KINO Raksti

„Dzīvīte”. Barontēva flešbeki

04.05.2021

Režisora Uģa Oltes pārdomas par Aivara Freimaņa filmu „Dzīvīte” pēc 32 gadu neredzēšanās.

„Hallo! Te Kino Raksti. Mums no drošiem avotiem ir pienākusi informācija, ka Aivara Freimaņa 1989. gada filma Dzīvīte esot viena no tavām mīļākajām filmām!” Tas nu gan ir šāviens tumsā, es nodomāju. Vai arī kaut kur un kaut kad esmu kādam izmuldējies, ka šīs filmas skatīšanos uzskatu par vienu no savām pirmajām seksuālajām pieredzēm.

Toreiz man bija 8 gadi un satumsušajā Ērgļu kultūras nama kinozālē mulsu, kad uz ekrāna milzīga un skaista baļļā mazgājās aktrise Indra Briķe jeb Krišjāņa Barona sieva Dārta Rudzīte. Vēlāk sirreāli kaleidoskopiskā sveču ielenkumā Krišjānis Barons viņu apskāva, tad viņa nobijusies un kautrīga gulēja gultā un lēni, lēni vēra ceļgalus! Šis kadrs iecepās manās sinapsēs uz daudziem gadiem (un seksuālo aktivitāšu zelta standartu – „misionāra pozu” – joprojām mēdzu saukt par mīlēšanos „Krišjānī Baronā”). Filmā tālāk sekojošo vizuālo poēziju ar Dainu tēva plaukstā sagrābto sievas krūti, kas pārvēršas par ābolu, gan biju aizmirsis, kaut toreiz šim pārdzīvojumam kinoteātrī atdevos veselas divas reizes.

Tādēļ Kino Rakstu piedāvātā misija – noskatīties filmu trešoreiz un pierakstīt tās uzšķiltās domas – nāca tieši laikā. Turklāt vienā laikā ar faktu, ka filma nupat atdzimst, tās operatora Valda Eglīša azarta sildīta, – atjaunota un tautās palaista mums joprojām svarīgajā 4. maijā. 

Filmas "Dzīvīte" operators Valdis Eglītis pie kameras, blakus režisors Aivars Freimanis un operatora asistents Guntis Spricis, priekšplānā Leonīds Grabovskis kā Krišjānis Barons. Foto: Valdis Ilzēns

Tolaik, atmodas trīsu un auseklīšu lēkta laikmetā, manam astoņgadnieka prātam nebija svešs fakts, ka Krišjānis Barons ir vīrs, kurš 19. gadsimta izskaņā bija atradis Savu Lietu – vākt, šķirot un sakārtot latviešu kolektīvi pulētās un laika pārbaudi izturējušās dzejas pērlītes. Vairāk nekā 200 000 tautasdziesmu vienā, speciāli darinātā skapī! Tāpēc toreiz uz filmu devos, sasvilies redzēt – kā viņš izdomāja vākt tās tautasdziesmas un kā tieši viņš to darīja. Paliku gribot, jo filmā par to vispār nebija gandrīz nemaz. Acīmredzot, Aivaram Freimanim tas nelikās  svarīgi, jo atmodas laikā citas prioritātes – pārvilkt ar treknāku līniju nācijas vērtību koordinātu tīklu, atgādināt stāstu par nacionālās pašapziņas izcelšanās apstākļiem un sašķirot pa plauktiņiem visus dzirnakmeņus, starp kuriem esam berzušies līdzšinējos gadsimtos.

Filma Dzīvīte iesākas ar kadru, kurā jauna sieviete zīda mazo Krišjānīti Baroniņu. Turpat virs galvas bēniņu tumsā glabājas zārks.

Šis cēloņsakarīgais pretstatu kontrasts šķiļ jaudīgu sākuma dzirksti. Pavisam burtiski, jo ekrānā parādās balti krikumi, kas, animatoru trenkti, iezīmē zārka kontūras, bet tās uzreiz jau morfējas Māras krustā. Šādi animēti tautasdziesmu mūzikas video filmā iesprūk ik pa laikam, atdzīvojas arī arhīvu fotogrāfiju detaļas – kuģītis Daugavā un cilvēciņi pie Katedrāles. Un es jūtu, ka sēžu uz celīša uzreiz diviem stāstniekiem. Filmas struktūra atgādina subjektīvas galvenā varoņa Barontēva vecumdienu atmiņu virtenes, kas zigzagos un krustu šķērsu lēkā pāri gadu desmitiem, iefantazējot tajās arī  “brīvdabmuzejīgas” ainiņas iz tautas senatnes. Otrs celītis pieder Aivaram Freimanim, kurš šodienas acīm izrādās brīnišķīgs kino rotaļnieks un asprātis. 19. gadsimtā starp Tērbatas universitātes studentiem izlīkumo žigulītis, Pēterburgas dzīvoklītī, kur, tējas dzerdami, jauno strāvu akumulē Krišjāņi Valdemārs un Barons (un arī ļoti jauns Alvis Hermanis), pēkšņi iestartē labvakarieši Inkēns, Rubenis un Šipkēvics. Neatceros, kā es šādu kinovalodas vaļību pārvārīju bērnībā, bet šī epizode bija viena no trim, ko joprojām atcerējos. Un re, arī Dainis Īvāns un scenārija līdzautors Jānis Peters ieradušies iefilmēties pie tautas intelekta šūpuļa Pēterburgā!

LTV raidījuma "Labvakar" trijotne Krišjāņa Valdemāra dzīvoklī

Barontēvs savu jaunību atceras flešbekos, dzīvodams rāmu ikdienu namiņā tepat man kaimiņos Smiļģa ielā. Sieva Dārta raugās uz viņu drusku pārmetoši, bet arī ar siltumu – laikam jau nav viegli ar tādu ambiciozu krājēju dzīvot… Vienā brīdī Barontēvs ieklīst ziedošā ābeļdārzā, arī pats viss tāds balts. Ja šī būtu Streiča filma, tad skaidrs – tūlīt viņš pagriezīsies, aizskries caur ābeļziediem, un cauri būs!

Fiksi iegūglēju – dzimis šis dižgars 1835. gadā, bet miris cienījamā vecumā jau brīvvalstī, pārdzīvojot mazdēlu, kurš atdeva sevi uz Cēsu kauju upuraltāra. Ārprāts! Nebiju prātā sazīmējis tos laika nogriežņus – iznāk, ka Barons un Valdemārs ir startējuši apgaismības virzienā vismaz vienu paaudzi pirms Blaumaņa un Aspazijas!

Šodien sevišķi jēdzīgi šķiet filmas Dzīvīte centieni uzburt latviešu nācijas apzinātās identitātes veidošanos 19.gs vidū. Ej nu tā ikdienā atceries, cik nesena padarīšana ir, piemēram, izglītošanās un uzvārdi. Barona tēvs bija par vagaru kļuvušais kalps Juris, kuram šādu uzvārdu īstais barons bija iedevis nezināma prikola pēc. Vēlāk filmā Krišjānis Barons atzīst vācu valodas priekšrocības abstraktu jēdzienu paušanai, bet salīdzinājumam izceļ latviešu valodas tēlainību un vitalitāti. Ar viņu diskusijā iekarsušais vācu mācītājs pēkšņi attopas kā viesis senlatviešu kāzās, kurās uz pilnu klapi iet vaļā apdziedāšanās. Vācietis nesaprot, kā tas ir – vēlēt kādam labu, šo vēlējumu iesaiņojot baisa lāsta formā!

Filmā vispār ir daudz vāciešu un krievu; gan vieni, gan otri krāsoti sarkanbaltsarkanas propagandas toņos kā latviskumam pagalam sveši un nevēlami lielumi.

2021. gadā šķiet mazliet panaivi tā darīt. Vācu barona uzgaidāmajā telpā ieklīdušais kalps Juris piedzīvo baileņu klišeju kataloga uzbrukumu – i ērgļa izbāzen’s nikni lūr asiem nagiem, i lūsis ar lāci apdraud bailīgo kalpa dvēseli. Barons sēž sarkanā gaismā un klabina āža kāju zem galda. Kāda krievu aristokrātu ģimene it kā laipni, tomēr Barontēva dvēseli nomācoši nodarbina viņu mājskolotāja - aukļa arodā, kamēr paša dēls bez tēva aug Pēterburgā. Un tad vēl tā aristokrātu meita ar savu flautu un lūpām bīstami valdzina un apdraud Krišjāņa sievas Dārtas trauslās pozīcijas.

Tomēr visu laiku jūtams arī tas, kā filmas autori smaida. Ainā, kur Krišjānis Barons Jelgavas ģimnāzijas pagalmā kašķējas ar Ģirtu Ķesteri (viņa varonis Freiberģu Jānis izrādās negants latviskā noliedzējs), mēs pēkšņi redzam latviešus viņa acīm – kā šmulīgus, salīkušus reņģu ēdājus, kuru zirgi mīcās paši savos sūdos. Principā Aivars Freimanis jau astoņdesmito beigās mums pasvieda atslēgu tam skatpunktam, kurā igauņu filmmeikeri 27 gadus vēlāk iztirzāja savas tautas pagātni groteskajā filmā Novembris (2017). Jau kopš bērnības nespēju aizmirst feino ainu, kur Dārta, izbesījusies, ka Barontēvs valkā izdilušu praķīti, izrauj tam visas pogas un paslēpj. Bet šis, maita, Dainu pirmā sējuma iznākšanas  dienā tomēr pamanās savus sveicējus sagaidīt tajā pat praķī, tik ar striķi aizsietā. “Vecais ķēms,” teica Velta Līne – atceros spilgti, lai gan šai filmas kopijai, ko skatījos vakar, tieši uz to brīdi skaņa bija pazudusi […bet nekas tāds nenotiks ar atjaunoto kopiju 4. maija Latvijas filmu maratonā un pēc tam! – Red. piezīme].

Valdemārs Zandbergs un Velta Līne - Krišjānis Barons un Dārta filmā "Dzīvīte" (1989)

Ar skaņu arī Freimanis ir ālējies, smīnot bārdā. Brīžam filmas varoņi runā paši savās balsīs, citkārt viņu teiktos vārdus pārņem teicējs. Var jau būt, ka gadījās kāda neraža ar filmas skaņu ierakstu, taču efekts man patīk – stāstījuma skatpunkts peld cilvēcīgs un neuzticams kā atmiņu pavediens laika straumē. Un tā intonācija – zelts! Sirsnīgi siltā, kaut nosvērtā aizkadra balss runā taisni tāpat, kā diktors padomju dokumentālajos kinožurnālos! Arī aizkadra tekstu saturs – apcerīgs, bet ass un vērīgi notverts, kā jau tajā žanrā bija iegājies.

Filmas sižets dažkārt aizķeras uz ilgākiem strēķiem, kā viesis latgaļu kāzās, – tā pati krievu aristokrātu dzīvīte, caur vazelīnā mērktu stiklu filmēta, vai tautasdziesmu maratons senlatviešu kāzās – atstāj smaguma sajūtu. Kāzas ar’ smieklīgas – līgavu nozog svešā novadā kā labākajās pagānu cilšu receptēs. Vienā kadrā šī vēl spiedz un iebilst, bet tad jau nomierinājusies – sēž gaišu skatienu blakus savam līgavainim, kurš smaida kā lēmēts. Neizskatās tāds, kas pats būtu to meitu laupījis. Viņai uz galda priekšā kaudzīte ar āboliem. Nezinu, kā šo vizuālo kodu lai tulko – atceroties šīs pašas filmas superspilgto seksa ainu, secinu, ka varbūt kāds jau pārdesmit reižu ir viņas krūti plaukstā turējis.

Dzīvīte plūst jau trešo stundu.

Nodomāju, ka šādā silti smaidošā balsī runājoša filma man visas tās krievu-vāciešu-cara laiku-piekto gadu-neatkarības cīņu piruetes ir apskaidrojusi maķenīt saprotamāk, nekā Dreibergu Dzintars episkajā Dvēseļu putenī. Kad to līgavu zaga, sagribējās vēlreiz noskatīties brāļu Ābeļu Baltu ciltis, paklausīties Iļģus un atkal uztaisīt kādu darbiņu, kurā ir aizkadra teksts. Kad filmas vecās kopijas 170. minūtē atkal pazuda skaņa, biju jau pieņēmis šo filmas teicēju par mīļu esam. No lūpām lasot šķiet, ka Valdemārs deklamē slaveno citātu “…man klintsakmeni neveliet, man pieminekli neceliet…”. Krišbarons apsēžas pie akmens jūrmalā, un pēc mirkļa jau viņa seja ir sastingusi akmenī. Atmodas gadu stilā ģērbušies cilvēki ar svecītēm rokās iet pie viņa. Mans dēls blakusistabā spēlē mainkraftu un māsīcai telefonā saka kaut ko par dainozauriem. Filmas skaņa joprojām nav atgriezusies, tāpēc varu dzirdēt. Bet man te, šajā istabā, no ekrāna izkāpis Dainu Zaurs. Ne jau tāpēc, ka izmiris, bet tāpēc, ka neaizmirstams un liels.

Filmas Dzīvīte atjaunotās kopijas pirmizrāde 4. maija Latvijas filmu maratona ietvaros portālā filmas.lv - ŠEIT.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija