KINO Raksti

“...tā, ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...”

30.09.2016

30. septembrī 80 gadu jubileju svin izcila personība – kinokritiķis Miks Savisko, viens no Latvijas kinoprocesa profesionālākajiem urdītājiem, vērtētājiem un motoriem jau kopš 20. gadsimta 60. gadiem. Kino Raksti ar lepnumu piedāvā “Odu kinoviedajam Mikam Savisko”, kuru rakstījis cits spožs prāts, Mika Savisko draugs un kolēģis, kultūrkritiķis un mākslas zinātnieks Jānis Borgs. Par visu – par “padomju televīzijas klostera diētu” un leģendāro raidījumu “Kino un mēs” (ar iespēju noskatīties divas sarunas!), par tikpat leģendāro žurnālu “Māksla” un tā vēlāko reinkarnāciju “Māksla +”, par Mika Savisko “marabu stārķa eleganci” un citām svarīgām lietām.

1986. gadā, kad Miks Savisko tieši tāpat svinēja apaļu jubileju tikai četras dienas pēc Jāņa Streiča, abu jubilāru saruna tika publicēta laikrakstā “Literatūra un Māksla”, uz vāka liekot Andreja Granta fotogrāfiju.

Skaistuma bruņinieks

Bija laiks – Latvijā viņu pazina visi. Tagad – varbūt tikai vecākā puse. Tas ir īpaši viedais kino vērotājs un vērtētājs Mihails Savisko, kuru, tāpat kā daudzus Amerikas prezidentus, dēvē īsinātā vārdā. Tas ir mūsu Miks.

Nu šim goda vīram pienākusi cēla jubileja – 80. Ir uzsākts ceļš olimpiskās gadu augstienēs, kur nonāk garā mundrie un miesā spītīgie. Te nu reiz ir pamatots iemesls lūkot līdzības ar rērihiskiem gudrajiem, kas dižu kalnu ielokā sēž lotosa pozā un grimst domu dzīlēs zem kosmiski zvaigžņotā debesu kupola. Tur vairs nesniedzas ielejas iemītnieku kņada, tur valda miers un līdzsvars.

Taču realitāte savus varoņus reti ielaiž šādās patētiskās ainās. “La vie n’est pas du cinéma,” kā skan Mireijas Matjē jaukajā dziesmiņā Ciao, bambino, sorry. Un reālais Miks Savisko,  nepavisam kāds bambino, bet cienījams seniors, joprojām mājo Rīgas centrā tik vien kā sestā stāva augstumā vai arī vaļojas savā Jūrmalas rezidencē dzimto priežu ielokā. Un sen nav manīts nekādās guru lomās pazemīgu sekotāju lokā.

Un, kad tās debesu kupola zvaigznes naktī patiesi iezaigojas, viņš, visticamāk, uz sāna ielocījies Ilmāra Blumberga grafiskās zīmes - “pazemīgā cilvēka” embrionpozā, dus kāda sava jaunāka laikabiedra sarūpētas mākslas klasikas aurā. Tā ir līdzās pie sienas kārtā Fransuā Bušē gleznas kopija – Gaišmatainā odaliska jeb Luīzes O'Mērfijas jaunkundzes portrets.

Aiz pieklājīgā nosaukuma še atklājas Francijas karaļa Ludviķa XV mīļākās piecpadsmitgadīgā daile.

Darbs, par ko pats Džakomo Kazanova rakstīja šādi: “...viņš uzgleznoja to no dabas gluži kailu, un tā sanāca kā dzīva. Meistars atainoja to uz vēdera gulošu, ar rokām un krūtīm balstoties spilvenā un turot galvu tā, it kā viņa gulētu uz muguras. Izcilais mākslinieks uzzīmēja viņas kājas un gurnus tā, ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...”

Varbūt tā bijusi arī Fjodora Dostojevska Idiotā kņazam Miškinam pierakstītā atziņa, ka skaistums glābšot pasauli, kas tāpat Mikam līdzējusi celties spārnos uz virsotnēm? Lai gan, šķiet, neatradīsies tāds “labvēlis”, kurš šī romāna nosaukuma atbilstību varētu kaut kā saistīt ar Miku. Jo lielākā daļa no viņa draugiem un pat nedraugiem būs vērojuši šī cilvēka patiesās dailes alkas, tieksmi uz lietu harmoniju, taisnības un patiesības dziņu. Īpašības, kas patiesi vērta Miku perfekcionisma paraugā – gan amata prasmēs, gan zinību uzkrājumos, gan cilvēciskos izvērsumos. Tā, “...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...”, kā reiz jūsmoja lielais venēciešu mīlētājs, un ar viņu kāda gara radniecība Mikam veidojās pat niansētos sievišķības vērtējumos ar teju reliģiozu attieksmi. Sievišķīgums kā dievišķa atklāsme.

Visvarenais, šķiet, Mikam nākot šai saulē, būs noglāstījis viņa galvu un iedevis karaliskas gudrības dzirksti, kas viņa dzīves un darba mūžā tūkstoškārt vairojās kā brīnumsvecītes uguņošana,  tik daudziem par prieku un kopīgu labumu. 

Un tik daudziem še būtu sakāms savs par Miku vēstījums,

ar viena dimanta slīpējumos vēl neapkoptiem dažādu šķautņu rakursiem, gaismas uzplaiksnījumiem un krāsu mirdzumu.

Šeit tikai dažas atmiņu lauskas, tikai viena līdzgaitnieka liecinājumos, kas norāda uz vēl neapgūtu Mika panorāmu atklāsmes iespējām daudzu citu laikabiedru skatījumos. Un atskata perspektīves dēļ visnotaļ pagātnes formā “bija”, kas nekādi neapšauba meistara Mika Savisko aktuālo esību un vitalitāti. Bija, ir un būs. ...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...

Kino un mēs

Mans Miks Savisko sākās ar Kino un mēs. Tas bija īpaši populārs Latvijas televīzijas raidījums, kas regulāri rādījās zilajos ekrānos laika posmā starp 1971. un 1991. gadiem. Tātad – gan padomju impērijas stagnācijas un norieta laikmetā, gan arī Gorbija perestroikas un III Atmodas pacēlumā. Miks Savisko bija šīs programmas galvenais veidotājs un magnētiski fascinējošs vadītājs.

Padomju televīzijas klostera diētā šie viņa raidījumi līdzinājās ilgi kārotam intelektuālam desertam.

Tie bija mazi svētki, uz kuriem ļaudis vakaros steidzās, liekot malā visas citas darīšanas. Taisni brīnumaini – magnēts televizora ekrānā nebija, kā ierasts, futbola vai hokeja mačs, vai visu iecienītā daiļslidošana, vai Septiņpadsmit pavasara mirkļi ar Štirlica brīnumdarbiem, bet gudra cilvēka sarunas par “vissvarīgāko mākslu”.

Pirmais raidījums “Kino un mēs” 1971. gada decembrī, pirmā raidījuma viesis – komponists Raimonds Pauls. Fotogrāfijas otrā pusē ar Mika roku rakstīts “Raimondam un man pa 35 gadiem”.
Arī es, allaž sevišķa notikuma priekšnojautās, Kino un mēs raidīšanas reizēs iekārtojos sava necilā, koka korpusā ieveidotā televizoriņa Rekord priekšā. Viss līdzinājās ierastajiem Amerikas Balss vai BBC vakara klausīšanās seansiem, lai arī Kino un mēs tomēr bija pavisam legāls pasākums un notika daudz retāk – reizi mēnesī. Kino un mēs programmās, tāpat kā aizjūras radioraidījumos, vienmēr varēja sagaidīt kaut ko negaidītu, kontraversālu, še gan Ezopā valodā izteiktu un slēpti disidentisku; visas programmas bija ar paaugstinātu intelektuālā skābekļa devu bagātinātas.

Raidījumu allaž ievadīja mundrs kinoklips ritmiskas mūziciņas pavadībā – melnbaltajā ekrānā dejoja Dzigas Vertova filmas Cilvēks ar kinoaparātu (1929) fragmentu montāža, ko bija sarūpējis mūsu dokumentālā kino meistars Ansis Epners. Klipā jaudās kaut kas no konstruktīvistu estētikas, pat kaut kas dadaistisks. Un šāda uvertīra – neraugoties uz paša Mika Savisko nereti pausto atturību pret modernistu formas piruetēm; viņš pozicionējās kā tradicionālists un deva priekšroku skaidri nolasāmiem humānistiskiem vēstījumiem.

Reizēm Miks ironiski atsaucās uz paša Ļeņina vēl Lielā Mēmā laikos pausto cildinošo frāzi par kino kā “vissvarīgāko mākslu” – tālab arī viņš esot tās izpētei pievērsies.

Un šīs frāzes dēļ kino padomijā patiesi ilgi tika vērtēta kā galvenā māksla, jo esot neparasti iedarbīgs ideoloģiskais ierocis. Teju stiprāks par presi. Kamēr neuzradās televīzija. Miks šos visus ieročus iemanījās apvienot trejstobru spēkā un vērst pavisam citā, gluži nepadomiskā virzienā. Un tik hipnotiski, ka pat cenzori lāga nevieda mosties modrībā.

Protams, runas un intervijas ar režisoriem, aktieriem un ieskati to filmās še vijās kā kupli apiņi kinolietu mastos. Bet pēcgaršā visiem palika atklāsme, ka spriests patiesībā ir par lielo dzīvi, kādu mēs tagad un šeit pieredzam, par taisnību un netaisnību, par cilvēcību. Par lietām, kas stāv tālāk aiz tekošajām ideoloģijām. Par universālā humānismā balstītām vērtībām. Un šāda nešķiriska vispārība tolaik oficiālos līmeņos visnotaļ tika nievāta un apkarota.

Bet tā jau arī bija Mika maģija – prast iziet cauri liegumu sienām. Gluži kā Volfs Mesings.

Un, ja pētītu daudzos faktorus, kas gatavoja augsni Atmodas norisēm Latvijā, tad Mika Savisko Kino un mēs noteikti būtu viens no tiem. Bez demonstratīvas politiskas rosības viņam itin klusi izdevās pārlādēt sava ieroča aptveri ar pavisam citu munīciju – ar Brīvības ideoloģijas patronām. ...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...

Raidījuma “Kino un mēs” studijā Latvijas kino lielmeistari – Jānis Streičs, Gunārs Cilinskis, Vija Artmane, Eduards Pāvuls un Miks Savisko.

Miks kā “mākslinieks”

Bet reālais un taustāmais Miks Savisko man sākās līdz ar žurnālu Māksla. Kaut kad 70. gadu nogalē šo rindu autoram laimējās iesaistīties tolaik pilnīgi elitārā izdevuma redakcijas darbā. Iesākumā tas notika pie komponistu dzīvojamā nama iekārtotā paviljonā Eduarda Smiļģa ielā. Tad drīz vien visi žurnāli un avīzes tika apvienoti jaunuzceltajā Preses namā, un žurnāls Māksla tur iekārtojās 15. stāvā ar pasakainu skatu no putna lidojuma uz oficiālo Rīgas panorāmu. Gluži kā uz konfekšu kārbas vāka – tikai vēl skaistāk un nemitīgās dabas mainības dēļ daudzveidīgāk, emocionāli aizgrābjošāk. Kas nereti rosināja uz pašaizliedzīgu kavēšanos vakara virsstundās.

Šo pirmo un vienīgo Padomju Latvijas mākslas žurnālu no 1959. gada līdz 1985. gadam taisnīgi vadīja mākslas zinātniece Ilga Kreituse, bet Miks Savisko žurnālā veica kino, foto un arhitektūras nodaļu redaktora uzdevumus. Vissaviļņojošākā, šķiet, bija ņemšanās ap foto nodaļas aktivitātēm – jo slavenie  Latvijas fotomākslinieki še piedāvāja daudz ko formas ziņā avangardisku, un arī šo to tādu, ko tagad uzskata par padomjlaikos neiespējamu, gauži maldīgi uzskatot, ka tas bijis aizliegts. Piemēram, sieviešu kailfoto jeb akti. Šajā jomā Mikam piederēja eksperta autoritāte un viņš arī to dāsni attaisnoja. Jāpiebilst – ne bez redakcijas kolektīva entuziastiska atbalsta.

Pat ja tekošajā numurā iegadījās tikai ainavu fotogrāfs, arī šādā situācijā kāda akta klātbūtnes jautājums tika risināts principiāli pretpuritāniski un ar nerakstīta likuma spēku – žurnāla III vāks vienmēr piederēja sievišķi plikai fotodailei.

Jeb, kā Miks tīri bībeliski par to teica: “Lai top mūsu dienišķais pups!” (šādi pilnībā apgāžot visādus mūsdienu pretpadomju izdomājumus, ka seksa mums nav bijis... Viss bija – tā, ...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...)

Miks – sabiedrības dvēsele

Ap Miku Savisko centrējās arī žurnāla Māksla kolektīva sociālā dzīve, kas parasti iesākās pavēlākā rītā, ap pulksten desmitiem vai vienpadsmitiem, un to noteikti ievadīja Preses nama plašās kafejnīcas apmeklējums. Padomju tikumi tīkami neliedza dienu iesākt ar intelekta iesildīšanu – kafiju še parasti papildināja gruzīnu trejzvaigžņu konjaciņš, kādas citronīša šķēlītes un smēķa dūmos tītas sarunas ar kolēģiem, autoriem, Preses nama līdzgaitniekiem… vai pašam ar sevi.
Kad paātrināti sāka apmirt Kremļa genseku paaudze, Maskavas varu piemeklēja disciplīnas un pretalkoholiska puritānisma lēkmes.

Tad arī Preses nama kafejnīcās, ja pirms pulksten trijiem kādam sakārojās kā grādīga, biznesīgi domājoša bāra dāma varēja pajautāt: “ Jums kafiju vai “kafiju”?”,

ar otro saprotot kafijas tasē ielietu melno balzāmu, ko jaunie likumi nu prasīja pielietot tikai pēc pulksten trijiem. Zīmīgi, ka tas attiecās arī uz smaržu un odieru veikaliem, kur parādījās uzraksti: “Parfīma dzērienus pārdodam tikai pēc pulksten trijiem”. Toties Preses nama bāra plauktos uzradās nekad neredzēti dzērienbrīnumi – īsti skotu viskiji. Ļaudis mēļoja, ka atbilstoši partijas paaugstinātā morāliskuma tikumiem nu tiekot iztīrītas cekas un valdības specnoliktavas un specbufetes, nu visur būšot vienlīdzība. Līdzsvaram arī preses kioskā sāka tirgot īstas slikto Rietumu avīzes – dažas, biezas un skarbi dārgas.

Miks Savisko smēķē leģendārā situācijā – Jura Podnieka filmas “Vai viegli būt jaunam?” (1986) un citu Latvijas dokumentālo filmu programmas izrādīšana Berlīnes kinofestivālā, uz bildes malas ar fotogrāfijas autora Herca Franka roku rakstīts autogrāfs un “R-Berlīne, ‘88”.

Žurnāla Māksla kolektīva vairākumu saliedēja absolūta smēķētāju mafijas diktatūra, un Miks šajā jomā bija īstens Krusttēvs. Viens no dominējošiem ķēdes pīpmaņiem, kurš īpaši raženi kondensēja apkārtējo gaisa masu dūmāju miglājos – substancē, kas it kā labvēlīgāka radošajiem procesiem. Man šķiet, tās biezenī tinās arī Mika askētiskā slaiduma noslēpums, kas bija pamatā gan viņa dendija stājai, gan salona lauvas iznesībai, gan marabu stārķa elegancei. Mika ārējais veidols man vienmēr uzmācīgi pārklājās ar amerikāņu kinoaktiera, dziedātāja un dejas ģēnija Freda Astēra gaisīgo tēlu ...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...
Diemžēl nekad neredzēju Miku dejojam, un arī neko līdzīgu Džindžerai Rodžersai viņam līdzās.

Jo Miks sabiedrībā allaž pats bija solists, viņš uzstājās ar virtuozu vārdu stepu – tas gudrais runas vīrs, kam ir ko teikt.

Un tas fantastisku “iz dzīves stāstu” teicējs. Viņa krājumos to bija maisiem un stundām daudz. Aizrautīgi un ar izteiksmi, kā to dažkārt arī makšķernieki piekopj. Prātā palikuši daudzi Mika vēstījumu bloki – par viņa krāšņo dzīves posmu Gruzijā, kur vēl jaunākos gados bija ieprecējies, vai par ceļojumu kopā ar citiem padomju kinoviedajiem uz Ziemeļkoreju vēl biedra Kim Ir Sena valdīšanas laikā. Un kā tur notikusi tikšanās ar korejiešu kinovediem, ar kuriem iepazīstināti padomju puses kolēģi – bet ne gluži ar visiem. Kompānijā nomaļāk grozījušies daži vīreļi pelēkos uzvalkos. Kad jautāts, kas tie tādi, korejieši atbildējuši: “...а-а-а, это тоже киноведы...” [“…ā-ā-ā, tie arī ir kinozinātnieki…” – Red.].

Ilustrētā žurnālā “Koreja” publicēta reportāža par PSRS Kinematogrāfistu savienības delegācijas vizīti Korejas Tautas Demokrātiskajā republikā. Reportāžas pamata saturs – padomju biedru iespaidi par nupat redzēto filmu “Korejas zvaigzne”, kas veltīta “lielajam vadonim, biedram Kim Ir Senam”.

Mikam atbilstošos gadījumos vienmēr atradās arī kāds didaktisks pastāsts vai trāpīgs citāts iz “biedra Staļiniņa” laikiem, un tas dažkārt pamācoši kontrastēja ar aizvien pieaugoši liberālākajām izlaidībām apkārtējo domās un darbos. Ar skarbā boļševisma atgādinājumiem Miks it kā kompensēja savu noturīgi bezpartejisko nostāju, kas padomju redaktoru vidē bija retums. Uzņemoties viegli ironisku pseidostaļinista lomu, Miks varēja droši atļauties teikt klātesošajiem PSKP biedriem – “jūsu partija”. Un, kad apsīka arī šīs runas, nāca laiks piparotām politiskām anekdotēm, kuru pastāstos Miks arī bija “pirmais puisis sādžā”. Protams, tās lielāko tiesu centrējās ap biedru Leonīdu Iljiču Brežņevu, kura pieminēšanai redakcijā izdomāja mīļvārdiņu – Ļuļiks.

Anekdotes Miks parasti ievadīja ar vārdiem: “Mīlīši, vai zināt, ko šodien tramvajā viens nelietis teica?”

Tā bija tāda kā maģiska formula, adresēta hipotētiska Lielā brāļa modrajām ausīm, un norobežoja stāstītāja lojalitāti no anekdotes pretpadomiskā vēstījuma. Redakcijas vidē šādai teatrālai piesardzībai gan bija gluži dekoratīva loma, jo tā vai citādi muti palaida katrs – un šis fakts atkal apgāž mūslaiku iedomu, ka tolaik viss bijis neganti liegts un tumšā pagrīdē iedzīts. Savējo lokā šāda atļaušanās pat piederēja pie labā toņa, bija kā savstarpējas uzticēšanās zīme, tomēr plašākā publiskajā vidē ikvienam lieti derēja ieslēgt paškontroli un auto-cenzoru – visnotaļ savas turpmākās labklājības dēļ.

Kad beidzot visas runas apsīka, dzimtais Mākslas kolektīvs, dūmos ietinies, sēdās pie arhitektes Martas Staņas dizainētā kvadrātgaldiņa un fanātiski nodevās zoles kāršu spēles stundai.

Tikai tad visbeidzot sekoja sporādiski intensīvs darbu darbs, kas reizēm pārauga pat histēriskās šturmēs līdz nakts tumsai – atkarībā  no četras reizes gadā (vēlāk – sešas) iznākošā žurnāla gatavības fāzes. Tālab nu nekādi nevar apgalvot, ka redakcija vien dīki vaļojās. Lai arī darba režīms patiesi bija komfortabli vaļīgs – tāds, kas savas neatkārtojamības dēļ aizvien jundī saldsērīgas nostalģijas viļņus un grūtsirdīgas nopūtas. Skaista bij' jaunība, tā nenāks, nenāks vairs...

Raidījuma “Kino un mēs” studijā – režisors un operators Juris Podnieks.

Kā rūdījās latvietība

Darbu rosības mutulī Miks Savisko papildus saviem redaktora pienākumiem pildīja arī zinošākā latviešu valodas korektora un stilista uzdevumu. Īpašā vērība attiecībā uz valodas kultūras uzturēšanu cēla žurnālu Māksla latvietības etalona godā, un tas nu vislielākajā mērā bija tieši Mika Savisko nopelns. Arī šo rindu autora dažādo rakstu tekstos – ja nu tur kas reizēm labāk padevies, tas arī ir neticami pacietīgā latviešu valodas guru Mika Savisko veiktā ilgstošas slīpēšanas darba iznākums. Jāatzīstas gan, ka pašā latvietības kopšanas norisē un apstrādes aktīvajās fāzēs tās subjektam, proti – man, Miks rādījās kā tāds Spānijas katoļu inkvizitors Izabellas un Ferdinanda viduslaikos. Nebūt ne gaiši – jo pretī viņa latviskajiem centieniem tika likti sīksta ķecera maldi un spīts, līdz kamēr antigramatiskā nejēgas spirināšanās pārvarēta, analfabētisma dēmoni galīgi izdzīti un tumsas sēkla izravēta...

Lielākās gaudas, piemēram, sekoja atklāsmei, ka latviešu valodā neeksistējot vārds “rozā” (saskaņā ar visām oficiālajām vārdnīcām),

un ka nekādi nedrīkstot likt uz burta “o” garumzīmi, kā to mana anarhistiskā izpratne kategoriski pieprasīja. Bet Miks tikai ievilka smēķa dūmu un mīļi teica: “Tu neuztraucies. Tā viš i’, un tur neko nevar darīt...”

Vēlāk, atjaunotās Brīvības iesākumgados, šai ziņā Mika mācībām ne reizi vien atspēlējos un no sirds izrakstījos – “ro-o-o-zā!”, un palaidu tautā veselu spietu citādu valodas ģeķību. Jo brīvības gars piemeklēja arī latviešu gramatikas ganības, un tādā mērā, ka nu teju jābļauj – kaut Miks jūs visus piemeklētu! Bet vai nav par vēlu?

Reiz iepazinu kādu sevišķi patriotiski noskaņotu tālzemju tautieti, kas visās latvju problēmās vainoja “sasodītos krievus” un reizēm brīnījās par manu netautisko toleranci un krietni selektīvāku attieksmi šajos jautājumos. Kā savu pretargumentu stiprāko trumpi izcēlu cienījamo kolēģi Miku, kuram pasē lai arī rakstīts “krievs”, tomēr viņš de facto domās, darbos un stājā vienmēr bija īstāks latvietis par jebkuru no visīstenākiem. Un tādā pakāpē, ka ikdienas saskarēs kaut kāds attiecību etnisks ietonējums nevienam i ne prātā nenāca. Šis Mika piemērs tolaik, šķiet, atvēsināja mana oponenta kareivīgo degsmi un viesa pat šaubu apēnotas pārdomas. Re, kā – viss nebūt nav tik plakans un melnbalts, kā komiksu bildītēs.

Miks Savisko 1986. gadā, Andreja Granta foto.

Ar latviešu valodu un vārda vērtībām Miks Savisko rīkojās līdzīgi godbijīgiem senlaiku juveliermeistariem, un arī pats savus rakstus auda kā Briseles mežģīnes – ilgi, mokoši, rūpīgi... ...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...

Kviksteps jauno laiku virpuļos

Un tad, pēkšņajā ceļā uz neatkarību, nāca arī 1991. gada juku laiki. Barikādes. Pučs. Preses namu ieņēma omonieši. Māksla zem kalašņikovu stobriem darboties atteicās. Patvērās kādā Ausekļa ielas namā. Krampjaini turējās uz ūdens. Līdz uzausa Brīvība un atjaunotā Latvija cēlās. Bet žurnāls pēc iekšēju peripetiju virpuļa no Mākslas vērtās par Mākslu+. Un līdz ar jaunajiem laikiem pacēlās staļinlaiku Kolchoznieku nama jeb Zinātņu akadēmijas augstceltnes augšās, ieviešoties mazā padomju laukstrādnieku viesnīcas istabiņā, kāda še reiz sociālistiskajās sendienās saulaini tika plānota.

Diemžēl Brīvības maisījums ar tirgus ekonomiku izrādījās daudz nedraudzīgāks par “vēstures mēslainē” gāztās LKP CK izdevniecības silto un garantēti nodrošināto paspārni. Mākslinieku minimalizētā redakcijiņa vēl sparīgi rosījās un jaudāja ietiekties pat jaunajā tūkstošgadē, līdz pienāca ekonomiskā bezizeja un treknais punkts. ...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...

No vecā, klasiskās Mākslas sastāva kā pēdējais mohikānis vai imperatoram uzticīgais samurajs še vēl joprojām bija palicis tikai Miks Savisko.

Un tieši viņš ir tas, kurš arī tagad nepadodas un uztur dzīvu Mākslas garu, ik gadu Ziemassvētkos pulcinot pie eglītes vecās gvardes censoņus, savējos, abu Mākslu redakcijām piederīgos ļaudis. Tad tur iet kā Kaķīša dzirnavās – galdā silti pīrādziņi, piparkūkas, citi našķi, un arī vecais labais konjaciņš, un joprojām vijas kuplais smēķa dūms... Un atkal kā no piebrieduša kamola ritinās nebeidzamais atmiņu pavediens, ko vēl pēdējie mākslinieki murrādami tin...
...ka acs še nevarēja vēlēties neko vairāk...

Sveiks lai dzīvo mūsu viedais Miks Savisko!

Mistisks P.S. - post factum:
Naktī pirms šī teksta nodošanas publikācijai tā autoram rādījās zīmīgs sapnis. Es ar baltu un neaprakstītu A4 formāta lapu žūksnīti rokās raiti dodos uz Vidzemes tirgus pusi.  Bet ceļš uz netālu esošo tirgu veda cauri bandītiskiem it kā maskačkas pusgraustu pagalmiem, ar divstāvīgiem sarkanu ķieģeļu un koka namiem, veciem šķūnīšiem, sagāztiem žogiem, ar nezāli aizaugušiem klajumiem, tumšām vārtu rūmēm...

Bezsaules gājiens ritēja baisa razbainieku uzbrukuma gaidās un trīsās par iespēju sajust nazi ribās.

Bet nekas nenotika, jo valdīja pilnīgs bezcilvēku tukšums. Par nu jau pienākušu tuvību tirgum liecināja rupji tēstie milzu tuneļi granīta klintīs, tad visbeidzot plašs smilšakmens kameru labirints. Tur parādījās vienīgā humānā būtne visā sapnī, smaidīga korejiešu sievietīte, it kā tūristu gide, kas manu gājienu uzmundrināja – izeja uz tirgus placi jau esot tepat aiz pāris pagriezieniem. Un patiesi – pazīstamais tirgus laukums ar visām būdiņām nu parādījās dienas gaismas godībā. Tiesa, atkal bez neviena cilvēka, pilnīga līdzība ar magritisku sirreālismu vai itāļu pittura metafisica tēlainību – baisu pilsētvides tukšumu briesmu ēnā.
Tikko bija beidzies lietus, viss bruģētais laukums ar lielām peļķēm klāts. Tās šķērsojot, atklājās, ka katrs nākošais ūdens slazds ir aizvien dziļāks. Visbeidzot, kaut kur starp būdiņām, vientulībā nez uz kurieni un nez kāpēc brienot un balto papīru žūksni virs galvas aizvien augstāk ceļot, attapos peļķē ar aukstu ūdeni līdz jostas vietai.
...ka acs še nevēlējās redzēt neko vairāk...
Tad es modos un atcerējos, ka tieši Vidzemes tirgu ietverošajā namā kādu laiku dzīvojis arī Miks Savisko.
Nu varam pazust sapņa tulkojumos...


Kino Raksti:
Papildinājums stāstam par Miku Savisko nāk no Latvijas Televīzijas arhīva – Jāņa Borga minētais “intelektuālais deserts”, “ar paaugstinātu intelektuālā skābekļa devu bagātinātas gudra cilvēka sarunas par vissvarīgāko mākslu” -, divi raidījumi Kino un mēs.

Komentāri

Edge
01.10.201622:40

"....Diemžēl Brīvības maisījums ar tirgus ekonomiku izrādījās daudz nedraudzīgāks........" =================================================================================================== Kā tādās reizēs izsakās - "paši pūta, paši dega". Smuku propagandisku bildīti par tirgus ekonomiku/kapitālismu "Māksla's" koļektīvs savā izdevumā bija uzzīmējis ..ka acs še nevēlējās redzēt neko vairāk... Vai tad redakcijas kolēģijas biedrs Marģeris Zariņš nepastāstāstīja par pieredzēto?

Armands
13.07.201711:15

Bez komentāriem...


Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan