“Šūrs kinostudijā bija visizpalīdzīgākais,” tā savulaik rakstīja režisors Aivars Freimanis, kurš savos humoristiskajos stāstos iemūžinājis daudz un dažādus kinostudijas laika piedzīvojumus. 1985. gadā piefiksētais stāstiņš „Ceļojums ar burku” ir veltīts tikai un vienīgi Šūram – operatoram Modrim Resnajam (16.03.1935.- 16.02.2019.), kura piemiņai te šo stāstu pārpublicējam.
Kad es kaut kur ieraugu lieliem zirga burtiem veidotu aicinājumu izmantot Aeroflotes pakalpojumus, es allaž atceros Šūru.
Jūs tādu nepazīstat? Pats par sevi saprotams, jo nestrādājat kinostudijā. Ja tomēr jūs mūsu filmfabrikai nejauši ejat garām un pēkšņi redzat ap vissagrabējušāko žiguli grozāmies visresnākā vēdera īpašnieku, kurš visskaļākajā balsī sūta sveicienus vai lāstus kādam ģīmim trešā stāva neatvērtajā logā, tad ziniet: tas ir mākslas filmu operators Šūrs. Patiesībā gan viņam ir pavisam cits – skaists, latvisks uzvārds, taču visi tā pieraduši pie neīstā, piķis viņu zina, no kurienes izrautā, ka īsto neviens vairs nelieto.
Pie iepriekš pieminētajām Šūra tīri ārējām īpašībām jāpievieno vēl viena, uzreiz nepamanāma, tikai daudzos kopīga darba gados iepazīstama un droši vien arī pati svarīgākā: Šūrs kinostudijā ir visizpalīdzīgākais. Tāpēc mēs nepavisam nebrīnījāmies, kad, reiz braucot komandējumā uz Maskavu, Šūrs vilciena vagonā ieradās beidzamajā brīdī elsdams un pūzdams, ar tīkliņā iestūķētu trīslitru burku. Tajā esot aliču ievārījums, un to mūsu studijas Klaudija Abramovna lūgusi nodot Mosfiļm studijas Bellai Josifovnai. Vai tad Šūrs būtu varējis atteikties paņemt dažus liekus bagāžas kilogramus un izmest papildu līkumiņu pa mūsu valsts galvaspilsētu, ja pie tam vēl lūdzēja bija dāma?
Komandējums izrādījās reti veiksmīgs: i kārtojamās lietas šķirtin pašķīrās, i Maskavas draugi bija sagādājuši patīkamu pārsteigumu – biļetes uz koncertu. Kad nu mēs viesnīcas numurā jau mazgājāmies, skuvāmies un gludinājāmies, Šūrs no muzikālajiem priekiem tomēr nolēma atteikties. Studijā viņš Belu Josifovnu nebija saticis, tāpēc aizvedīšot to burku uz mājām, adrese viņam esot, jābraucot ar metro līdz galam un tad gabaliņu ar trolejbusu.
Kad pēc koncerta atgriezāmies viesnīcā, Šūra vēl nebija. Viņš pārradās tikai pēc pusnakts – noguris, nomocījies un... ar visu burku. Dzīvoklī neviena neesot bijis, veltīgi spaidījis zvana pogu. Bet pats nams atrodoties jaunuzceltā masīvā kaut kur starp Maskavas rietumu daļu un Veļikije Lukiem. Piedevām, braucot atpakaļ pārpildītā trolejbusā, tīkliņš ar burku kādu laiku palicis aizvērto durvju ārpusē, tādējādi gandrīz trāpīdams pa galvu milicijas darbiniekam. Tas gribējis sastādīt protokolu, bet, uzdzirdējis, ka burkas īpašnieks ir pazīstamais VDR sportists Šūrs, aprobežojies ar draudzīgu aizrādījumu.
Nākamajā dienā, kad pēc lietu nokārtošanas skrējām uz Pikaso izstādi Puškina muzejā, aliču ievārījuma pārvadātājs vēlreiz aizbrauca uz Mosfiļm studiju, lai taču beidzot sastaptu Bellu Josifovnu. Atklājies, ka viņa aizbraukusi atvaļinājumā, bet cits neviens burku piepaturēt nav gribējis. Tā nu Šūrs atkal ar visu preci atradās viesnīcā, kur pašlaik spriedām, ka varam mēģināt tikt atpakaļ uz Rīgu jau šovakar – komandējuma uzdevumi laimīgā kārtā bija izpildīti ātrāk. Nolēmām lēkt taksī un drāzties uz dzelzceļa staciju. Šūrs tam nepiekrita. Kāpēc gan mums vajagot veselu nakti kratīties grabošā kastē un ost sasvīdušas zeķes, ja... Un viņš norādīja uz milzīgo sarkanā neonā mirdzošo uzrakstu, kurš pa burtam iedegās un pēc diženas izsaukuma zīmes parādīšanās nodzisa, lai nākamajā brīdī atkārtotu to pašu:
IZMANTOJIET AEROFLOTES PAKALPOJUMUS!
Vēl Šūrs, uz palodzes savai burkai blakām sēdēdams, teica, ka mēs vilcienā vēl nebūšot guļamdeķus atritinājuši, kad viņš jau nolaidīšoties Rīgā. No rīta viņš mūs studijā sagaidīšot.
Kad otrā dienā ap pusdienlaiku ieradāmies kinostudijā, no Šūra tur nebija ne vēsts. Ap diviem ieraudzījām pa celiņu starp augstām kupenām šurp velkamies gaužām nogurušu būtni. Pie vienas rokas tam karājās tīkliņš ar ievārījuma burku – tik dabīgi, tik pašsaprotami, it kā trauks ar aliču ievārījumu jau būtu pieskaitāms pie šī cilvēka orgāniem. Tas, kā jau nav vairs grūti uzminēt, bija Šūrs. Drēbes nabagam bija tā sagumzītas un apvārtītas, it kā viņu būtu norijusi un pēc tam atvēmusi milzu valzivs, acis sarkanas un iekaisušas, vaigi ar bārdas rugājiem noauguši kā pēdējam plencim. Tikai pēc karstas kafijas tases nobaudīšanas gaisa kuģotājs atguva valodu.
Bijis tā. Aizbraucis uz lidostu, biļeti brīnumainā kārtā dabūjis. Tad skaļrunī paziņots, ka reiss tiekot atlikts par trijām stundām, jo Rīgā plosoties sniegputenis. Pēc bezgalīgi garajām trim stundām tā pati maigā balss rīgā-braucējus iepriecinājusi, ka izlidošana atkal tiekot atlikta, bet tagad gan tikai par divām stundām. Atkal sēdējis, burku klēpī auklēdams un visādus uzrakstus no otra gala burtodams, jo kādai jēdzīgākai laika nosišanas iespējai vairs nav bijis naudas. Beidzot pavisam jau novārdzinātos lidotgribētājus gaisa laineris žēlīgi ieņēmis savā vēderā un pacēlies nakts debesīs.
Kad pēc tāda samērā neliela laiciņa atkal parādījušās skrejceļa uguntiņas, Šūrs vēl nodomājis, ka tomēr bijis vērts gaidīt un ka tik un tā viņš Rīgā nokļuvis pirmais. Tomēr stjuarte paskaidrojusi, ka sakarā ar sliktajiem meteoroloģiskajiem apstākļiem lidmašīna nolaidusies Tallinā, bet uz Rīgu pilsoņus pasažierus aizvedīšot autobuss, pie tam par velti.
Visi nu salīduši busā. Kamēr Šūrs raudzījis drošāk iegrozīt burku uz bagāžas tīkliņplauktiņa, visas sēdvietas jau bijušas aizņemtas, nācies samierināties ar atvāžamu papildvietiņu. Uz tās varējis novietot apmēram 35% no sava tipiski latviskā dibena platības. Sapnī jutis, ka tveicīgā tropu mežā tup uz baobaba zara, ka zars liecas un krakšķ, bet apakšā – upe, pilna ar krokodiliem, ka čum un mudž. Zars, tas ir, papildvietiņas sēdeklītis, lūzis, Šūrs, uz grīdas nogāzdamies, iebrēcies tā, ka atmodies gan pats, gan visi pārējie uztrūkušies, bet šoferis nobremzējis un iesaucies: „Suumasettsij, sto li?!”
Tas bijis kaut kur ap Pērnavu. Pie Ainažiem visi jau atkal atradušies tādā kā letarģiskā miegā, izņemot Šūru, kas tupu rāpu ņēmies pa grīdu, jo kur sēdēt jau vairs nav bijis. Te kāda sieviete pēkšņi sākusi kliegt, lai dodot gaismu, lai apturot mašīnu, lai izsaucot miliciju. Šūrs pacēlis acis augšup – uz plauktiņu un šausmās ieraudzījis, ka sāniski gulošajai burkai vāciņš atsprādzis vaļā un dzeltenas aliču ievārījuma pļeckas kā lieli ķiļķeni krīt dāmai uz sudrabkrāsas šinjona, noķēza tai arī pieri, degunu, krūtis un pat ceļgalus. „Kamuu prinatlesitt etta panka?” šoferis, uz burku rādīdams, bargi noprasījis. Šūrs nolēmis, ka burku uzskatīt par savu nebūtu īsti godīgi, jo patiesībā tā taču piederēja Klaudijai Abramovnai, tādēļ klusējis. Šoferis kaut ko noteicis igauniski, vairākkārt minēdams kurratas vārdu, atmetis ar roku un atkal ķēries pie stūres. Iebraucot Rīgā, visi pa galvu pa kaklu metušies no smacīgā sprosta ārā, lai tikai ātrāk tiktu mājās un gultā – burkas īpašnieku vaktēt nevienam vairs nav bijis prātā.
Šūrs savu ceļojuma aprakstu bija pabeidzis, mēs, līdzjūtībā klusēdami, skatījāmies uz pustukšo burku, kuru viņš bija nolicis uz krēsla netālu no durvīm. Pēkšņi kabinetā iekšā drāzās režisora asistente (lai, kā vēlāk noskaidrojās, radošajai grupai pavēstītu, ka ēdnīcā dodot ivasi siļķes), aizķēra krēslu, burka nošūpojās un – pļokš! – nokrita uz grīdas un saplīsa.
– Nu kāpēc viņa nevarēja saplīst agrāk? – Šūrs noteica.
1985
Stāsts publicēts Aivara Freimaņa grāmatā Sorento stāsti (1988, izdevniecība Liesma, 220 lpp), 145.-149. lpp.
