KINO Raksti

„Bahs pret Covid”. Cilvēks pret struktūru

04.05.2022
„Bahs pret Covid”. Cilvēks pret struktūru

Režisors Ivars Zviedris radījis filmu par pandēmiju kā universālu struktūru un pabeigtu laikmetu ar savām attīstības fāzēm, autoram raksturīgo novērojošā dokumentālā kino stilistiku apvēršot kā labākajos "direct cinema" darbos.

Lai arī kovids nebūt nav beidzies (piemēram, daudzmiljonu pilsēta Šanhaja jau kopš marta jauna koronavīrusa viļņa dēļ piedzīvo cieto lokdaunu, bet Pekina atrodas jaunas mājsēdes priekšā), mūsu platuma grādos kopš šā gada 24. februāra par pandēmiju varam runāt tikai kā par pagātnes periodu, kurš tieši tādā pašā formā vairs nevar atgriezties, jo situāciju radikāli mainījuši kara apstākļi un bēgļu plūsma. Tāpēc Ivara Zviedra jaunā filma Bahs pret Covid, kurā savīti divi stāstījumi – Latvija kovida krīzes laikā un čellists Normunds, kurš spēlē Doma laukumā lai vai kādos apstākļos –, vispirms šķiet kā noslēgta laika kapsula. Zviedris savā filmā dokumentē pusotru gadu ilgu periodu, no 2020. gada marta līdz 2021. gada oktobrim, kas mums kā indivīdiem, to piedzīvojot, likās kā mūžīga Murkšķa diena. Taču, ieraugot tagad Zviedra filmā šo laika periodu  retrospektīvi kā kopumu, tas iezīmējas kā pabeigts laikmets ar savām attīstības fāzēm. Skatoties ar mūsu šodienas zināšanām, neizbrīna, ka režisors filmas stāstam punktu pieliek 2021. gada oktobra beigās, kad vīrusa dēļ mirušo skaits pasaulē ir pārsniedzis piecus miljonus cilvēku un Latvijā tiek sasniegts rekords vienā dienā no kovida mirušo skaita ziņā. Un kad, kā tagad zināms, ASV izlūkdienesti pirmo reizi sāka brīdināt, ka Krievija patiesi plāno iebrukt Ukrainā. Mūsu apziņā kroņvīrusa tēmu tagad nomainījusi kara tēma. Tāpēc arī es šajā recenzijā, runājot par kovidu, lietošu pagātnes formu, kas gan jau šajā rudenī var izrādīties nepareizā gramatiskā pieeja.

Kontekstu Zviedra filmai veido kovidlaika vizualitāte, kuru, neatkarīgi no izmantotā medija, radīja gan kino un TV profesionāļi, gan daudzi jo daudzi planētas iedzīvotāji, savus pandēmijas telefonfilmējumus ievietojot sociālajos tīklos. Lai spētu uzturēt sarkano dzīpariņu cauri visdažādākajiem kustīgajiem Covid-19 attēliem, iezīmējot šī perioda vizualitāti, turēšos pie kinoprofesionāļu devuma.

Kovidkino vēstures daidžests

Oberhauzenes īsfilmu festivāls jau pāris nedēļas pēc pirmā lokdauna sākuma 2020. gada pavasarī, sākot kartēt mājsēdes vizualitātes iespējas un to ģenealoģiju, par sava veida sākumu nosauca poļu videomākslas aizsācēja, avangarda mākslinieka Jozefa Robokovska īsfilmu Pa manu logu / Z mojego okna (1978-1999); tā ir divdesmit gadu garumā uzņemta divdesmit minūtes gara īsfilma, kurā režisors, izmantojot aizkadra komentāru, filmē un stāsta, ko redz pa savas deviņstāvu blokmājas logu Lodzā. Gar māju soļo dažādas parādes, braukā milicijas kontroles, ved suņus pastaigā vai zīdaiņus ratiņos, un kopumā divdesmit minūšu laikā, filmējot pa vienu un to pašu logu, Robokovskis sniedz ieskatu Polijas konkrētajā sociālajā un arī politiskajā realitātē. Līdz 90. gadu beigās skvēru režisora mājas priekšā aizbūvē ar pieczvaigžņu viesnīcu, un skaistā skata beigas nozīmē arī filmas beigas.

Lielu rezonansi izsauca irāņu kinorežisoru Sāras un Mohameda Rezas īsfilma Our Iranian Lockdown par dzīvi lokdauna laikā Teherānā, publicēta 2020. gada maijā. Lai arī primārais intereses rosinātājs bija iespēja uzzināt ko par irāņu ikdienu, filma uzrāda pirmā lokdauna vizuālos tropus, kas bija redzami arī daudzos citos vizuālajos materiālos: pamatīga roku un ābolu mazgāšana ar ziepēm, skafandros tērptas dezinficēšanas komandas pilsētvidē, attālinātās komunikācijas filmējumi, sēras par mirušu tuvinieku, svētki (div-)vientulībā.

Viena no pirmajām pilnmetrāžas dokumentālajām filmām par pandēmiju bija 2020. gada augustā ķīniešu disidenta un mākslinieka Ai Veivei Vimeo vietnē publicētā dokumentālā filma Coronation (nosaukums tieši tulkojams kā Kronēšana, bet apspēlē arī vārdu savienojumu corona un nation). Filmu galvenokārt ar saviem mobilajiem telefoniem uzņēmuši Uhaņas pilsētas iedzīvotāji, piedzīvojot pasaulē pirmo kovida lokdaunu, kas sākās 2020. gada 23. janvārī un ilga 76 dienas. Līdzās dronu filmējumiem, kuriem līdzīgi lokdaunu laikā tika uzņemti daudzās pasaules pilsētās (apstādināti vilcieni milzīgajā Uhaņas dzelzceļa stacijas teritorijā, tukšās autostrādes), filmā ietverti septiņi personīgās pieredzes stāsti, kas izgaismo Ķīnas valsts aparāta un birokrātijas apiešanos ar iedzīvotājiem šīs izņēmuma situācijas laikā.

Radās arī citi kinematogrāfistu veidoti pandēmijas dokumentēšanas projekti, taču atsevišķi no tiem (piemēram, kovida liecību apkopošanas platforma https://coronography.net) ir beiguši savu darbību; arī, piemēram, Apičatponga Vērasatakula vizuālās pandēmijas dienasgrāmatas vairs nav publiski pieejamas. Lai gan divus gadus likās, ka kovids ir epohu definējošs lūzuma punkts starp pagātni un pilnīgi izmainītu nākotni, tā dokumentēšana, vismaz no kinoveidotāju puses, šķiet izsmēlusi savas iespējas.

Kur problēma?

Bulgāru politologs Ivans Krastevs apgalvo, ka iepriekšējās pandēmijas tik ātri pazudušas no kultūratmiņas tāpēc, ka šajās situācijās nav ātri identificējamu ienaidnieku un varoņu, par tām ir grūti uzbūvēt labus stāstus, ko vēstīt nākamajām paaudzēm.[1] Arī kinozinātnieks Hanss Jirgens Vulfs, kurš izveidojis plašu sērgu filmu apkopojumu cauri pasaules kinovēsturei, izbrīnīts norāda uz to, ka līdz pat 50. gadiem pasaules kino spēlfilmu par pandēmijām gandrīz nav. Arī Vulfs šo dīvainību skaidro ar faktu, ka epidēmiju gadījumā nav iespējams definēt vienu konkrētu vainīgo, kas dramaturģisku apsvērumu dēļ ir absolūti nepieciešami. Katastrofu filmu žanrs uzņēma apgriezienus tikai 50. gados, Aukstā kara sākumposmā, kad ASV sabiedrībā valdošā kolektīvā paranoja šādā veidā tika sublimēta uz ekrāna.[2]

Atšķirībā no iepriekšējām pandēmijām, Covid-19 bija ne tikai medicīnisks, ekonomisks un sociāls, bet arī medijos plaši atspoguļots notikums. Mediji bija visuresoši – gan kā iedzīvotāju kontroles un masu novērošanas rīki, gan kā rūpju un atvieglojuma instrumenti.[3] Divus gadus pēc pandēmijas sākuma Eiropā, skatoties Ivara Zviedra filmu Bahs pret Covid, autora piedāvātie attēli ļauj ilgāk pakavēties pie abu minēto pētnieku izteiktajām aizdomām par pandēmijai raksturīgajām grūtībām piedāvāt jēdzieniskus stāstus.

Kovida dramaturģija

Hanss Jirgens Vulfs, runājot par pandēmiju attēlojumu kino, nošķir R vīrusus un D vīrusus. R vīrusi ir reāli, tie ir mediķu un virusologu pētījumu objekti, kas izraisa reālas slimības, bet D vīrusi ir dramaturģiska kategorija, kur vīrusu kvalitāti nosaka pēc to spējām radīt dramatisku attīstību dažādās populārās kultūras formās, tai skaitā filmās. D vīrusi izmanto R vīrusiem raksturīgos parametrus, taču tiem ne vienmēr būs ekvivalents sociālajā realitātē.[4] Frankfurtes Kino muzejā vēl līdz 22. maijam apskatāma katastrofu filmu žanram veltīta izstāde, kas izceļ šī žanra darbiem kopīgo dramaturģisko līkni – pirmie nelaimi vēstošie signāli, katastrofas sākums, kulminācija, laimīgā izglābšanās un neiztrūkstošais fināls, kas ietver optimisma pilnas cerības uz nākotni.

Lai arī izstādes uzmanības centrā ir spēlfilmas, dramaturģija nepieciešama arī dokumentālajā kino. Filmā Bahs pret Covid pirmās minūtes organizētas pēc spēlfilmām raksturīga principa, vēstījuma izejas situācijas definēšanai izmantojot Latvijas Radio Vakara pasaciņas raidījumu – Pasaciņu par korona vīrusu (to var noklausīties ŠEIT), kura omulīgajā un drošību sološajā Edmunda Freiberga balsī izstāsta par vīrusa ierašanos, bīstamību un iespējām no tā izvairīties. Tādējādi Vakara pasaciņa piešķir filmai to, ko attēli vieni paši nespēj panākt, – narativitāti, kuras minimālais nosacījums ir vismaz viena stāvokļa izmaiņas attēlojums[5], bet

pat montāžā līdzās nostatīti attēli ar cilvēku pilnu un pēc tam absolūti tukšu Doma laukumu jau tagad vairs nenes to afektīvo slodzi, kā tas bija 2020. gada pavasarī.

Filmā Bahs pret Covid izmantoti daudzi pandēmijas vizualitātes elementi, kas redzami gan augstāk minētajā Ai Veivei filmā, gan citur, – roku dezinficēšana, masku aizsegtas sejas, ārstu saģērbšanās aizsargtērpos, tukšas lielpilsētu ielas, kovidslimnieki slimnīcu gultās, attālinātās mācības, vientuļi svētki, no kovida mirušo bēres, antivakseru protesti u. c. Taču jau tagad, kad pandēmijas pieredzei pāri klājas aktuālāki notikumi, šo kadru unikalitāte un ar tiem saistītais afektīvais pārdzīvojums sāk piemirsties. Pandēmijas fiksējumi kļūst kailāki, jo tie vairs nedarbojas kā viegli saprotama lokdauna realitātes reprezentācija. Šķiet, ka Ivars Zviedris darba procesā ir labi apzinājies šo kovida attēlu slazdu, un viņa piedāvātā izeja no situācijas savā ziņā ir ļoti zviedriska. Filmu Bahs pret Covid viņš būvē uz savam režijas rokrakstam raksturīgajiem trim vaļiem – varoni, notikumu un laiku – sev raksturīgajā novērojošā dokumentālā kino stilistikā[6], bet, tāpat kā labākajos direct cinema darbos, šo stilistiku apvērš, dokumentālās realitātes filmējumus ar montāžas palīdzību komponējot arhetipiskā stāstā par pandēmiju.[7] Novērojošajam kino / direct cinema raksturīgais skatpunkts ir, it kā kinokamera būtu „muša uz sienas”; Latvijas Televīzijas Ziņu dienesta veidotās dokumentālās filmas Netīrā zona un Netīrā zona. Nāves pļauja (abas 2021), kas veltītas ārstu darbam Covid-19 nodaļās, ir šādas direct cinema minimālās izpausmes.

Taču Zviedris it kā līdzīgus filmējumus ir pacēlis virs ikdienišķā līmeņa, radot filmu par pandēmiju kā universālu struktūru ar to raksturojošajām vizuālajām iezīmēm un sociālām parādībām. Un čellists Normunds vairs nav tikai konkrēts čīgātājs kādā Doma laukuma nostūrī, bet gan cilvēks-modelis pandēmijas virpulī; ar viņa izjūtām un pandēmijas radītajiem pārdzīvojumiem identificēties spēj daudzi. Ar savu pieeju pandēmijai kā struktūrai Zviedra filma atgādina direct cinema klasiķa Frederika Vaizmena darbus, kuros pētītas dažādas institūcijas – Ņujorkas pilsētas bibliotēka (Ex Libris – The New York Public Library, 2017) vai Nacionālā galerija Londonā (National Gallery, 2014) u. c. Vaizmens tās fiksē, dokumentējot filmā visdažādākās funkcijas, visdažādāko tajās strādājošo profesiju ikdienu, un apvieno šos filmējumus ar apkārtējās pilsētvides un apmeklētāju reakcijām, uzrādot institūcijas vietu konkrētā sociālajā kontekstā.

Vienas kovida vizualitātes standartlietas Zviedra filmā gan nav – drona filmējumu. Un arī šo izšķiršanos varam traktēt kā tipiski zviedrisku – Ivars vienmēr ir maksimāli tuvu saviem varoņiem, lai vai cik bīstami tas reizēm būtu.

Atsauces:

1. Ivan Krastev. Man muss nicht reisen, um kosmopolitisch zu sein. Philosophie Magazin, 24.06.2020 https://www.philomag.de/artikel/ivan-krastev-man-muss-nicht-reisen-um-kosmopolitisch-zu-sein 
2. Hans Jürgen Wulff. Der Seuchenfilm. Epidemien und virale Infektionen im Film, 2020, https://mediarep.org/bitstream/handle/doc/15104/Berichte-und-Papiere_0194_20_Epidemiefilm_II_1930-2020_.pdf?sequence=4&isAllowed=y 
3. Laliv Melamed, Philipp Dominik Keidl. Pandemic Media: Introduction. Laliv Melamed, Philipp Dominik Keidl, Vinzenz Hediger, Antonio Somaini. Pandemic Media, 2020, 11. lpp. https://meson.press/wp-content/uploads/2021/01/9783957960092_Pandemic_Media.pdf 
4. Hans Jürgen Wulff. Populäre Modelle des Viralen im Film, 1.06.2020, https://pop-zeitschrift.de/2020/06/01/populaere-modelle-des-viralen-im-filmautorvon-hans-juergen-wulff-autordatum1-6-2020-datum/ 
5. Wolf Schmid. Narrativity and Eventfulness, Tom Kindt, Hans-Harald Müller (eds.) What Is Narratology? Questions and Answers Regarding the Status of a Theory, Berlin, 2003, 19. lpp. 
6. Zane Balčus. Ivars Zviedris: dokumentālais kino ir dzīvesveids, 2021, Latvijas kinomāksla. Jaunie laiki 1990-2020, 410. lpp. 
7. Jean-Luois Comolli. Der Umweg über das direct (1969), Bilder des Wirklichen. Texte zur Theorie des Dokumentarfilms, 1998, 219.lpp. 

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan vds sunucu al