KINO Raksti

RIGA IFF. "Berlīne, Aleksandra laukums". Intervija ar režisoru

21.10.2020

Protams, kroņvīruss pārvilka svītru sākotnējai iecerei, ka trīs stundas garā eposa "Berlīne. Aleksandra laukums" režisors Burhans Kurbani klātienē varētu viesoties Rīgas Starptautiskajā kinofestivālā. Taču man izdevās viņu satikt septembra vidū, Leipcigas Mākslas kino gadatirgū.

Režisors Burhans Kurbani. Foto: Malik Vitthal

Burhans Kurbani (1980), kaut dzimis un audzis Vācijā, ir afgāņu politisko bēgļu bērns, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc mūsu saruna notika pavisam vēlā vakarā uzreiz pēc festivāla rīkotās diskusijas par iekļaujošu sabiedrību un diversitāti vācu kino industrijā. Burhans bija uzaicināts piedalīties diskusijā, jo visas trīs režisora līdz šim uzņemtās spēlfilmas vēsta par dažādu kultūru un dažādu pieredžu sadursmēm postmigrantiskajā sabiedrībā[1]. Viņš ir viens no redzamākajiem šīs sociālās realitātes atspoguļotājiem vācu kino. Jau ar savu debijas spēlfilmu Shahada (2010) Burhans tika ielūgts piedalīties Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā, 2014. gada darbs Mēs esam jauni. Mēs esam stipri / We are Young. We are Strong (par to, kā satrakots neonacistu pūlis 1992. gada vasarā Rostokā aizdedzina patvēruma meklētāju kopmītnes) tika nominēts trim Vācijas kino balvām, tai skaitā kā labākā pilnmetrāžas spēlfilma, savukārt

Berlīne. Aleksandra laukums / Berlin Alexanderplatz bija viena no visplašāk diskutētajām pēdējās Berlināles konkursa filmām. Darbs galu galā ieguva sudraba Vācu kino balvu.

Burhana filmu naratīvi met izaicinājumu konservatīvajai vācu sabiedrībai, viņa mūsdienīgās kino vizualitātes meklējumi ļauj šo režisoru ierindot starp daudzsološākajiem vācu jaunās paaudzes kinoveidotājiem.

Jūsu filma Berlīne. Aleksandra laukums pirmizrādi piedzīvoja februārī Berlīnē, aprīlī ieguva Vācu kino balvu, bet vai jūs zināt, kā veidojas jūsu filmas gaitas starptautiskajā kino vidē šajos īpašajos apstākļos, kad tikai neliela daļa kinofestivālu notiek klātienē un bez ārvalstu viesiem?

Problēma ir tāda – ja tu strādā tā sauktajā neatkarīgā kino segmentā, tad tā lielākā balva, ko vari iegūt, ir ceļošana pa festivāliem, iepazīstinot ar savu jauno filmu. Bet tas tagad nav iespējams, jo nevar ceļot. Manu filmu ielūdz piedalīties daudzos festivālos, taču es nevaru atstāt Centrāleiropu. Filmu rāda visā pasaulē, es tad pieslēdzos caur Zoom un sniedzu intervijas.

Tātad jūs uzzināt daudz mazāk skatītāju viedokļu par savu filmu...

Jā, bet absurdā kārtā cilvēki pie šīs situācijas pat jau ir pieraduši, vismaz Vācijā, kur kinoteātri drīkst pārdot tikai 30% no iespējamā biļešu skaita. Tātad, ja es kaut kur prezentēju savu filmu klātienē, tad pat izpārdotā seansā es patiesībā runāju gandrīz tukšai zālei. Tas atņem filmai burvību un, kā jau jūs minējāt, viedokļu apmaiņa ar skatītājiem nav tik intensīva.

Kas jūs toreiz, pirms astoņiem gadiem, rosināja ekranizēt Alfrēda Deblina romānu, ko ir darījis pat Rainers Verners Fasbinders[2]?

Es ar šo romānu esmu uzaudzis, es to lasīju skolā, par to rakstīju savu abitūrijas darbu, bet tik grandiozi izgāzos, ka ārsta karjera, kā to bija iecerējuši mani vecāki, man vairs nebija iespējama... Tā es tad arī nonācu kino. Bet šī grāmata mani neatstāja, tā vide... Kad pārcēlos uz Berlīni, es apmeklēju visas romāna darbības vietas, tās atdzīvojās manu acu priekšā. Turklāt mēs tad ar manu toreizējo draudzeni dzīvojām Berlīnes parka Hasenheide tuvumā. Tā ir turīgo pilsoņu vide, kur ir brīvdabas kino, minigolfs un neliels Zooloģiskais dārzs, bet vienlaikus arī tumšādaino grupas, kas tur tirgo narkotikas. Tādējādi šī vieta apkalpo tik ierasto stereotipu „tumšādains, tātad narkomāns.” Mani tas tik ļoti kaitināja, ka nolēmu izveidot filmu, kas dotu vārdu šiem cilvēkiem. Un es arī zināju – ja veidošu filmu par tumšādainajiem bēgļiem, tad tā iegūs vien nelielus pieklājības aplausus, bet es gribēju šai sabiedrības grupai piešķirt lielāku svaru, tāpēc izvēlējos Dēblinu kā instrumentu, ar ko paskatīties uz viņiem. Es Deblina romānā par traumēto kara veterānu Franci pēkšņi ieraudzīju ļoti daudz paralēļu ar traumētu bēgli. Abi dzīvo ārpus sabiedrības, tiem nav ceļa atpakaļ. Bet viņi abi mēģina atkal nokļūt sabiedrības centrā.

Kadrs no filmas "Berlīne. Aleksandra laukums"

Kur meklējāt ierosmes filmas estētiskajiem risinājumiem?

Es visas savas filmas esmu filmējis ar vienu un to pašu operatoru[3], un mums estētikas meklējumi ir tikpat intensīvs darbs, kā filmas scenārija veidošana. Mēs pētām, kas notiek laikmetīgajā fotogrāfijā, kā šobrīd vizuālajās mākslās strādā ar gaismu. Šoreiz es pirmo reizi viens pats izvēlējos attēlu katalogu, ko tad iedevu operatoram, lai viņš veidotu filmas vizuālo rindu.

Mūsu iepriekšējo filmu Mēs esam jauni. Mēs esam stipri raksturo ļoti strikta estētika – tur kamera atradās mizanscēnas centrā, aktieri kustējās ap to. Turpretī filmā Berlīne. Aleksandra laukums galvenais varonis ir kadra gravitācijas centrs. Kamera, pat ja tā uz brīdi pazaudē galveno varoni, pati to aktīvi meklē, atkal un atkal pie viņa atgriežas.

Jau pašā sākumā mums bija skaidrs, ka filmas vēstītāja būs Mīce, kas šo stāstu stāsta pēc savas nāves, – tāpēc mēs vizuāli mēģinājām atveidot tādu kā metafizisku līmeni, daudz izmantojot kadrus no augšas, ieplānojot arī daudz dronu filmējumu. Tā, it kā Aizsaule skatītos uz mūsu pasauli.

Kadrs no filmas "Berlīne. Aleksandra laukums"

Šajā filmā laikmetīgās estētikas meklējumi man jo īpaši paliek atmiņā – manuprāt, tieši tāpēc filma ir tik iespaidīga. Savukārt jūsu iepriekšējais darbs Mēs esam jauni. Mēs esam stipri man bija liels pārsteigums – līdz tam nebiju zinājusi, ka Vācijā 90. gados bija tik akūtas problēmas ar rasismu un neonacistiem, tāpat kā tagad. Vai vēlme veidot šo filmu saistījās ar jūsu kā migranta bērnības pieredzi?

Man kā migrantu bērnam visskarbākā diskriminācijas pieredze Vācijā saistās ar laikposmu no 1985. -1995. gadam. Tas bija spraigu pārmaiņu laiks, kad Austrumvācijā radās varas vakuums, savukārt Rietumvācijā pastāvēja rasistiski orientētas kustības un spēcīgi labējie radikāļi. Un tad 1992. gada vasarā pēkšņi notika uzbrukums šim namam Rostokā, kur dzīvoja cilvēki, kas izskatās kā es, un to darīja cilvēki, kas izskatās kā mani draugi, mani kaimiņi un manu draugu vecāki. Šī kombinācija un šis laiks – tas bija traumējoši. Es ilgi nespēju aptvert, kā šis laiks mani pašu ir ietekmējis. Tikai, kad sāku veidot savas filmas, es to pamazām sāku saprast.
Dīvainākais ir tas, ka filma Mēs esam jauni. Mēs esam stipri vislabāk tika uztverta Austrumvācijā un vispār Austrumeiropā.

Kāpēc?

Kad šo filmu rādīju Sanktpēterburgā, bija kāds žurnālists, kurš gribēja mani intervēt, bet filmu nebija redzējis. Viņš vienkārši gribēja dabūt no manis atbildes uz pāris standartjautājumiem, un es tad viņam teicu: “Noskatieties, lūdzu, manu filmu, un tad es atbildēšu uz visiem jūsu jautājumiem!” No filmas seansa viņš iznāca absolūti šokēts un teica: „Mēs zinām, par ko ir tava filma! Mēs Krievijā to dēvējām par haosa laiku, mēs tobrīd nezinājām, kur atrodamies – gan no politisko, gan kulturālo, gan sabiedrisko procesu viedokļa. Tā bija nulles stadija, kad mums bija pilnībā jāpārorientējas uz kaut ko pavisam jaunu. Un tas mūs padarīja tik dusmīgus! Mēs bijām ļoti dusmīgi, un mums ar šo situāciju kaut kā bija jātiek galā.”

Kadrs no filmas "Berlīne. Aleksandra laukums"

Mans scenārija līdzautors ir no Austrumvācijas, viņš pazīst to sajūtu, kāda jauniešiem bija 90. gadu sākumā, kad tu biji spiests ieņemt kādu konkrētu pozīciju, jo to no tevis pieprasīja – izšķirties tikai par vienu fronti. Filmā Mēs esam jauni. Mēs esam stipri ir tāda epizode, kur vienam varonim draugs vaicā: “Vai tu esi labējais vai kreisais?” Un viņš atbild: “Nē, es esmu normālais.” Un otrs – “Normāls? Tātad tu esi labējais.” Tas bija ļoti aizraujoši, bet Rietumvācijā tas šādi nefunkcionēja, un rietumvācieši to vēl joprojām nespēj izprast.

Man kā kinoveidotājam ir interesanti vērot, kā dažas tēmas vairāk uzrunā skatītājus Čehijā vai Austrumeiropā, nekā, piemēram, Holandē. Izraēlā pēc šīs filmas noskatīšanās cilvēki to uztvēra kā parabolu Kristāla naktij[4], bet Vācijā to saistīja ar sātana mesu, raganu deju. Man bija aizraujoši vērot, kā noteiktās kultūrtelpās , kur ir bijušas līdzīgas krīzes, kādu nav bijis Rietumu pasaulei – ierasto normu izjaukšana un arī savas pašvērtības iznīcināšana –, kā tas tad ietekmē sabiedrību. Bet es kā kinoveidotājs esmu ļoti pateicīgs par visām šīs filmas jaunajām interpretācijām, jo filma pieder skatītājiem.

Vai jūs arī attiecībā uz Berlīni. Aleksandra laukumu, par spīti tam, ka pats tagad nevarat ceļot, arī kaut ko zināt par tādiem filmas radītiem iespaidiem, lai varētu salīdzināt, kā šo filmu uztver dažādās pasaules malās?

Nē, nezinu vis. Diemžēl. Esmu tikai lasījis atsauksmes Turcijas presē, jo Stambula bija pirmais virtuālais festivāls, kur šī mana filma nonāca.

Tur man pārmeta, ka Berlīne. Aleksandra laukums nepareizi attēlo bēgļu situāciju. Bet es domāju – protams, nevar salīdzināt Vācijas situāciju ar Turciju, kurā patvērumu meklē 2 miljoni Sīrijas bēgļu. Protams, šī filma viņiem šķiet kā joks.

Jo Rietumeiropā vispār situācija ir pavisam citādāka, nekā valstīs, kuras robežojas ar Sīriju. Mums šis izaicinājums nav tik tuvu.
Bet mani ļoti interesē, kā uz šo filmu reaģēs, piemēram, Latvijā. Vai to novērtēs tikai kā estētisku piedāvājumu vai arī literatūras ekranizējumu? Vai – kā šo filmu uztver ASV, Black Lives Matter situācijā, kur melnādaino diskriminācija notiek pavisam citādāk, tur ir cita tradīcija un strukturālās iezīmes, kas atšķiras, piemēram, no Eiropas valstīm.

Es varu teikt, ka mēs ar Latvijas kolēģiem Berlīnē runājām par moralizējošo attieksmi, ko var pārmest jūsu filmai. Bet man ir aizdomas, ka tā varbūt nāk no Deblina romāna?

Es nezinu, vai tur ir moralizēšana, bet, ja jums tā šķiet, tad fair enough. Redz, Deblins, kad rakstīja šo romānu, bija tikko no jūdaisma pārgājis katoļticībā, un es zinu to kā musulmanis, ka konvertīti ir vissīvākie ticības aizstāvji. Viņi kaislīgi aizstāv ticības kanonu, kuru mēs – ikdienas musulmaņi – jau sen esam sevī internalizējuši un vairs neuztveram tik stingri. Man šķiet, biblisko motīvu un katoļu ikonogrāfijas Deblinam ir daudz. Bet tas, kā es izprotu moralizēšanu – ļoti skaidrs melnbaltais zīmējums tēlu un situāciju veidojumā –, tā gan manā filmā nav. Te nu man sava filma ir jāaizstāv. Man šķiet – tā ļoti skaidrā robeža starp labu un ļaunu, ko novelk, piemēram, Bībele, no tās mēs mēģinājām izvairīties.

Jā, tur ir Albrehts Šūhs[5], kurš savu tēlu veido kā ļoti neviennozīmīgu figūru.

Jā. Protams, pārmetumu par moralizēšanu var izprast, jo katrs trešais teikums manā filmā ir “Viņš grib būt labs.” Tad, protams, ir jautājums, kas ir labs un kas ir slikts, un tad jau mēs pavisam drīz pieprasām bināri skaidras atbildes. Skatītājs to tā var nolasīt. Taču mēs paši vairījāmies filmā sniegt melnbaltas atbildes.

Kadrs no filmas "Berlīne. Aleksandra laukums"

Tomēr filmā ir divi teikumi: „Es esmu Vācija” un „Mēs esam jaunie vācieši...”

Vai jums tas šķiet moralizējoši?

Nē, man šie teikumi šķiet ļoti izaicinoši. Jo tie norāda uz dalījumu, kurš tad drīkst piederēt valdošajai nācijai.

Man šķiet, ka šie abi apgalvojumi, lai arī ir ļoti provokatīvi, tomēr katrs tiek izteikts atšķirīgā situācijā. Kad Francis saka “es esmu Vācija,” tad viņš kopē savus kolonizētājus ar ārējo atribūtu palīdzību, kas viņam asociējas ar valdošo šķiru – Rietumu kapitālisma izpratnē šie statusa simboli ir mašīna, sekss un televizors. Un Francis domā – tagad arī es drīkstu piederēt Vācijai, jo arī man tagad ir mašīna, sekss un televizors. Bet, kad transseksuālis Berta saka savu teikumu “Mēs esam jaunie vācieši,” tad tā ir spēcinoša frāze (empowerment). Mēs esam izšķīrušies par šo savu ceļu, mēs paši esam tie, kas definē, kas ir un kā izskatās šis jaunais vācietis, mēs vairs neļaujam to noteikt kādiem ārējiem, ar varas instrumentiem apveltītiem spēkiem.

Jūs tikko notikušajā diskusijā pieminējāt American Dream Tax kinoindustrijā – par to būšot jūsu nākamais projekts. Vai jūs varētu pastāstīt ko vairāk?

Man līdz šim tas nebija iekritis acīs – mēs visi, kas strādājam šajā industrijā, esam pakļauti nozarē valdošajām varas struktūrām. Tās ir mikroatkarības, kuras var ieraudzīt, tikai vērīgi ieskatoties, taču tās robežojas ar izmantošanu (abuse).

Kā es izturos pret savu producentu vai savu redaktoru... Katrā nozarē mēs attīstām savas uztveres antenas, lai saprastu, kā strādā dažādas varas hierarhijas katrā nozarē, un esam gatavi tām pakļauties.

Es tagad vācu materiālu, kas atveido šāda tipa izmantošanu.

Kāpēc es vēlos runāt par kino industriju? Jo man regulāri ir bijuši šādi brīži, kad esmu bijis varas pozīcijā un man bijis jāpieņem lēmums, kā es attiecos pret šo varu. Jo tas ir normāli – ja tu vispār strādā šajā biznesa nozarē, tad taču gribi uztaisīt to savu filmu, tāpēc galu galā saki producentam: “Labi, taisīsim to filmu tādu, kā tu to vēlies.” Bet tas mums atņem neatkarību, tas ir pazemojums. Lai gan tāpat būs arī redkolēģijā un jebkurā biznesā, kam ir stingra varas hierarhija.

Un kā mēs varam sensibilizēt sabiedrību pret šīm varas struktūrām?

Tāpēc es taisu filmas. Ēriks Fromms ir teicis, ka mākslinieka uzdevums ir pieskarties kolektīvajai zemapziņai (Unbewusten) Es kā režisors tad mēģinu atklāt, uztaustīt tās naratīvās struktūras, kuras izsaka skatītāja bailes un emocijas, tikai viņam pašam nav bijis tam piemērotas valodas. Pasaule tikko ir pārdzīvojusi vislielāko traumu tās vēsturē. Es esmu pārliecināts, ka būs jāpaiet trim līdz pieciem gadiem, līdz mēs būsim sapratuši, kas ir noticis. Un tad man kā stāstniekam (storyteller) ir jābūt gatavai tādai filmai, kuru skatītājs var izmantot kā projekcijas laukumu, lai apzinātu šīs savas izjūtas.

Šajā ziņā man ir ļoti laimējies, ka visas trīs manas spēlfilmas iznāca uz ekrāniem tādā brīdī, kad tās sabiedrībai bija visvairāk vajadzīgas – Shahada, kad iznāca Saracēna grāmata[6], Mēs Esam jauni. Mēs esam stipri – kad uzplauka Pegidas kustība[7], bet šī – kad norit Black Lives Matter kustība un mēs jūtamies motivēti runāt par mūsu brāļu un māsu pieredzēm, kad tie bijuši pakļauti radikālai diskriminācijai. Filma gan nav visperfektākā platforma šādai diskusijai, taču tas ir labs sākums. Tas ir mans kā vēstītāja uzdevums – tagad lēnām sākt apstrādāt šo laiku. Mēs tagad to pamanījām pavisam skaidri, ka vēstītāji ir sistēmai izšķiroši svarīgi elementi – jo ko gan mēs visi šos ilgos mēnešus būtu darījuši, ja mums nebūtu bijis stāstu, lai vai kādā formā.

Berlīne, Aleksandra laukums (2020, Burhans Kurbani) Riga IFF programmā – 22. oktobrī 21:00 un 25. oktobrī 18:00 Splendid Palace Lielajā zālē un onlinerigaiff.lv

Kadrs no filmas "Berlīne. Aleksandra laukums"

Foto - no publicitātes materiāliem

Atsauces:

1. Postmigrantische Gesellschaft – jēdziens, kuru ap 2010. gadu ieviesa vācu teātra režisore Šermina Langhofa, lai atrastu apzīmējumu sabiedrībai, kurā atspoguļojas migrācijas izraisītās politiskās, kultūras un sociālās pārmaiņas sabiedrībā, vienlaikus izvairoties no negatīvām konotācijām saistītiem jēdzieniem ārzemnieks vai jaunie vācieši. 
2. Fasbindera 1980. gadā realizētā romāna ekranizācija – 15,2 stundas garš TV seriāls, kurā filmējusies rinda tā laika ievērojamāko vācu aktieru, – ir viens no vācu televīzijas šedevriem. 
3. Joši Heimrāts / Yoshi Heimrath, par operatordarbu filmā Berlīne. Aleksandra laukums saņēmis Vācu kino balvu 2020. 
4. Tā sauktā Kristāla nakts notika Vācijā 1938. gadā, naktī no 8. uz 9. novembri, kad nacisti organizēja grautiņus pret ebrejiem. 
5. Aktieris Albrehts Šuhs filmā Berlīne. Aleksandra laukums atveido psihopātu Reinholdu, savukārt RIGA IFF 2019 demonstrētajā filmā Sistēmas bērns viņš iemiesojās antiagresijas trenera Mihaila lomā. Par šiem abiem darbiem Šuhs 2020. gadā ieguva Vācu kino balvas abās kategorijās – gan par labāko galveno vīriešu lomu, gan par labāko vīriešu lomu otrajā plānā. 
6. Politiķa Tilo Saracēna grāmata Deutschland schafft sich ab (2010), kas no rasisma pozīcijām vērtē dažādus sabiedriski politiskus faktorus – dzimstības kritumu, sabiedrības visneaizsargātāko slāņu skaitlisko pieaugumu un musulmaņu ieceļošanu Vācijā. 
7. Labēji orientēta populistiska organizācija, kas pauž pret ārzemniekiem naidīgus un atklāti rasistiskus uzskatus. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan