KINO Raksti

Rokeri, skeiteri & pusaugu gangsteri

16.06.2019

Skeiteru banda, kurā iekļaujas trīspadsmit gadus vecais Stīvijs filmā "90. gadu vidū / Mid90s" (2018); itāļu pusaugu gangsteri, kas ar mopēdiem riņķo pa pilsētas ielām filmā "Neapoles piraijas / La paranza dei bambini" (2019), un rokgrupa, kas dodas uz Roka čempionātu norvēģu filmā "Los Bando" (2018), - trīs kinodarbi, kas šīsvasaras sākumā redzami Rīgas kinoekrānos, trāpīgi uzķer īpatnību, kas raksturīga pusaudžu vecumam vairāk nekā, šķiet, jebkuram citam – grupas identitāte kļūst daudz svarīgāka par iekļaušanos bioloģiskajā ģimenē, un šīs izmaiņas palīdz jaunajam cilvēkam noskaidrot, kas grib būt viņš pats.

Lai gan pavirši ielūkojoties, varētu domāt, ka kategorijas “filmas par pusaudžiem” un “filmas, kas paredzētas pusaudžiem” neko daudz neatšķiras, filmu trijotne, kas apskatīta šajā rakstā, pierāda pretējo – divas no tām ir skaudri stāsti pieaugušajiem par sarežģītu vecumu, bet trešā – iedvesmojoša filma pašiem jaunajiem skatītājiem.

90. gadu vidū / Mid90s

Komiķis Džona Hils (Jonah Hill), kurš plašākai publikai pazīstams ar kinolomām komēdijās Supergriboši / Superbad (2007) un Džampstrīta 21 / 21 Jump Street (2012), savu debiju kinorežijā – filmu 90. gadu vidū / Mid90s (2018) – veidojis ļoti apzināti, labi saprazdams, ka aktierim, kurš grib pārmesties uz citu filmveides lauciņu, iespēja radīt filmu var būt tikai viena.

Kadrs no filmas 90.gadu vidū / Mid90s (2018)

90. gadu vidū stāsta par pusaudzi Stīviju, kurš aug kopā ar mammu un krietni vecāko brāli kādā Losandželosas privātmāju rajonā. Lai gan apstākļi varētu liecināt, ka te nu viss ir lieliskā kārtībā, notikumi jau pirmajās filmas minūtēs atklāj, ka Stīvija dzīve nav viegla - brālis ar viņu regulāri nežēlīgi izrēķinās, bet mamma dēlus iesaista savas haotiskās mīlas dzīves apspriešanā. Kad Stīvijs iepazīstas ar pāri ielai mītošo skeiteru grupējumu, viņš beidzot iegūst īstas uzticības personas un reizē metas straujā pieaugšanas ritenī. Trīspadsmit gadus vecais Stīvijs, kuru atveido filmēšanas laikā tikai 11 gadus vecais skeiteris Sanijs Suličs (Sunny Suljic), ir gatavs uz visu, lai izpelnītos savu vecāko un stilīgāko draugu apbrīnu, – jau pavisam drīz līdzīgi pārējiem mēģina pārdrošus trikus, pīpē zālīti, tukšo litrīgas alus pudeles un piedzīvo pirmos mulsos seksuālās tuvības brīžus. Publiciste Kristina Smita šo darbu precīzi apraksta kā smagu filmu, kas “lai arī ir par bērniem, noteikti nav domāta viņiem.”

Kadrs no filmas 90.gadu vidū / Mid90s (2018)

Kā vēsta filmas nosaukums, šis ir veltījums 20. gadsimta 90. gadiem – dekādei, kurā uzaugusi režisora Džonas Hila paaudze. Filmā liela nozīme ir šī laikmeta estētikai – attēls veidots ar komerciāli riskanto 3:4 ekrāna malu attiecību, filma uzņemta uz graudainas 16mm kinolentes un daudz strādāts, lai līdz smalkākajai detaļai rekonstruētu laikmeta vizualitāti. 90.gadu atveides process filmā ir ļoti detalizēts – gan tādās redzamās lietās, kā pareizo multeņu plakāti uz sienām un jaudīgākie hiphopa albumi lielā brāļa plauktos, līdz pat tam, ka skeitparkos uz zemes mētājas īsto 90.gadu saldumu papīrīši. Sākumā pat šķiet, ka šis kinodarbs būs vienkārša nostalģijas ekspluatēšana ar devīzi "ja tu esi uzaudzis deviņdesmitajos, tu noteikti atcerēsies šo...", tomēr filma tikai mazliet uzkavējas šajos seklajos ūdeņos un jau pavisam drīz dodas dziļāk – stāstīt vietām komisku, bet lielākoties visai nežēlīgu stāstu par pieaugšanu.

Džona Hils par šo filmu daudzviet runā kā par savu sirds darbu, pie kura scenārija strādājis vairāk nekā četrus gadus. Ieguldītās rūpes vainagojušās panākumiem – viņa debijas filma ir aizrautīgs un daudzējādā ziņā veiksmīgs mēģinājums konstruēt stāstu par to vecumu, kad, kā filmā saka Stīvijs, tu “dažreiz vairs vienkārši nevari izturēt visu to sūdu”.

Kadrs no filmas 90. gadu vidū / Mid90s (2018)

Tiesa gan, filma 90. gadu vidū noteikti nav perfekta, visspēcīgāk autora pieredzes trūkums jūtams vietās, kur nav atrasts veids, kā gludi noslēgt ainas, tāpēc tās beidzas ar pārmērīgiem deus-ex-machina pavērsieniem. Tomēr filmai, lai arī ne viscaur perfekti uzrakstītai, ir, apzināti meklējot, izdevies pietuvināties patiesai sajūtai par nevainīguma zaudēšanu. 90. gadu vidū ir iniciācijas stāsts, kurā jaunais varonis ne tikai atklāj grēcīgumu, bet arī spēku cīnīties pret to, kas viņam dara sāpes.

Džona Hils, kurš arī pusaudžu gados esot skeitojis (kā pats atzīst – „drausmīgi”) stāsta, ka viens no šīs filmas radīšanas motīviem bijis – ar cieņu parādīt skeiteru kustību, kas meinstrīma filmās tiek lielākoties izmantota tikai kā vizuāla atrakcija.

Hils uzsver, ka skeitošana – tas nav tikai hobijs, tā ir vesela filozofija, dzīvesveids un kopiena, kas bez aizspriedumiem gatava pieņemt ikvienu;

īpaši svarīgi tas ir ASV lielpilsētu guļamrajonos, kur gan 90. gados, gan joprojām valda spēcīgi rasu aizspriedumi un sociālā nevienlīdzība.

Kadrs no filmas 90. gadu vidū / Mid90s (2018)

Otra subkultūra, kuru Hils mēģinājis parādīt, ir hiphopam piederīgā – režisors uzsver, ka tādas hiphopa apvienības kā filmā skanošās A Tribe Called Quest un Wu-Tang Clan viņa paaudzei bijušas „Džona Lenona vietā”.

Viena no lielākajām filmas 90. gadu vidū veiksmēm ir aktieru sastāvs – galvenās lomas (blakus dažiem  pieredzējušākiem Holivudas aktieriem) atveido jaunie skeiteri, ko filmas autori uzrunājuši Losandželosas skeitparkos. Īpašs ir stāsts par centrālā tēla, Stīvija lomas atveidotāju Saniju Suliču. Sanijs, kurš filmā izliekas, ka skeito pavisam nemākulīgi, īstajā dzīvē savos trīspadsmit gados jau ir profesionāls skeiteris ar desmit gadu stāžu un saviem sponsoriem. Kad Džona Hils esot viņu pamanījis skeitparkā un dzirdējis, ka puikam jau ir filmēšanās pieredze, viņš vēl nevarēja pat iedomāties, ka Sanijs iepriekš filmējies nevis šādos tādos pusaudžu video, bet gan grieķu režisora Jorga Lantima drāmā Svētā brieža nogalināšana/ The Killing of a Sacred Deer (2017).

Sanijs Suličs filmā Svētā brieža nogalināšana/ The Killing of a Sacred Deer (2017).

Negribot jādomā, cik smagas lomas tālāk sagaida šo ļoti talantīgo, bet vēl ļoti jauno aktieri, kurš jau pie Lantima paguvis tēlot puiku, ko nošauj paša tēvs, bet lentē 90. gadu vidū dabū pats sevi žņaugt ar playstation vadu. Taču, intervijās redzot Sanija nepiespiesto uzvedību un reizē neticami apņēmīgo un nopietno attieksmi gan pret filmēšanos, gan skeitošanu, šķiet, ka viņu sagaida interesanta karjera – vai nu Holivudā vai skeitparkā, vai pat abos.

Neapoles piraijas / La paranza dei bambini

Līdzīgi kā 90.gadu vidū, arī itāļu filma Neapoles piraijas/ La paranza dei bambini (2019) ir kinodarbs par pusaudžiem, kas nav paredzēts pusaudžiem - vismaz vairumam no viņiem to skatīties liedz vecuma cenzs 16+. Filma, kura vēsta par kādas Neapoles padsmitgadnieku grupas tiekšanos pēc lielo gangsteru dzīves, veidota pēc itāļu žurnālista un  rakstnieka Roberto Saviano romāna motīviem. Kopš 2006. gada, kad Saviano atmaskoja mafijas virtuvi skandalozajā romānā Gomora, kas piedzīvoja arī ļoti veiksmīgu kino ekrānizāciju, autors kļuvis par staigājošu mērķi mafijai un paša drošības labad joprojām atrodas policijas aizsardzībā.

Kadrs no filmas Neapoles piraijas/ La paranza dei bambini (2019)

Filma Neapoles piraijas balstīta Saviano 2016. gada romānā ar tādu pašu nosaukumu un stāsta par pusaudžiem, kas ļāvušies spīdīgās dzīves apmānam pilsētā, kur gangsteri ir valdnieki, bet visi pārējie – viņu sponsori. Lai tiktu pie iekārotā, visi līdzekļi ir labi – sava pārdrošā līdera vadībā pusaudži tirgo marihuānu vienam gangsterim, vēlāk iegūst ieročus no cita, līdz visbeidzot nolemj apšaut tos, kas pretojas, un ņemt Sanitàs rajonu paši savās rokās. Filmas autori brīnišķīgi apspēlējuši domu par to, ko nozīmē nevajadzīgi liela nauda bez emocionālās inteliģences. Gangsteru sievas izskatās pēc pieaugušo filmu aktrisēm, viņu kāzas – pēc diskotēkas kādā jau sen no modes izgājušā klubā, bet, kad narkotiku nauda sāk ripot iekšā pašu jaunizcepto rajona valdnieku kabatās, dažas no viņu idejām, kā to izlietot, ir – simtiem eiro vērti zīmolu T-krekli, ar zelta spīguļiem apdarināts bārs dabiska izmēra kontrabasa formā un uz ballīti izsauktas prostitūtas gandrīz vai pašu mammu vecumā...

Kadrs no filmas Neapoles piraijas/ La paranza dei bambini (2019)

Neapoles piraijām piemīt brīnišķīga vizuālā enerģija, un tā noteikti ir filma, kas radīta vērošanai uz lielā ekrāna. Operatora Danieles Cipri vadībā filmas veidotāji izstrādājuši ļoti ievelkošu vizuālo valodu – gandrīz katrs kadrs veidots kā kustīgs portrets un būvēts tā, lai veidotos spēcīgs kontrasts starp emocijām pusaudžu vēl līdz galam neievilktajos sejas vaibstos un fonu – Neapoles seno rajonu ielām. Filmas darbība lielākoties notiek nakts pustumsā un ēnainos dzīvokļos, filmas veidotāji prasmīgi glezno attēlu ar krēslas stundu īpatnējo gaismu. Daudzas ainas ilgstoši seko puikām līdzi viņu naksnīgajos mopēdu reidos –

skatoties filmu, pārņem sajūta, ka tu pats braukā pa Neapoles šaurajām, stāvajām ieliņām kopā ar filmas varoņiem.

Cita filmas unikalitāte un reizē vājums slēpjas tās tendenciozi organizētajā skatījumā uz mafijas dzīvesveidu. Uzdzīve un gangsteru dzīves pacēlumi filmā rādīti detalizēti un visā to krāšņumā, bet uz vardarbību, kas ļauj filmas varoņiem pie šiem labumiem nonākt, kameras acs skatās estetizēti un no uzkrītoši liela tāluma. Šī īpatnība atsauc atmiņā kādu britu vizuālās antropoloģes Tonijas de Bromhedas rakstu. Pētniece, kura savu filmu veidotājas karjeru veltījusi Sicīlijas mafijas un tās pretinieku dokumentēšanai, apraksta, kā viņas kolēģis, lai sagrautu žilbinošos mītus, ar kuriem nabadzīgos Sicīlijas pusaudžus vervē mafijā, vedis šos bērnus apskatīt reālas mafijas izrēķināšanās vietas. Redzēt vietu, kur viņu vecuma pusaudzis nošauts un viņa ķermenis iegrūsts sadalīties akā ar skābi – šī pieredze iedarbojas kā atskurbinošs līdzeklis, jo, par spīti tam, ko kino bieži mums mēģina iestāstīt, īstā vardarbībā nav nekā estētiska.Tas, protams, nenozīmē, ka filmai Neapoles piraijas būtu bijis nepieciešams uzdevums konkrēti un detalizēti rādīt mafijas dzīvesveidu, tomēr ir grūti līdz galam noticēt ekrānā redzamajam – cik viegli, bez īstas piepūles un upuriem filmas vēl nepieaugušie varoņi iegūst kontroli pār veselu pilsētas rajonu un visu netīro naudu tajā.

Los Bando

Atšķirībā no filmām 90.gadu vidū un Neapoles piraijām, kuras paredzētas vecākām auditorijām, uz trešo no jauniešu filmām, kas šobrīd skatāmas Rīgas kinoteātros, bez bailēm var vest arī nepilngadīgus bērnus, brāļus, māsas un citus pusaugu paziņas. Norvēģu filma Los Bando (2018), kas apvieno komēdijas, ceļa filmas un koncertfilmas elementus, pagājušogad saņēma galveno balvu Riga IFF bērnu žūrijas vērtējumā, un Rīgas kinofestivāls ir arī tas, kurš panācis, ka filmu iespējams noskatīties plašākam skatītāju lokam regulārajā repertuārā.

Kadrs no filmas Los Bando (2018)

Los Bando stāsts aizsākas kādā Norvēģijas mazpilsētas garāžā, kur divi labākie draugi Grims un Aksels spēlē griezīgu mūziku un sapņo kļūt par rokzvaigznēm. Kad abus negaidīti uzaicina piedalīties Roka čempionātā pašos valsts ziemeļos, puikas nolemj, ka paplānais grupas skanējums jāpapildina ar basģitāru. Uz izsludināto noklausīšanos ierodas tikai deviņus gadus vecā Tilda, kura satriecoši spēlē... čellu. Ieguvusi neparasto papildinājumu ritma sekcijā, grupa Los Bando Immortale ir gatava braucienam – vienīgi Aksels neprot dziedāt un Tilda ir viltojusi vecāku atļauju... Visbeidzot viņiem kā šoferis pievienojas septiņpadsmit gadus vecais Martins, kurš slepeni lolo cerību kļūt par rokdziedātāju, lai gan tēvs viņu audzina par rallija braucēju un atbalstu ģimenes autouzņēmumā. Ceļabiedriem atliek vēl tikai nozagt Martina brāļa busiņu, un brauciens var sākties.

Filmu Los Bando daudzviet raksturo kā feel-good filmu jeb tādu, kas iecerēta, lai uzmundrinātu un iedvesmotu skatītāju. Tieši tādu pašu motivāciju min arī filmas režisors Kristians Lo, kurš uzsver, ka vēlējies radīt filmu, kas iedvesmotu jauniešus ticēt saviem sapņiem. Režisors, kuram šī ir jau trešā pilnmetrāžas filma jauniešiem, atceras, ka savas paliekošākās kino pieredzes piedzīvojis tieši bērna un pusaudža gados, tāpēc savās filmās viņš mēģina sniegt līdzīgu pārdzīvojumu citiem jauniem skatītājiem.

Kadrs no filmas Los Bando (2018)

Rezultātā tapusī filma ir klasisks, uz visu ģimeni orientēts kinoprodukts ar atzīstamu mērķi – iedvesmot pusaudžus pastāvēt par sevi un strādāt, lai īstenotu savas ambīcijas pat tad, ja apkārtējie tev netic vai sagaida no tevis kaut ko pavisam citu. Šīs komēdijas veiksme ir žanra labākajās tradīcijās prasmīgi uzbūvētie varoņi. Katrs no viņiem piedzīvo savu individuālo krīzi – viens ierauts pa vidu vecāku strīdiem, otru terorizē vienaudži, bet vēl kādam vecāki liek uzņemties atbildību ne tikai par svešu sapni, bet arī par dusmu lēkmju pārņemto brāli.

Brauciens uz tālo Roka čempionātu ceļojuma dalībniekiem nozīmē iespēju izrauties no ikdienas, dzīvot pašiem sev un atklāt, ka, esot godīgiem pret sevi un draugiem, iespējams atrisināt vairumu problēmu.

Kā jau komēdijā, sāpīgās tēmas netiek iztirzātas dziļāk, filma skar tikai to virspusi. Bet jau tas vien ļauj cerēt, ka šo daudziem pusaudžiem sāpīgi atpazīstamo problēmu prasmīga reprezentācija kinofilmā sniegs viņiem sajūtu, ka arī viņu pašu sarežģījumi nav unikāli un galu galā ir pārvarami.

Kadrs no filmas Los Bando (2018)

Lai gan filmas veidotāji Los Bando sauc par "traku ceļa filmu", filma trako tikai scenārija līmenī, bet stāsta vizualizēšanai izvēlas drošus līdzekļus, kas šķiet mazliet par stīvu pusaudžu enerģijas notveršanai. Attēls uzņemts profesionāli, tomēr filmai visā tās garumā neizdodas noturēt neatslābstošu jaudu, kam būtu tik liela nozīme šādā pusaudžu roudmūvijā. Kā piemēru var minēt pakaļdzīšanās ainas, kurās iesaistīta vietējā policija, – ja jau reiz režisors izvēlas lietot filmā klasisko pakaļdzīšanās formulu, viņam tai jāuzticas pilnībā un apzināti jāstrādā, lai tā kļūtu par dinamisku filmas kulmināciju. Taču pakaļdzīšanās ainām filmā Los Bando šādas dinamikas trūkst, un tas liek domāt, ka labāk būtu bijis vispār iztikt bez visas ar to saistītās līnijas.

Vēl mazliet par jauniešiem, kas apdzīvo filmas pasauli. Jāuzteic jauno aktieru darbs, kas ļāvis radīt dzīvus un ticamus raksturus, tomēr šķiet, ka filma iegūtu vēl vairāk, ja drosmīgāk riskētu aktieru atlasē un vairāk uzticētos pusaudžu īstumam. Citādi rodas sajūta – filma grib pavēstīt pusaudžiem, ka viss ir iespējams, bet tikai tad, ja tev ir pareizie sejas panti un tu izskaties pēc Breda Pita jaunībā.

Kadrs no filmas Los Bando (2018)



Ieinteresētam kinoskatītājam visas trīs rakstā apskatītās filmas piedāvā tieši to jauneklīgo kinoenerģiju, kas vasarā nepieciešama, lai plāns noskatīties filmu tumšā kinoteātrī izturētu negodīgo konkurenci ar iespēju šīs stundas pavadīt kādā saulainā pludmalē. Un vēl tās atgādina arī kādu ļoti svarīgu patiesību, kas kopš pusaudža gadiem varbūt mazliet piemirsusies, – brīžos, kad dažādu šaubu un problēmu sakrājies pārāk daudz, tieši draugu grupa var būt tā, kas piedāvā nepieciešamo atbalstu un palīdz atcerēties, kas ir kas.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan