KINO Raksti

Ar „European Film Challenge” uz Venēciju

03.12.2023
Ar „European Film Challenge” uz Venēciju

„European Film Challenge” ir konkurss – vairākās Eiropas valstīs, tostarp arī Latvijā, īstenota iniciatīva, kas aizrautīgiem, nenogurdināmiem, entuziasma vadītiem sinefiliem dod zaļo gaismu solim pretim kino augstienēm. Dalībnieki desmit nedēļu garumā, reģistrējot noskatītās Eiropas filmas konkursa platformā un gūstot par tām punktus, cīnās par galveno balvu – ceļazīmi uz vienu no trim prestižākajiem un vērienīgākajiem industrijas notikumiem – Berlīnes, Kannu vai Venēcijas kinofestivālu. 

Aizvadītajā festivālu sezonā ar šādi nopelnītu EFC „brīvbiļeti” uz Venēciju ceļoja Latvijas konkursa uzvarētājs Henrijs Koleda un EFC vēstnese Eva Elizabete Vīksna. Šobrīd aktuāls ir jau nākamais European Film Challenge posms, kurā var izcīnīt braucienu uz Berlināli 2024. gada februārī, informācija atrodama ŠEIT.

30. augusts

Līdz ar saules lēktu Rīga mostas, dabas starmešu apgaismota. Kamēr pamale zibšņo un debesīs rosās mākoņu brigāde, tikmēr es, pēdējo reizi somu saturu pārskatījusi, sāku ceļu uz lidostu Rīga. Par spīti nemīlīgajiem un visai baismīgajiem laikapstākļiem, lidostā valda ierastā rosība – pirmslidojuma satraucošā prieka pārņemtu ceļotāju čalošana, koferu ritentiņu ritmiskā klabēšana, nemainīgi liels cilvēku daudzums beznodokļu veikalos, pārpildītas kafejnīcas ar pabrokastot nepaspējušiem ceļotājiem vai tiem, kuri, būdami īpaši atbildīgi, ieradušies krietnu laiku pirms izlidošanas. Gluži tāpat kā es.

Drošības kontroles process mani neaizkavē ilgāk par sešām septiņām minūtēm un, tikusi iekšā kā pasažieris, kurš apdraudējumu nerada, meklēju lidojumu informācijas ekrānu un iekāpšanas vārtus B9. Lai nokļūtu lidmašīnā, nākas pārvarēt pāris desmitu metru garu lietus mākoņa segtu trasi. Tikai tad, viscaur samirkusi, varu ieslīdēt krēslā pie loga un izklaidēt sevi ar loga rāmja ierobežoto lidlauka ainu. Ir 7:35, un gandrīz pusotru tūkstoti kilometru attālā Venēcija kā man, tā arī European Film Challenge konkursa noslēdzošā posma uzvarētājam Henrijam ar katru mirkli kļūst arvien aizsniedzamāka.
No miega mani iztrūcina kapteiņa balss, kas skaļrunī paziņo – Venēcijā debesis ir apmākušās, neliels nokrišņu daudzums, bet visumā samērā silts: +19°C. Man kā ziemeļniecei šāda prognoze ļauj atviegloti nopūsties, nevis savilkt pieri rievās.

Abi ar Henriju dodamies uz lidostai piebūvēto ūdens tramvaja piestātni, kur sākas noslēdzošais ceļa posms no Marko Polo lidostas uz peldošo Venēciju, bet vispirms – Lido salu, Venēcijas kinofestivāla oāzi. Ar labo roku vadu koferi, starp elkoni un ribām iespiedusi, cenšos noturēt atvērto lietussargu; paralēli operēju ar kreisajā plaukstā satverto telefonu, kurā atvērta karte.

Saņemu paziņojumu: “Svolta a destra!” (mācību nolūkos esmu iestatījusi telefonā itāļu valodu).

Kad apsardzes punktā mūsu mantas ar mirklīgu acu uzmetienu pārbaudītas, attopamies varenā Palazzo del Cinema kāpņu priekšā.
Visapkārt vēl ir klusi un rimti, nedaudz smidzina un siltā dienvidu saule paslēpusies aiz mākoņu priekškara. Koferus sarunāju uz brīdi atstāt kafejnīcas teltī, atsaucīgo darbinieku uzraudzībā, tomēr, pretēji gaidītajam, informācijas centrā ilgi uzturēties nav nepieciešams – drīz vien pienāk mana kārta saņemt personalizēto festivāla atslēgu – akreditācijas karti. Uzkaru to kā medāli sev kaklā un steidzu atpakaļ uz kafetēriju, izsaku savu tūkstošos mērāmo pateicību (grazie mille – tūkstoš paldies!) par koferu pieskatīšanu un galu galā izlemju akreditācijas iegūšanu atzīmēt ar klasisko itāļu brokastu našķi cornetto alla crema.

Kad izsalkums remdēts, abi ar Henriju esam gatavi sēsties pirmajā vaporetto, lai jau drīz, koferu ritentiņiem bungojot pa asfaltu, meklētu savu turpmāko sešu dienu mājvietu. Pārfrazējot latvisko frazeoloģismu par apmaldīšanos trijās priedēs, mēs apmaldāmies starp triju ēku sienām. Meklējot glābiņu, speru soli kādā ostērijā, kur man draudzīgi atbild, ka meklētās durvis atrodamas tieši blakus, – izrādās, iekšējais kompass tomēr strādājis visai precīzi. Ceturtā stāva dzīvoklī mūs atplestām rokām sveic saimniece – simpātiska, tumšacaina itāļu sieviete, vārdā Mikela; viņa pati ar ģimeni mitinās ēkas otrajā stāvā. No istabām paveras plašs skats pāri brūngani sārtajiem ķieģeļu un akmens ēku jumtiem, pa atvērtajiem logiem iekštelpās ieveļas tveicīgais dienvidu gaiss. 

Pāris stundas vēlāk savu festivāla pieredzi atklāju ar Horizontu / Orizzonti sadaļā iekļauto meksikāņu spriedzes drāmu A Cielo Abierto / Upon Open Sky debitantu Mariannas un Santjago Arriagu, māsas un brāļa, režijā. Filmas centrālais vadmotīvs ir Koahilas tuksnesī autoavārijā zaudēta tēva atvases īstenotais atriebības uzbrukums nelaimes gadījuma vaininiekam – kravas mašīnas šoferim. Šī vardarbīgā un brutālā, ceļa filmas stilistikā veidotā kinodarba scenāriju 90. gados sarakstījis abu režisoru tēvs Giljermo Arriaga, kura vārds pazīstams gan vietējā, gan arī starptautiskā mērogā.

Harmoniskākam un vieglākam turpinājumam izvēlos apmeklēt Giornate degli Autori žūrijas organizēto konkursa filmas Sidonie in Japan seansu. Šī Elīzes Žirāras filma, kas iecerēta kā oda Japānai, ir pusotras stundas ilgs ceļojums līdzi Izabellas Ipēras atveidotajai Sidonai, pagātnes nogurdinātai un jaunas mīlestības atdzīvinātai franču rakstniecei, kura uzaicināta uz Japānu prezentēt savu jaunāko literatūras veikumu.

Pēc teju divdesmit nomodā pavadītām stundām atgriežos Krāšņu ielā (tā no itāļu valodas tulkojams nosaukums Calle dei Forni) un krāju spēkus nākamajām festivāla dienām.

31. augusts

Dienas sākums nav iedomājams bez tases kafijas, kas pagatavota mokas kanniņā uz gāzes plīts, un tad pirmo reizi iekļūstu Sala Grande – vietā, kur jau kopš 1937. gada vienkopus tiek pulcināti gan kino virsotnes sasniegušie, gan savas profesionālās gaitas tikai nesen uzsākušie sinefili. Gaismai dziestot, atskan oficiālais festivāla ievadrullītis, kas nu jau neatgriezeniski iegravēts manā atmiņā; tam seko vēsturiski patiesi un “vēsturiski inscenēti” skati no autosacīkstēm, kurās piedalās arī leģendārais Enco Ferrari ar Adama Draivera vaibstiem.

No kino skatīšanās aliņas izlienot, spožajā saules gaismā cenšos somā sataustīt saulesbrilles un dodos uz autobusa pieturu. Kamēr gaidu, mani pēkšņi uzrunā jauns vīrietis, interesējoties, vai man varētu būt kāds plāksteris, ar ko padalīties. Pamanu, ka viņa draudzenei augstpapēžu kurpes nelāgi noberzušas kājas. Viņiem palaimējas – esmu īstais cilvēks, jo plāksterus vienmēr nēsāju somiņā bailēs, ka mani kādudien varētu piemeklēt tāda pati nelaime. Nodēvēta par “eņģeli” un “glābēju“, tieku lūgta nosaukt arī savu vārdu, un rezultātā abpusēji iepazīstamies. Kas to būtu domājis, ka esmu satikusi režisoru, kura filma dažas dienas vēlāk piedzīvoja savu lielā ekrāna pirmizrādi šā gada festivāla sadaļā Horizonti. Tieši tik negaidīti laimīga sagadīšanās!

Manā vakara repertuārā paredzētas vēl pāris filmas – Alēna Parroni Una sterminata domenica / An Endless Sunday un Vesa Andersona The Wonderful Story of Henry Sugar. Pirms tām, iemaldījusies pūlī, paspēju savām acīm sekot līdzi torīt redzētās filmas Ferrari komandas uznācienam uz sarkanā paklāja un atplaukstu smaidā, kad blakus itāļu kundzes, aizrautīgi komentējot lielā ekrāna tiešraidi, sajūsminās par Patrika Dempsija ierašanos un izslejas uz pirkstgaliem cerībā noķert tik svarīgā mirkļa kadru.

Lai gan krasi atšķirīgas un teju nesalīdzināmas, abas tovakar redzētās filmas atstāj paliekošu iespaidu – ne velti Alēna Parroni filma vēlāk izpelnās Horizonti žūrijas īpašo balvu.

1. septembris

Baznīcas zvans agri no rīta iztrūcina no miega, pulkstenis ir 7:00. Šodien manā filmu izvēles sarakstā pirmā ir grieķu kino virtuoza Jorga Lantima Poor Things; ieņemu rezervēto sēdvietu Sala Grande galerijas priekšpēdējā rindā. Blakus apsēžas kāds publicists no Vācijas un mēs, kamēr zālē sarodas cilvēki, apspriežam līdz šim redzēto. Uzzinu, ka arī viņam šī ir pirmā reize Venēcijas kinofestivālā, bet Kannās un Berlinālē jau laimējies pabūt. Viņš visatzinīgāk izsakās par filmu The Promised Land ar Madu Mikelsenu titullomā – tās radītā pēcgarša nespējot atstāt vienaldzīgu.

Būdama daudzmaz pazīstama ar Jorga Lantima daiļradi, ievirzu savu domāšanu atbilstošā gultnē, noliekot malā racionalitāti un konservatīvismu. Skaļā, pretenciozā un vizuāli izteiksmīgā filma Poor Things manās acīs kārtējo reizi pierāda autora ģenialitāti, un vēlāk nospriežu – ir tikai pelnīti, ka Zelta lauvas balva šogad nonākusi tieši Lantima rokās.

Aizpildot vairākas stundas ilgu starplaiku līdz nākamā seansa sākumam, atgriežos Kastello. Izmetusi mazu lociņu gar Arsenāla mūriem, nejauši attopos iepretim ieejai Lietuvas paviljonā. Vienmēr ir jauki svešā vidē sastapt ko pazīstamu, tas dod zināmu drošības un māju sajūtu. Noskaidroju, ka Latvijas paviljonu apmeklēt iespējams vienīgi ar Arsenālā ieejas biļeti; to atlieku uz citu dienu.

Kamēr izstāvu garo rindu, kas stiepjas līdz Sala Darsena galvenajām durvīm, iepazīstos ar milānieti Elīzu, kura studē producēšanu un šeit ieradusies prakses nolūkos. Kinozālē mani gaida Romana Polaņska The Palace, bet jāatzīst, ka ne līdz tam, ne arī pēc tam neviena no festivāla filmām neizraisīja tik nejauku riebuma pēcgaršu –

šis prastais Skumju trijstūra plaģiāts manā iespaidu sarakstā stabili ierindojas pirmajā vietā no apakšgala.

Autobuss maršrutā Mostra del Cinema - Santa Maria Elisabetta ir tā pārpildīts, ka cilvēki, cits pie cita gluži vai pielīmēti, ceļ degunus griestos, cenšoties ievilkt plaušās malku svaigāka gaisa. Nervus kutinošais izturības treniņš pāriet nākamajā grūtības pakāpē, kad kāds bērniņš sāk histēriski izkliegt savu neapmierinātību, bet no šofera kabīnes izlaužas lamuvārdu tirāde, jo pa ceļa vidu kāda atpūtniece nesteidzīgi min pedāļus. Tomēr viss saspīlējums norimst mirklī, kad kāds itāļu kungs, neliekoties ne zinis par apkārt valdošo kņadu, maksimālā skaļumā atskaņo ierakstu no todien Taorminas senajā amfiteātrī izskanējušā Andrea Bočelli koncerta. O, sole mio melodija dziedē.

2. septembris

Šīsdienas filmu maratonu man atklāj biogrāfiska drāma par Maestro Leonardu Bernsteinu; ar šo filmu Bredlijs Kūpers jau otro reizi piesaka sevi režisora lomā. Dienas otrajā pusē veltu laiku Venēcijas arhitektūras biennāles izstādei Nākotnes laboratorija / The Laboratory of The Future, izmantojot akreditācijas priekšrocību nopirkt ieejas biļeti par piektdaļu cenas lētāk. Arsenāla telpās izplēn laika izjūta; rāmi un nesteidzīgi beidzot sasniedzu savu galveno mērķi – paviljonu T/C Latvija, kas pārsteidz ar oriģinalitāti un novatorismu.

Paviljona koncepcijas iedvesma rasta lielveikala kā socializēšanās fenomena būtībā. Varu teikt, ka idejas autoru vēlme atspoguļot veikalu gan kā arhitektūras objektu, gan arī simbolisku elementu, vainagojusies ar panākumiem; viesi manāmi sajūsminās par iespēju būt ne tikai bikla vērotāja lomā, bet arī nekautrējoties ieplūst instalācijas “iekšienē”.

3. septembris

Nu jau Palazzo del Cinema telpās orientējos krietni labāk, un pāri vienpadsmitiem uz lielā ekrāna uzplaiksnī Deivida Finčera Slepkavas / The Killer pirmie titri. Slepkavas ādā iejūtas Maikls Fasbenders (filmas varoņa vārds tā arī paliek noslēpumā); viņš paaugstinātā pulsa mazināšanai klausās The Smiths un dzīvo saskaņā ar mantru: “Stick to your plan. Trust no one. Stick to the plan. Forbid empathy. Stick to the plan. Anticipate. Dont improvise. Stick to your plan. Never yield an advantage. Stick to your plan. Fight only the battle youre paid to fight.

Kā nākamo noskatos Enriko Marijas Artales skaudro drāmu El Paraiso, kam raksturīgs emocionāli sakāpināts un saspīlēts, traģisks un brīžiem grūti skatāms naratīvs, tomēr režisoram izdevies nenovērsties no reālisma un iesakņot tajā dzīves īstenību. Itāļu un spāņu valodas virknējums, dejas ritmisku melodiju pavadījumā un kulinārās tradīcijas kalpo par fonu aktieru demonstrētajai mātes un dēla tuvībai, ko caurauž mīlestības, pa retam naida pavedieni, kas pēkšņi sairst. Filma konkursā Orizzonti saņēma balvu par labāko scenāriju.

Kad patveros ēnā ar nupat tabakērijā iegādātu ūdens pudeli, kas klāta rasas pilieniņiem, un pētu vietu pieejamību vakara seansos, pamanu – taisni brīnums! – dažas vēl ir uz nupat mūžībā aizgājušā vecmeistara Viljama Frīdkina pēdējo filmu The Caine Mutiny Court-Martial (1953. gadā sarakstītās Hermana Vouka lugas adaptācija). Trīs stundu laika atskaite sākas nekavējoties, un plānu izdodas īstenot – pagūstu aizbraukt līdz dzīvoklim, kaut ko uzkost, uzlādēt telefonu, uzvilkt garo melno vakarkleitu, pieskaņot rotaslietas, uzvilkt izejamās kurpītes, uzkrāsot lūpas, iesmaržoties un ar kuģīti ap pulksten deviņiem atgriezties Lido salā. Minūtes divdesmit pirms seansa sākuma visi biļešu īpašnieki tiek ielaisti Palazzo del Cinema telpās, kur ātri vien izveidojas drūzma pie sarkanā paklāja.

Filmas pirmizrādi atklāj Venēcijas kinofestivāla direktora Alberto Barberas runa, kas veltīta nupat augustā mirušā režisora Viljama Frīdkina piemiņai, seko arī režisora, šāgada Venēcijas festivāla starptautiskās žūrijas priekšsēdētāja Demjena Šazela un Frīdkina pēdējās filmas producentes Annabellas Dunnes piemiņas un pateicības vārdi meistaram.

4. septembris

Venēcijas kinofestivāla sarkanā paklāja viesu saraksts ir mazliet cietis, ņemot vērā Holivudas profesionāļu streiku. Viena no retajām festivālā skatāmajām amerikāņu filmām, kuras komanda pirmizrādi apmeklē visai kuplā skaitā, ir Sofijas Kopolas veidotā biogrāfiskā drāma Priscilla – gluži kā atbilde nesenajam Baza Lurmena lielbudžeta darbam Elviss. Filmas Pazudis tulkojumā režisore Kopola izvēlējusies atklāt zināma privātuma priekškara apslēpto Priscillas dzīvesstāstu, tādējādi šķetinot Presliju pāra kopdzīvi caur sievietes prizmu. Un ne tikai. Manuprāt, stāsta linearitāti, pat nosacīti jaušamo lēnīgumu var uzskatīt par filmas trumpi – zem slavas nospodrinātās ārējās čaulas, spilgti mirdzošā atpazīstamības vairoga mājo trausla, cilvēcīga, viegli ievainojama, patiesa būtne, kurai ir zināma sirdsēstu, nodevības un neuzticības rūgtā garša.

European Film Challenge konkursa uzvarētāju un dalībvalstu pārstāvju sarakstē iepriekš tika izteikta iniciatīva rezervēt 4. septembri kā mūsu visu kopāsanākšanas un iepazīšanās dienu, un patiešām – pirmdienas pēcpusdienā vairumam no mums izdodas izbrīvēt laiku.

Satikšanās brīdi vēl aizraujošāku padara turpat blakus notiekošā filmas Priscilla sarkanā paklāja ceremonija. Visi aizturam elpu, kad atveras Lexus  durvis; visu klātesošo skatieni tiek pievērsts īstajai Priscillai un režisorei Sofijai. Tūlīt pēc tam, atskanot vētrainām ovācijām un mirgojot fotokameru zibspuldzēm, tiek sagaidīti Keilija Speinija un Džeikobs Elordi – Presliju pāra atveidotāji.

5. septembris

Mana nojauta bija pamatota – ļaužu drudžainā klātbūtne Venēcijā ir jāpieņem kā nemainīgs raksturelements, tomēr no tās var arī izvairīties. Stingrā apņēmībā mirkli pēc saullēkta dodos uz Venēcijas centrālo daļu un izstaigāju iecerēto maršrutu – paviesojos Svētā Marka laukumā, Akadēmijas galerijā, teātra un operas ēkā, vēl citur.

Kinoprogrammā šodien man pirmais ir japāņu režisora Neo Soras darbs Ryuichi Sakamoto: Opus. Režisors paveicis šķietami neiespējamo – šajā filmā notverts un iekapsulēts teju viss komponista Riuki Sakamoto muzikālās karjeras plašums. Minimālisma estētikā veidotā vizuālā dokumentācija, kurā teicēja lomu ieņem klavieru dziedātās notis, neprasa nekādus papildu komentārus, vēstījums jau tulkots un definēts mūzikas valodā. Vienlaikus kā atvadu veltījums, kā elēģija, hronika koncentrē šāgada pavasarī mūžībā aizsauktā komponista muzikālā vēriena esenci un neatgriezeniski iegravē Sakamoto vārdu pasaules kinematogrāfā.

Savu festivāla pieredzi noslēdzu ar skandalozā un neslavā kritušā, tomēr visapkārt pasaulei labi zināmā un daudzu cienītā režisora Vudija Allena pēc kārtas piecdesmito filmu Laimīgs gadījums / Coup de Chance. Tie, kuri vecmeistara personīgās dzīves šmuces izvēlas aizēnot un aizsegt ar viņa spīdošajiem darba mūža lauriem, šo Venēcijas kinofestivālā pirmizrādīto filmu dēvē par viņa vislabāko sniegumu. Ja man jāizsakās par to, ko redzēju uz ekrāna, – šai filmai piemīt acīmredzams šarms, tā ir sevī ievelkoša un viegli uztverama skatāmviela. Dažam ar to ir gana, dažam – ne…

Mērojot ūdensceļu uz mājām, Venēcija manā acu priekšā iekrāsojas zeltaini oranžos toņos. Nevaru noliegt, ka paliek skumji, apzinoties – jau nākamajā rītā agri jādodas prom no šīs pilsētas-paradīzes. Tāpēc palutinu sevi ar gardām vakariņām tieši iepretim Arsenāla ēkai. Svētlaime.

6. septembris

Kamēr saule vēl slēpjas aiz apvāršņa un visa apkārtne saldi dus, abi ar Henriju noliekam mājvietas atslēgas uz galda kopā ar sirsnīgu pateicības zīmīti saimniecei un ripinām koferus līdz ostiņai, kur pievienojamies mums līdzīgu ceļotāju pulkam. Braucienā uz lidostu mūs atvadoties sveic austošā saule.

Venēcijas ainava, mums attālinoties, kļūst arvien miniatūrāka, bet manā atmiņu arhīvā uz mūžu dokumentējas pasaules kinogada noslēgums – Venēcijas kinofestivāls Mostra Internationale D'Art Cinematografica la Biennale di Venezia 2023. Svētā Marka laukumā stalti izslējušās spārnotās lauvas skatiens sniedzas pretī Lido salai. Tās nav atvadas, jo zinu, ka tas ir tikai sākums.

Foto - no autores privātā arhīva

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!




Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija
web tasarım vds vds sunucu mersin gergi tavan