Kinoskatītājus jau varētu būt diezgan nogurdinājusi ekoloģijas tēma, kas šobrīd noslogo arī lielu daļu audiovizuālās mākslas nozares, bet dāņu režisors Illums Jakobi savā debijas spēlfilmā „Ķibeles ar dabu / The Trouble With Nature” atradis pievilcīgu formu, kā runāt par aktuālu tēmu un norādīt uz cilvēka vēlmi demonstrēt sevi kā dabas kroni cauri laikiem.
Domājot un runājot par lielumu „cildens”, grūti to raksturot kā izjūtu vai emociju – automātiski ieslēdzas prāts, kas cenšas veidot skaidrojumu, bet tas galu galā nesniedz gandarījumu pašam teoretizētājam. Tā domā, runā, izskatās un rīkojas filmas galvenais varonis Edmunds Bērks, britu pusmūža aristokrāts, kurš dodas pārgājienā Francijas Alpu reģionā kopā ar indiāņu izcelsmes kalponi caurspīdīgā zīda blūzē un pievilcīgā daiļumā. Impulsu paradokss starp varoņiem (vīrieti un sievieti, aristokrātu un viņa kalponi, prāta un emociju vadītu personu) caurvij filmas tematiku un sižetu. Berka kungs definē vajadzību doties dabā un pārbaudīt savas jaunībā aprakstītās filozofijas traktāta idejas, piedzīvojot tās realitātē. Viņš dabā meklē cildeno, ne skaisto, apšauba dabas pievilcīgumu un tās organisko daļu arīdzan savā eksistencē.
Un blakus vienmēr ir kalpone Avaka, kura cenšas apmierināt prasīgā kunga vajadzības – tagad savilkt zeķes, tagad pūderēties, tagad kalnu aizas malā dzert tēju no Ķīnas porcelāna… un uzklausa viņa nihilistiskās piezīmes par dabu. Protams šie tēli veidoti kā stereotipiski pretstati – bezjūtīgais vīrietis, kurš nespēj ļauties emocijām, un sieviete kā emocijām atvērta aiza. Tomēr jāsaka, filmas sākumā šī stereotipa klātesamība ir veiksmīga, mudinot skatītāju pievērsties šo tēlu attiecību citādajam raksturam, kur prāts un jūtas mijas neatkarīgi no tēlu dzimumlomas.
Žans Fransuā Liotārs cildenumu raksturo kā postu, kas piemeklē iztēli. Iztēle ļauj mums piedzīvot izzināmo, bet, cildenuma pieredzei piešķirot formu, tā pazūd. Cildenumam forma ir nebūtiska, tajā iespējams nonākt caur estētisku pārdzīvojumu, kurā nevalda jūtas un iztēles formas, bet gan prāts, kurš cildenā un lielā priekšā kļūst mazs. Cildenais nav cilvēka radītas mākslas fakts. Skaistās formās tērptā jūtu iedaba nekļūst saprātīga. Cilvēka gara mērķis nav izmantot dabas skaistumu savās interesēs, lai apgūtu cildeno. Gara mērķis ir izjust brīvību, kuru mums spēj sniegt atrašanās cildenā priekšā.
Filmas Ķibeles ar dabu autors Illums Jakobi (kinematogrāfists ar kalnākāpēja un arktisko ekspedīciju dalībnieka pieredzi) pratis sev pazīstamu vidi un aizrautību ar kalnu dabu savienot ar atturīgu un saturam atbilstošu operatora darbu reportāžas stilā, skatītāju tuvinot filmā risinātajai idejai un galvenā varoņa noliedzošajai attieksmei pret dabas skaistumu. Žans Liks Godārs par to teicis:
“Nav jēgas no spēcīga attēla, ja tev ir vājas idejas”.
Filmas vizuālā estētika nekalpo, lai manipulētu ar skatītāja emocijām, tukši atrādot episkas dabas ainavas; autors prasmīgi izmantojis dabu kā pakārtotu tēlu līdz pat filmas beigām.
Filmu varētu apskatīt no diviem skatpunktiem, pieņemot, ka vienmēr pienāk brīdis, kad tā dzīvo savu, no autora centieniem neatkarīgu dzīvi, tāpēc pievēršoties iespējamam filmas lasījumam no skatītāja viedokļa. Viens variants būtu iepazīt šo filmu bez priekšzināšanām un ekspektācijām, ļaujoties spontāna skatītāja paļāvībai, bet otrs – apskatīt to kā vēsturiska fakta atspoguļojumu un centienus runāt par mūsdienu problemātiku ar 18.gadsimta filozofisko meklējumu līdzībām.
Dienā, kurā uzsāku šo recenziju, mani ievadīja ziņās lasīts fakts par jaunu tendenci, kas esot izplatīta Latvijas sabiedrībā – saindēties ar klasisko mušmiri. Cilvēcisku būtņu alkas pieredzēt halucinogēnu iespaidu, saindējoties ar svaigi apēstu mušmiri, visnotaļ grūti apskatīt kā pieredzes meklējumus, tuvojoties cildenajam apzinātā veidā, tomēr filmas iespaidā par to varam domāt mazliet citādi, ņemot vērā, ka šī tendence sabalsojas ar ainu filmas kulminācijā.
Reportāžas stilam raksturīgā kustīgā kamera skatītāju ved līdzi, padzīvojušā bālģīmja domu lidojumam cieši blakus. Skatāmo saturu nepapildina sarežģīti montāžas paņēmieni vai manipulācijas ar laiku un telpu uz ekrāna, tāpēc sekot filmas idejas gaitai ir viegli.
Autors izmantojis dažus gaumīgus iestarpinājumus, kuros galvenais varonis ieslīgst īslaicīgos sapņos, nelielās pārtrauktās sekvencēs ar dabas elementiem, un attēla krāsa mainās uz melnbaltu – kā laiku, kas apstājas, brīdi, kurš mirst, kad ir jau pagājis bez cilvēka iejaukšanās.
Galvenā varoņa aizkadra balss vada skatītāju cildenā meklējumos, kur pats varonis sevi idejiski apšauba un šausta. Sekojot līdzi šim senatnīgajam road-trip movie, skatītājs kopā ar abiem filmas varoņiem dodas no lavandu plantācijām cauri mežiem un kalnu pļavām, un ceļā to pavada visādi nicīgi izteikumi, piemēram: “šie koki ir garlaicīgi, šīs pļavas ir bezjēdzīgas, šī daba mani saindē…”. Līdz brīdim, kurā skaidri saprotam, ka galvenais varonis ir rakstnieks, kurš cenšas savu teoriju piedzīvot tās patiesākajā vidē. Meklējumi pēc tumsas, bailēm un prāta satricinājuma ir mērķis. Bālģīmis, nonākot kalnu ielejā, krīt izmisumā, ka daba neļauj viņam domāt un rakstīt, tā viņu sabojā, un nepieciešamība pēc civilizācijas elementiem ir priekšnoteikums, lai viņš varētu sākt rakstīt jeb darīt to, kādēļ veicis tik tālu ceļu.
Turpmāk filmas sižetā varonis piedzīvo paša iniciētas bailes, trauksmi un histērijas dabā, kur kalnos viņš aiz izmisīgas vēlēšanās „sastapt cildeno” ēd mušmires, stāv uz kalnu kraujas malas un pārtop par dzīvnieku. Filmas kulminācijā varonis atsakās no domu fiksēšanas, lai rakstītu savu prātojumu; Edmunds Bērks jūtas pietiekami apgaismots un dodas kāpt ledājā, kura galotnē beidzot piedzīvo to, pēc kā tiecies, noliedzot visu iespējamo.
Otra filmas varone, kalpone Avaka, diemžēl pakārtoti darbojas kā atbalsta tēls – kā jau sieviete. Lai gan maniakālais aristokrāts bieži vien šķiet galīgi neempatizējams objekts, sieviete kļūst par dabisku mierinājumu skatītājam, bet par subjektu filmai, kurā vīrietis ir mainīgais lielums. Filmas gaitā viņa atbalsta Bērku un uztur pārdzīvojuma rūpes par varoni, tam neticami pieķeroties pat kā vīrietim, taču savā aizrautībā un ledāja kāpiena laikā Bērks piemirst, ka viņa kalpone tomēr varētu būt vājāka būtne.
Filmas fināls ir alūzija uz visai slavenu mākslas darbu, kas, manuprāt, gan ir “kičīgs” piesitiens, bet fināla sižeta risinājums, kurā varonis, sasniegdams cildeno, pašapmierināti atbrīvojas no “ķermeniskajiem šķidrumiem” kalnu ledāja galā, ir kas pavisam cits.
Jāpiemetina, ka nokārtošanās šajā filmā ir sistemātisks paņēmiens, kas caurvij filmas saturu, skatītājiem nodrošinot galvenā varoņa attieksmes kontinuitāti jeb nespēju ieraudzīt savu piederību dabai un pakļāvību tās likumiem.
Domājot par šo filmu kā par vizuālu realizāciju vēsturiskiem notikumiem, kurus izvēlējies atspoguļot autors, mans viedoklis sākotnēji bija skeptisks. Ņemot vērā šī vēsturiskā varoņa ideju nozīmību romantisma mākslas izveidē, likās neiespējami pasniegt šo vēstures fonu un visai cilvēcei nozīmīgās tēmas, kā cēlais un cildenais, tik groteskā un absurdā veidā. Tomēr jāsaka –
filmas centrālais tēls, būdams patiess romantisma varonis (vīrietis, kurš smagi cieš), šajā filmā atspoguļots tieši tik kolorīti, lai skatītājs ar interesi sekotu līdzi samtā tērptā kunga neiederībai Alpu kalnu ainavā.
Filmas autors pievienojis dažas saturiskas detaļas, kas tiešām šo filmu savieno ar mūsdienu problemātiku un izpratni – cilvēks varbūt pamana un izjūt cildeno, bet nekādi to nerealizē; caur to sabiedrības gars netiek atbrīvots ētiskai rīcībai, bet gan vienaldzībai un estētiskam verdziskumam.
Manuprāt, filmas veiksmes stāsts ir ne tikai autora piezemētība un estētiskā atturība, bet arī fakts, ka filma tapusi mazā filmēšanas grupā, ar tikai dažiem aktieriem un nelielu tehnisko komandu; šie apstākļi filmas raksturu veido visai privātu un pat familiāru. Filmas miers ļauj uzticēties stāsta gaitai un nonākt pie prāta-neprāta un emociju važām, kādās dzīvojis Edmunds Bērks, turklāt ieraudzīt cilvēka prāta centienus piedzīvot cildeno, lai taptu atbrīvots vai, drīzāk, atbrīvotos no sevis.
Ķibeles ar dabu / The Trouble With Nature (2020, Illums Jakobi) Riga IFF programmā – 23. oktobrī 21:00 Splendid Palace Mazajā zālē
