Gandrīz ikvienas latviešu dzimtas stāsts slēpj sevī daudz vairāk spēcīgas, nesakonstruētas dramaturģijas un paradoksālu sižetu, nekā vidēji statistisks “izdomāts” scenārijs filmai vai seriālam – to pēc paša pieredzes var apgalvot režisors Pēteris Krilovs, kurš savu filmu kontekstā rūpīgi pētījis vēstures dokumentus dažādos pēckara periodos, arī tajos, kurus aktualizē dokumentālā filma “Spiegs, kurš mans tēvs” vai Simtgades seriāls “Sarkanais mežs”.
Iespējams, vēl tālajos padomju režīma gados, skumīgi apcerot latviešu spēlfilmu pavājo scenāriju līmeni, es nonācu pie atziņas, pat varētu teikt, atklāsmes – ja praktiski ikviens latvietis sāktu godīgi, bez aiztures, izlikšanās un izpušķošanas stāstīt par savu vai savas dzimtas dzīvi, tā noteikti būtu daudzas reizes spēcīgāka, negaidītāka, nesakonstruētāka dramaturģija, nekā statistiski vidējā filmas scenārijā.
Patiesie dzīvesstāsti kādreiz izspēlē tik paradoksālus sižetus, ka var notriekt uz lāpstiņām jebkuru dramaturgu.
Man reiz stāstīja, ka 90. gadu sākumā Ventspilī kādā lielā objektā naktssargu maiņas viens otram nodeva represēts ventspilnieks, kurš kara laikā bijis saistīts ar laivu ceļu uz Gotlandi, un atvaļināts VDK majors, kura darba pienākumos tolaik ietilpa izķert un sodīt tādus noziedzniekus. Vai viņi, starp maiņām satiekoties, pārrunāja pretēju pieredzi vēsturiskajā pēckara periodā?
Protams padomju laikā tāda likteņu stāstīšana bija nereāls, pat provokatīvi destruktīvs plāns vai drīzāk sapnis, jo padomju cilvēkiem bija pamatota aizture stāstīt par sevi atklāti. Pat otrādi, padomju cilvēks-latvietis skaidri apzinājās, ka pastāv tikai viens konkrēts ļaužu loks, kas rūpīgi pārzina slēptos stāstus par jebkuru, un tie ir čekisti.
Smieklīgi, ka tagad, kad stāstīt it kā varētu, to dara retais. Un droši vien – kāds ārprāts sāktos, ja visi latvieši tā sirsnīgi, patiesi, pat bez slāviski-slimīgas grēksūdzes intonācijas izstāstītu cits citam, kurš par kuru stučījis, kurš kuru mazāk vai vairāk nodevis represīviem valsts orgāniem, varbūt veicinājis dažādus soda mērus saviem līdzcilvēkiem; nesmuki, neētiski rīkojies kara laika apstākļos, veicinot vai pat piedaloties savas vai citas nacionalitātes cilvēku eksekūcijās, bet arī tikpat labi glābis, palīdzējis, slēpis un aizsargājis līdzcilvēkus, dalījies dzīves labumos, nešķirojot ļaudis radiniekos, tuvos, savējos vai svešajos; dzīvojis ar augsti humāniem mērķiem un ētiskiem uzstādījumiem. Kādas emocionālas katarses, izmisuma, bēdu un arī prieka, sajūsmas un lepnuma asaras un atklāsmes mēs tad varētu piedzīvot!
Pēdējo desmit-divdesmit gadu filmu mākslas tendences runā manam sapnim par labu.
Manuprāt, blakus tradicionāli ambiciozām un grandiozām laikmetu panorāmām un episkiem daudzvaroņu sižetiem ir filmas, kas kļūst arvien intīmākas, personiskākas. Viena cilvēka dzīve ar visām pretrunīgajām peripetijām, detaļām un bieži vien iracionāliem pagriezieniem ieinteresē un skar katru skatītāju, it kā viņš to vien būtu gaidījis, lai noskatītos vienu atsevišķu, ietilpīgu, traģiski un arī smieklīgi sarežģītu dzīvi. Nekonkretizējot varu tikai pieminēt, cik populāri un pieprasīti ir latviešu dokumentālo filmu stāsti par tēvu-baņķieri vai mākslas muzeja darbinieci, par kādu māti un matemātiķi, par režisoriem, pirmklasniekiem, māksliniekiem, pensionāriem un daudziem citiem.
Smalka filmas matērija
Nepateikšu neko oriģinālu, bet Gintam Grūbem un Jākam Kilmi noteikti nebija viegli atkost – kā izstāstīt, kā atvērt Ievas Lešinskas dzīves stāstu, kurš ir tikai daļa no vēsturiskā padomju konkrētībā iestādītā stāsta par cilvēku, VDK aģentu, vēlāk pārbēdzēju uz ASV, pēc profesionālās piederības spiegu, bet galu galā arī Ievas tēvu, Imantu Lešinski. Filmas nosaukumā jau ir apslēpta problēma – kurš te ir galvenais? a) Spiegs.... b) kurš mans tēvs.... vai apslēptais c) es, kas meita?(Apsteidzot raksta nobeigumu, atklāšu, ka abu režisoru veiksme ir tieši smalkā, meistarīgā manipulācijā ar skatpunktiem uz šo trīs varoņu kombināciju.)
No paša pieredzes zinu, ka šāda tipa filmām ir vēl viens noteicošs un ļoti svarīgs faktors – nepieciešams izvērtēt, par kuru no personāžiem ir saglabājies lielāks daudzums arhīva kinokadru. Un te nu skaidrs, ka par Imantu Lešinski, lai cik viņš arī būtu diskrēts personāžs, VDK aģents, augsta ranga darbinieks, pārbēdzējs, kas mainījis identitāti līdz pamatiem, vienalga, – par viņu ir vairāk dokumentālu liecību, nekā par viņa meitu, kuras dzīves re-konstruktors kļuva šis Tēvs-Spiegs. Tāpēc
nepieciešamība izmantot aktieru kadrus, izspēlēt foto vai atmiņās saglabātus notikumus vai stop-mirkļus kā spēlfilmas epizodes, ir nevis estētiska iegriba, bet nepieciešamība ar kino līdzekļiem veidot stāstu.
Lai gan formāli epizodes ar aktieri Tēvu (Jānis Kaijaks), aktrisi Rasmu (Dace Vite) un jauno aktrisi Ievu (Elizabete Balčus) ir sižetu papildinošas, t.i., sacerētas neesošo un arī neiespējamo dokumentālo kadru vietā, tomēr risinājums ar pašas Ievas klātbūtni daudzos kadros, kā arī neslēpti inscenējuma taisīšanas momenti rada smalku psiholoģisku atmiņas materializēšanās procesu. Te ir epizodes ar “Tēva dusmām”, “diskotēka ar FIB aģentiem”, “satikšanās lidostā”, “sapnis par Rīgu” un, protams, “Tēva bēres”, kurās piedzimst emocionālā attieksme. Tieši šīs mākslīgās epizodes skatītājam dod virzienu nojausmai, ko filmas galvenā persona Ieva varētu redzēt, just vai noliegt atmiņu rekonstrukcijā. Smalka ir filmu mākslas matērija!
Lai arī cik lielā mērā šādam personiskam stāstam noteicošais faktors ir intonācija un personas pozīcija pret dzīves notikumiem, tomēr vēl jo svarīgāks ir formveidošanas paņēmiens, struktūra, proporcija starp galvenās personas naratīvu un spēles elementiem. Aktieru epizodes rada metaforiski tēlainu emocionalitātes vilkmi, turbulenci, lai stāsts kā lidmašīna paceltos gaisā visiem par izbrīnu un sajūsmu.
Šī lidmašīna ar nosaukumu Spiegs, kurš mans tēvs ir pacēlusies gaisā un labi lido. Talants, uzņēmība, skaidri mērķi un
droši vien arī Ievas dzelžainā apņēmība pašai sev noskaidrot kaut ko par savu likteni un godīgi to izstāstīt, ir dzinējs, kas velk.
Filmas stāsts un forma uzbūvēti tā, ka skatītājam ir aizraujoši un intriģējoši gan sekot tiešajam, lineārajam stāstam, gan tajā pašā laikā turēt uzmanības lokā neizteikto, neizstāstīto, tikai nojaušamo. Iedarbīga ir arī Ievas Lešinskas (varbūt sarežģītajā liktenī noslīpētā) maniere runāt īsiem teikumiem un vērīgi sekot precīzai palīgvārdu lietošanai, un bieži vien tieši tie izsaka jēgu.
Piemēram, filmā tikai kā nojausma pavīd Ievas vecāku agrās jaunības rīcība – iesaistīšanās VDK spiegu taisīšanas procesā. Mēs it kā uzzinām, ka Ievu taču bijis paredzēts audzināt kā spiegu ģimenes bērnu, un Rietumvācija bija VDK Latvijas nodaļas interešu lokā. Pie cita notikumu scenārija Ieva Lešinska būtu Rietumvācijā aktivizēts spiegs-bērns-pusaudzis-jauniete. Un tad pie viņas vai, precīzāk, pie visas ģimenes uz Rietumberlīni brauktu latviešu mākslinieki, dzejnieki un kultūras darbinieki…
Noslēpumainākais filmas varonis ir Ievas māte, Imanta Lešinska pirmā sieva, kuras sadarbība ar Latvijas VDK ir tikai mazliet nojaušama, bet, zinot vēsturiskās konsekvences, nav apšaubāma. Arī viņas traģēdija, kuras radītāja nav gluži viņa pati vien, ir bēdu pilna, bet arī konsekventa līdz nelabumam. Un cik daudznozīmīgs ir iespaids, kā Marta Lešinska emocionāli runā par meitu un meitas atsvešināšanos, bet ne vārda par savas dzīves smagākajām kolīzijām – būt mūžīgi atkarīgai no slepeniem VDK cilvēkiem. Ko maksā notikums ar čekas inspirēto vēstuli meitai uz ASV – tā tika rakstīta privāti, bet publicēta Dzimtenes Balsī! Un, nojausma, ka Lešinska nodoms pāriet citu saimnieku kalpībā, bet darīt to tikai, tad, kad meita Ieva ir līdzās, – vai tas nav racionāls mērķis paglābt meitu no... (jā, no kā tieši?!).
Katrs par sevi
Es jau diezgan sen izlasīju Lešinska manuskriptu Kalpības gadi. Man toreiz radās stipri šķībs, slikts iespaids par šo cilvēku. Un ne jau tikai formāli, ne tikai tāpēc, ka viņš bija čekists. Savas dokumentālās filmas Uz spēles Latvija veidošanas laikā intervējot bijušo prokurori, 90. gadu īpašo VDK lietu pētnieci un izmeklētāju Intu Stabulnieci, es jautāju Stabulnieces kundzei, kas, viņasprāt, dzina jaunus latviešu censoņus kalpot VDK jau no Otrā pasaules kara beigām?
Kāds mudinājums varēja iedarboties, lai savu dzīvi pakļautu skaidri nolasāmai elles mašīnai? Stabulniece padomāja tikai īsu mirkli un pārliecinoši teica - “Varaskāre!”
Lešinska grāmatā varaskāre nāk ārā no tekstiem gan par kolēģiem čekistiem, gan par latviešu inteliģenci, gan Latvijā, gan ārzemēs, kur tā, pēc Lešinska domām, trīcēja no saskares ar VDK. Viņa stils ir kaitinoši robusts, bet viņš ir gudrs VDK darbinieks. Ziniet, varaskāres veiksmīga realizēšana dod pamācošu priekšstatu par citu cilvēku domu gaitu. Un filmā arī aiz iedomīgā nekontakta ar meitu var rekonstruēt varaskāru veci, kurš kā pats Dievs rada otru dzīvi sev, meitai un otrajai sievai (kura laikam gan vienīgā to novērtēja ar labpatiku).
No filmas man palicis prātā, kā Ieva atstāsta jauno vārdu izvēli slepenajai dzīvei ASV, Ohaio štatā. “Būsim Dornu ģimene! Līdz nāvei...” Un varbūt liktenīgā Imanta Lešinska iegriba noteikti piedalīties Rietumu latviešu sabiedriskajā kustībā, oponējot padomju režīmam, arī ir ambīciju un varaskāres izpausme. Filmā nojaušams, cik ļoti Lešinskis gribēja justies nozīmīgs, svarīgs, ietekmīgs.
Kā jau biogrāfiskai filmai pienākas, Ievas Lešinskas dzīvesstāsts ir lineārs, no pagātnes uz šodienu. No zīdaiņu ratiņiem Maskavā līdz abu vecāku nāvēm un brīvai Latvijai. Un tomēr
pārdomātas montāžas dēļ (montāžas režisors Armands Začs) nepamet sajūta, ka patiesībā filmas stāsts ir Ievas kā caur brikšņiem brienošās atmiņas ceļš. Ka sākumā viņa atceras primitīvas, virspusējas lietas, un tad arvien tālāk dziļumā.
Un beigās, lai gan tas paliek neizteikts vārdos, nobriest smaga doma par tēva Imanta Lešinska nelietderīgi padomju čekai atdoto pirmo dzīves periodu un pārāk niecīgo, paša gribas un iedomības sataisīto otro dzīves periodu, kurš par vāju, lai atsvērtu vai līdzsvarotu to pirmo. Montāžas veiklās pasāžas un precīzi nomērītās pārejas no emocijas uz informāciju un atpakaļ emocijās, arī pārdomāts mūzikas celiņš rada vieglu, bet ne pāri slīdošu filmas uztveres ritmu.
Pretēji manam sapnim par utopisko latviešu masveida atklātības kustību, studijas Mistrus Media filma Spiegs, kurš mans tēvs sanāk pirmā Latvijas filma par svarīgu padomju režīma personu šādā nomenklatūrā (tās pašas studijas Simtgades filma Lustrum tomēr ir citā rakursā uztverama). Ir jau dzirdēti pārmetumi, ka filma ir vairāk par Lešinska meitu Ievu, nekā par tēvu, VDK aģentu. Atzīšos, es arī gaidīju mazliet vairāk VDK virtuves smakas. Bet tad atcerējos savas impresijas, strādājot ar VDK arhīvu filmai Uz spēles Latvija, atcerējos vairākas fotogrāfijas ar VDK darbinieku grupu portretiem. Skatījos viņu sejās un neviļus domāju – droši vien visiem viņiem ir sievas, vīri, bērni, intereses ārpus darba...
Stūra mājas, šķiet, ceturtajā stāvā es atradu istabu, kura neapšaubāmi bija darbinieku algu kase ar seifu, lodziņu sienā un blakus gaiteni, kurā čekisti stāvēja rindā pēc algas.
Un mana fantāzija veidoja čekistu ikdienas dzīves ainas, kurās varēja ietilpt arī prieki par nopelnīto, rūpes par bērniem un viss cits.
Lai arī Kilmi un Grūbes filmā mēs samērā maz uzzinām par Imanta Lešinska motivāciju nodzīvot savu dzīvi tā, kā viņam tas sanācis, toties mēs stundu un divdesmit divas minūtes redzam procesu, kā Ieva Lešinska atkabinās no tēva likteņa. Ar skaidri nolasāmu ziņu, ka katra dzīve ir atsevišķa un katrs ir vērtējams pats par sevi.
“Sarkanais mežs” ar ambīcijām
Latviešu dramaturģiski aizraujošajiem dzīves stāstiem par labu runā arī negaidītu, bet pelnītu popularitāti ieguvušais TV seriāls Sarkanais mežs. Seriāla sižets ir pilnībā balstīts dokumentālos notikumos, reālos likteņos un arī ar Ļeņina ordeni apbalvotās PSRS drošības sistēmas pirmrindnieces, Latvijas VDK nodaļas spožajām dienām tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām.
Veicinot seriāla reitingus, arī es rūpīgi skatījos sēriju pēc sērijas, priecājoties par daudzām labi nostrādātām TV produkta sastāvdaļām.
Tā kā pats savu filmu un sava dzimtas stāsta dēļ esmu rūpīgi pētījis šo laiku, es pat pārāk labi pārzināju notikumus un personāžus, uz kuriem seriāla scenāristi, producenti un režija balstīja sižetu, - es biju tas skatītājs, kurš var no galvas nosaukt, no kuras VDK krimināllietas viens vai otrs personāžs lien uz ekrāna. Un tad vienu brīdi aiz realitātes atspulgiem es sāku nenovēršami redzēt „labi sanaglotas dramaturģijas” plānojumu.
Saprotiet pareizi, tīrā, sterilā, laboratoriskā vidē labi sanaglotai dramaturģijai nav ne vainas. Tu skaties un priecājies, cik veikli ar mezgliņiem un mākslīgiem piņķeriem apaudzētais sižets tek kā valdziņš. Bet tad tu ieraugi Sarkanajā mežā – nu, tikai piemēra dēļ! – epizodi, kurā vēl nenobriedušā mežabrāļa sieva dzemdē bīstamos apstākļos, un tev atmiņu dzīlēs iznirst daudzi sižeti (kaut vai hrestomātiskie Septiņpadsmit pavasara mirkļi!), kuros dzemdības un zīdainītis kļūst par spriedzes katalizatoru un vismaz divas turpmākās sērijas radīs satraukumu… Man šāds mezgliņš paģēr domāt par to sanagloto dramaturģiju.
Es zinu, man iebildīs, ka mežabrāļu sievas arī dzemdēja, un ne tā vien, bet kolīzijas arhetips traucē kā nepareizi izvēlēts konstrukcijas mezgls. Viņā nav brīnuma un pārsteiguma.
Kontekstā ar spiega Lešinska sāgu nevaru nepateikt, ka zināma radoša ambiciozitāte un sava veida varaskāre seriāla autorus tomēr aizveda pārāk tālu no sižetiskās un cilvēk-būšanas psiholoģijas zelta bedres – no vēsturiski patiesiem dokumentāliem stāstiem. Šī raksta robežas neļauj man uzskaitīt tās reālās detaļas un nolasāmās motivācijas, kas spīd cauri vēstures dzeltenīgajiem dokumentu papīriem, tikai viens piemērs. Angļu izlūkdienesta MI6 Austrumeiropas pretizlūkošanas nodalas vadītājs, vēsturiski apzīmēts kā laikabiedriem zināms alkoholiķis, Aleksandrs “Sandijs” MakKibbins (seriālā – Juris Kalniņš), kuram angļu slepenā dienesta hierarhijā bija tikai viena, bet neapšaubāma prioritāte – viņš bija vēl cara laikā dzimis Tallinā, jauktā ģimenē, un no bērnības zināja krievu valodu.
Ar to viņam kolēģu acīs pietika, lai daudzus gadus britu SIS (Secret Inteligence Service) dienestā turētu līderpozīcijas ar Krieviju un Baltiju saistītā nodaļā. Visiem latviešu jaunizceptajiem aģentiem, kuri no Londonas MI6 caur vācu ostu Ķīli ar Lursen vai citām ātrlaivām nonāca Latvijā, jau pirmajās stundās kļuva skaidrs, ka MakKibbins & Co par pēckara PSRS un jaunokupētajām Baltijas valstīm nezina neko un aģenti nokļuvuši noziedzīgi paviršā, neveiksmei nolemtā spēlē.
Manuprāt, interesanti un pretrunīgi ir karalaika latviešu emigrācijas vīri un viņu līderis Silarājs, kuru Sarkanajā mežā talantīgi spēlē aktieris Jānis Vimba. Bet domājot par šo sižeta aspektu, man liekas – vistraģiskākais moments ir Silarāja pārliecība un ticība (varaskāre!), ka viņš pārzina stāvokli PSRS okupētajā Latvijā, ka viņa kontaktpersonas ir drošas un darbojas pret padomju režīmu. Viņš nezināja un nepieļāva, ka liela daļa no draugiem un cīņu biedriem, kuri palikuši Latvijā, ir jau VDK rokās, samērā liela daļa no viņiem kļuva nodevēji, dubultaģenti vai ierindas stukači.
Pēc čekas dokumentiem var samērā droši izsekot stratēģijai un metodēm, kā pēckara VDK apmācīja, var teikt, ierīkoja dubultaģentus, provokatorus, čekas štata aktierus. Krimināllietu hronoloģija rāda, ka pirmie dubultaģenti bailīgi taustījās un netīros darbus darīja piesardzīgi, bet tad arvien vairāk atraisījās, tēlaini izsakoties – zaļi padzīvojās pa bunkuriem mežos. Iespējams, ka šādi viltus patrioti, feikie mežabrāļi bija aktiermākslā izcili, bet milzīga bija arī no rietumiem iesūtīto izlūku naivitāte, nesagatavotība un paļaušanās uz angļu u.c. izlūkdienestu autoritāti. Bet autoritāte kara laikā bija pazaudēta, nospēlēta, pārdota padomju izlūkdienestam (Kims Filbijs u.c. pārbēdzēji - sic!). Saprotu, ka seriāla sižetiskā ietilpība ir neliela, bet būtu prātīgi pēc iespējas saglabāt ar vēstures patinu apaugušos notikumus un vērot tos ar artistisku izbrīnu: “Tiešām tas notika tā!?”
Droši vien es uzvedos līdzīgi kā Miloša Formana filmā Amadeus kūrfirsts, kurš pārmeta Mocartam, ka tas lietojis skaņdarbā pārāk daudz nošu, –
es pārmetu Sarkanā meža autoriem pārāk daudz fantāzijas un tīši lietotas dramaturģijas stutes. Bet mani attaisno iemaņas brīnīties līdz sajūsmai par reālās dzīves paradoksiem, sižetiem, neizdomātiem konfliktiem un fantastiskiem cilvēkiem. Kā mākslinieki ar ambīcijām mēs varam paļauties uz savu, iespējams, labi trenēto radošo fantāziju dramaturģijas sacerēšanā, bet vai mēs tad nepadarīsim savas nedaudzskaitlīgās latviešu tautas pieredzi mazāk spilgtu, mazāk neparastu, vairāk standartizētu un tipisku? To var nedarīt. Ir iemesli.
