanās ar modi, progresu un attīstību liek nepārtraukti meklēt “jaunus talantus”, kas pārsteigtu un iedvesmotu ar to, “kas tikai vēl būs”. Piecdesmitgadnieks tiek norakstīts kā tāds, kas jau visu ir izdarījis un var tikai atražot jau pateikto. Spēja atražot kvalitatīvu produktu vairs netiek uzskatīta par priekšrocību.

Tas raisa divējādus psiholoģiskus kompleksus – vieni iemācās visu laiku mainīties, apgūt kaut ko jaunu, attīstīties līdzi laikam, lai arī nereti tas izskatās komiski. Citi spītīgi turpina uzturēt savu jauneklīgumu, atsakoties novecot vai “kļūt pieauguši”. Filmā redzamos varoņus ļoti viegli uztvert kā nepieaugušus dīvaiņus, kas aizķērušies savos pusaugu gados.

Psihologi ir atzīmējuši, ka pusmūža krīzes laikā cilvēks var izjust vairākas nepatīkamas lietas: nožēlu par mērķiem, kas nav sasniegti; bailes no pazemojuma par to, ka citi sasnieguši vairāk; vēlmi atgūt jauneklību; vientulību un ilgas pēc draugu sabiedrības; paaugstinātu seksualitāti (vai tieši otrādi – tās zudumu); apmulsumu, bažas un dusmas par savu finansiālo, sociālo un veselības stāvokli; vēlmi attaisnot jaunībā izdarītās kļūdas un lēmumus. Protams, pusmūža krīzi var piedzīvot arī veiksmīgi, bagāti un “daudz ko sasnieguši” piecdesmitgadnieki, psiholoģija ne vienmēr ņem vērā sociālo kontekstu. Svarīgākais te ir līdzsvars starp vēlmēm un to piepildījumu.

Filmu Mēs gribējām izmainīt pasauli var skatīties arī kā terapeitisku līdzekli, kas māca saskatīt dzīvē kaut ko citu, nevis tikai materiālo vai sabiedrības diktēto labumu ieguvumu.

Bet noslēgumā vēl par trim filmas detaļām, kam pievērsu uzmanību. Viena man traucēja, un tā ir nedaudz asimetriskā filmas varoņu klātbūtne, ko diktē viņu atšķirīgā pieredze “runāt par lietām”. Filmā dominē Ulda Rudaka aizkadra balss, kas skan nostādītā radio diktora intonācijā un brīžiem pasaka mums priekšā to, kā mums būtu jāsaprot tas, par ko tiek stāstīts. Rudaks, būdams talantīgs tekstu autors, spēj veidot patīkamas un viegli uztveramas teikumu konstrukcijas, kas rada aizdomas par iepriekš izdomātu un pierakstītu vēstījumu, radot iespaidu, ka tieši viņš pauž filmas veidotāju uzskatus. Pretstatā viņam, Dambis nerunā tikpat kā nemaz un figurē tikai kā tipāžs, bet Skrips tiek parādīts kā dzīvs un uz vietas domājošs sarunbiedrs, kurš gatavs sarunāt arī pilnīgas blēņas. Tas, protams, spilgti parāda viņu personību dažādo raksturu, taču sadrumstalo filmas noskaņu un mulsina skatītāju.

Otrs spēcīgs motīvs ir filmas varoņu attiecības ar viņu mātēm. Mazliet citā filmā to varētu padarīt par galveno vadmotīvu, kas būtu pašpietiekams un svarīgs pienesums latviešu dokumentālajam kino – piecdesmitgadnieki un viņu mātes. Ainas, kurās Rudaks pagatavo zupu saviem vecākiem, Dambis atnes Ziemassvētku eglīti savai mammai vai Skrips ierodas pie mātes ar tiesas spriedumu rokās, ir spēcīgas un pārliecinošas, pat ja tās ir inscenētas.

Trešais ir kāds filmas varonis, kuru es personīgi būtu padarījis par galveno caurviju motīvu – Ulda Rudaka suns Odiņš, kurš aktīvi piedalās visās ainās. Viņš aizsargā piedzērušos un zaļumballē atlūzušu saimnieku no kāda, kas to cenšas modināt. Viņš nemitīgi velk savu saimnieku uz priekšu, lai kur tas ietu. Viņš uzkašā zemi un burtiski aprok savu saimnieku episkā ainā, kurā tas atgūlies pēc sēņošanas mežā. Galu galā, tieši Odiņš (nevis tēva zaudēšana vai paša veselība) ir tas, kas liek Rudakam ieslīgt pārdomās par novecošanu un nāvi. Un tā tomēr ir galvenā tēma, kas mani aizrāva un par kuru es domāju, skatoties šo filmu.

Uldis Rudaks un Odiņš filmas uzņemšanas laikā. Foto: Aija Bley

Filmas kadri un darba momenti, foto - Aija Bley

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan