KINO Raksti

Daira Āboliņa: “Splendid Palace” ir notikumu kinoteātris

28.12.2021
Daira Āboliņa: “Splendid Palace” ir notikumu kinoteātris
Daira Āboliņa ar "Europa Cinemas" balvu. Foto: Agnese Zeltiņa

Rīgas kinoteātris „Splendid Palace” savā jubilejas mēnesī decembrī saņēmis nozīmīgu Eiropas mēroga balvu – starp vairāk nekā 1200 dažādu valstu kinoteātriem atzīts par labāko repertuāra programmēšanas darbā. Par to, kā pandēmija palīdzēja kinoteātrim, kāpēc nacionālais kino ir „zelta biļete”, kā ar neparastām idejām piesaistīt jauniešu auditoriju un, galu galā, kāpēc „Splendid Palace” tieši šobrīd tika pamanīts Eiropas kopējā ainavā, stāsta kinoteātra mākslinieciskā vadītāja Daira Āboliņa.

Elīna Reitere: - Mūsu satikšanās lielais un priecīgais iemesls ir tas, ka kinoteātris Splendid Palace nupat saņēmis balvu Best Programming 2021 no starptautiskās organizācijas Europa Cinemas, kas atbalsta Eiropas kino cirkulāciju pasaulē. Šajā asociācijā darbojas 44 valstis, 747 pilsētas un 1231 kinoteātris, balva katru gadu tiek piešķirta tikai vienam vai diviem kinoteātriem pasaulē (līdz šim 29 gadu laikā apbalvoti 27 kinoteātri), un šajā milzīgajā konkurencē šogad izcelts tieši Splendid Palace. Principā tā ir balva kuratoriem – tiem, kas atlasa filmu programmu un izvēlas, ko kinoteātris rādīs. Tāpēc es vispirms gribētu jautāt tev kā Splendid Palace programmas kuratorei – kādi ir tavi principi, pēc kuriem tu izvēlies filmas?

Daira Āboliņa: - Tas nav tāds viennozīmīgi vienkāršs jautājums. Principi ir definēti kinoteātra stratēģijā un mājaslapā – tas ir, pirmkārt, mākslinieciski kvalitatīvs, augstvērtīgs kino no visas pasaules, ar virzību uz arthouse kino. Pasaules mērogā vērtējot, Splendid Palace ir tā sauktais programmas kinoteātris. Reiz Europa Cinemas konferencē,

kad mums vajadzēja definēt sava kinoteātra statusu, ārzemju kolēģi teica – jūs esat tas, ko sauc par “events cinema” - “notikumu kinoteātris”,

kura programma veidojas no spilgtu filmu piedāvājuma, neignorējot aktuālo repertuāru, bet iekļaujot programmā arī atsevišķas repertuāra filmas. Principi ir tādi, ka prioritāte ir Eiropas kino, kas jau akceptēts starptautiskajā apritē, un nacionālais kino, kas mums ir tāda kā “zelta biļete”.

Bet pasaule mainās, protams, un es varu tikai izteikt savu vēlmi – es gribu programmā šīs vai citas filmas, tostarp nacionālās filmas. Bet tālāk – producents, kā zināms, ir visuvarens, izplatītājs kļūst arvien varenāks, un pasaule tiek pārdalīta arī šādā veidā, ka tieši izplatītājs izlemj, kur notiks filmas pirmizrāde. Protams, ja mēs runājam par nacionālo kino, 99,9 % gadījumos Latvijas filmas tiek piedāvātas Splendid Palace, tikai jautājums, vai vienmēr tajā brīdī šīm filmām ir iespējams atrast īsto vietu. Šobrīd mums ir tikai divas zāles, sācies ceļš atpakaļ pie trim zālēm – notiek tāda kā kinoteātra pārstrukturēšana telpu ziņā, jo ir atbrīvojusies arī telpa, kurai mēs vēl īsti neesam izdomājuši nosaukumu, vismazākā zāle, kurā vēl nesen bija Cafe Film Noir. Mēs pašlaik to savā starpā saucam par Lejas zāli.

Vārdu sakot, teorētiski manā priekšā ir filmu kosmoss un man ir iespēja norādīt ar rādāmkociņu – šīs, šīs un šīs filmas. Bet tad sākas ikdienas darbs, jo ne visu, ko tu gribi, vari arī dabūt, un to ietekmē dažādi apstākļi. Filmas mēdz dreifēt, solītie izrādīšanas datumi staigā un pārbīdās, bet īpaši lielāko valstu plānus – Francijas, Itālijas, Lielbritānijas filmām –, protams, nekādā veidā nevar ietekmēt Splendid Palace vēlmes. Tomēr kinoteātra repertuāram ir jābūt nodrošinātam katru nedēļu, turklāt jābūt skaidrībai vismaz mēnesi uz priekšu, ideālā gadījumā apmēram divu mēnešu periodā ir jābūt skaidram repertuāram ar iespēju to arī vēl mazlietiņ koriģēt, dodot vietu kādam negaidītam, spilgtam notikumam. Process ir gan ļoti radošs, gan arī ļoti pragmatisks, cik nu to iespējams vienā jēdzienā apvienot.

Un visa pamatā ir pasaules kino process, kuram sekot ir mans uzdevums – apmeklējot festivālus gan ar darba devēju atbalstu, gan atvaļinājuma laikā, arī citā laikā sekojot filmām interneta režīmā. Tātad visos iespējamos veidos pārzināt kino procesu un saprast, kas būtībā notiek, kādas ir aktualitātes, kas ir tas, kas šobrīd nosaka kino ainavu pasaulē, un mēģināt labāko un mūsu publikai atbilstošāko dabūt šurp. Vismaz mēģināt ieinteresēt  izplatītājus, lai viņi savas filmas novirzītu arī uz Splendid Palace.

2021. gada 13. decembris, "Europa Cinemas" balvas pasniegšana. Publicitātes foto no "Splendid Palace"

Man jāsaka, Splendid Palace telpu ziņā ir tik liels kinoteātris, ka pandēmijas ierobežojošo apstākļu režīmā mēs pašlaik nepaliekam ar pieciem skatītājiem zālē, mēs varam uzņemt vairāk skatītāju, ja viņi nāk. Taču līdz ar to Splendid Palace ir tieši tik liels kinoteātris, ka mēs nevaram strādāt uz pilnīgi ekstrēmu arthouse, kaut gan jau 2021. gada darba uzdevumos bija iekļauts punkts „izveidot arthouse segmentu”, ar to saprotot filmas, kuras jau uzreiz ir orientētas uz nišas skatītājiem, un viņu skaits Latvijā nav liels. Es ļoti ceru, ka 2022. gadā mēs to arī realizēsim. Ceru, ka nākamgad pasaule tomēr vairs nebūs tik haotiska, nebūs vīrusa dēļ tik drudžains šis process – kinoteātri vaļā, kinoteātri ciet, atkal vaļā un atkal ciet, filmas mums vajag, nē, nevajag, atvainojamies visiem… Protams, visi saprot, tas ir force majeure, atkal visas filmas stāv un gaida savu rindu, bet dažas no tām, iespējams, tā arī nesagaida.

Vai un kā programmas izvēli ietekmēja tieši covid apstākļi?

Protams, ietekmēja, bet paradoksālā veidā. Jūs visi zināt, ka Splendid Palace tomēr izrāda atsevišķos seansos, piemēram, arī Džeimsu Bondu, Vestsaidas stāstu un citas tādas filmas, kuru režisori ir lielie Holivudas milži, ļoti svarīgi šajā kinovēstures attīstības posmā. Mēs šīs filmas parasti iekļaujam kopējā programmā, bet šāgada sarežģītajā situācijā lielās filmu izplatīšanas kompānijas, tā sauktie meidžori / major, pieņēma lēmumu šīs filmas neizlaist uz ekrāniem. Mēs zinām, ka Džeimsu Bondu pārcēla divas reizes; ir filmas, kuras joprojām tiek pārceltas – piemēram, Keneta Brenega Nāve uz Nīlas / Death on the Nile, un mēs varam paskatīties, kuras filmas vēl pārceltas vairākkārt. Tātad lielās filmas, ar kurām visas pasaules kinoindustrija būtu pelnījusi naudu, kuras patiesībā tādam nolūkam arī ir radītas – lai industrija pelnītu naudu un publika joprojām saprastu, kāda ir lielā ekrāna nozīme šādās filmās ar specefektiem, ar gadžetiem, ar milzīgiem inscenējumiem –, šīs filmas tika kavētas, pārbīdītas laikā uz priekšu, gaidot, kad lielāks skatītāju skaits varēs atgriezties zālē.

Bet Splendid Palace bija viens no kinoteātriem, kura vadība jau 2020. gada pavasarī pēc pirmā lokdauna pieņēma lēmumu, ka mēs atvērsimies ļoti agri – arī tāpēc, lai atbalstītu savus darbiniekus. Mēs atvērām kinoteātri, ievērojot visus epidemioloģiskos nosacījumus, jau 19. maijā. Un, protams, pirmais bija jautājums – ar kādām filmām mēs atsāksim darbu? Ar to, kas nav pietiekami daudz izrādīts, vai ar kaut ko īpašu?

Agneses Zeltiņas foto no "Kino Rakstu" reportāžas par kinoteātra "Splendid Palace" atvēršanu 2020. gada maijā

Pieņēmām kopīgu lēmumu, ka mēģināsim atvērties ar jaunām filmām – pateikt skatītājam, ka ir kāds īpašs iemesls, kāpēc viņam jāatnāk uz kinoteātri. Pirmais trumpis bija filma Parazīts autora versijā – šo 2019. gada korejiešu filmu, ar Oskaru apbalvoto hitu visa pasaule skatījās krāsainu, mēs arī bijām sākuši skatīties krāsainu, bet izrādījās, ka autora Džūnho Bona versija ir citādāka – melnbalta. To mēs izcēlām toreiz kā punktu, ar ko sākt, paņēmām arī vienu jaunu britu filmu un izcēlām vēlreiz uz ekrāniem pēdējo nacionālo filmu, kuras pirmizrāde notika vēl pirms covid ēras, – Pilsētu pie upes. Vēl rādījām arī Kloda Leluša jaunāko filmu Dzīves labākie gadi, kas arī nebija īsti paspējusi tikt uz ekrāna, un tā mēs sākām būtībā nevis ar mēģinājumu iekāpt tajā pašā upē, bet ar apziņu, ka ejam ar jaunu iemeslu, kāpēc skatītājam jāatgriežas kinoteātrī. Mums bija arī savs sauklis – “Nāc iekšā!”, manuprāt, ļoti veiksmīgs.

Tā cilvēki pamazām sāka atgriezties, un par šo mūsu iniciatīvu sāka interesēties Eiropa, jo tobrīd, 2020. gada maijā, bija ļoti maz kinoteātru, kas mēģinātu atvērt savas telpas. Nu, dzīvojam interneta laikmetā, acīmredzot monitorings darbojās, Europa Cinemas un ART CICAE bija pamanījuši šo faktu un lūdza mums nelielu foto un teksta materiālu, kuru mēs tad arī sagatavojām un aizsūtījām viņiem, – tā Eiropa uzzināja, ka Splendid Palace ir viens no pirmajiem kinoteātriem, kas atvēries.

Mēs zinām, protams, kā tālāk attīstījās notikumi, vēlāk mēs atkal bijām spiesti kinoteātri slēgt divas reizes uz vairākiem mēnešiem… Tomēr katrreiz, kad tas bija iespējams, mēs atkal atvērām kinoteātri un vienmēr nolēmām, ka sāksim ar filmām, kuras nav tobrīd pieejamas platformās un ir pelnījušas lielo ekrānu.

Bet tātad – visu šo laiku Holivuda joprojām bremzējās, joprojām turēja lielās filmas plauktos, un par mūsu sabiedrotajiem kļuva mazie izplatītāji, kuriem mēs esam neizsakāmi pateicīgi par to kopīgo risku, uz ko mēs gājām. Mums ir vairāki partneri, kurus aiz ieraduma saucam par mazajiem, bet šis covid laiks ir viņus padarījis par ārkārtīgi nopietniem spēlētājiem kino ainavā – šobrīd viņi ir spēcīgi Eiropas kino izplatītāji, kuri apliecinājuši sevi tieši covid ēras situācijā. Divi no tiem ir igauņu izplatītāji – Mati Sepings ar EestinFilm, kurš bija būtībā viens no pirmajiem mūsu atbalstītājiem arī tad, kad izveidojām savu online platformu, un otrs ir Jevgēnijs Jõks, kas vada Igaunijas kompāniju Best Film. Un vēl ir Giedre Krikščiūnaite, kuras uzņēmums A-One Films strādā galvenokārt ar Eiropas festivālu kino. Giedrei ir ļoti izkopta gaume, un viņa, visticamāk, būtu tā, kas varētu atbalstīt mūsu iecerēto arthouse segmentu kinoteātrī.

Tie ir trīs galvenie spēlētāji, ar kuriem kopā mēs atvērām kinoteātri, un vēl mums ir brīnišķīgi partneri arī Latvijā – piemēram, Ilona Koškina, kura vada kompāniju VLG Filmas, arī Inese Apse no ACME Film, Ronalds Peniķis, Ieva Langenfelde no LTD (Latvian Theatrical Distribution). Patiesībā mēs kopā ar viņiem, riskējot izlikt programmā pilnīgi jaunas filmas, savā veidā pierādījām, ka ir jāiet uz kinoteātri, lai tās filmas dabūtu redzēt, un ar to kinoteātris noturēja savu reputāciju. Lai gan, protams, viss nav tik vienkārši, cilvēki baidās kaut kur vispār iet, un to var arī saprast.

Vārdu sakot, šajā ļoti smagajā periodā par mūsu seju kļuva Eiropas filmas, jo Latvijas filmas tajā laikā, saprotams, arī vilcinājās ar pirmizrādēm, ir tikai loģiski, ka tās tika pārceltas un pārceltas. Ne jau kāds gribēja kaut ko nodarīt kinoteātrim, tā vienkārši bija realitāte. Visi cer uz lielāku skatītāju skaitu un neriskē izlaist uz ekrāna filmas, kamēr šis skaits tiek ierobežots; mēs zinām, ka ir tādas filmas, kas jau divus gadus gaida savus „laimīgos Ziemassvētkus”, bet tie joprojām nepienāk. Protams, varbūt katram, kurš domā par savu filmu, nav jādomā par to, kas notiks ar kinoteātri, bet mēs katrai filmai rezervējam apmēram divas nedēļas pēc pirmizrādes datuma, neņemam citas filmas, ja zinām, ka mums vajag latviešu filmai vietu… Un, ja šīs filmas pārceļ, kaut kas pēkšņi ir jāliek vietā, jo  kinoteātra repertuārs ir jāveido jebkurā gadījumā un, ja kinoteātris nav slēgts, tad visās zālēs katru vakaru ir jābūt filmām.

Varbūt vari plašāk paskaidrot, kāpēc tu latviešu filmas sauc par “zelta biļeti”?
Tāpēc, ka vēsturiski ir izveidojusies tradīcija – latviešu filmu pirmizrādes notiek Splendid Palace, jo tie ir svētki, latviešu filmas ir jāskatās zem zelta palmām, lielā zālē, visa radošā grupa ir klāt… Arī pēc statistikas, ja parādās spoža, ļoti veiksmīga filma, kura patīk publikai… Te gan jāakcentē tas, ka vispirms ir jābūt tādai latviešu filmai, kuru akceptē publika, kā tas lieliski notika ar Simtgades programmu, – skatītāji akceptēja dažas filmas, bet pēc tam akceptēja arī citas, jo jutās ieinteresēti, kādas tad tās citas būs. Un ar laiku jau vairs neviens nešķiroja, kura ir Simtgades filma un kura nav. Ja ir liela Latvijas filma, tā var konkurēt gan ar Holivudu, gan ar Eiropas kino – mēs jau zinām, ka, piemēram, Homo novus vai Dvēseļu putenis pat multipleksos parādīja savu konkurētspēju.

Simtgades filmas "Homo novus" pirmizrāde kinoteātrī "Splendid Palace" 2018. gada 26. septembrī

Un pat tad, ja Latvijas filmas pirmizrāde nenotiek pie mums, kā tas pēdējos gados reizēm gadās – producenti mēdz izvēlēties citas pirmizrāžu vietas savām filmām –, tad vienalga, kāds skatītājs tik un tā atnāk uz Splendid Palace, un tā ir tāda ļoti pagodinoša sajūta, ka cilvēkiem ir pārliecība – ja reiz latviešu filmas pirmizrāde, tad noteikti Splendid Palace

Mēs arī to saprotam un ļoti respektējam, un redzam, ka latviešu filmas pie mums ļoti labi skatās. Nu, piemēram, Emīliju šogad – lai gan viss varbūt neizdevās tik gludi, kā gribējās, atkal pandēmija iztraucēja; ir arī pavisam jauna situācija tirgū ar online platformām, ar kurām izplatītājiem jau ir iepriekš noslēgtas saistības. Tomēr tradīcija ir joprojām dzīva, un es gribētu, lai šī tradīcija ir dzīva mūžam – ka latviešu filmas ir vērts skatīties kinoteātrī Splendid Palace.

Bet tas nozīmē, ka šis “events cinema” koncepts jūsu gadījumā ietver arī Latvijas kino – pat ja ir viena latviešu filma divos gados, tas tik un tā pats par sevi ir notikums.

Jā, protams. Latvijas kino mūsu kinoteātrim ir notikums jebkurā gadījumā. Un mēs šo tradīciju cenšamies saglabāt arī tādā situācijā, ja pirmizrāde notiek citā kinoteātrī, jo ir daļa publikas, kura uz citām vietām nemaz neiet, mēģina saglabāt savu uzticību Splendid Palace. Tāpēc mēs viņiem tomēr rīkojam notikumu, īpašo seansu ar radošo grupu, skatītāji tad nāk šurp, un radošās grupas parasti mūs ļoti atbalsta.
Tātad īsā atbilde ir – protams, Latvijas kino šajā kinoteātra konceptā ir īpašs notikums, un, jo šo notikumu būtu vairāk, jo mums visiem būtu labāk.

2016. gads, tūlīt sāksies īpašs notikums - "Nepabeigtās vakariņas ar Jāni Streiču"

Runājot par to, kā šādiem mazajiem kinoteātriem, programmu kinoteātriem izdzīvot grūtos laikos tagad, kad gan pandēmijas dēļ, gan vispār mainās kino tirgus, visu laiku tiek uzsvērts arī tas, ka cilvēks taču neiet skatīties vienkārši filmu, viņš iet uz konkrētu vietu. Tāpēc kinoteātriem ir jāstrādā uz afektīvo saiti ar savu publiku, lai tā nāktu tieši uz šo konkrēto vietu, un jādara tas gan ar pašu filmu programmu, gan dažādiem īpašajiem notikumiem – pirmizrādēm, lektorijiem… Bet rodas loģisks jautājums – vai Splendida gadījumā, šādi kopjot afektīvās saites ar skatītāju, liekot uzsvaru uz Latvijas un Eiropas filmām, – vai ar to pietiek kasei?

Kinoteātrim Splendid Palace ir spēcīgs īpašnieks, pašvaldības kapitālsabiedrība SIA Rīgas Nami, kas būtībā dotē šī kinoteātra eksistenci. Protams, kinoteātris nevar strādāt ar pelņu burtiskā nozīmē, tā būtu ilūzija, ka ar nacionālajām filmām un Eiropas filmām ir iespējams uzturēt kinoteātri. Filmu izrādīšana nevar nest peļņu tik milzīgam namam, kāds ir Splendid Palace, būtībā tāds nacionālais kinoteātris pēc sava statusa – nevis pēc juridiskā, bet pēc emocionālā statusa. Rīgas Namu ieguldījums ir milzīgs tajā nozīmē, ka viņi cauri visiem covid laikiem ir devuši iespēju kinoteātrim izturēt, kaut arī tas nav bijis viegli.

Skaidrs, ka mums gan ir arī savi radošie uzdevumi, kā tomēr šo publiku vairot. Jau pirms pandēmijas tika izveidotas Dokumentālā kino pirmdienas, kas ļāva uzrunāt tieši  šī kino veida cienītājus. Cilvēkiem patīk palikt pēc seansa uz jautājumu un atbilžu sadaļu, parunāt ar  filmas veidotājiem vai nozares speciālistiem.

Varbūt, atskatoties pagātnē, ir vērts izstāstīt vēl dažas epizodes… Piemēram, pirms gadiem sešiem mēs veidojām kinoteātra budžetu, un vajadzēja prognozēt, kā uz mūsu repertuāra filmām pieaugs skatītāju skaits kinoteātrī. Atceros, ka ielikām tādu skaitli – pēc trim gadiem uz katru seansu būs vidēji 54 skatītāji zālē. Un visi toreiz smīnēja – „vai jūs apzināties, ko darāt?!” Neviens neticēja, ka tas ir reāli… Bet tieši “pirms covid ērā” mums vidējais rādītājs bija jau stabili vairāk nekā 54 skatītāji. „Vidēji” – tas, protams, iekļauj arī segmenta filmas Mazajā zālē, kur var būt septiņi, astoņi vai 15 cilvēki seansā, bet tajā pašā laikā blakus var būt liela pirmizrāde, kas šo vidējo rādītāju izlīdzina. Lielajā zālē kopā ar balkonu ir 566 vietas, un tās mēdz būt izpārdotas uz brīnišķīgiem klasikas seansiem, ko mēs padarām par “eventu” šī vārda brīnišķīgākajā nozīmē.

2018. gada sezonas slēgšanas īpašais notikums - restaurēta kinoklasika

Tātad pirms pandēmijas vidēji, katru dienu rādot filmas divās zālēs, mēs bijām sasnieguši šo prognozēto skaitli, un nebija arī uztraukuma, ka tas vairs neaugs. Jo cilvēki jau bija pamazām iemācījušies šo vietu apmeklēt, arī tie, kas nebija to apmeklējuši varbūt kādus 30 gadus...

Mēs izdarījām vairākas būtiskas lietas, kopā ar kolēģēm, kino projektu vadītājām – ar Aigu Stengrevicu (viņa šobrīd ir mājās ar mazulīti) un Irinu Puidīti –, un galvenais virziens, kurā jāstrādā, pamazām noskaidrojās, braucot uz Europa Cinemas konferencēm, kas sākotnēji notika reizi gadā, vēlāk jau reizi divos gados. Tur mēs dzirdam par šiem tūkstoš divsimt kinoteātriem, tur sabrauc vairāki simti cilvēku, kas mēģina darīt to pašu, ko Splendid Palace, – viņi mēģina izrādīt Eiropas kino apstākļos, kur dominē Holivudas meidžori. (Turklāt Europe Cinemas primāri akceptē ne-nacionālā kino izrādīšanu, kaut gan saprot, ka kinoteātriem uz vietām var būt dažādas prioritātes un atšķirīgas iespējas.)

Nu, lūk, konferencēs mēs dzirdam problēmu uzstādījumu – to, ar ko cīnās citi kinoteātri, kas arī nebūt nav visi vienādi, katram ir savas problēmas. Ir mazi, privāti kinoteātri, ir atsevišķas multipleksu zāles, kas strādā kā Europe Cinemas kinoteātri. Ir pašvaldību kinoteātri, kā Splendid Palace gadījumā. Bet mēs redzam, ka ir arī kopīgas lietas, ar kurām mums visiem jāstrādā, un viena no tām visā pasaulē bija un ir – jauna auditorija. Ar to saprotot nevis cilvēkus, kas netīšām nekad nav aizgājuši uz Splendid Palace, lai gan arī par tiem mēs runājam, bet tieši gados jaunus cilvēkus – vienalga, vai viņi jau mācās kino, gan individuāli, gan studējot, vai vienkārši aug un skatās citas filmas netfliksā vai multipleksu kinoteātros.

Un tad mēs mērķtiecīgi kopā ar Irinu vispirms radījām lektoriju skolu jaunatnei, kāds nekad nebija bijis kinoteātrī, tādu kā hibrīdformātu. Mēs izdomājām, ka šādu lektoriju varētu vadīt viens profesionālis, režisors vai kinokritiķis, kopā ar kādu cilvēku, kas ir kino mīļotājs jeb kino cienītājs, bet gados ļoti jauns. Nu, teiksim, 18 gadus vecs vidusskolnieks, vai pirmo kursu students, kurš nav profesionālis, bet mīl kino tā, ka ir pašmācības ceļā to pietiekami labi apguvis. Atrast tādus jauniešus nebija nemaz tik grūti, mēs sākām sadarboties ar jauniešu portālu Jest, kuru vadīja Matīss Kaža, tolaik pats vēl students. Izveidojām šādus lektoru pārus, kuri klātienē runāja ar skolu jauniešiem, un šis projekts mums izauga brīnišķīgi. Sākotnēji bija pa vienam seansam pirmajām klasēm, vidējam vecumam, vidusskolas vecāko klašu un ģimnāzijas klašu jauniešiem, tātad kopā trīs lektoriji trīs dažādu grupu jauniešiem, bet pamazām izauga līdz tam, ka mums vajadzēja katrai grupai jau trīs reizes izsludināt vēl un vēl papildu seansus, jo tas patika ne tikai jauniešiem, bet ļoti patika arī skolotājām.

Vēlāk šis projekts iekļāvās arī programmā Skolas soma, un, piemēram, šogad mēs šiem skolu seansiem speciāli uzfilmējām tādas mazas dokumentālas filmas, jau ar profesionālām filmēšanas grupām, sauksim to par mazu ievadu lektorijam, video dokumentālā formātā. Tas tika filmēts ne tikai kinoteātrī, bet arī, piemēram, zirgu aplokā skaidrojām vesterna žanra būtību. To mums šajā gadā prezentēja Žanete Zvīgule un Toms Veļičko, galveno lomu tēlotāji Matīsa Kažas filmā Wild East. Kur vedīs ceļš, stāstīja no sava skatpunkta – kā viņi iejutās žanra specifikā, skaidrojot arī, ko šis žanrs nozīmē, kā šis amerikāņu žanrs transformējas Latvijā, un tamlīdzīgi.

Tā šis mūsu lektorijs attīstās, no šādas mazas idejas par lektoriju skolu jaunatnei, kura nenāk uz Eiropas un latviešu filmām… Šobrīd lektoriju piedāvājam arī onlainā, bet joprojām arī klātienē, kas, protams, visu šo ierobežojumu dēļ bija mazāk iespējams vai gandrīz neiespējams, tā varētu teikt, tomēr rezultāti ir labi. Sākotnēji šajā lektorijā rādījām galvenokārt latviešu filmas, bet ar Eiropas parlamenta atbalstu paspējām izveidot arī Eiropas kino lektoriju, kurš diemžēl pandēmijas ārprāta dēļ  pagaidām ir noticis tikai vienu reizi. Parādījām filmu Oļegs ar producentes Alises Ģelzes komentāru – arī par to, ko nozīmē Eiropas kopražojums, – tas jau ir piemērots vecākajām klasēm.

Ja dzīve atgriezīsies normālās sliedēs, mēs joprojām esam gatavi attīstīt arī tādu lektoriju vecāko klašu skolēniem, kuri varētu jau diskutēt ar profesionāļiem par to, ko nozīmē Latvijai iekļauties Eiropā. Arī šogad mūsu enerģiskā komanda ar Ievu Sīpolu kā vadītāju ir saņēmusi Europa Cinemas jaunizveidotā fonda Collaborate to Innovate atbalstu projektam Travel with Film Education kopā ar lietuviešu kolēģiem, diviem Lietuvas kinoteātriem; tas jau būs neordinārs lektorijs, ko izrādīs vairākās valstīs, būs arī aplikācija un iesaistītas jaunās tehnoloģijas. Tas sāksies jau 2022. gada janvāra beigās, pirmais tāds gadījums, kad Splendid Palace ir saņēmis arī Eiropas atbalstu projekta realizācijai. Līdz šim mums visos Eiropas fondos ir gājis diezgan grūti, bet šis gadījums, šis atbalsts arī palīdzēja pievērst Europa Cinemas uzmanību mums.

Šis fakts padarīja redzamāku Splendid Palace vietu Eiropas kinoteātru kartē.

Ir vēl arī mūsu pašu izveidots Studentu kino Fests, kas jau divus gadus noticis klātienē, un tad vienu gadu mēs uztaisījām pandēmijas pauzi, kas nu jau ievilkusies divu gadu pauzē. Šajā festivālā reģiona mērogā tika izrādīti, vērtēti un godalgoti Baltijas mākslas augstskolu diplomdarbi, un es ceru, ka ideja par studentu festu turpināsies, jo tas arī ir veids, kā jaunai auditorijai paskatīties uz filmām Splendid Palace ietvarā.

Protams, mums ir arī lielie festivāli, kuri jau gadu gadiem audzina mūsu auditoriju. Visi Latvijas kinofestivāli būtībā ar vienu spārnu vai ar abiem spārniem dzīvo Splendid Palace, mums gandrīz 30 gadus ir Baltijas Pērle, ir Lielais Kristaps, ir Riga IIF, tagad mums ir arī jaunais, pagājušā gada nenormālajā pandēmijas spriedzē radītais ArtDocFest / Riga, kurš arī savas programmas izrāda Splendid Palace. Ar festivālu atbalstu mēs arī veidojam savu reputāciju, jo no skatītāja nevar prasīt, lai viņš visu laiku čeko – vai šī ir regulārā repertuāra filma, kuru izvēlējies Splendid Palace, vai šī ir festivāla programmas filma. Cilvēks vienkārši atnāk uz filmu, viņš to skatās šajā kinoteātrī, un līdz ar to nostiprinās asociācija, ka šāda tipa filmas ir jāskatās Splendid Palace. Un, piemēram, Rīgas Starptautiskais kinofestivāls daļu filmu patur arī kā izplatītāji un pēc tam piedāvā repertuāram, un mēs, cik varam, ļaujam šīm filmām atgriezties kinoteātrī.

Tālāk seko loģisks jautājums par to, ka rudenī jūs esat izveidojuši savu Splendid Palace tiešsaistes platformu. Kas bija tas grūdiens, lai galu galā arī jūsu kinoteātris realizētu šādu ideju, un kā tas sasaucas ar domu, ka cilvēki nāk skatīties filmas uz konkrētu vietu?

Kādu laiku mums bija sajūta, ka Splendid Palace nevajag savu onlaina platformu, bet dzīve tomēr pierādīja pretējo. Galvenais iemesls ir filmu ilgtspējība, tas ir arī viens no Europe Cinemas saukļiem. Pandēmijas režīmā, kādā mēs šobrīd strādājam, vienu filmu varam izrādīt tik daudz cilvēkiem, cik drīkst ienākt zālē atbilstoši ierobežojumiem, un tikai tik ilgi, kamēr to atļauj epidemioloģiskā situācija. Toties on-line segments dod iespēju filmas mūžu pagarināt, lai tā būtu pieejama publikai ilgāku laiku. Ja mēs rādītu filmas tikai uz lielā ekrāna… Piemēram, filma Tēvs, viena no šobrīd aktuālākajām, filma ar Entoniju Hopkinsu, – tā bija viena no pirmajām, ko ielikām arī on-line platformā, viņa vispār sāka dzīvi kā on-line filma – tāpēc, ka tobrīd lielais ekrāns nebija atļauts. Vēlāk mēs šo filmu pārcēlām uz lielā ekrāna, tur tā vēl nesen atsevišķos seansos bija noskatāma, bet vienlaikus arī jau tiešsaistē.

Mūsu tiešsaistes platformā ir Splendid Palace repertuāra filmas vai arī tādas filmas, kuras būtu bijušas iespējamas Splendid Palace repertuārā. Tur nav neviena amerikāņu filma un diemžēl nav arī neviena Latvijas filma, jo latviešu filmu on-line segments ir citādāk strukturēts (tomēr mums ir bijušas sarunas ar producentu Uldi Cekuli par studijas VFS Films izlases iekļaušanu Splendid Palace platformā). Būtībā mūsu bāze ir mūsu kinoteātra publika, kura dažādu apsvērumu dēļ netiek līdz kinoteātrim – ne tikai pandēmijas dēļ; mums jāņem vērā, ka cilvēki arī arvien vairāk dzīvo ārpus Rīgas, it īpaši tagad viņi izvēlas dzīvot, piemēram, Latgalē, tomēr grib skatīties filmas… Tā ir tā pati publika, es uzdrošinos tā teikt. Mēs saglabājam vietas zīmolu, Splendid Palace zīmolu arī šajā tiešsaistes segmentā, tikai padarām šīs filmas ilgtspējīgākas, atļaujam tām garāku mūžu.

Man liekas svarīgi piebilst, ka iespēja pagarināt filmas mūžu ir tikai viens no ieguvumiem. Cita lieta, kas parādās vēl izteiktāk, attiecas uz faktu, ka sinefilija kā parādība, vēlme skatīties smalku kino, vienmēr ir bijusi arī luksusa lieta – ekskluzīvs pasākums, kas pieejams tikai cilvēkiem, kas dzīvo konkrētā pilsētā kaut kur kinoteātra tuvumā. Bet, pateicoties tiešsaistei, ir iespējams nojaukt šo hierarhiju starp pilsētu un laukiem, padarīt kino pieejamāku – lai nav tā, ka tikai rīdzinieki var būt lietas kursā par to, kas notiek aktuālajā Eiropas un arthouse kinoteātru ainā. Tāpēc tiešsaistes platformu attīstīšana ir ļoti svarīga gan kinoteātriem, gan arī festivāliem, lai laba kino gaume kļūtu par iekļaujošāku parādību.

Un vēl viena luksusa lieta, ko es neizstāstīju, ir – kinoteātrī Splendid Palace joprojām ir 35mm projektors perfektā kārtībā, filmu kopijas var atvest tieši no arhīva un parādīt no kinolentes. Tas brīnišķīgi noder kinolektoriju segmentā, kāds mums gadu gadiem ir kopā ar Kino muzeju – lektorijs Tas, ko tu nedrīksti nezināt. Tā joprojām ir tāda īpaša lieta – turēt kārtībā 35mm projektoru… Cilvēki pat nesaprot, cik radikāli ir izmainījusies filmu izrādīšana. Es ļoti labi atceros – nevis pirms mūžības, bet 2012. gadā Holivuda pārtrauca ražot un izrādīt 35mm filmas, un es arī atceros, ko pirms tam nozīmēja atvest uz Rīgu jebkuru, arī Eiropas filmu – kā to kopiju veda bundžās, kā viņu pārbaudīja, kā veidoja subtitrus, tulki strādāja, mēs studijās likām tos subtitrus… Tagad šī ēra tādā veidā ir beigusies, tomēr luksuss izrādīt filmas uz 35mm ir saglabājies.

Brīnišķīgi ir arī tas, ka mums izdevies atjaunot cilvēku interesi par klasiskajām filmām – piemēram, nupat decembrī tika izsludināts vēl viens seanss Fellīni filmai 8 ½, jo pirmais bija pilnībā izpārdots – šogad pirmais sold out.

Tas arī bija no 35mm?

Nē, to mēs rādījām restaurētajā kopijā digitāli, 35mm formātā mēs ņemam arhīva notikumus. Pasaulē šādas filmas pamazām sāk restaurēt, bet mēs skatītājiem esam iemācījuši nākt arī uz tām filmām, kuras droši vien nebūtu problēmu nopirkt tiešsaistē kādā no platformām. Skatītāji novērtē īstās sajūtas, to kolektīvās skatīšanās pieredzi – neko nevar patīt atpakaļ, es sēžu blakus citiem cilvēkiem, viņi smejas, es ne, tad smejamies kopā, es sāku raudāt, man ir mazliet neērti… šo kinozāles sajūtu nav iespējams imitēt citā vietā un veidā. Klasisko kino skatīšanās formātu var dabūt tikai klasiskā veidā – tā ir sava veida komunikācija starp filmu un skatītājiem zālē, un ir milzīgs prieks, ka cilvēki to grib un  ka viņi to apzināti izvēlas. Būtībā ir ļoti maz tādu, kas uz šādu seansu atnāktu nejauši. Skatītāji zina, kāpēc nāk, viņi apzināti un savlaicīgi nopērk biļeti uz seansu, viņi zina, ka to izbaudīs, tas jau pieder pie tādas kino greznības.

Šāda prakse sākās lielajos kinofestivālos, kas sāka rīkot restaurēto filmu seansus, es pati esmu piedzīvojusi to sajūtu, ka parāda uz ekrāna restaurētas filmas kadrus un zāle kliedz – no tā, ka viņi redz filmu īstajās krāsās, kuras jaunāki cilvēki nekad nav piedzīvojuši. Varbūt viņi šo filmu zina no galvas, jo ir studējuši kinoskolā, bet nekad nav zinājuši, ka tai ir šādas krāsas. To mēs vairākkārt esam piedzīvojuši arī Splendid Palace – piemēram, kad pirmoreiz parādījām restaurētu Limuzīnu Jāņu nakts krāsā, publika vienkārši novaidējās, ieraugot tās miglas un vasarraibumus uz sejas un tamlīdzīgas lietas, ko iepriekš vispār vairs nevarēja redzēt. Bet mēs esam arī darījuši visu iespējamo, lai cilvēki saprastu, ka tā nav vienkārši veca filma, tā ir klasiska filma.

Mums ir bijuši arī kinoteātra lielo jubileju pasākumi, piemēram, Čaplins ar Vestardu Šimkus kā tapieri pie klavierēm. Tas bija pilnīgi neaizmirstams notikums – kā tas viss notika, kā Vestards bija izveidojis savu partitūru, cik rūpīgi viņš bija skatījies filmu un kā muzikāli koķetēja ar Čaplinu. Vēl nesen pirms pandēmijas mēs paspējām uztaisīt Disneja Sniegbaltīti un septiņus rūķīšus, paši kopā ar aktieriem ielasot tulkojumu aizkadra tekstā, tas bija tāds, kā tagad latviski teiktu, tīmbildinga pasākums – brīnišķīgs, brīnišķīgs veids, kā mums visiem būt kopā… Mēs visi bijām riktīgi laimīgi ar to projektu, lai gan tas bija sarežģīti, mums nācās strādāt skaņu studijā un iejusties dažādos tēlos.

2018. gada 18. decembris, kinoteātra jubilejas svinības

Un tad vēl viena lieta, ko es gribu pateikt par kinoteātra programmēšanu. Viss ir sarežģītāk, nekā varbūt no malas izskatās, es neizlemju viena pati par to, kādas filmas izrādīt. Es gan esmu tā, kurai no trim iespējamām filmām ir jāparāda ar pirkstu vai datorpelītes bultiņu uz vienu konkrēto, bet mēs to apspriežam, un gadās arī tā, ka kolēģi mani neatbalsta un noairē kādu filmu. Protams, es izvēlos filmas, par kurām esmu pārliecināta, bet dažkārt mēs rādām arī filmas, kuras nebūtu manā listē. Tomēr šīm filmām ir jābūt publikas listē, arī tāpēc, lai cilvēki nebūtu  pārāk piekusuši no tā repertuāra, ko mēs viņiem piedāvājam, lai viņi varētu dažreiz arī mazliet vieglākas filmas skatīties.

Mēs esam atraduši kaut kādu savstarpēju sinerģiju, kas dažkārt ir arī kompromisu spēle – kā visos biznesos, visās jomās un visās žūrijās. Kaut kādā brīdī tas ir jāsaprot – ja žūrijā, kurā ir septiņi dalībnieki, piemēram, četri nobalso par kādu filmu, un tu paliec starp tiem trim, kuru viedoklis ir mazākumā, tā ir pavisam reāla un normāla lieta. Bet tad, kad kāds ir uzvarējis, tad vairs saskaitāmajiem nav tik liela nozīme. Tad jau tie kauliņi ir sakrituši tā, ka mēs esam varējuši uzvarēt.

Vai mēs nevarējām uzvarēt ātrāk? Acīmredzot nē. Mums nevarēja būt šī pārliecinošā Eiropas filmu kolekcija, kuru mums piedāvāja pandēmijas laiks, mēs agrāk neuzvarējām Eiropas fondu konkursos. Mēs tikai šogad varējām atvērt āra kinoteātri Splendid Garden, un tā arī ir ideja, kura jau vairākus gadus ir lidinājusies gaisā, jo tas, protams, ir finansiāls ieguldījums un tam vajadzīgs ļoti nopietns un izsvērts vadības lēmums.

It kā vienmēr likās, ka Splendid Palace ir iekštelpu kinoteātris, bet tad nāca pandēmija un visi procesi paātrinājās. Ieva Sīpola ņēma šo lietu savās rokās, un kopā ar mākslinieku grupu tas notika – mēs izveidojām ārtelpas kino izrādīšanas vietu, terases kinoteātri, kur tās Eiropas filmas rādīt. Ja mums nebūtu Eiropas programmas, ja mums nebūtu Splendid Garden, ja mums nebūtu Splendid Online, mums vienkārši būtu caurumains repertuārs.

Būtībā jau šobrīd sirdī pret katru filmu, ko izliekam demonstrēšanai, mēs izturamies kā pret notikumu – vai nu tas ir iesaiņots šampanieša degustācijā un smaržu pasaulē, vai tas ir vienkārši seanss Lielajā zālē vai Mazajā zālē, bet lai tas cilvēkam būtu neaizmirstams notikums. Un tad ir laime, ja cilvēki kaut kur runā, raksta vai atsaucas par to, ka viņi kādu filmu redzējuši Splendid Palace un par to ir laimīgi. Citādi viņi to nebūtu redzējuši, jo citur šo filmu nerāda.

Komentāri

Šim rakstam vēl nav komentāru!



Saistītie raksti



Atbalstītāji

Galvenais atbalstītājs 
Valsts Kultūrkapitāla fonds
 
Sabiedrības integrācijas fonds
 
Kultūras ministrija