Man savā burbulī šķiet, ka aizvadītajā ziemā “me too” kustība beidzot atnāca līdz Latvijai. Žurnālistikā, skaudrās filmās un personiskās sarunās. Sievietes runā, pārcilā atmiņu nostūros noslēptos notikumus un nosauc varmāku vārdus, sievietes protestē pret diskrimināciju darbā un pret atšķirībām atalgojumā. Manā burbulī.
Taču vienlaikus mēs kā sabiedrība bieži vien nespējam atpazīt vardarbību. Tā bieži tiek vienkāršoti pārsaukta par “koķetēšanu ar smukām meitenēm” un nevainīgiem komentāriem, kas pārprasti. Policija tiek īpaši slavēta par tiem gadījumiem, kad sieviešu sūdzības par vardarbību tiek ņemtas nopietni un noziegumi novērsti, pirms nav par vēlu. Kad premjerministre Evika Siliņa aicina ievērot dzimumu līdztiesību valsts kapitālsabiedrību vadībā, viņa saņem nievas.
Bet es joprojām ticu kino spēkam, tāpēc 8. martā aicinu noskatīties kādu no filmām, kurās sievietes atklāti runā par to, ko nozīmē - būt sievietei.
Kā pirmo šajā sarakstā gribu likt tepat Latvijā tapušo, studentes režisores Emīlijas Karetņikovas veidoto īsfilmu Mana bērnības ķermeņa atzīšanās. Personiskais, skaistā kinovalodā izstāstītais stāsts vijas ap notikumiem jauniešu vasaras nometnē, kurā draiskulīga draudzība ar pieaugušo nometnes vadītāju izvēršas par vardarbīgām attiecībām ar seksuālu izmantošanu. Metaforiski dubļi un kauns, bailes kādam atklāt piedzīvoto. Zīmīgs arī producentes Antras Gailes atklātais – VKKF filmu nozares ekspertu komisija pirmajā pieteikuma reizē filmai finansējumu atteikusi, lai gan visi pārējie kursabiedru projekti tika atbalstīti. Filma par to, ka nolaupītas pirmās mīlestības, pirmo attiecību pieredzi atgūt nevar.
Nometņu notikumus šķetināja arī žurnālistes no Latvijas Radio un portāla Delfi, kopā veidojot raidierakstu sēriju Līdera apskāviens, kas pieejama ŠEIT. Filmu var noskatīties LMT Viedtelevīzijā ŠEIT.
Pasaules filmu klāstā kopš “me too” kustības sākuma uzņemts daudz filmu, gan par kinoproducentu Harviju Vainstīnu, gan mūziķi R. Kelly. Platformā Netflix skatāma filma Athlete A (2020, režisori Bonny Cohen, Jon Shenk) par to, kā gadiem ilgi tika ignorēti signāli par olimpiskā ārsta uzmākšanos un seksuālu vardarbību pret jaunajām sportistēm, vingrotājām. Viena no viņām ziņoja par notiekošo, bet pēc gada tika izslēgta no olimpiskās komandas. Filma ir šausminošs stāsts par ārprātīga nozieguma sistēmisku piesegšanu. Vienu no daudziem.
Filmas treileris ŠEIT. Filmu var noskatīties platformā Netflix.
Pirms vairāk nekā desmit gadiem kopā ar operatoru Ģirtu Straustiņu filmējām Afganistānā, dokumentējot Latvijas karavīru dzīvi tur. Lai tiktu līdz mums nepieciešamajai bāzei kalnos valsts austrumos, mums bija jāveic vairāki pārlidojumi un arī jānakšņo lidlaukos / bāzēs, kas bija ierīkotas kā mazas pilsētiņas, ar ēstuvēm, milzīgām teltīm gulēšanai un dušu konteineriem. Kad pēc dušas gatavojos doties naktsmierā uz savu sieviešu telti, mani pārsteidza kādas jaunas sievietes, amerikāņu kareives lūgums, lai pagaidu viņu. Tā uzzināju, ka reglaments neļauj armijas bāzēs sievietēm nakts tumsā pārvietoties vienām, lai pasargātu viņas no uzbrukumiem. Bāzē, kur atradās tikai amerikāņu karavīri.
Šis mazais atgadījums kā puzles gabaliņš man pielikās lielajai bildei dažus gadus vēlāk, kad noskatījos filmu The Invisible War (2012, režisors Kirby Dick). Filmas veidotāji saka – sievietēm ASV armijā ir lielāka iespēja tikt izvarotām nekā iet bojā no ienaidnieka lodes. Filma ir tradicionāla, žurnālistiska “runājošo galvu” filma ar ļoti skaudriem stāstiem par ASV armijas mēģinājumiem paslaucīt zem paklāja to sieviešu stāstus, kas uzdrošinājušās runāt par uzbrukumiem pret sevi; nominēta ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu kategorijā.
Filma noskatāma ŠEIT.
Karš vienmēr izmaina pasauli. Par to arī stāsts vienā no klasiskākajām filmām dokumentālo filmu klāstā par sieviešu tiesībām – Konijas Fīldas 1980. gada filmā Life and Times of Rosie the Riveter. Filmas varone ir ikoniskais, daudzkārt popkultūrā izmantotais tēls, kas reprezentē sievieti fabrikas strādnieci Otrā pasaules kara laikā ar saukli “We can do it!”, filmā izmantoti arhīva kadri, kas dažbrīd šokē ar savu tālaika tekstu primitīvismu – “sieviete ar šo presi var strādāt tāpat kā ar sulu spiedi…”
Kad amerikāņu vīrieši bija iesaukti kara frontē, mājās pie tradicionālajiem vīriešu darbiem nācās ķerties sievietēm, un filmā par savu pieredzi stāsta piecas sievietes, kuras pārņēma vīriešu darbus. Kad karš beidzās, sievietes gribēja turpināt strādāt, jo darbs nozīmēja neatkarību, bet vīrieši gribēja, lai sievietes atgriežas pie rūpēm par bērniem un māju, atdodot vīriešiem savas darba vietas. Taču veco kārtību atjaunot nebija iespējams.
Filmu var noskatīties ŠEIT.
Pagājušajā gadā latviešu vijolniece Vineta Sareika kļuva par vēsturē pirmo sievieti koncertmeistari Berlīnes filharmonijas orķestrī. Man šķiet, ir laiks veidot filmu par Vinetu Sareiku, bet, kamēr tādas nav, aicinu noskatīties Džūdijas Kolinsas un Džilas Godmilovas 1974. gada filmu Antonia: A Portrait of the Woman par pasaulē pirmo simfoniskā orķestra diriģenti Antoniju Briko. Viņa bija pirmā sieviete, Ņujorkas filharmonijas orķestra diriģente tālajā 1938. gadā. Filma sākas ar graudainiem melnbaltiem kadriem ar Antoniju orķestra priekšā, turklāt orķestrī ir tikai vīrieši. Šāds kadrs arī mūsdienās ir joprojām reti redzams un, šķiet, nekad nav redzēts Latvijā (izņemot igaunietes Kristīnes Poskas viesdiriģēšanu LNSO).
Mīlestības trūkums bērnībā Antonijai licis iemīļot klavieres kā kaut ko tādu, kas nekad nevienam nedarīs pāri. Antonija dalās atmiņās ar savu skolniecei, filmas līdzautori Džūdiju Kolinsu ar tādu aizrautību, ka filma paskrien acumirklī. “Man ir piecas uzstāšanās gadā, lai gan man ir spēks vismaz pieciem koncertiem mēnesī,” Briko ar sāpēm sejā stāsta par to, ka viņai nav iespējas diriģēt tik, cik gribētos. Aiz spīta viņa izveidoja pirmo simfonisko orķestri, kurā spēlē tikai mūziķes sievietes.
Filma savulaik bijusi nominēta ASV Kinoakadēmijas Oskara balvai labāko pilnmetrāžas dokumentālo filmu kategorijā, 2022. gadā restaurēta.
Filmu var noskatīties šeit:
Kanāla ARTE televīzijas filmā Becayse I’m a Woman (2022, režisore Ursula Duplantier) runā par uzbrukumiem, kurus virtuālajā vidē saņem sievietes – gan politiķes, gan sporta komentētājas, gan aktrises. Šie uzbrukumi pēdējo gadu laikā kļuvuši arvien agresīvāki un notiek tikai tāpēc, ka viņas ir sievietes savā amatā. Kad vācu futbola komentētāja Klaudija Noimane strādā, trīs citi kolēģi to vien dara, kā dzēš rupjākos naida komentārus sociālajos tīklos. Joprojām varas iestādes ne tikai Latvijā, bet arī Vācijā un Francijā nespēj un bieži vien necenšas tikt galā ar internetā izteiktiem vai verbāliem uzbrukumiem. Tikmēr drosmīgākās, izturīgākās sievietes noskurinās, samazina savu klātbūtni sociālajos tīklos un turpina darbu.
Filmu var noskatīties kanālā ARTE līdz 14. maijam ŠEIT.
Bez franču feministiskā kino vecmāmiņas Anjēzes Vardas, kura teikusi “dzīvojot sievietes ķermenī, tu dzīvo pretrunās”, 8. marta filmu saraksts būtu nepilnīgs. Anjēzes Vardas filma Women Reply: Our Bodies, Our Sex (1975) režisores brīnišķīgajā rokrakstā portretē dažāda vecuma sievietes, kurām jāatbild uz vienu jautājumiem par sievietību – vai katrai sievietei jāgrib kļūt par māti? Kas mēs esam ārpus vīrieša viedokļa? Vīrieši filmā saka: “Dodiet mums dēlus – karavīrus, strādniekus, zinātniekus! Dodiet mums meitas – pavāres, strādnieces, mātes!” Sievietes atbild – mūsu ķermenis, mūsu dzimums!
Šo deviņas minūtes garo īsfilmu var skatīties desmitiem reižu, tā katrreiz liek domāt. Skaudrākais secinājums – visi jautājumi, ko Anjēze Varda uzdod 1975. gadā, joprojām mums, sievietēm, jāuzdod arī 2024. gadā. Vai varbūt man vienai tāda sajūta?
Filma noskatāma platformā MUBI ŠEIT.
